Lūdzu, pastāstiet par savu bērnību!

Es piedzimu Itālijā 1943. gadā. Mūsu kuplā ģimene dzīvoja mazā ciematiņā. Tētis bija zemnieks, un viņš strādāja arī par galdnieku. Vecāki mani un manus brāļus un māsas audzināja katoļticībā.

Kāpēc jūs vēlējāties kļūt par priesteri?

Man jau zēna gados patika klausīties, kā priesteri baznīcā lasīja sprediķus. Mani valdzināja viņu balsis un aizrāva iespaidīgie baznīcas rituāli. Tāpēc es izlēmu kļūt par priesteri. Kad man bija 13 gadi, māte mani aizveda uz internātskolu, kur zēnus gatavoja tālākām studijām, kas nepieciešamas, lai kļūtu par priesteriem.

Vai mācību programmā bija iekļautas arī Bībeles studijas?

Patiesībā nē. Kad man bija 15 gadi, kāds skolotājs man iedeva grāmatu ar evaņģēlijiem — vēsturiskiem Jēzus dzīves un kalpošanas aprakstiem —, un es šo grāmatu izlasīju vairākas reizes. 18 gadu vecumā es devos uz Romu, kur studēju vairākās pontifikālajās universitātēs, kas ir tieši pakļautas pāvestam. Es mācījos latīņu un sengrieķu valodu, studēju vēsturi, filozofiju, psiholoģiju un teoloģiju. Lai gan mums bija jāmācās no galvas Bībeles panti un svētdienas sprediķos mēs klausījāmies Bībeles fragmentu lasījumus, pašu Bībeli mēs faktiski nestudējām.

Kad jūs bijāt kļuvis par rektoru, vai jūs arī lasījāt lekcijas?

Mans darbs galvenokārt bija administratīva rakstura, taču es arī lasīju lekcijas par Vatikāna II koncila dekrētiem.

Kāpēc jūs sākāt apšaubīt baznīcas mācības?

Man nedeva mieru trīs lietas. Pirmkārt, baznīca iesaistījās politikā. Otrkārt, tā bija iecietīga pret nosodāmu rīcību — gan garīdznieku, gan draudžu locekļu rīcību. Un, treškārt, vairākas katoļu baznīcas mācības man nešķita pareizas. Piemēram, es domāju: kā Dievs, kas ir mīlestība, var cilvēkus pēc nāves sodīt ar mūžīgām mocībām? Un vai Dievs patiešām grib, lai mēs simtiem reižu atkārtotu vienas un tās pašas lūgšanas, virpinot rožukroni? *

Ko jūs darījāt?

Es ar asarām acīs lūdzu Dievam vadību. Es arī nopirku nesen itāļu valodā iznākušo katoļu Bībeles izdevumu Jeruzālemes Bībele un sāku to lasīt. Tad kādu svētdienu, kad es pēc mises kāru uz pakaramā savu priestera tērpu, uz semināru atnāca divi vīrieši. Tie bija Jehovas  liecinieki. Mēs vairāk nekā stundu runājām par Bībeli un par to, kā Bībele palīdz pazīt patieso reliģiju.

Kāds bija jūsu iespaids par šiem cilvēkiem?

Es apbrīnoju viņu pārliecību un to, cik labi viņi pārzināja katoļu Bībeli. Vēlāk pie manis sāka nākt cits Jehovas liecinieks, ko sauca Mario. Viņš bija pacietīgs un punktuāls — katru sestdienu neatkarīgi no laikapstākļiem pulksten deviņos no rīta viņš zvanīja pie semināra durvīm.

Ko citi priesteri domāja par šiem apciemojumiem?

Es viņus aicināju pievienoties mūsu sarunām, bet neviens no viņiem Bībeles studēšanu neuztvēra nopietni. Bet man ļoti patika Bībeles stundas. Es beidzot uzzināju atbildes uz jautājumiem, kas mani bija nodarbinājuši jau sen, piemēram, kāpēc Dievs pieļauj ļaunumu un ciešanas.

Vai augstākā garīdzniecība necentās jūs atrunāt no Bībeles studēšanas?

1975. gadā es vairākas reizes devos uz Romu, lai paskaidrotu savus uzskatus. Augstākie garīdznieki centās mani piespiest mainīt domas, bet neviens no viņiem nebalstīja savus argumentus uz Bībeli. 1976. gada 9. janvārī es aizsūtīju uz Romu vēstuli, kurā paziņoju, ka vairs neuzskatu sevi par katoli. Pēc divām dienām es atstāju semināru un ar vilcienu devos uz savu pirmo Jehovas liecinieku sapulci. Izrādījās, ka tas bija kongress, uz kuru bija ieradušās daudzas Jehovas liecinieku draudzes. Tur viss tik ļoti atšķīrās no tā, ko es biju pieradis redzēt! Katram apmeklētājam bija līdzi Bībele, un ikviens to šķīra vaļā, kad oratori atsaucās uz Bībeles pantiem savās runās, kurās tika iztirzātas dažādas tēmas.

Kāda bija jūsu ģimenes locekļu attieksme?

Lielākā daļa ģimenes locekļu bija noskaņoti ļoti negatīvi. Taču tad es uzzināju, ka viens no maniem brāļiem Lombardijā — Itālijas ziemeļu novadā — ir sācis mācīties Bībeli Jehovas liecinieku vadītās nodarbībās. Es devos viņu apciemot. Tur vietējie Jehovas liecinieki man palīdzēja atrast darbu un dzīvesvietu. Vēlāk tajā pašā gadā es kristījos un kļuvu par Jehovas liecinieku.

Vai jūs nenožēlojat savu lēmumu?

Nē, nekādā gadījumā! Beidzot es jūtu, ka esmu tuvojies Dievam, jo manas zināšanas par viņu ir balstītas nevis uz filozofiju vai baznīcas tradīcijām, bet uz Bībeli. Tagad es ar pārliecību un prieku varu mācīt Bībeli citiem.