IK DIENU cilvēkiem rodas neskaitāmas iespējas darīt citiem labu. Bet, kā izskatās, daudzi domā tikai par sevi. Tas izpaužas ļoti dažādi — cilvēki nekaunīgi krāpjas, agresīvi brauc, lamājas, ātri zaudē savaldību un tā tālāk.

Egocentriska domāšana ir vērojama arī daudzās ģimenēs. Piemēram, dažas laulības tiek šķirtas tikai tāpēc, ka vienam no partneriem šķiet: viņš ir pelnījis ”kaut ko labāku”. Pat daudzi vecāki neviļus iepotē bērniem egocentrismu, kad izdabā katrai bērnu iegribai un neko tiem neaizrāda.

Turpretī daudzi citi vecāki māca saviem bērniem domāt vispirms par citu cilvēku vajadzībām, un tas bērniem nāk tikai par labu. Bērniem, kas rīkojas nesavtīgi, ir vieglāk iegūt draugus un izveidot noturīgas attiecības. Tāpat ir lielāka iespēja, ka viņi jutīsies apmierināti ar dzīvi. Kāpēc tā ir? ”Lielāka laime ir dot nekā ņemt,” teikts Bībelē. (Apustuļu darbi 20:35.)

Kā vecāki var palīdzēt bērniem saprast, cik vērtīgi ir būt laipniem un nesavtīgiem, un kā panākt, lai bērni nepakļautos egocentriskās sabiedrības ietekmei? Apskatīsim trīs tipiskas audzināšanas kļūdas, kas veicina egocentrisku domāšanu, un to, kā no tām izvairīties.

Problēma. Zinātnieki ir pamanījuši satraucošu tendenci: daudzi jaunieši, kas uzsāk darba gaitas, ir ārkārtīgi pašpārliecināti  — viņi gaida panākumus, lai gan tikpat kā neko nav darījuši, lai tos gūtu. Daži uzskata, ka viņiem jau drīz vien pienākas paaugstinājums, kaut arī viņi pat nav apguvuši vajadzīgās darba iemaņas. Citiem savukārt liekas, ka viņi ir kaut kas īpašs un ir pelnījuši sevišķu attieksmi, bet, kad viņi saprot, ka apkārtējā pasaule nav gluži tādās pašās domās, viņi ir dziļi vīlušies.

Cēlonis. Reizēm pārspīlēta pašapziņa sakņojas cilvēka audzināšanā. Piemēram, daži vecāki ir pārlieku centušies sekot ieteikumiem vairot bērna pašapziņu, par ko daudz tiek runāts pēdējos gadu desmitos. Šādu ieteikumu pamatā bija teorija: ja reiz neliela uzslava bērnus ietekmē labvēlīgi, tad daudz uzslavu tos ietekmē vēl labāk, savukārt jebkāda kritika grauj bērnu pašapziņu. Pasaulē, kurā lielu uzsvaru liek uz pašapziņas celšanu, vecāki, kas to neņēma vērā, tika uzskatīti par bezatbildīgiem. Vecāki nedrīkst pieļaut, ka bērni būtu neapmierināti ar sevi, tika apgalvots.

Tā nu daudzi tēvi un mātes sāka dāsni apbērt savas atvases ar uzslavām, pat ja bērns nebija izdarījis neko uzslavas cienīgu. Par katru veikumu, pat visniecīgāko, bērnu cēla vai debesīs, bet visas viņa kļūdas, pat visnopietnākās, ignorēja. Vecāki bija pārliecināti, ka vairot pašapziņu ir iespējams tikai tad, ja neņem vērā slikto un slavē par visu, ko vien var. Panākt, ka bērns sevi augstu vērtētu, bija svarīgāk nekā iemācīt viņam labi paveikt darbus, kas varētu viņam sagādāt patiesu gandarījumu.

Kas teikts Bībelē. Kā var lasīt Bībelē, ir labi kādu uzslavēt, ja viņš to ir pelnījis. (Mateja 25:19—21.) Bet, ja bērni tiek slavēti tikai tāpēc, lai attīstītu viņu pašvērtējumu, tad viņiem par sevi var izveidoties aplams viedoklis. Bībelē ir sacīts: ”Ja kāds domā, ka viņš kaut kas ir, nebūdams nekas, viņš maldina sevi.” (Galatiešiem 6:3.) Tāpēc vecāki tiek mudināti: ”Netaupi savam bērnam pārmācību.” * (Salamana Pamācības 23:13.)

Ko jūs varat darīt. Pamāciet bērnu, kad tas ir nepieciešams, un uzslavējiet, kad viņš to tiešām ir pelnījis. Nebārstiet uzslavas tikai tādēļ, lai celtu bērna pašapziņu. Tam visdrīzāk nebūs lielas jēgas. ”Patiesa pārliecība par sevi rodas tad, ja cilvēks izkopj savus talantus un mācās, nevis tad, ja viņam iestāsta, ka viņš ir izcils tāpēc vien, ka eksistē,” ir uzsvērts grāmatā Generation Me (”Es” paaudze).

”Neesiet par sevi augstākās domās, kā pienākas būt, bet domājiet prātīgi.” (Romiešiem 12:3)

Problēma. Daudzi jaunieši, kas sāk strādāt, neprot tikt galā ar grūtībām. Daži bezgala sāpīgi pārdzīvo pat vismazāko kritiku. Citi ir ļoti izvēlīgi un ir gatavi pieņemt tikai tādu darba piedāvājumu, kas  atbilst viņu augstajām prasībām. Piemēram, grāmatā Escaping the Endless Adolescence (Kā tikt ārā no bezgalīgā pusaudžu vecuma) psihologs Džozefs Allens stāstīja par kādu jaunieti, kas darba intervijā viņam bija teicis: ”Kā es saprotu, šajā darbā reizēm būs jādara kaut kas garlaicīgs, bet es negribu, ka darbs mani garlaikotu.” Dž. Allens rakstīja: ”Šis puisis laikam neaptver, ka jebkurā darbā kaut kādi pienākumi var likties garlaicīgi. Kā var nodzīvot līdz 23 gadu vecumam un to vēl nezināt?”

Cēlonis. Pēdējos gadu desmitos daudzi vecāki ir uzskatījuši, ka bērni ir jāsargā no jebkādām grūtībām. Piemēram, ja meita nenokārto pārbaudes darbu, vecāki iejaucas un pieprasa, lai skolotājs paaugstinātu atzīmi. Ja dēls saņem soda kvīti par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu, vecāki samaksā soda naudu viņa vietā. Ja dēlam vai meitai izjūk romantiskas attiecības, vecāki uzveļ vainu otrai personai.

Ir dabiski rūpēties par bērniem, bet, ja vecāki to dara pārmērīgi, viņu bērni neiemācās uzņemties atbildību par savu rīcību. ”Šādiem bērniem ir liegta iespēja apgūt svarīgu patiesību, proti: sāpes un vilšanās ir jūtas, kurām var tikt pāri, un no tām pat var kaut ko mācīties. Viņi izaug par ārkārtīgi egocentriskiem cilvēkiem, kas ir pārliecināti, ka visa pasaule un vecāki viņiem kaut ko ir parādā,” teikts grāmatā Positive Discipline for Teenagers (Pozitīva pusaudžu audzināšana).

Kas teikts Bībelē. Grūtības pieder pie dzīves. Bībelē ir sacīts: ”Visa radība līdz pat šim laikam kopīgi nopūšas un cieš sāpes.” (Romiešiem 8:22.) Tātad visi, arī labi cilvēki, pieredz problēmas un nelaimes. Piemēram, kristiešu apustulis Pāvils savas kalpošanas laikā sastapās ar visdažādākajām grūtībām. Bet tas viņam deva arī kaut ko labu. Pāvils rakstīja: ”Es esmu iemācījies būt apmierināts jebkādos apstākļos. [..] ..es esmu iemācījies būt apmierināts: gan būdams paēdis, gan būdams izsalcis, gan tad, kad man ir pārpilnība, gan tad, kad ciešu trūkumu.” (Filipiešiem 4:11, 12.)

Ko jūs varat darīt. Ņemot vērā bērna brieduma pakāpi, centieties sekot Bībeles principam: ”Katram jānes sava nasta.” (Galatiešiem 6:5.) Ja jūsu dēls saņem soda kvīti, lai viņš pats to apmaksā no savas kabatas naudas vai paša nopelnītajiem līdzekļiem. Ja meita nenokārto pārbaudes darbu, lai tas viņai ir par brīdinājumu, ka nākamreiz ir jāgatavojas labāk. Ja dēlam izjūk romantiskas attiecības, mieriniet viņu, bet piemērotā brīdī palīdziet viņam izvērtēt notikušo, lai viņš saprastu, vai viņam kaut kādās jomās nav jāuzlabojas. Bērni, kas risina savas problēmas, iemācās tikt galā ar grūtībām un iegūst pārliecību par sevi un saviem spēkiem — šādas iemaņas un pārliecību nevar gūt, ja kāds viņus mūždien izpestī no visām grūtībām.

”Katrs lai pārbauda pats savu rīcību, tad viņam būs pamats priecāties.” (Galatiešiem 6:4)

Problēma. Kādā aptaujā, kurā piedalījās gados jauni pieaugušie, 81 procents respondentu sacīja, ka viņu paaudzes pārstāvjiem galvenais ir ”kļūt bagātiem” un tas, viņuprāt, ir daudz svarīgāk nekā palīdzēt citiem. Taču dzīšanās pēc bagātības nesniedz dzīvē gandarījumu. Pētījumi liecina, ka cilvēki, kas koncentrējas uz dzīves materiālo pusi, izjūt mazāk prieka un ir biežāk nomākti nekā tie, kam ir citas prioritātes. Turklāt viņiem biežāk ir vērojami fiziskās un psihiskās veselības traucējumi.

Cēlonis. Daudzos gadījumos bērni aug materiālistiski noskaņotā ģimenē. ”Vecāki grib, lai bērni būtu laimīgi, bet bērni grib mantas. Tāpēc vecāki tās pērk, un bērni ir laimīgi, bet tikai uz īsu laiku, jo drīz vien viņi grib jaunas mantas,” stāstīts grāmatā The Narcissism Epidemic (Narcisma epidēmija).

Protams, reklāmas nozare nekavējas izmantot šo nepiesātināmo patēriņa tirgu. Vai ik dienu var dzirdēt: ”Tu esi pelnījis vislabāko!” — un: ”Tu esi tā vērts!” Daudzi jaunieši uz to ir uzķērušies un ir iegrimuši parādos, tāpēc ka nespēj norēķināties par mantām, ko viņi ir ”pelnījuši”.

Kas teikts Bībelē. Bībelē var lasīt, ka nauda patiešām ir vajadzīga. (Salamans Mācītājs 7:12.) Bet tajā ir arī izteikts brīdinājums, ka ”mantkārība ir visāda ļaunuma sakne”, un piebilsts: ”Tai ļaujoties, daži ir.. nodarījuši sev daudz sāpju.” (1. Timotejam 6:10.) Bībelē ir ieteikts būt apmierinātiem ar dzīvei nepieciešamo, nevis dzīties pēc bagātības. (1. Timotejam 6:7, 8.)

”Tie, kas grib kļūt bagāti, krīt kārdinājumā un slazdā un padodas daudzām bezjēdzīgām un kaitīgām iegribām.” (1. Timotejam 6:9)

Ko jūs varat darīt. Vecākiem būtu jāizvērtē, kāda ir viņu pašu attieksme pret naudu un mantu. Vienmēr paturiet prātā, kas dzīvē ir galvenais, un palīdziet bērniem darīt to pašu. Iepriekšminētajā grāmatā The Narcissism Epidemic ir teikts: ”Vecāki var apspriest ar bērniem šādus jautājumus: kādos gadījumos ir saprātīgi iegādāties mantas izpārdošanā, bet kādos gadījumos ne? Kas ir procentu likme? Kad bērni kaut ko ir nopirkuši tāpēc vien, ka citi viņus ir pierunājuši to darīt?”

Nepieļaujiet, ka mantu pirkšana aizstātu ģimenes problēmu risināšanu. ”Ir vispārzināms fakts, ka mēģinājumi ar jaunu mantu iegādi atbrīvoties no problēmām ir lemti neveiksmei,” var lasīt grāmatā The Price of Privilege (Panākumu cena). ”Problēmas ir jārisina ar apdomu, izpratni un iejūtību, nevis ar jaunām kurpēm un somiņām.”