Es atradu mīlestību un mieru

PASTĀSTĪJIS EŽIDIO NAHAKBRIJA

Jau kopš bērnības es jutos pamests un nemīlēts. Bet tagad es jūtos mīlēts un esmu ieguvis iekšēju mieru. Es labprāt pastāstīšu, kas mainīja manu dzīvi.

ES PIEDZIMU 1976. gadā Austrumtimorā, kas tolaik piederēja Indonēzijai. Mūsu ģimene dzīvoja kalnos, būdā ar klona grīdu. Vecāki bija ļoti trūcīgi, un no viņu desmit bērniem es un mans dvīņubrālis bijām vieni no jaunākajiem. Tā kā vecāki nevarēja mūs visus uzturēt, viņi paturēja manu dvīņubrāli, bet mani nodeva audzināšanā brālēnam.

1975. gada decembrī, neilgi pirms manas dzimšanas, Austrumtimorā iebruka Indonēzijas karaspēks, un pēc tam vairāk nekā divdesmit gadu notika partizānu karš. Tāpēc manas pirmās atmiņas saistās ar vardarbību un ciešanām. Es spilgti atceros, kā kareivji uzbruka mūsu ciematam un iedzīvotāji bija spiesti glābties bēgot. Mēs ar brālēnu mērojām garu un grūtu ceļu uz kādu nomaļu kalna nogāzi, kur bija patvērušies tūkstošiem timoriešu.

Taču kareivji atklāja, kur mēs bijām paslēpušies, un drīz vien pār mums krita bumbas. Es joprojām atceros šausmas, nāvi un iznīcību, kas tam visam sekoja. Kad mēs galu galā atgriezāmies ciematā, es dzīvoju pastāvīgās bailēs. Daudzi mūsu kaimiņi pazuda bez vēsts vai tika nogalināti, un es baidījos, ka tas varētu notikt arī ar mani.

Kad man bija 10 gadu, mans brālēns saslima un nomira, tāpēc vecāki mani aizsūtīja dzīvot pie vecāsmātes, kas bija atraitne. Smagās dzīves dēļ viņa bija rūgtuma pilna, un viņa uzskatīja mani par nastu. Vecāmāte pret mani izturējās kā pret vergu. Kādu dienu, kad es biju tik slims, ka nevarēju strādāt, viņa mani sita un tad atstāja nomirt. Par laimi, mani savā ģimenē pieņēma kāds cits no maniem brālēniem.

12 gadu vecumā es beidzot sāku iet skolā. Drīz pēc tam mana brālēna sieva saslima, un viņš ieslīga dziļā nomāktībā. Negribēdams viņus apgrūtināt, es aizbēgu un pievienojos kādai indonēziešu kareivju grupai, kas mita džungļos. Es viņiem kļuvu par palīgu — mazgāju drēbes, gatavoju ēst un rūpējos par tīrību nometnē. Kareivji pret mani izturējās labi, un es jutos vajadzīgs. Bet pēc vairākiem mēnešiem mani uzmeklēja tuvinieki, un viņi panāca, ka kareivji mani nogādā atpakaļ ciematā.

 Kļūstu par politisko aktīvistu

Pēc vidusskolas beigšanas es devos uz Austrumtimoras galvaspilsētu Dili un iestājos universitātē. Tur es satiku daudz jauniešu ar līdzīgu pagātni. Mēs secinājām, ka vienīgais veids, kā panākt valsts neatkarību un sociālās pārmaiņas, ir aktīvi iesaistīties politiskajās norisēs. Mēs kopā ar citiem studentiem bieži organizējām demonstrācijas, no kurām lielākā daļa beidzās ar nekārtībām. Daudzi mani draugi tika ievainoti, un daži pat tika nogalināti.

Kad 2002. gadā Austrumtimora ieguva neatkarību, visā zemē valdīja īsta postaža, desmitiem tūkstošu iedzīvotāju bija gājuši bojā un simtiem tūkstoši cilvēku bija devušies bēgļu gaitās. Es cerēju, ka apstākļi uzlabosies, taču arī turpmāk valstī plaši bija izplatīts bezdarbs un nabadzība un nerimās politiskie nemieri.

Jauns pavērsiens

Tajā laikā es dzīvoju pie saviem radiniekiem, kuru vidū bija arī Andrē — attāls radinieks, kas bija jaunāks par mani. Viņš tikās ar Jehovas lieciniekiem, kas viņam mācīja Bībeli. Būdams pārliecināts katolis, es nebiju priecīgs, ka mans radinieks ir iesaistījies citā reliģijā. Taču mani interesēja Bībele, un dažreiz es lasīju Bībeli, ko Andrē turēja savā guļamistabā. Izlasītais rosināja manī vēl lielāku interesi.

2004. gadā Andrē man iedeva ielūgumu uz Jēzus nāves atceres vakaru, un es nolēmu to apmeklēt. Uzmanīgi nepaskatījies, cikos sākas pasākums, es ierados divas stundas par agru. Kad sanāca Jehovas liecinieki, gan vietējie, gan ārzemnieki, viņi laipni sasveicinājās ar mani, paspiežot man roku. Sirsnīgā uzņemšana mani dziļi iespaidoja. Atceres vakara runas laikā es pierakstīju visus nosauktos Bībeles pantus un vēlāk tos pārbaudīju savā katoļu Bībeles izdevumā, lai pārliecinātos, vai oratora teiktais atbilst patiesībai. Izrādījās, ka atbilst!

Nākamajā nedēļā es aizgāju uz misi savā baznīcā. Es un vēl daži citi ieradāmies ar nokavēšanos, tāpēc mācītājs sadusmojās, paķēra mietu un izdzina mūs no baznīcas. Stāvēdami ārā, mēs dzirdējām, kā viņš dievkalpojuma beigās baznīcēniem teica: ”Lai Jēzus miers ir ar jums!” Kāda drosmīga sieviete iesaucās: ”Kā jūs varat runāt par mieru, ja tikko izdzināt tos cilvēkus no baznīcas?” Mācītājs izlikās viņu nedzirdam. Es atstāju baznīcu un vairs tur neatgriezos.

Drīz vien es sāku mācīties Bībeli un kopā ar Andrē apmeklēju Jehovas liecinieku sapulces. Tas ļoti satrauca mūsu tuviniekus, un viņi atklāti izrādīja savu nepatiku. Andrē vecāmāte mums piedraudēja: ”Es jūs abus dzīvus aprakšu, ja nepārtrauksiet sakarus ar to jauno reliģiju.” Taču viņas draudi mūs neiebiedēja, un mēs turpinājām mācīties Bībeli un iet uz sapulcēm.

Veicu izmaiņas dzīvē

Mācoties Bībeli, es sāku apjaust, ka nekad tā īsti neesmu izjutis mīlestību. Es biju nocietinājies un biju kļuvis ass, un man bija grūti uzticēties citiem. Taču Jehovas liecinieki no sirds interesējās par mani. Kad es smagi saslimu un tuvinieki nelikās par mani ne zinis, liecinieki mani apciemoja un man palīdzēja. Viņi mīlēja ”ne tikai ar vārdiem vai ar muti, bet arī ar darbiem”. (1. Jāņa 3:18.)

Kaut arī mana āriene varēja citus atbaidīt un mana izturēšanās bija skarba, Jehovas liecinieki bija iejūtīgi pret mani un parādīja man ”brāļu mīlestību”. (1. Pētera 3:8.) Pirmo reizi dzīvē es jutos mīlēts. Pamazām es sāku atmaigt, un manī veidojās mīlestība pret Dievu un cilvēkiem. 2004. gada decembrī es kristījos, un nedaudz vēlāk kristījās arī Andrē.

Svētības un grūtības

Pēc kristīšanās es ļoti vēlējos palīdzēt citiem cilvēkiem, kuri nezināja, kas ir patiesa mīlestība un taisnīgums. Tāpēc es kļuvu par pionieri (tā sauc Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātājus). Izplatot uzmundrinošo Bībeles vēsti, es izjutu daudz lielāku gandarījumu nekā tad, kad piedalījos politiskās demonstrācijās un nemieros. Beidzot es tiešām palīdzēju cilvēkiem!

2006. gadā Austrumtimorā atkal pieauga politiskā spriedze un atsākās nemieri. Ilgstoši krājies aizvainojums kļuva par iemeslu cīņām starp naidīgi noskaņotiem grupējumiem. Galvaspilsētā Dili izcēlās vardarbīgas sadursmes,  un daudzi Dili iedzīvotāji, kas bija ieradušies no valsts austrumiem, devās bēgļu gaitās. Kopā ar citiem Jehovas lieciniekiem es devos uz Baukau — lielu pilsētu, kas atrodas apmēram 120 kilometrus uz austrumiem no Dili. Šajā grūtajā laikā mēs pieredzējām arī svētības — mēs varējām izveidot jaunu draudzi, kas bija pirmā draudze ārpus Dili.

Trīs gadus vēlāk, 2009. gadā, mani uzaicināja mācīties pilnas slodzes sludinātājiem paredzētos kursos, kas notika Indonēzijas galvaspilsētā Džakartā. Turienes Jehovas liecinieki mani uzņēma pie sevis mājās un izturējās pret mani ļoti sirsnīgi. Viņu mīlestība mani dziļi aizkustināja. Es sajutu, ka patiešām piederu pie starptautiskas ”brāļu saimes”, kas gluži kā ģimene rūpējas par mani. (1. Pētera 2:17.)

Beidzot miers!

Pēc kursiem es atgriezos Baukau, kur dzīvoju joprojām. Man sagādā prieku iespēja palīdzēt cilvēkiem garīgā ziņā, tāpat kā savulaik citi palīdzēja man. Piemēram, kādā nomaļā ciematā Baukau apkaimē es un vēl citi sludinātāji mācām Bībeli apmēram 20 cilvēkiem, to vidū daudziem, kas ir jau gados un neprot lasīt un rakstīt. Viņi visi katru nedēļu apmeklē sapulces, un trīs no viņiem ir kristījušies un pievienojušies draudzei.

Pirms vairākiem gadiem es iepazinos ar Felizardu — jauku meiteni, kas pieņēma Bībeles patiesību un drīz vien kristījās. 2011. gadā mēs apprecējāmies. Es esmu ļoti priecīgs, ka mans radinieks Andrē kalpo Jehovas liecinieku Austrumtimoras birojā. Lielākā daļa mūsu tuvinieku, arī Andrē vecāmāte, kas kādreiz draudēja mūs aprakt dzīvus, tagad ciena mūsu reliģiskos uzskatus.

Agrāk es biju naida pilns un jutos nemīlēts un tāds, kas nemaz nav pelnījis mīlestību. Bet ar Jehovas palīdzību es beidzot esmu atradis mīlestību un mieru.

[Attēls 19. lpp.]

Ežidio, kad vēl bija politiskais aktīvists

[Attēls 21. lpp.]

Ežidio un Felizarda kopā ar Baukau draudzes locekļiem