1. Kas liecina, ka Jehova ir dāsns?

PIRMS Jehova sāka radīšanas darbus, viņš bija pilnīgi viens, tomēr viņš nedomāja tikai par sevi. Viņš nolēma dāvāt dzīvību citām saprātīgām būtnēm — gan eņģeļiem, gan cilvēkiem. Jehova, kas ir ”laimīgs Dievs”, labprāt dod labas dāvanas. (1. Tim. 1:11; Jēk. 1:17.) Tā kā viņš vēlas, lai arī mēs būtu laimīgi, viņš mūs māca būt devīgiem. (Rom. 1:20.)

2., 3. a) Kāpēc devīgs cilvēks ir laimīgs? b) Kas ir apskatīts šajā rakstā?

² Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla. (1. Moz. 1:27.) Tas nozīmē, ka mēs tikām radīti, lai atspoguļotu viņa personību. Lai mēs būtu laimīgi un izjustu gandarījumu, mums ir jāseko Jehovas paraugam, apliecinot interesi par citiem un esot dāsniem. (Filip. 2:3, 4; Jēk. 1:5.) Jehova mūs tā ir radījis. Par spīti savai nepilnībai mēs varam līdzināties Jehovam un būt dāsni.

³ Bībelē ir stāstīts, kā mēs varam parādīt devīgumu. Tāpēc pievērsīsim uzmanību dažām domām, ko mēs varam no tās mācīties. Šajā rakstā ir apskatīts, kā dāsnums palīdz  iegūt Dieva labvēlību un veikt darbu, ko viņš mums ir uzticējis. Tāpat tajā ir paskaidrots, kā devīgums ir saistīts ar laimi un kāpēc mums ir svarīgi arī turpmāk attīstīt šo īpašību.

4., 5. Kā Jehova un Jēzus mums ir rādījuši priekšzīmi tajā, kā būt dāsniem?

⁴ Jehova vēlas, lai cilvēki viņam līdzinātos, tāpēc viņu priecē, ja esam devīgi. (Efes. 5:1.) Tas, kā ir radīts cilvēks un cik skaisti un daudzveidīgi ir izveidota zeme, skaidri liecina, ka Dievs vēlas, lai mēs būtu laimīgi. (Ps. 104:24; 139:13—16.) Tāpēc, cenšoties darīt citus laimīgus, mēs pagodinām Jehovu.

⁵ Patiesie kristieši cenšas līdzināties arī Jēzum, kurš rādīja nevainojamu paraugu tajā, kā cilvēks var būt dāsns. Jēzus par sevi sacīja: ”Cilvēka dēls nav atnācis, lai viņam kalpotu, bet lai viņš pats kalpotu un atdotu savu dvēseli par izpirkumu daudzu labā.” (Mat. 20:28.) Apustulis Pāvils kristiešus mudināja: ”Lai jums ir tāds pats domāšanas veids, kāds bija arī Kristum Jēzum.. ..viņš atstāja visu un, pieņēmis kalpa veidu, kļuva par cilvēku.” (Filip. 2:5, 7.) Mums būtu labi pārdomāt, vai mēs nevaram vēl lielākā mērā sekot Jēzus priekšzīmei. (Nolasīt 1. Pētera 2:21.)

6. Ko mēs varam mācīties no Jēzus līdzības par žēlsirdīgo samarieti? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

⁶ Mēs priecēsim Jehovas sirdi, ja, sekodami viņa un Kristus nevainojamajai priekšzīmei, apliecināsim interesi par citiem un meklēsim iespējas viņiem palīdzēt. Stāstot līdzību par žēlsirdīgo samarieti, Jēzus norādīja, ka viņa sekotājiem ir jābūt gataviem palīdzēt citiem, neatkarīgi no to izcelsmes. (Nolasīt Lūkas 10:29—37.) Vai jūs atceraties, kāds bija jautājums, uz kuru atbildot Jēzus pastāstīja līdzību par žēlsirdīgo samarieti? Kāds ebrejs Jēzum bija jautājis: ”Kas.. ir mans tuvākais?” Jēzus atbilde parāda, ka mums, līdzīgi žēlsirdīgajam samarietim, ir jābūt no sirds devīgiem, ja vēlamies, lai Dievs pret mums būtu labvēlīgs.

7. Kādu jautājumu Sātans izvirzīja Ēdenes dārzā, un kā mēs varam apliecināt, ka rīkoties pa prātam Dievam ir vislabāk?

⁷ Ir daudz iemeslu, kuru dēļ kristiešiem ir jāapliecina dāsnums. Piemēram, viens no tiem ir saistīts ar jautājumu, ko Ēdenes dārzā izvirzīja Sātans. Viņš apgalvoja, ka Ādamam un Ievai un būtībā visai cilvēcei būtu labāk domāt galvenokārt par sevi un savu vēlmju īstenošanu uzskatīt par svarīgāku nekā Dieva gribu. Ievas rīcību noteica savtīga vēlme būt kā Dievam. Arī Ādams rīkojās savtīgi un darīja to, kas bija pa prātam Ievai, nevis Jehovam. (1. Moz. 3:4—6.) Viņu rīcībai bija traģiskas sekas. Ir skaidrs: savtīgums nesniedz laimi. Turpretī, būdami devīgi un nesavtīgi, mēs apliecinām savu pārliecību, ka rīkoties pa prātam Dievam ir vislabāk.

8. Kāpēc pirmajam cilvēku pārim bija jādomā par citiem?

⁸ Kaut arī Ādams un Ieva Ēdenes dārzā bija vienīgie cilvēki, viņiem  bija jādomā par citiem. Jehova viņiem bija uzticējis uzdevumu piepildīt zemi ar pēcnācējiem un pārvērst to par paradīzi. (1. Moz. 1:28.) Tieši tāpat kā Radītājam patiesi rūpēja visu viņa radīto būtņu labklājība, pirmajam cilvēku pārim bija jābūt ieinteresētam savu vēl nedzimušo pēcnācēju labklājībā. Ar laiku visai zemei bija jākļūst par paradīzi, kuru apdzīvotu Ādama un Ievas pēcnācēji. Lai paveiktu šo iespaidīgo darbu, aizvien kuplākajai cilvēku saimei būtu jāsadarbojas.

9. Kāpēc, paplašinot paradīzi, cilvēki justos laimīgi?

⁹ Paplašinot paradīzi un īstenojot Jehovas nodomus, pilnīgajiem cilvēkiem būtu cieši jāsadarbojas ar viņu. Tādā veidā viņi ieietu Jehovas atpūtā. (Ebr. 4:11.) Iedomājieties, cik lielu gandarījumu cilvēkiem sniegtu šis aizraujošais darbs! Nesavtīgi gādājot par citu labklājību, viņi pieredzētu daudz svētību.

10., 11. Kas ir nepieciešams, lai mēs varētu paveikt mums uzticēto uzdevumu sludināt un gatavot mācekļus?

¹⁰ Mūsdienās Jehova savai tautai ir devis uzdevumu sludināt un gatavot mācekļus. Lai paveiktu šo darbu, mums jābūt patiesai interesei par citiem. Tikai tad, ja mums ir pareizi motīvi — mīlestība pret Dievu un tuvāko —, mēs spēsim veikt šo darbu, nezaudējot izturību.

¹¹ Pāvils sevi un citus pirmā gadsimta kristiešus nosauca par ”Dieva darbabiedriem”, jo viņi piedalījās valstības sēklu stādīšanā un laistīšanā. (1. Kor. 3:6, 9.) Arī mūs var saukt par ”Dieva darbabiedriem”, ja dāsni veltām savu laiku, līdzekļus un spēkus, pildot Dieva uzdoto sludināšanas darbu. Tas tiešām ir liels gods!

12., 13. Ko var pieredzēt, piedaloties mācekļu gatavošanā?

¹² Ja nesavtīgi veltām savu laiku un spēku, lai piedalītos sludināšanā un mācekļu gatavošanā, mēs izjūtam dziļu prieku. Daudzi, kam ir bijusi iespēja vadīt Bībeles nodarbības, var to apliecināt. Mēs esam priecīgi, redzot, kā ieinteresēts cilvēks pieņem Bībeles patiesību, aug ticībā, veic izmaiņas dzīvē un sāk par uzzināto stāstīt citiem. Arī Jēzus izjuta dziļu prieku, kad 70 mācekļi, kurus viņš bija sūtījis sludināt, atgriezās līksmi, jo bija pieredzējuši uzmundrinošus gadījumus. (Lūk. 10:17—21.)

¹³ Sludinātājiem visā pasaulē ir prieks redzēt, kā labā vēsts maina cilvēku dzīvi. Piemēram, lūk, ko pieredzēja  kāda gados jauna māsa, vārdā Anna *, kas pārcēlās uz kādu vietu Austrumeiropā, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem. ”Te ir ļoti daudz iespēju vadīt Bībeles nodarbības, un mani tas sajūsmina,” viņa raksta. ”Kalpošana man sniedz lielu prieku. Pārnākot mājās, man nav laika domāt par savām problēmām. Es domāju par tiem, kuriem mācu Bībeli, — par viņu raizēm un grūtībām. Es meklēju iespējas viņus uzmundrināt un viņiem palīdzēt. Es vēl vairāk esmu pārliecinājusies, ka ”lielāka laime ir dot nekā ņemt”.” (Ap. d. 20:35.)

14. Kā mēs varam gūt prieku kalpošanā pat tad, ja uz labo vēsti atsaucas tikai daži?

¹⁴ Mēs varam izjust prieku, sniedzot cilvēkiem iespēju uzklausīt labo vēsti, arī tad, ja daudzi izlemj to nepieņemt. Galu galā mūsu uzdevums ir līdzīgs tam, ko saņēma pravietis Ecēhiēls. Jehova viņam pavēlēja: ”Pasludini tiem Manus vārdus, lai tie klausa vai neklausa.” (Ecēh. 2:7; Jes. 43:10.) Pat ja citi nenovērtē mūsu sludināto vēsti, Jehova augstu vērtē mūsu pūles. (Nolasi Ebrejiem 6:10.) Kāds brālis par savu kalpošanu rakstīja šādus vārdus: ”Mēs esam stādījuši, laistījuši un lūguši Jehovu cerībā, ka viņš vairos cilvēku interesi.” (1. Kor. 3:6.)

15. Kā daudzi reaģē uz dāsnumu, un vai mūsu dāsnumam būtu jābūt atkarīgam no citu attieksmes?

¹⁵ Jēzus vēlas, lai mēs būtu dāsni, jo tas mūs dara laimīgus. Ja būsim dāsni pret citiem, daudzi būs dāsni arī pret mums. Jēzus mudināja: ”Dodiet, tad jums dos — pilnu, saspiestu, sakratītu un pāri plūstošu mēru iebērs jūsu drēbju ielokā, jo, ar kādu mēru jūs mērāt, ar tādu pašu mērīs jums.” (Lūk. 6:38.) Protams, ne visi novērtēs mūsu dāsnumu. Tomēr, ja arī citi to  nenovērtē, turpināsim būt devīgi. Mēs nevaram paredzēt, cik daudz laba var panākt pat ar vienu vienīgu dāsnuma izpausmi.

16. Kam būtu jābūt mūsu dāsnuma pamatā?

¹⁶ Patiesi dāsni cilvēki, dodot citiem, negaida neko pretī. Tieši uz to norādīja Jēzus, kad deva padomu: ”Rīkojot viesības, aicini trūcīgus, kroplus, klibus un aklus cilvēkus, tad tu būsi laimīgs, jo viņiem nav nekā, ar ko tev atlīdzināt.” (Lūk. 14:13, 14.) Vēl Bībelē ir teikts: ”Dodams dod.., jo tādēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs,” — kā arī: ”Svētīgs, kas rūpējas par grūtdieni.” (5. Moz. 15:10; Ps. 41:2.) Tiešām, mums jābūt dāsniem, jo mēs vēlamies palīdzēt citiem, un tas mums sagādā prieku.

17. Kā mēs varam apliecināt dāsnumu?

¹⁷ Kad Pāvils citēja Jēzus vārdus ”Lielāka laime ir dot nekā ņemt”, viņš ar to nedomāja tikai materiālas palīdzības sniegšanu, bet arī uzmundrinājumu, padomu un atbalstu tiem, kam tas ir nepieciešams. (Ap. d. 20:31—35.) Gan ar vārdiem, gan ar piemēru apustulis Pāvils ir mācījis, cik svarīgi būt devīgiem, veltot citiem savu laiku, spēkus, uzmanību un mīlestību.

18. Ko par dāsnumu saka daudzi pētnieki?

¹⁸ Pētnieki, kas darbojas sociālo zinātņu jomā, arī ir novērojuši, ka dāsnums padara cilvēku laimīgu. Kādā rakstā bija teikts: ”Daudzi cilvēki atzīst, ka pēc tam, kad ir kaut ko darījuši citu labā, viņi ir jutušies laimīgāki.” Pētnieki ir secinājuši, ka tad, ja cilvēks palīdz citiem, viņš ”izjūt lielāku jēgu dzīvē”, jo ”tā tiek apmierinātas būtiskas cilvēka vajadzības”. Tāpēc speciālisti nereti iesaka citiem iesaistīties kādā brīvprātīgo darbā, jo tas uzlabo veselību un vairo prieku. Protams, tos, kas Bībeli uzskata par cilvēces Radītāja, Dieva Jehovas, vārdiem, šie pētījumi nepārsteidz. (2. Tim. 3:16, 17.)

19., 20. Kāpēc jūs vēlaties būt dāsni?

¹⁹ Attīstīt dāsnumu, dzīvojot pasaulē, kurā daudzi vairāk domā par savu, nevis citu labumu, var nebūt viegli. Tomēr Jēzus norādīja, ka divi svarīgākie baušļi ir mīlēt Jehovu ar visu savu sirdi, dvēseli, prātu un spēku un mīlēt tuvāko kā sevi pašu. (Marka 12:28—31.) Kā tika paskaidrots šajā rakstā, tie, kas mīl Jehovu, cenšas viņam līdzināties. Jehova ir dāsns, un tāds ir arī Jēzus. Viņi mudina mūs sekot viņu paraugam, jo zina, ka tas darīs mūs laimīgus. Ja centīsimies paust dāsnumu pret Jehovu un tuvāko, mēs pagodināsim mūsu Dievu, kā arī tas nāks par labu gan mums pašiem, gan citiem.

²⁰ Nav šaubu, ka jūs jau cenšaties paust dāsnumu, palīdzot citiem, īpaši ticības biedriem. (Gal. 6:10.) Ja turpināsiet to darīt, citi jūs mīlēs un augstu vērtēs, un jūs būsiet laimīgi. ”Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps stiprināta, un, kas bagātīgi veldzē citus, arī pats kļūs veldzēts,” teikts Salamana Pamācību grāmatas 11. nodaļas 25. pantā. Nesavtību, laipnību un dāsnumu ir iespējams apliecināt daudzās kristīgās dzīves un kalpošanas jomās. Nākamajā rakstā ir pievērsta uzmanība vairākām no tām.