Kāpēc Jēzus pirms savas nāves citēja Dāvida vārdus, kas lasāmi Psalmā 22:1?

Vieni no pēdējiem vārdiem, ko Jēzus sacīja pirms savas nāves, bija tie, ko var lasīt Mateja 27:46: ”Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis?” Tos teikdams, Jēzus piepildīja psalmu sacerētāja Dāvida teikto, kas lasāms Psalmā 22:1. (Marka 15:34.) Nebūtu pareizi secināt, ka Jēzus citēja šos Dāvida vārdus, jo izjuta vilšanos vai arī uz brīdi bija zaudējis ticību. Jēzus pilnībā saprata iemeslu, kāpēc viņam ir jāmirst, un bija gatavs to darīt. (Mat. 16:21; 20:28.) Viņš arī zināja, ka tad, kad viņš mirs, Jehovam būs jānoņem jebkāds ”aizsargžogs”, kāds varēja būt ap viņu. (Īj. 1:10.) To darīdams, Jehova deva Jēzum iespēju nešaubīgi pierādīt uzticību viņam, lai arī cik smagā nāvē tam būtu jāmirst. (Marka 14:35, 36.)

Kāpēc tad Jēzus sacīja šos vārdus no psalma? Lai gan mēs nevaram atbildēt uz šo jautājumu pilnīgi droši, apskatīsim dažus iespējamos iemeslus. a

Teikdams šos vārdus, Jēzus, iespējams, uzsvēra, ka Jehova neiejauksies viņa nāvē. Jēzum bija jāsamaksā izpirkums bez Jehovas palīdzības. Viņam bija jāmirst, lai ”izciestu nāvi par visiem”. (Ebr. 2:9.)

Citēdams nelielu psalma fragmentu, Jēzus, iespējams, vērsa uzmanību uz visu psalmu. Tolaik Jēzus tautieši mēdza mācīties  psalmus no galvas. Ja viņi dzirdēja kāda psalma fragmentu, viņiem dabiski nāca prātā viss psalms. Ja Jēzus citēja psalma vārdus ar šādu mērķi, viņš palīdzēja saviem sekotājiem atsaukt atmiņā daudzus pravietojumus, kas saistīti ar notikumiem pirms un pēc viņa nāves un kas lasāmi šajā psalmā. (Ps. 22:7, 8, 15, 16, 18, 24.) Turklāt viņa sekotāji varēja atcerēties, ka šī psalma nobeigumā ir slavēta Jehovas valdīšana un Jehova tiek raksturots kā Ķēniņš pār visu zemi. (Ps. 22:27—31.)

Citēdams Dāvida vārdus, Jēzus, iespējams, uzsvēra to, ka nav vainojams nekādā pārkāpumā. Pirms nāves Jēzus bija pieredzējis, kā sinedrijs nelikumīgi atzīst viņu par vainīgu zaimošanā. (Mat. 26:65, 66.) Sinedrijs tika sasaukts steigšus, un naktī noturētā tiesas sēde nenotika saskaņā ar likuma normām. (Mat. 26:59; Marka 14:56—59.) Citēdams šo retorisko jautājumu, Jēzus varbūt pievērsa citu uzmanību faktam, ka viņš nebija izdarījis neko tādu, par ko būtu pelnījis šādu sodu.

Iespējams, Jēzus arī atgādināja citiem, ka, lai arī Jehova bija pieļāvis Dāvida ciešanas, tas nenozīmēja, ka Dāvids bija zaudējis Jehovas labvēlību. Dāvida jautājums nebija liecinājis par ticības trūkumu. Pēc šī jautājuma Dāvids pauda paļāvību uz Jehovas spēju glābt, un Jehova arī turpmāk viņu svētīja. (Ps. 22:23, 24, 27.) Līdzīgi arī Jēzus, ”Dāvida dēla”, ciešanas pie moku staba nenozīmēja, ka Jehova vairs nebija pret viņu labvēlīgs. (Mat. 21:9.)

Iespējams, Jēzus pauda savas sāpīgās izjūtas par to, ka Jehovam nācās atņemt viņam savu aizsardzību, lai viņš varētu pilnībā pierādīt savu uzticību. Jehovas sākotnējā nodomā neietilpa tas, ka viņa Dēlam kādreiz būs jācieš un jāmirst. Tas kļuva nepieciešams tikai pēc tam, kad Ādams un Ieva bija sacēlušies pret Jehovu. Jēzus nebija izdarījis neko nepareizu, taču viņam bija jācieš un jāmirst, lai tiktu sniegta atbilde uz Sātana izvirzītajiem jautājumiem un lai tiktu sagādāta izpirkuma maksa par to, ko cilvēki bija zaudējuši. (Marka 8:31; 1. Pēt. 2:21—24.) Tas būtu iespējams tikai tad, ja Jehova uz laiku — pirmo reizi Jēzus dzīvē — atņemtu viņam savu aizsardzību.

Iespējams, Jēzus centās vērst savu sekotāju uzmanību uz iemeslu, kāpēc Jehova pieļāva, ka viņš mirst šādā nāvē. b Jēzus zināja: tas, ka viņš būs nomiris šādi — kā noziedznieks pie moku staba — daudziem būs klupšanas akmens. (1. Kor. 1:23.) Ja viņa sekotāji pievērstu galveno uzmanību viņa nāves patiesajam iemeslam, viņi saprastu, kāpēc viņam bija jāmirst tieši tādā nāvē. (Gal. 3:13, 14.) Viņi raudzītos uz Jēzu kā uz Glābēju, nevis kā uz noziedznieku.

Lai arī kādu iemeslu dēļ Jēzus citēja vārdus no Dāvida psalma, viņš saprata, ka tas, ko viņš pieredz, ir daļa no Jehovas nodoma attiecībā uz viņu. Neilgi pēc šo vārdu citēšanas Jēzus sacīja: ”Viss ir paveikts!” (Jāņa 19:30; Lūk. 22:37.) Patiesi, tas, ka Jehova viņam atņēma savu aizsardzību, viņam ļāva pilnībā paveikt visu, kādēļ viņš bija sūtīts uz zemi. Tas Jēzum arī ļāva piepildīt visu, kas par viņu bija rakstīts ”Mozus bauslībā, praviešu rakstos un psalmos”. (Lūk. 24:44.)