1. Kādu uzmundrinājumu Jehova sniedza uzreiz pēc dumpja Ēdenē?

JEHOVA ir Dievs, kas sniedz mierinājumu un uzmundrinājumu. Tas ir skaidri izpaudies jau kopš brīža, kad cilvēki sagrēkoja un kļuva nepilnīgi. Uzreiz pēc dumpja Ēdenes dārzā viņš izteica pravietojumu, kas Ādama un Ievas pēcnācējiem, kuri ar laiku to saprastu, dotu cerību un stiprinājumu. Šis pravietojums ir lasāms 1. Mozus grāmatas 3. nodaļas 15. pantā, un tajā ir solīts, ka ”senā čūska, ko sauc par Velnu un Sātanu”, un visi viņa ļaunie darbi galu galā tiks iznīcināti. (Atkl. 12:9; 1. Jāņa 3:8.)

2. Kā Jehova stiprināja Noasu?

² Jehovas kalps Noass dzīvoja bezdievīgā pasaulē, kurā vienīgie cilvēki, kas pielūdza Jehovu, bija viņš un viņa  ģimene. Redzot visapkārt valdošo vardarbību un izvirtību, Noass viegli būtu varējis kļūt nomākts. (1. Moz. 6:4, 5, 11; Jūd. 6.) Bet Jehova atklāja Noasam informāciju, kas viņu stiprināja un vairoja viņa apņēmību arī turpmāk ”vadīt savas gaitas ar Dievu”. (1. Moz. 6:9.) Jehova Noasam pavēstīja, ka drīzumā darīs galu ļaunajai pasaulei, un norādīja, kas viņam jādara, lai viņa ģimene varētu izglābties. (1. Moz. 6:13—18.) Noass izjuta, ka Jehova ir Dievs, kas stiprina un uzmundrina savus kalpus.

3. Kādu uzmundrinājumu saņēma Jozua? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

³ Daudzus gadus vēlāk Jehovas kalpam Jozuam bija jāpaveic grūts uzdevums — jāieved Dieva tauta Apsolītajā zemē. Tas nozīmēja, ka viņam bija jāvada izraēlieši cīņā pret šīs zemes tautu varenajām armijām. Jehova zināja, ka Jozuam bija iemesls satraukumam, tāpēc viņš Mozum teica: ”Dod Jozuam pavēles, stiprini un drošini viņu, jo viņš šīs tautas priekšgalā celsies pāri un viņš tai dos īpašumā to zemi, ko tu redzēsi.” (5. Moz. 3:28.) Tad arī pats Jehova iedrošināja Jozuu: ”Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi.” (Joz. 1:1, 9.) Tas Jozuu noteikti ļoti iedrošināja!

4., 5. a) Kādu iedrošinājumu Jehova sniedza savai tautai senatnē? b) Kā Jehova uzmundrināja savu Dēlu?

⁴ Jehova uzmundrināja ne tikai atsevišķus cilvēkus, bet arī savu tautu kopumā. Zinādams, ka ebrejiem būs vajadzīgs uzmundrinājums, kad viņi atradīsies trimdā Babilonijā, Jehova izteica pravietiskus vārdus, kas tos mierinātu: ”Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!” (Jes. 41:10.) Vēlāk Jehova šādi iedrošināja agrīnos kristiešus, un tāpat viņš iedrošina savus kalpus mūsdienās. (Nolasīt 2. Korintiešiem 1:3, 4.)

⁵ Arī Jēzus bija saņēmis uzmundrinājumu no sava debesu Tēva. Tūlīt pēc kristīšanās Jēzus dzirdēja balsi no debesīm sakām: ”Šis ir mans mīļais Dēls, pret ko es esmu labvēlīgs.” (Mat. 3:17.) Cik gan ļoti šie vārdi stiprināja Jēzu viņa kalpošanas laikā uz zemes!

6. Kādu uzmundrinājumu var smelties Jēzus līdzībā par talentiem?

⁶ Jēzus sekoja sava Tēva paraugam, sniedzot citiem uzmundrinājumu. Par to liecina līdzība par talentiem, kuru viņš pastāstīja savā pravietojumā par laikmeta nobeigumu. Tajā kungs katram no saviem uzticīgajiem kalpiem sacīja: ”Labi darīts, krietnais un uzticamais kalp! Tu esi bijis uzticams, rūpējoties par nedaudzām lietām, tāpēc es tevi iecelšu rūpēties par daudzām. Priecājies kopā ar savu kungu!” (Mat. 25:21, 23.) Šie vārdi noteikti ļoti uzmundrināja Jēzus mācekļus un pamudināja tos arī turpmāk uzticīgi kalpot Jehovam.

7. Kā Jēzus uzmundrināja savus apustuļus, it īpaši Pēteri?

⁷ Lai gan Jēzus apustuļi bieži strīdējās par to, kurš no viņiem ir lielākais, Jēzus bija pacietīgs pret viņiem. Viņš tos mudināja būt pazemīgiem un izturēties kā kalpiem, nevis kā kungiem. (Lūk. 22:24—26.) Pēteris vairākkārt sagādāja  Jēzum vilšanos. (Mat. 16:21—23; 26:31—35, 75.) Taču Jēzus nekad nenovērsās no Pētera. Viņš to uzmundrināja un pat uzticēja tam uzdevumu stiprināt citus. (Jāņa 21:16.)

8. Kā Hiskija uzmundrināja un iedrošināja karavadoņus un Jeruzālemes iedzīvotājus?

⁸ Pat pirms tam, kad Jehovas Dēls bija nācis uz zemi un rādījis nevainojamu paraugu, kā sniegt uzmundrinājumu, uzticīgi Jehovas kalpi apzinājās, cik svarīgi ir uzmundrināt citus. Kad Jeruzālemei draudēja asīriešu uzbrukums, Hiskija sapulcināja karavadoņus un pilsētas iedzīvotājus, lai tos uzmundrinātu un iedrošinātu. ”Un tauta paļāvās uz Jūdas ķēniņa Hiskijas vārdiem,” teikts Bībelē. (Nolasīt 2. Laiku 32:6—8.)

9. Ko par uzmundrinājumu var mācīties no Ījaba grāmatas?

⁹ Kaut arī Ījabam pašam bija nepieciešams mierinājums un stiprinājums, viņš saviem viltus mierinātājiem mācīja, kā uzmundrināt citus. Viņš tiem sacīja, ka, būdams to vietā, viņš tos ”stiprinātu ar savu muti” un ”iepriecinātu ar savu lūpu līdzjūtību”. (Īj. 16:1—5.) Galu galā Ījabs saņēma uzmundrinājumu no Ēlihus un no paša Jehovas. (Īj. 33:24, 25; 36:1, 11; 42:7, 10.)

10., 11. a) Kāpēc Jeftas meitai bija vajadzīgs uzmundrinājums? b) Kas mūsdienās ir pelnījuši līdzīgu uzmundrinājumu?

¹⁰ Arī Jeftas meitai bija vajadzīgs uzmundrinājums. Pirms došanās cīņā ar amoniešiem viņas tēvs, soģis Jefta, deva Jehovam īpašu solījumu. Viņš solīja, ka tad, ja Jehova dāvās viņam uzvaru, pirmais cilvēks, kas iznāks viņu sagaidīt pēc kaujas, tiks veltīts kalpošanai Jehovas svētnīcā. Kad Jefta atgriezās mājās pēc uzvaras kaujā, pirmais cilvēks, kas iznāca viņu sveikt, bija viņa meita, viņa vienīgais bērns. Jefta bija satriekts. Tomēr viņš turēja doto vārdu un sūtīja savu meitu uz Šilo, lai viņa visu savu turpmāko mūžu kalpotu saiešanas teltī. (Soģu 11:30—35.)

¹¹ Lai cik smagi tas bija Jeftam, viņa meitai tas, iespējams, bija vēl smagāk. Taču viņa bija gatava rīkoties saskaņā ar tēva solījumu. (Soģu 11:36, 37.) Ar to viņa atteicās no tiesībām precēties un laist pasaulē bērnus, kā arī no iespējas saglabāt dzimtas vārdu un mantojumu. Ir skaidrs, ka viņai bija ļoti nepieciešams mierinājums un uzmundrinājums. Bībelē teikts: ”Tas kļuva par tikumu Israēlā, ka gadu no gada Israēla meitas dodas, lai apraudātu dziesmās [”cildinātu”, NW] gileādieša Jeftas meitu, četras dienas gadā.” (Soģu 11:39, 40.) Arī neprecēti kristieši, kas izmanto savus apstākļus, lai galveno uzmanību dzīvē veltītu ”Kunga lietām”, ir pelnījuši uzslavu un uzmundrinājumu. (1. Kor. 7:32—35.)

12., 13. Kā Pēteris ”stiprināja savus brāļus”?

¹² Vakarā pirms savas nāves Jēzus apustulim Pēterim sacīja: ”Sīmani, Sīmani! Sātans ir pieprasījis, lai viņam ļauj jūs sijāt kā kviešus, bet es esmu karsti lūdzis par tevi, lai tev nezustu ticība. Kad būsi atgriezies, stiprini savus brāļus!” (Lūk. 22:31, 32.)

¹³ Pēteris kļuva par vienu no agrīno kristiešu draudzes balstiem. (Gal. 2:9.) Viņa bezbailīgā rīcība Vasarsvētkos un arī turpmāk iedrošināja un  uzmundrināja citus kristiešus. Pēc daudziem kalpošanā pavadītiem gadiem Pēteris saviem ticības biedriem uzrakstīja vēstuli. Viņš tajā teica: ”Es jums īsumā esmu rakstījis, lai jūs uzmundrinātu un no sirds apliecinātu, ka šī patiešām ir Dieva augstsirdīgā labestība. Tajā palieciet!” (1. Pēt. 5:12.) Pētera vēstules ir uzmundrinājušas kristiešus daudzu gadsimtu garumā, un tās stiprina Jehovas kalpus arī mūsdienās. Ir skaidrs, ka, gaidot Jehovas solījumu piepildīšanos, mums šis stiprinājums ir ļoti vajadzīgs. (2. Pēt. 3:13.)

14., 15. Kā mūs uzmundrina apustuļa Jāņa sarakstītās Bībeles grāmatas?

¹⁴ Vēl viens agrīno kristiešu draudzes balsts bija apustulis Jānis. Viņa sarakstītais evaņģēlijs, kurā var lasīt aizraujošu Jēzus kalpošanas aprakstu, ir bijis par uzmundrinājuma avotu kristiešiem visos laikos. Piemēram, vienīgi šajā evaņģēlijā var lasīt Jēzus vārdus, ka galvenais, pēc kā pazīs viņa sekotājus, būs mīlestība. (Nolasīt Jāņa 13:34, 35.)

¹⁵ Arī trijās Jāņa vēstulēs var atrast daudz patiesības dārgumu. Kad mūs nospiež grēku nasta, mēs noteikti izjūtam lielu atvieglojumu, lasot, ka ”Jēzus asinis mūs attīra no visiem grēkiem”. (1. Jāņa 1:7.) Un tad, ja mūsu sirds turpina mūs nosodīt, mums, iespējams, kaklā sakāpj kamols un acīs sariešas pateicības asaras, kad lasām vārdus: ”Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds.” (1. Jāņa 3:20.) No Bībeles sarakstītājiem Jānis bija vienīgais, kas minēja, ka ”Dievs ir mīlestība”. (1. Jāņa 4:8, 16.) Savā otrajā un trešajā vēstulē viņš uzslavēja kristiešus, kas turpina ”staigāt patiesībā”. (2. Jāņa 4; 3. Jāņa 3, 4.)

16., 17. Kā apustulis Pāvils uzmundrināja agrīnos kristiešus?

 ¹⁶ Starp apustuļiem, iespējams, Pāvils bija tas, kurš darīja visvairāk, lai uzmundrinātu savus ticības biedrus. Pēc visa spriežot, kristietības pirmsākumos lielākā daļa apustuļu palika Jeruzālemē, kas bija vadošās padomes mītnes vieta. (Ap. d. 8:14; 15:2.) Kristieši Jūdejā sludināja par Kristu cilvēkiem, kas jūdaisma ietekmē ticēja vienam Dievam. Savukārt apustuli Pāvilu svētais gars sūtīja sludināt cittautiešiem, kas dzīvoja grieķu un romiešu sabiedrībā un pielūdza daudzus dievus. (Gal. 2:7—9; 1. Tim. 2:7.)

¹⁷ Pāvils mēroja lielus attālumus uz vietām, kas mūsdienās ietilpst Turcijas, Grieķijas un Itālijas teritorijā, sludinādams cittautiešiem un dibinādams draudzes. Šie jaunie kristieši cieta ”no savu tautiešu rokām”, un viņiem bija vajadzīgs uzmundrinājums. (1. Tes. 2:14.) Ap mūsu ēras 50. gadu Pāvils uzrakstīja vēstuli nesen nodibinātajai draudzei Tesalonikā. Tajā bija teikts: ”Mēs vienmēr pateicamies Dievam, kad jūs visus pieminam savās lūgšanās, jo mūsu Dieva un Tēva priekšā pastāvīgi atceramies jūsu ticības darbu, mīlestības pilnās pūles un izturību.” (1. Tes. 1:2, 3.) Pāvils jaunos mācekļus arī mudināja: ”Uzmundriniet un stipriniet cits citu, kā jau jūs to darāt!” (1. Tes. 5:11.)

18. Kā pirmā gadsimta vadošā padome sniedza uzmundrinājumu Filipam?

¹⁸ Pirmajā gadsimtā vadošā padome sniedza uzmundrinājumu gan tiem, kas īstenoja vadību kristiešu draudzē, gan kristiešiem kopumā. Kad Filips sludināja samariešiem par Kristu, brāļi no vadošās padomes atbalstīja viņa darbību. Viņi sūtīja divus savus locekļus, Pēteri un Jāni, lūgt par jaunajiem mācekļiem, lai tie saņemtu svēto garu. (Ap. d. 8:5, 14—17.) Filipu un šos jaunos brāļus un māsas noteikti ļoti uzmundrināja tāds vadošās padomes atbalsts.

19. Kā vadošās padomes vēstule ietekmēja agrīnos kristiešus?

¹⁹ Vēlāk vadošā padome sapulcējās, lai izlemtu, vai neebreju kristiešiem ir jāievēro Mozus bauslības prasība par apgraizīšanu. (Ap. d. 15:1, 2.) Pēc tam, kad vadošie brāļi bija meklējuši svētā gara vadību un apsprieduši Rakstus, viņi pieņēma lēmumu, ka vairs nav nepieciešams ievērot šo prasību. Tad viņi par šo lēmumu uzrakstīja vēstuli un izraudzīja brāļus, kam tā bija jānogādā draudzēm. Kā brāļi un māsas to uzņēma? Bībelē stāstīts: ”Kad tie izlasīja vēstuli, tie priecājās par saņemto uzmundrinājumu.” (Ap. d. 15:27—32.)

20. a) Kā Vadošā padome uzmundrina brāļus un māsas visā pasaulē? b) Kāds jautājums ir apskatīts nākamajā rakstā?

²⁰ Mūsdienās Jehovas liecinieku Vadošā padome sniedz uzmundrinājumu Bēteles darbiniekiem, speciālajiem pilnas slodzes kalpotājiem, kas norīkoti sludināšanā, un visai patieso kristiešu saimei. Iznākums ir tāds pats kā pirmajā gadsimtā — prieks par saņemto uzmundrinājumu. Turklāt, domājot par tiem, kas ir attālinājušies no draudzes, 2015. gadā Vadošā padome izdeva brošūru Atgriezieties pie Jehovas!, kas daudziem ir sniegusi uzmundrinājumu. Bet vai tikai tiem, kam Jehovas organizācijā ir uzticēta vadība, būtu jāuzmundrina citi? Atbilde uz šo jautājumu ir sniegta nākamajā rakstā.