”KAS tu par tēvu? Tāda cietsirdība!” mani bargi rāja VDK virsnieks. ”Tev ir pavisam maza meitiņa, un sieva gaida otro bērnu, bet tu viņas tā vienkārši atstāji! Kas viņas baros? Kas rūpēsies par viņām? Atsakies no savas darbības un dodies mājup!” Es atbildēju: ”Es neesmu atstājis savu ģimeni. Jūs mani apcietinājāt! Un par ko?” Virsnieks atcirta: ”Būt Jehovas lieciniekam ir sliktāk nekā būt visļaunākajam noziedzniekam!”

Šī saruna notika 1959. gadā kādā Irkutskas cietumā. Es vēlos jums pastāstīt, kāpēc mana sieva Marija un es bijām gatavi ”ciest taisnības dēļ” un kā mūsu uzticība Jehovam ir atalgojusies. (1. Pēt. 3:13, 14.)

Es esmu dzimis 1933. gadā Ukrainas rietumos, Zolotņiku ciemā. 1937. gadā pie mums no Francijas atbrauca ciemos mana tante ar vīru, kas bija Jehovas liecinieki. Viņi mums iedeva Jehovas liecinieku izdotās grāmatas Valdība un Atbrīvošana. Izlasījis abas grāmatas, mans tēvs atguva ticību Dievam. Diemžēl pēc diviem gadiem, 1939. gadā, tēvs smagi saslima un nomira. Pirms nāves viņš mātei piekodināja: ”Tā ir patiesība. Māci to bērniem!”

1951. gada aprīlī varas iestādes sāka izsūtīt Jehovas lieciniekus no Padomju Savienības rietumu apgabaliem uz Sibīriju. Izveda arī mani kopā ar māti un jaunāko brāli Grigoriju. Mūs iesēdināja vilcienā, un, mērojuši 6000 kilometru, mēs nonācām Irkutskas apgabalā, Tulunā. Pēc divām nedēļām labošanas darbu nometnē, kas atradās pie Irkutskas apgabala Angarskas, ieradās mans vecākais brālis Bogdans. Viņam bija piespriests 25 gadus ilgs ieslodzījums.

Mana māte, Grigorijs un es sludinājām Tulunas apkārtnes ciemos, bet, to darot, mums bija jāliek lietā izdoma. Reizēm mēs apvaicājāmies, vai tuvumā kāds nepārdod govi. Ja satikām kādu, kas gribēja pārdot govi, mēs sarunā ar šo cilvēku pieminējām, cik brīnišķīgi ir radītas govis, un saruna pamazām novirzījās uz Radītāju. Drīz vien vietējā avīzē parādījās raksts, kurā iedzīvotāji tika brīdināti neielaisties sarunās ar Jehovas lieciniekiem, kas interesējoties par govīm, lai gan īstenībā mēs meklējām ”avis”. Un mēs atradām ne vienu vien! Mācīt Bībeli pazemīgajiem un viesmīlīgajiem cilvēkiem šajā teritorijā, kur nebija nevienas draudzes, bija liels prieks. Patlaban Tulunā ir draudze, pie kuras pieder vairāk nekā 100 sludinātāju.

Mana sieva Marija uzzināja Bībeles patiesību Ukrainā Otrā pasaules kara laikā. Kad viņai bija 18  gadu, viņai sāka uzmākties kāds VDK virsnieks, bet Marija stingri noraidīja viņa amorālos piedāvājumus. Kādu dienu, atgriežoties mājās, viņa ieraudzīja, ka šis virsnieks zviln viņas gultā. Marija metās bēgt. Pietvīcis gluži sarkans aiz dusmām, virsnieks piedraudēja Marijai, ka viņa tiks iemesta cietumā tāpēc, ka ir Jehovas lieciniece. Tā arī notika — 1952. gadā Marijai piesprieda 10 gadu cietumsodu. Viņa jutās kā Jāzeps, kuru ieslodzīja tāpēc, ka viņš negribēja pārkāpt Dieva morāles normas. (1. Moz. 39:12, 20.) Šoferis, kas no tiesas zāles veda Mariju uz cietumu, viņai teica: ”Nebaidies! Daudzi, kas nokļūst cietumā, iznāk laukā, saglabājuši cilvēcisko cieņu.” Šie vārdi viņu patiesi uzmundrināja.

No 1952. līdz 1956. gadam Marija izcieta sodu labošanas darbu nometnē, kas atradās netālu no Gorkijas (tagad Ņižņijnovgoroda). Viņai lika cirsmā lauzt celmus, un tas bija jādara pat spalgā salā. Marijai pasliktinājās veselība, taču 1956. gadā viņa tika atbrīvota un nolēma doties uz Tulunu.

Kad brāļi mani informēja, ka Tulunā ieradīsies kāda māsa, es ar velosipēdu devos uz autobusu pieturu viņu sagaidīt, lai palīdzētu viņai pārvest bagāžu. Kad es satiku Mariju, man viņa iepatikās jau pirmajā acumirklī. Taču iekarot viņas sirdi nebija viegli. Mēs apprecējāmies 1957. gadā, un pēc gada mums piedzima meitiņa, ko nosaucām par Irīnu. Bet mana ģimenes laime nebija ilga — jau 1959. gadā par Bībeles literatūras pavairošanu mani apcietināja. Pusgadu es pavadīju vieninieka kamerā. Lai saglabātu sirdsmieru, es nemitīgi lūdzu Jehovu, dziedāju mūsu dziesmas un iztēlojos sevi sludinām brīvībā.

Reiz kādā nopratināšanā VDK virsnieks man uzkliedza: ”Mēs jūs samīsim kā prusakus!” Es atteicu: ”Jēzus ir sacījis, ka labā vēsts TIKS sludināta visām tautām, un neviens to nespēs apturēt.” Tad virsnieks mainīja taktiku un, kā jau es sākumā stāstīju, centās mani pierunāt atteikties no ticības. Tā kā ne draudiem, ne pierunāšanai nebija panākumu, man piesprieda septiņu gadu ieslodzījumu, kas bija jāizcieš labošanas darbu nometnē netālu no Saranskas. Ceļā uz nometni es uzzināju, ka ir piedzimusi mūsu otrā meita — Olga. Kaut arī Marija un meitas bija tālu projām no manis, mani iepriecināja apziņa, ka mēs ar Mariju esam palikuši uzticīgi Jehovam.

Reizi gadā Marija mani Saranskā apciemoja, lai gan viņai no Tulunas bija jābrauc sešas dienas ar vilcienu un pēc tam atkal sešas dienas atpakaļ. Ik gadu viņa man atveda jaunu zābaku pāri. Šo zābaku papēžos bija paslēpti jaunākie Sargtorņa numuri. Vienu gadu viņai izdevās atbraukt kopā ar abām meitiņām. Ir grūti pat izteikt vārdos to prieku un aizkustinājumu, ko es jutu, kad varēju būt kopā ar visām savām dārgajām meitenēm!

1966. gadā mani atbrīvoja, un mēs pārcēlāmies uz Armaviru, kas atrodas netālu no Melnās jūras. Tur nāca pasaulē mūsu dēli Jaroslavs un Pāvels.

Jau drīz vien mūs sāka ”apciemot” VDK darbinieki — mūsu mājā regulāri veica kratīšanu, meklējot literatūru par Bībeli. VDK virsnieki visu mūsu saimniecību grieza kājām gaisā un rakājās pat pa lopbarību. Reiz, kad viņi kārtējo reizi veica kratīšanu,  bija ļoti karsts laiks. Virsnieki bija slapji no sviedriem un galīgi noputējuši. Marijai sametās viņu žēl, jo viņi taču tikai pildīja pavēles. Marija viņiem piedāvāja kompotu, iedeva drēbju suku un atnesa bļodu ar ūdeni un dvieļus. Vēlāk, kad ieradās viņu priekšnieks, virsnieki pastāstīja, cik laipni mēs pret viņiem esam izturējušies. Kad viņi visi devās projām, priekšnieks mums uzsmaidīja un pamāja. Bija patīkami redzēt, cik labs iznākums ir tad, ja mēs cenšamies ”uzvarēt ļaunu ar labu”. (Rom. 12:21.)

Par spīti tam, ka bijām VDK uzmanības lokā, mēs turpinājām sludināšanu. Mēs arī palīdzējām nelielai sludinātāju grupiņai tuvīnajā Kurgaņinskā. Tagad Armavirā ir sešas draudzes, bet Kurgaņinskā — četras.

Mūsu dzīvē ir bijuši brīži, kad mūsu garīgums atslāba, bet mēs bijām pateicīgi Jehovam, ka viņš ar nobriedušu brāļu starpniecību mūs pamācīja un garīgi stiprināja. (Ps. 130:3.) Nopietns pārbaudījums bija tas, ka draudzēs bija iefiltrējušies VDK aģenti. Viņi radīja dedzīgu sludinātāju iespaidu, un dažiem pat tika uzticēti atbildīgi pienākumi mūsu organizācijā. Taču ar laiku mēs viņus visus atmaskojām.

1978. gadā, kad Marijai bija 45 gadi, viņa atkal gaidīja bērniņu. Tā kā viņai bija slima sirds, ārsti bija nobažījušies par viņas dzīvību un centās viņu pārliecināt, ka viņai jāveic aborts. Marija par to negribēja ne dzirdēt. Tad daži ārsti slimnīcā sāka Marijai visur sekot, cenzdamies notvert brīdi, kad varētu Marijai slepus injicēt medikamentus, kas pārtrauktu grūtniecību. Lai glābtu bērna dzīvību, Marija aizbēga no slimnīcas.

VDK mums lika doties prom no Armaviras. Mēs pārcēlāmies uz Igauniju, kas tolaik ietilpa Padomju Savienībā, un apmetāmies kādā ciematā Tallinas pievārtē. Tallinā, pretēji ārstu paredzējumiem, Marijai piedzima pilnīgi vesels puisītis, un mēs viņu nosaucām par Vitāliju.

Vēlāk mēs pārcēlāmies atpakaļ uz Krievijas dienvidiem un apmetāmies Ņezlobnajas ciemā. Apkārtnē bija vairākas kūrortpilsētas, uz kurām brauca ļaudis no visas Padomju Savienības, un mēs šajās pilsētās piesardzīgi sludinājām. Cilvēki bija atbraukuši uz šejieni, lai uzlabotu veselību, bet daudzi no viņiem devās prom, ieguvuši cerību uz mūžīgu dzīvi!

Mēs centāmies savos dēlos un meitās ieaudzināt mīlestību pret Jehovu un rosināt vēlēšanos kalpot viņam. Tāpēc mēs aicinājām ciemos garīgi nobriedušus kristiešus. Biežs viesis mūsu mājās bija mans brālis Grigorijs, kas no 1970. līdz 1995. gadam veica rajona pārrauga pienākumus. Grigorija apciemojumi ikreiz bija sevišķi gaidīti, jo viņš ir ļoti dzīvespriecīgs cilvēks ar labu humora izjūtu. Kopā ar ciemiņiem mēs mēdzām spēlēt dažādas ar Bībeli saistītas spēles, un tā mūsu bērniem iepatikās pētīt Bībelē aprakstītos notikumus.

1987. gadā mūsu dēls Jaroslavs pārcēlās uz Rīgu, kur bija iespējams sludināt nedaudz brīvāk. Bet, kad viņš atteicās pildīt militāro dienestu, viņam piesprieda pusotru gadu ilgu cietumsodu, ko viņš izcieta deviņos cietumos. Viņam palīdzēja  izturēt tas, ko savulaik es viņam biju stāstījis par saviem ieslodzījuma gadiem. Pēc atbrīvošanas Jaroslavs kļuva par pionieri. 1990. gadā mūsu dēls Pāvels, kam tolaik bija 19 gadu, arī kļuva par pionieri, un viņš vēlējās doties uz Sahalīnu — salu uz ziemeļiem no Japānas —, lai sludinātu tur. Mēs ar Mariju sākumā negribējām, ka viņš brauktu tik tālu prom no mums, — mūs šķirtu vairāk nekā deviņi tūkstoši kilometru. Turklāt tolaik visā Sahalīnā bija tikai 20 sludinātāji. Bet drīz vien mēs mainījām savas domas un vēlāk bijām par to priecīgi. Šīs salas iedzīvotāji labprāt uzklausīja vēsti par Dieva valstību, un jau pēc dažiem gadiem Sahalīnā bija izveidojušās astoņas draudzes. Pāvels palika Sahalīnā līdz 1995. gadam. Kopā ar mums dzīvoja vairs tikai jaunākais dēls Vitālijs. Viņam jau no agras bērnības patika lasīt Bībeli. 14 gadu vecumā viņš kļuva par pionieri, un divus gadus es varēju kalpot par pionieri kopā ar viņu. Tas bija brīnišķīgs laiks. 19 gadu vecumā Vitālijs tika iecelts par speciālo pionieri un atstāja mūsu mājas.

1952. gadā VDK virsnieks Marijai bija teicis: ”Vai nu atsakies no savas ticības, vai sēdi desmit gadus cietumā! Kad tu tiksi ārā, tu būsi veca un vairs nebūsi nevienam vajadzīga.” Bet viņam nebija taisnība. Mūs visu mūžu ir pavadījusi mūsu uzticīgā Dieva Jehovas mīlestība, bērnu mīlestība un visu to daudzo cilvēku mīlestība, kurus mēs iepazīstinājām ar Bībeles patiesību. Kad mēs ar Mariju apciemojām bērnus tajās pilsētās, kurās viņi kalpoja, mēs nevarējām nepamanīt, cik pateicīgi viņiem ir tie cilvēki, kam viņi mācīja Bībeli.

1991. gadā Jehovas liecinieki Padomju Savienībā tika oficiāli reģistrēti. Tas mums visiem sludināšanā iedvesa jaunus spēkus. Mūsu draudze pat iegādājās autobusu, ar kuru nedēļas nogalēs braukt sludināt uz tuvējām pilsētām un ciemiem.

Man lielu prieku sagādā tas, ka Jaroslavs ar savu sievu Aļonu un Pāvels ar savu sievu Raisu kalpo Bētelē, bet Vitālijs ir rajona pārraugs, ko it visā atbalsta viņa sieva Svetlana. Mūsu vecākā meita Irīna ar ģimeni dzīvo Vācijā. Gan Irīnas vīrs Vladimirs, gan visi trīs viņu dēli ir draudzes vecākie. Mūsu meita Olga dzīvo Igaunijā un bieži sazvanās ar mani. Diemžēl mana mīļā sieva Marija 2014. gadā nomira. Es karsti ilgojos pieredzēt laiku, kad Dievs sāks celt augšā mirušos un es atkal satikšu Mariju! Tagad es dzīvoju Belgorodā, un man daudz palīdz vietējie brāļi, kuriem es esmu dziļi pateicīgs.

Atskatoties uz kalpošanā Jehovam pavadīto mūžu, varu teikt, ka uzticība Jehovam var prasīt arī upurus, bet viņa dāvātais sirdsmiers ir nesalīdzināmi vērtīgāks par jebko, kas var tikt zaudēts. Mēs ar Mariju savas nelokāmības dēļ esam guvuši tādas svētības, kādas nebijām spējuši pat iedomāties. 1991. gadā Padomju Savienībā bija tikai nedaudz vairāk par 40 tūkstošiem Jehovas liecinieku. Bet patlaban tajās valstīs, kas reiz ietilpa Padomju Savienībā, kopā ir vairāk nekā 400 tūkstošu Jehovas kalpu! Tagad man ir jau 83 gadi. Es joprojām esmu draudzes vecākais. Jehova man vienmēr ir devis spēku, lai es varētu visu izturēt. Viņš mani patiešām ir bagātīgi atalgojis. (Ps. 13:6, 7.)