VAI ir kāds pienākums draudzē, ko jūs vēlētos pildīt, taču pašreiz nevarat? Varbūt tas ir pienākums, ko šobrīd veic kāds cits? Vai varbūt jūs ilgojaties piedalīties kādā kalpošanas veidā, kurā piedalījāties agrāk? Iespējams, vecuma, sliktas veselības, materiālu grūtību vai ģimenes apstākļu dēļ jūs nevarat darīt tik daudz, cik vēlētos. Bet varbūt jums bija jāpārtrauc pildīt pienākumu, ko bijāt veikuši gadiem ilgi, kādu organizatorisku izmaiņu dēļ. Lai kāda būtu situācija, jums varētu rasties sajūta, ka jūs kalpošanā Dievam nedarāt pietiekami daudz. Ir saprotams, ka šādās situācijās cilvēks var izjust zināmu vilšanos. Taču ko var darīt, lai neļautos negatīvām emocijām — tādām kā nomāktība, sarūgtinājums un aizvainojums? Kā jūs varat saglabāt prieku?

Mēs varam mācīties, kā saglabāt prieku, ja pārdomājam Jāņa Kristītāja priekšzīmi. Jānim kalpošanā bija iespēja veikt ļoti īpašus uzdevumus, taču viņš, visticamāk, nebija gaidījis tādu pavērsienu, kādu viņš pieredzēja. Viņš droši vien nenojauta, ka ieslodzījumā viņš pavadīs vairāk laika, nekā veicot savu kalpošanu. Tomēr viņš saglabāja prieku visas dzīves garumā. Kas viņam tajā palīdzēja? Un kā mēs varam nezaudēt prieku arī tad, ja nākas pieredzēt vilšanos?

Mūsu ēras 29. gada pavasarī Jānis sāka savu kalpošanu, sagatavodams ļaudis Mesijas atnākšanai. Viņš tos mudināja: ”Nožēlojiet grēkus, jo debesu valstība jau ir tuvu!” (Mat. 3:2; Lūk. 1:12—17.) Daudzi atsaucās uz šo mudinājumu. Lai uzklausītu viņa vēsti, cilvēki ieradās pat no tālienes, un dzirdētais daudzus pamudināja nožēlot grēkus un kristīties. Jānis arī drosmīgi brīdināja paštaisnos reliģiskos vadītājus par sodu, kāds tos sagaida, ja tie nemainīsies. (Mat. 3:5—12.) Viņa kalpošana sasniedza kulmināciju 29. gada rudenī, kad viņš kristīja Jēzu. Kopš tā brīža Jānis cilvēkus mudināja sekot Jēzum — apsolītajam Mesijam. (Jāņa 1:32—37.)

Ņemot vērā Jāņa īpašo uzdevumu, Jēzus pamatoti varēja teikt: ”No tiem, kas sievietēm dzimuši, neviens nav bijis lielāks par  Jāni Kristītāju.” (Mat. 11:11.) Jānis noteikti augstu vērtēja visu, ko varēja darīt kalpošanā Jehovam, un priecājās par svētībām, ko saņēma. Arī mūsdienās daudzi, kas no visas sirds ir kalpojuši Jehovam, saņem bagātīgas svētības. Piemēram, padomāsim par mūsu brāli Teriju. Viņš un viņa sieva Sandra vairāk nekā 50 gadus ir pavadījuši pilnas slodzes kalpošanā. Terijs saka: ”Es esmu piedalījies daudzos brīnišķīgos kalpošanas veidos. Esmu bijis pionieris, Bēteles darbinieks, speciālais pionieris, rajona pārraugs, apgabala pārraugs un tagad es atkal esmu speciālais pionieris.” Ir dabiski izjust prieku, saņemot jaunu uzdevumu kalpošanā. Taču, kā mēs redzēsim no Jāņa parauga, šis prieks nav atkarīgs no uzdevumiem, ko mēs saņemam, un mums ir jāpieliek pūles, lai to saglabātu, kad mūsu apstākļi mainās.

Jānis Kristītājs nekad nezaudēja prieku, jo augstu vērtēja godpilno kalpošanu, kas viņam bija uzticēta. Lūk, piemērs. Pēc Jēzus kristīšanās Jāņa kalpošana sāka iet mazumā, savukārt Jēzus kalpošana vērsās plašumā. Jāņa mācekļi, par to noraizējušies, vērsās pie Jāņa: ”Redzi, viņš kristī, un visi iet pie viņa.” (Jāņa 3:26.) Jānis atbildēja: ”Kam ir līgava, tas ir līgavainis. Taču līgavaiņa draugs, stāvēdams blakus un dzirdēdams līgavaiņa balsi, ļoti priecājas. Tad nu arī es esmu prieka pilns.” (Jāņa 3:29.) Jānis nesacentās ar Jēzu. Viņš arī nedomāja: ”Ja jau Jēzum ir piešķirts daudz nozīmīgāks uzdevums, manam darbam nav nekādas nozīmes.” Jānis saglabāja prieku, jo augstu vērtēja iespēju būt par ”līgavaiņa draugu”.

Šāda nostāja Jānim palīdzēja nekļūt neapmierinātam, kaut arī viņa uzdevums nebija viegls. Piemēram, Jānis kopš dzimšanas bija nazīrietis, tāpēc viņš nedrīkstēja lietot vīnu. (Lūk. 1:15.) ”Atnāca Jānis, kas nedz ēda, nedz dzēra,” raksturodams Jāņa askētisko dzīvesveidu, teica Jēzus. Turpretī Jēzum un viņa mācekļiem šādas prasības nebija jāievēro un viņi varēja dzīvot tāpat kā citi cilvēki. (Mat. 11:18, 19.) Jānis neveica brīnumus, taču viņš zināja, ka Jēzus mācekļiem, no kuriem daži bija viņa paša agrākie sekotāji, bija piešķirta spēja darīt brīnumus. (Mat. 10:1; Jāņa 10:41.) Tomēr Jānis nevis koncentrējās uz šādām atšķirībām, bet gan dedzīgi turpināja pildīt to, ko Jehova viņam bija uzticējis.

Ja arī mēs augstu vērtēsim to, kas mums pašlaik ir uzticēts kalpošanā Jehovam, mēs spēsim nezaudēt prieku. Iepriekš minētais Terijs saka: ”Es esmu centies rūpīgi paveikt katru man uzticēto uzdevumu.” Atskatoties uz savu dzīvi, kas pavadīta pilnas slodzes kalpošanā, viņš atzīst: ”Man nav nekā, ko nožēlot; man ir tikai brīnišķīgas atmiņas.”

Mēs varam padziļināt savu prieku kalpošanā Dievam, ja pārdomājam, kas piešķir patiesu vērtību jebkuram teokrātiskam uzdevumam vai pienākumam. Tas ir gods būt ”Dieva darbabiedriem”. (1. Kor. 3:9.) Tāpat kā, pienācīgi rūpējoties par kādu ģimenes relikviju, var saglabāt tās skaistumu, regulāri domājot par to, cik liels gods ir kalpot Dievam, mēs varēsim saglabāt prieku. Mēs nesalīdzināsim savu veikumu kalpošanā ar to, ko paveic citi. Mēs neuzskatīsim, ka mums uzticētie uzdevumi ir nenozīmīgi salīdzinājumā ar tiem, ko Jehova uztic citiem. (Gal. 6:4.)

Jānis, iespējams, apzinājās, ka viņa kalpošana neturpināsies ilgi, taču viņš droši vien nenojauta, ka tā aprausies tik pēkšņi. (Jāņa 3:30.) Mūsu ēras 30. gadā — kādus sešus mēnešus pēc tam, kad Jānis bija kristījis Jēzu, — ķēniņš Hērods apcietināja Jāni. Arī šajos apstākļos Jānis turpināja darīt to, kas bija viņa spēkos, lai liecinātu par patiesību. (Marka 6:17—20.) Kas viņam palīdzēja nezaudēt prieku, pieredzot tik krasu pavērsienu dzīvē? Viņš turpināja koncentrēties uz garīgiem jautājumiem.

Ieslodzījumā Jānis saņēma ziņas par to, kā vēršas plašumā Jēzus kalpošana. (Mat. 11:2; Lūk. 7:18.) Jānis bija pārliecināts, ka Jēzus ir Mesija, bet viņš, iespējams, prātoja, kā Jēzus piepildīs visu, kas par Mesiju teikts Dieva  Rakstos. Tā kā Jānis zināja, ka Mesijam ir jākļūst par ķēniņu, viņš varbūt domāja: vai Jēzus drīz sāks valdīt? Vai Jēzus viņu atbrīvos no ieslodzījuma? Vēlēdamies vairāk uzzināt par to, ko Jēzus paveiks, Jānis sūtīja pie viņa divus no saviem mācekļiem ar jautājumu: ”Vai tu esi tas, kam jānāk, vai arī mums jāgaida kāds cits?” (Lūk. 7:19.) Kad viņi atgriezās, Jānis noteikti viņus uzmanīgi uzklausīja. Mācekļi viņam pastāstīja, ka Jēzus bija veicis brīnumainas dziedināšanas un tad sūtījis viņus atpakaļ pie Jāņa sacīt: ”Aklie kļūst redzīgi, klibie staigā, spitālīgie tiek dziedināti, kurlie dzird, mirušie tiek celti augšā, un trūcīgajiem tiek stāstīta labā vēsts.” (Lūk. 7:20—22.)

Mācekļu stāstītais, bez šaubām, Jāni ļoti stiprināja. Tas apliecināja, ka Jēzus piepilda pravietojumus par Mesiju. Kaut arī Jēzus neatbrīvoja Jāni no ieslodzījuma, Jānis varēja būt drošs, ka viņa kalpošana nav bijusi veltīga. Par spīti apstākļiem, viņam bija pamats būt laimīgam.

Arī mēs, tāpat kā Jānis, spēsim ”visu izturēt ar pacietību un prieku”, ja koncentrēsimies uz garīgiem jautājumiem. (Kol. 1:9—11.) Bībeles lasīšana un pārdomas par tajā teikto mums palīdz paturēt prātā, ka tas, ko mēs paveicam, kalpojot Dievam, nekad nav veltīgs. (1. Kor. 15:58.) Rakstā minētā Sandra stāsta: ”Katru dienu izlasot kādu nodaļu no Bībeles, es tuvojos Jehovam. Tas man palīdz vērst savas domas uz viņu, nevis uz sevi.” Mēs arī varam pārdomāt informāciju par to, kas tiek paveikts valstības darbā, un tas mums ļaus koncentrēties nevis uz saviem apstākļiem, bet gan uz to, ko īsteno Jehova. ”Mūsu internettelevīzijas ikmēneša pārraides mums palīdz justies tuvāk Jehovas organizācijai, kā arī saglabāt prieku kalpošanā,” saka Sandra.

Savu neilgo kalpošanu Jānis Kristītājs veica ”ar Elijas garu un spēku”, un, līdzīgi Elijam, viņš bija ”cilvēks ar tādām pašām jūtām kā mums”. (Lūk. 1:17; Jēk. 5:17, zemsv. piez.) Sekojot viņa paraugam — augstu vērtējot mums uzticēto kalpošanu un saglabājot garīgu skatījumu uz dzīvi —, mēs spēsim nezaudēt prieku valstības darbā, lai arī ko mums nāktos pieredzēt.