Nekad nav par vēlu kļūt par Dieva draugu

Pastāstījis Olavi Matila

”Vai jūs kādreiz esat domājis par to, ka jūs varat iegūt precīzas zināšanas par Radītāju?” Šādu jautājumu man uzdeva kāds Jehovas liecinieks, un tas man lika aizdomāties. Man jau bija vairāk nekā 80 gadu, un dzīves gaitā es biju iepazinis daudzus politiskos līderus un citas ievērojamas personas. Bet vai tiešām es savos gados vēl varēju iepazīt Dievu un kļūt par viņa draugu?

ES ESMU dzimis 1918. gada oktobrī Somijas pilsētā Hivinkē. Jau no agras bērnības es strādāju dažādus lauku darbus. Mēs turējām govis, zirgus, vistas un zosis. Es iemācījos nebaidīties no smaga darba un gūt no tā gandarījumu.

Vecāki mani mudināja iegūt izglītību, tāpēc, pabeidzis vidusskolu, es devos studēt augstskolā. Es arī sāku nodarboties ar sportu, un tā es iepazinos ar Somijas Sporta asociācijas priekšsēdētāju Urho Kekonenu. Man pat prātā nenāca, ka pēc kāda laika viņš kļūs par Somijas premjerministru un vēlāk par prezidentu — kopumā viņš pie varas atradās aptuveni 30 gadu. Tāpat es nespēju iedomāties, cik ļoti viņš ietekmēs manu dzīvi.

Karjeras sākums

1939. gadā starp Somiju un Padomju Savienību izcēlās konflikts, un tā paša gada novembrī mani iesauca armijā. Sākumā es biju rezervistu instruktors, bet vēlāk mani iecēla par ložmetējnieku vada komandieri. Kaujas notika Karēlijā, Somijas un Padomju Savienības robežapgabalā. 1941. gada vasarā netālu no Viborgas mani smagi ievainoja šķemba un es nonācu hospitālī. Gūtā ievainojuma dēļ es vairs neatgriezos frontē.

1944. gada septembrī mani demobilizēja, un es atsāku studijas. Es ieguvu augstāko tehnisko izglītību un universitātes grādu ekonomikā. Tāpat es turpināju nodarboties ar sportu un trīs reizes izcīnīju valsts čempiona titulu — divreiz stafetes skrējienā un vienreiz barjerskrējienā.

Tikmēr Urho Kekonens bija kļuvis par ietekmīgu politiķi. 1952. gadā, būdams premjerministrs, viņš man piedāvāja diplomāta amatu Ķīnā. Tur es tikos ar dažādiem valdības pārstāvjiem, arī ar Ķīnas vadītāju Mao Dzedunu. Taču no visiem cilvēkiem, ko es satiku Ķīnā, par svarīgāko manā dzīvē kļuva Anniki — jauna, pievilcīga Somijas Ārlietu ministrijas darbiniece. 1956. gada novembrī mēs apprecējāmies.

Nākamajā gadā mani pārcēla uz Somijas vēstniecību Argentīnā. Kamēr dzīvojām šajā valstī, mums piedzima divi dēli. 1960. gada janvārī mēs atgriezāmies Somijā. Pēc neilga laika pasaulē nāca mūsu trešais bērns — meitiņa.

 Augsti posteņi valdībā

Kaut arī es nekad neesmu piederējis ne pie vienas politiskās partijas, 1963. gada novembrī Urho Kekonens, nu jau valsts prezidents, uzaicināja mani kļūt par ārējās tirdzniecības ministru. Nākamajos 12 gados es sešas reizes ieņēmu amatu valdībā, ieskaitot ārlietu ministra posteni, kurā es tiku iecelts divreiz. Tajā laikā es biju cieši pārliecināts, ka cilvēki ir spējīgi atrast risinājumu pasaules problēmām. Bet drīz vien es pats savām acīm ieraudzīju, ko nozīmē varaskāre un kādu postu nodara neuzticēšanās un skaudība. (Salamans Mācītājs 8:9.)

Protams, es arī redzēju, ka daudzi no sirds cenšas kaut ko mainīt uz labo pusi. Taču galu galā pat tie politiskie vadītāji, kuriem ir vislabākie nodomi, nespēj sasniegt savus mērķus.

1975. gada vasarā Helsinkos notika Eiropas Drošības un sadarbības konference, uz kuru ieradās 35 valstu augstākā līmeņa amatpersonas. Tobrīd es biju ārlietu ministrs un prezidenta Urho Kekonena tuvs padomnieks. Man uzticēja organizēt šo pasākumu, tāpēc es tikos ar visām augstajām amatpersonām, kas tajā piedalījās.

Tās dažas dienas bija īsts pārbaudījums manām diplomāta spējām. Nebija viegli pat vienoties par kārtību, kādā dalībnieki sēdēs. Tomēr man likās, ka Helsinku konference un sanāksmes, kas tai sekoja, veicināja uzlabojumus cilvēktiesību jomā un attiecībās starp lielvalstīm.

Apzinos savas garīgās vajadzības

1983. gadā es aizgāju pensijā un mēs ar sievu pārcēlāmies uz Franciju, kur dzīvoja mūsu meita. Pēc kāda laika mūs piemeklēja nelaime. 1994. gada novembrī Anniki tika atklāts krūts vēzis. Tajā pašā gadā es biju iesaistījies kādā investīciju plānā, kas izrādījās krāpniecisks. Visu mūžu es ļoti biju pūlējies saglabāt labu reputāciju, bet šis viens kļūmīgais solis aptraipīja manu labo vārdu.

Savas dzīves laikā es ne reizi vien biju saticis Jehovas lieciniekus. Kaut arī man patika viņu apmeklējumi un es ņēmu no viņiem žurnālus, es biju pārāk aizņemts, lai domātu par garīgām lietām. Bet, kopš es mājās rūpējos par sievu, kas cīnījās ar vēzi, situācija bija mainījusies. 2002. gada septembrī pie manis ieradās kāds Jehovas liecinieks, kas uzdeva sākumā minēto jautājumu. Es domāju: ”Vai tiešām ir iespējams uzzināt patiesību par Dievu? Vai ir iespējams kļūt par viņa draugu?” Es sameklēju savu Bībeli, notrausu no tās putekļus un sāku regulāri apspriest  ar Jehovas lieciniekiem dažādas Bībeles tēmas.

2004. gada jūnijā mana mīļā sieva nomira, un es paliku viens. Protams, bērni mani atbalstīja. Bet man vēl aizvien bija jautājumi par to, kas notiek pēc nāves. Es tos uzdevu diviem luterāņu mācītājiem, taču viņi tikai atteica: ”Jā, tie ir sarežģīti jautājumi.” Šāda atbilde, bez šaubām, mani neapmierināja. Es arvien skaidrāk un skaidrāk sāku apzināties savas garīgās vajadzības.

Es turpināju mācīties Bībeli ar Jehovas liecinieku palīdzību, un, pieaugot manām zināšanām, es saņēmu atbildes uz saviem jautājumiem. Piemēram, Bībelē ir skaidrots, ka mirušie neko neapzinās, viņi it kā guļ ciešā miegā un viņiem tiks dāvāta iespēja atkal dzīvot uz zemes. (Jāņa 11:25.) Tas man deva cerību un lielu mierinājumu.

Drīz vien es biju izlasījis visu Bībeli. Viens no pantiem, kas mani dziļi iespaidoja, bija Mihas 6:8, kur teikts: ”Tas Kungs no tevis prasa.. darīt taisnību, īstenot dzīvē mīlestību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” Man ļoti patika, cik vienkārši un gudri ir šie vārdi, kas liecina arī, cik mīlošs un taisnīgs Dievs ir Jehova.

Cerība uz nākotni

Jo vairāk es uzzināju par Dievu, jo vairāk nostiprinājās mana ticība un paļāvība uz viņu. Es jutu, ka Radītājs patiešām kļūst par manu draugu! Mani īpaši saviļņoja viņa vārdi, kas lasāmi Jesajas 55:11: ”Tāpat tas ir ar manu vārdu, kas iziet no manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet pirms tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” Dievs ir izpildījis savus solījumus līdz šim, un viņš noteikti to darīs arī nākotnē. Viņš īstenos mērķus, kurus cilvēku valdībām, par spīti neskaitāmajām politiskajām sanāksmēm un konferencēm, tā arī nav izdevies sasniegt. Piemēram, Psalmā 46:10 ir teikts, ka Dievs ir tas, ”kas liek kariem mitēties visā pasaulē, kas salauž stopus, kas šķēpus sadauza un bruņas ar uguni sadedzina”.

Man ļoti daudz ir devušas Jehovas liecinieku draudzes sapulces. Tajās es redzu īstu kristīgu mīlestību, pēc kuras var pazīt patiesos Jēzus sekotājus. (Jāņa 13:35.) Šī mīlestība ir spēcīgāka par nacionālismu, un politikas un komercijas pasaulē tā ir pilnīgi sveša.

Vislielākais gods

Tagad esmu pārkāpis 90 gadu slieksni, un es uzskatu, ka iespēja būt Jehovas lieciniekam ir vislielākais gods, kāds man jebkad ir bijis. Es vairs neizjūtu garīgu tukšumu. Es zinu, kāda ir dzīves jēga, un esmu uzzinājis patiesību par Dievu.

Es arī priecājos, ka savā vecumā vēl spēju aktīvi piedalīties kristīgajā darbībā. Lai gan savā mūžā es esmu saticis daudz ietekmīgu cilvēku un ieņēmis augstus amatus, nekas nevar līdzināties godpilnajai iespējai iepazīt Radītāju, Dievu Jehovu, un iemantot viņa draudzību. Es esmu ļoti pateicīgs Dievam un vēlos viņu slavēt par to, ka viņš man ir ļāvis kļūt par viņa ”darbabiedru”. (1. Korintiešiem 3:9.) Nekad nav par vēlu kļūt par Dieva draugu!

[Attēls 27. lpp.]

Ar Somijas prezidentu U. Kekonenu un ASV prezidentu Dž. Fordu Helsinku konferencē 1975. gadā

[Attēls 27. lpp.]

Ar prezidentu U. Kekonenu un PSRS vadītāju L. Brežņevu

[Attēls 28. lpp.]

Es aktīvi piedalos kristīgajā darbībā

[Norādes par attēlu autortiesībām 27. lpp.]

Apakšā pa kreisi: Ensio Ilmonen/Lehtikuva; apakšā pa labi: Esa Pyysalo/Lehtikuva