1. Kas kristiešiem ir nepieciešams, lai sekmīgi pabeigtu skrējienu pēc dzīvības?

KRISTIEŠI piedalās skrējienā pēc dzīvības. Neatkarīgi no tā, vai mēs šo skrējienu esam uzsākuši pavisam nesen vai arī piedalāmies tajā jau gadiem ilgi, mums ir jāturpina skriet, līdz būsim šķērsojuši finiša līniju. Pāvila vēstule kristiešiem Filipos var vairot mūsu apņēmību pabeigt skrējienu. Daļa Filipu draudzes locekļu bija kalpojuši Jehovam jau vairākus gadus, kad Pāvils viņiem uzrakstīja vēstuli. Viņi sekmīgi piedalījās skrējienā pēc dzīvības, tomēr Pāvils viņiem atgādināja, ka šajā skrējienā ir nepieciešama izturība. Viņš vēlējās, lai ticības biedri, sekojot viņa paraugam, ”tiektos pretī mērķim”. (Filip. 3:14.)

2. Kāpēc Pāvila uzmundrinošie vārdi filipiešiem bija ļoti vajadzīgi?

² Pāvila uzmundrinošie vārdi filipiešiem bija ļoti vajadzīgi. Draudze Filipos bija saskārusies ar naidīgu attieksmi jau kopš paša sākuma. Pāvils un Sīla šajā pilsētā ieradās ap mūsu ēras 50. gadu, paklausot Dieva iedvesmotajam aicinājumam ”nākt uz Maķedoniju”. (Ap. d. 16:9.) Filipos viņi sastapa kādu sievieti, kuru sauca Lidija un kurai Jehova ”atvēra sirdi, lai viņa uzklausītu” labo vēsti. (Ap. d. 16:14.) Drīz vien viņa kopā ar savu saimi kristījās. Taču Sātans nesnauda. Pilsētas vīri sagrāba Pāvilu un Sīlu, aizvilka viņus pie pilsētas valdes locekļiem un nepatiesi apsūdzēja nemiera celšanā. Pāvils un Sīla tika nopērti un iemesti cietumā, un vēlāk viņiem lika pamest pilsētu. (Ap. d. 16:16—40.) Vai viņi nolaida rokas? Nekādā ziņā! Bet kā bija ar brāļiem un māsām jaunizveidotajā draudzē? Arī viņi apliecināja izturību!  Nav šaubu, viņus ļoti bija stiprinājusi Pāvila un Sīlas priekšzīme.

3. Ko Pāvils apzinājās, un kādus jautājumus mēs apskatīsim?

³ Pāvils bija apņēmības pilns nenolaist rokas. (2. Kor. 4:16.) Bet viņš arī apzinājās — lai sekmīgi pabeigtu skrējienu pēc dzīvības, viņam ir jākoncentrējas uz mērķi. Ko mēs varam mācīties no Pāvila parauga? Kā uzticīgi Dieva kalpi mūsdienās ir apliecinājuši, ka ir iespējams saglabāt izturību un nepadoties grūtībās? Un kā mūsu cerība uz nākotni var stiprināt apņēmību nekad nenolaist rokas? Šie jautājumi ir apskatīti tālāk.

4. Ko Pāvils darīja, lai aktīvi kalpotu Dievam arī nelabvēlīgos apstākļos?

⁴ Kad Pāvils rakstīja vēstuli filipiešiem, viņš atradās mājas arestā Romā. Kaut gan viņš nevarēja doties ārā, lai sludinātu, viņš bija aizņemts, sludinot tiem, kas viņu apmeklēja, un rakstot vēstules draudzēm. Arī mūsdienās daudzi kristieši, kas vecuma vai slimību dēļ nevar iziet no mājām, izmanto katru iespēju dalīties labajā vēstī ar tiem, kas viņus apmeklē. Viņi arī raksta uzmundrinošas vēstules cilvēkiem, kurus ir grūti satikt mājās.

5. Kas, saskaņā ar Filipiešiem 3:12—14, Pāvilam palīdzēja nenovērst uzmanību no kalpošanas Jehovam?

⁵ Pāvils nekam neļāva novērst savu uzmanību no kalpošanas — ne agrākajiem sasniegumiem, ne pieļautajām kļūdām. Viņš pat rakstīja, ka ir būtiski ”aizmirst to, kas” ir aiz muguras, lai ”stieptos pēc tā, kas priekšā”, proti, lai sekmīgi pabeigtu skrējienu pēc dzīvības. (Nolasīt Filipiešiem 3:12—14.) Kas būtu varējis novērst Pāvila uzmanību no galvenā? Pirmkārt, tas varēja būt viss, ko viņš bija sasniedzis, piederēdams pie jūdaisma. Taču viņš to uzskatīja ”par atkritumiem”. (Filip. 3:3—8.) Otrkārt, tā varēja būt vainas sajūta par to, ka viņš agrāk bija vajājis kristiešus. Bet Pāvils neļāva, ka tā viņu pārņemtu savā varā un kavētu kalpot Jehovam. Un, treškārt, viņš būtu varējis domāt, ka, pildot Jehovas gribu, viņš jau ir paveicis pietiekami daudz. Tomēr viņš tā nedomāja. Pāvils bija sekmīgs savā kalpošanā, kaut arī pieredzēja dažādus nelabvēlīgus apstākļus. Viņš bija nonācis ieslodzījumā, ticis pērts, cietis kuģa katastrofās, bieži bijis bez ēšanas un pienācīga apģērba. (2. Kor. 11:23—27.) Taču, lai ko viņš būtu sasniedzis vai pārcietis, viņš zināja, ka viņam ir jāturpina kalpot Jehovam. To pašu var teikt par mums.

6. Kas var būt tas, ko mēs esam atstājuši un kas mums, iespējams, būtu ”jāaizmirst”?

⁶ Kā mēs, sekojot Pāvila priekšzīmei, varam ”aizmirst to, kas aiz” mums? Dažiem varbūt ir jāpārvar vainas sajūta par pagātnē izdarītiem grēkiem. Tādā gadījumā varētu būt noderīgi, personiski studējot Bībeli, dziļāk izpētīt jautājumu par Kristus izpirkuma upuri. Iedziļināšanās šajā tēmā, pārdomas par to un lūgšanas var palīdzēt pakāpeniski atbrīvoties no nevajadzīgas vainas sajūtas un tieksmes nosodīt sevi par grēkiem, ko Jehova jau ir piedevis. No Pāvila mēs varam mācīties vēl kaut ko. Ne mazums kristiešu ir atteikušies no daudzsološas karjeras, lai lielākā mērā kalpotu Jehovam. Ja tā ir ar mums, vai mēs ”aizmirstam” to, kas aiz muguras, jeb, citiem vārdiem, neskatāmies atpakaļ ar ilgām, domājot par to, ko mēs materiālā ziņā būtu varējuši iegūt? (4. Moz. 11:4—6; Sal. Māc. 7:10.) Tas, ko esam atstājuši aiz sevis, var būt arī kaut kas tāds, ko esam paveikuši kalpošanā Jehovam,  vai pārbaudījumi, ko agrāk esam izturējuši. Saprotams, pārdomas par to, kā Jehova mūs gadu gaitā ir svētījis un atbalstījis, mūs var tuvināt debesu Tēvam. Tomēr mēs nekad nedrīkstam kļūt pašapmierināti un uzskatīt, ka, pildot Jehovas gribu, esam paveikuši pietiekami daudz un ka mums vairs nevajag pūlēties. (1. Kor. 15:58.)

7. Kas, saskaņā ar 1. Korintiešiem 9:24—27, ir nepieciešams, lai uzvarētu skrējienā pēc dzīvības? Paskaidrojiet ar piemēru.

⁷ Pāvils labi saprata, ko nozīmē Jēzus aicinājums ”visiem spēkiem pūlēties”. (Lūk. 13:23, 24.) Viņš zināja, ka viņam līdz galam ir pašaizliedzīgi jāpūlas kalpošanā, tāpat kā to bija darījis Kristus. Tāpēc Pāvils kristīgo dzīves ceļu salīdzināja ar skrējienu. (Nolasīt 1. Korintiešiem 9:24—27.) Skrējējs, kas piedalās sacīkstēs, domā par finiša sasniegšanu un nenovērš savu uzmanību no distances. Piemēram, ja sacensības notiek pilsētas ielās, sportistiem ir jāskrien garām veikaliem un daudz kam citam, kas var piesaistīt viņu uzmanību. Vai varat iztēloties skrējēju, kas apstājas, lai apskatītu veikalu skatlogos izliktās preces? Ja viņš vēlas uzvarēt, viņš tā nedarīs. Arī mums skrējienā pēc dzīvības jāvairās no tā, kas var novērst mūsu uzmanību no galvenā. Ja mēs paturam prātā mērķi un ”visiem spēkiem pūlamies”, kā to darīja Pāvils, mēs saņemsim balvu.

8. Kādu trīs iemeslu dēļ varētu mazināties mūsu dedzība kalpošanā?

⁸ Apskatīsim trīs iemeslus, kuru dēļ varētu mazināties mūsu dedzība kalpošanā. Šie iemesli ir cerības, kas nepiepildās, fizisko spēku mazināšanās un ilgstoši pārbaudījumi. Mēs daudz iegūsim, uzzinot, kā citi ir sekmīgi turpinājuši kalpot Jehovam, arī pieredzot šādas grūtības. (Filip. 3:17.)

9. Kā mūs varētu ietekmēt tas, ka mūsu cerības nepiepildās?

⁹ Cerības, kas nepiepildās. Ir dabiski ilgoties pēc visa labā, ko ir apsolījis Jehova. Kad pravietis Habakuks lūdza, lai Jehova dara galu ļaunumam, kas pastāvēja Jūdejā,  Jehova viņu mudināja ”stipri.. cerēt uz to”. (Hab. 2:3.) Ja mūsu cerību piepildīšanās šķietami kavējas, mūsu dedzība kalpošanā var mazināties un mums pat varētu nolaisties rokas. (Sal. Pam. 13:12.) Šādu pārbaudījumu pieredzēja Dieva kalpi 20. gadsimta sākumā. Daudzi svaidītie kristieši gaidīja, ka 1914. gadā viņi saņems savu debesu balvu. Kā viņi rīkojās, kad viņu cerības nepiepildījās?

10. Kā rīkojās kāds laulāts pāris, kad viņu cerības nepiepildījās?

¹⁰ Padomāsim par diviem uzticīgiem Dieva kalpiem, kas bija nonākuši šādā situācijā. Brālis Rojals Špacs kristījās 1908. gadā, kad viņam bija 20 gadi. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka drīz saņems savu balvu. Kad Rojals 1911. gadā bildināja savu iecerēto, kuru sauca Pērla, viņš tai sacīja: ”Tu zini, kas notiks 1914. gadā. Ja tu piekrīti precēties, būtu labi to darīt drīz.” Vai viņi apstājās skrējienā pēc dzīvības, kad 1914. gadā nesaņēma savu debesu balvu? Nē, viņi to nedarīja, jo viņiem galvenais bija pildīt Dieva gribu, nevis saņemt balvu. Viņi bija apņēmības pilni ar izturību turpināt skrējienu pēc dzīvības. Rojals un Pērla Špaci aktīvi un uzticīgi kalpoja Jehovam vēl daudzus gadus līdz pat savu zemes gaitu beigām. Mēs noteikti ilgojamies redzēt, kā Jehova svētīs savu vārdu, apstiprinās savas tiesības uz augstāko varu un piepildīs visus savus solījumus. Mēs varam būt droši, ka tas viss notiks viņa noliktā laikā. Līdz tam būsim aizņemti kalpošanā Dievam un neļausim, ka cerības, kuru piepildīšanās šķietami kavējas, mazinātu mūsu dedzību.

11., 12. Kāpēc var teikt, ka mēs varam turpināt uzticīgi kalpot Jehovam, pat ja mūsu fiziskie spēki ir gājuši mazumā? Miniet piemēru.

¹¹ Fizisko spēku mazināšanās. Sportistiem ir nepieciešams fizisks spēks, taču, lai piedalītos kristīgajā skrējienā, tas nav noteicošais. Daudziem, kuru fiziskie spēki ir gājuši mazumā, joprojām ir stipra apņēmība dot Jehovam pašu labāko. (2. Kor. 4:16.) Piemēram, brālis Arturs Sekords * bija kalpojis Bētelē 55 gadus. Viņš bija 88 gadus vecs un nespēcīgs. Kādu dienu medmāsa, kas pienāca pie viņa gultas, lai viņu apkoptu, paraudzījās uz viņu un sirsnīgi sacīja: ”Brāli Sekord, tu esi tik daudz paveicis, kalpojot Jehovam!” Bet brālis Sekords nedzīvoja pagātnē. Viņš medmāsai uzsmaidīja un atbildēja: ”Jā, tas tiesa. Taču svarīgākais nav tas, ko mēs esam paveikuši. Lielāka nozīme ir tam, ko mēs darām tagad.”

¹² Iespējams, jūs esat kalpojuši Jehovam jau gadiem ilgi un tagad jūtat, ka vairs  nevarat darīt tik daudz, cik iepriekš, jo veselība ir pasliktinājusies. Ja tā ir, nezaudējiet dūšu. Jūs varat būt pārliecināti, ka Jehova augstu vērtē to, ko jūs agrāk esat paveikuši, viņam uzticīgi kalpojot. (Ebr. 6:10.) Turklāt paturiet prātā, ka ne jau tas, cik daudz mēs paveicam kalpošanā, atklāj, cik dziļa ir mūsu mīlestība pret Jehovu. Savu mīlestību pret viņu un uzticību viņam mēs apliecinām, saglabājot prieku un cerību un darot to, kas ir mūsu spēkos. (Kol. 3:23.) Jehova zina mūsu spēju robežas, un viņš neprasa vairāk, kā mēs varam dot. (Marka 12:43, 44.)

13. Ko pieredzēja Anatolijs un Lidija Meļņiki, un kā viņu priekšzīme mums var palīdzēt saglabāt uzticību Jehovam, pat ja mēs pieredzam daudz pārbaudījumu?

¹³ Ilgstoši pārbaudījumi. Daudzi Jehovas kalpi ir pieredzējuši gadiem ilgus pārbaudījumus un vajāšanas. Piemēram, Anatolijam Meļņikam * bija tikai 12 gadi, kad viņa tēvu apcietināja, ieslodzīja cietumā un vēlāk izsūtīja uz Sibīriju — uz apgabalu, kas atradās vairāk nekā 7000 kilometru no mājām un ģimenes Moldovā. Pēc kāda gada arī Anatolijs kopā ar māti un mātes vecākiem tika izsūtīts uz Sibīriju. Ar laiku viņiem pavērās iespēja apmeklēt sapulces kādā kaimiņu ciematā, taču līdz tam bija jāiet aptuveni 30 kilometri, un reizēm šis ceļš bija jāmēro stindzinošā salā un pa dziļu sniegu. Vēlāk dzīvē brālis Meļņiks trīs gadus pavadīja cietumā, šķirts no savas sievas Lidijas un viņu gadu vecās meitiņas. Par spīti ilgstošajiem pārbaudījumiem, Anatolijs un viņa tuvinieki turpināja uzticīgi kalpot Jehovam. Tagad, kad viņam ir 82 gadi, viņš kalpo Centrālajā Āzijā un ir filiāles komitejas loceklis. Sekojot Anatolija un Lidijas priekšzīmei, darīsim kalpošanā Jehovam visu, ko varam, un arī turpmāk parādīsim izturību! (Gal. 6:9.)

14. Kas Pāvilam bija jādara, lai sasniegtu savu mērķi?

¹⁴ Pāvils bija pārliecināts, ka viņš pabeigs skrējienu pēc dzīvības un sasniegs mērķi. Tā kā viņš bija svaidīts ar svēto garu, balva, ko viņš cerēja saņemt, bija ”Dieva debesu aicinājums”. Tomēr viņš saprata: lai sasniegtu mērķi, viņam ir jāturpina tiekties tam pretī. (Filip. 3:14.) Lai palīdzētu filipiešiem vienmēr turēt prātā viņu mērķi, Pāvils viņiem minēja kādu interesantu salīdzinājumu.

15. Kā Pāvils izmantoja piemēru par pilsonību, lai mudinātu Filipu kristiešus tiekties pretī mērķim?

 ¹⁵ Pāvils filipiešiem atgādināja, ka viņu ”pilsonība ir debesīs”. (Filip. 3:20.) Kāpēc viņiem bija svarīgi to neaizmirst? Tajos laikos cilvēki lepojās ar iespēju būt Romas pilsoņi, jo tas sniedza ievērojamas priekšrocības. * Taču svaidītajiem kristiešiem bija daudz labāka pilsonība, kura sniegtu vēl izcilākas priekšrocības. Romas pilsonība tai ne tuvu nevarēja līdzināties. Tāpēc Pāvils filipiešus mudināja ”dzīvot tā, ka viņi nestu godu labajai vēstij par Kristu”. (Filip. 1:27.) Grieķu valodas vārds, kas šajā pantā tulkots ”dzīvot”, nozīmē ”rīkoties, izturēties kā pilsoņiem”. Svaidītie kristieši mūsdienās tiecas pretī savam mērķim — mūžīgai dzīvei debesīs —, tā rādot labu piemēru citiem.

16. a) Kas mums ir jādara, lai arī kāda būtu mūsu nākotnes cerība? b) Par ko mēs, saskaņā ar Filipiešiem 4:6, 7, varam būt pārliecināti?

¹⁶ Neatkarīgi no tā, vai mēs ceram mūžīgi dzīvot debesīs vai paradīzē uz zemes, mums ir jāturpina tiekties pretī savam mērķim. Lai kādi būtu mūsu apstākļi, mums nav jāatskatās uz to, ko esam atstājuši aiz muguras, un nav jāļauj, lai kaut kas mūs kavētu kalpot Jehovam. (Filip. 3:16.) Var gadīties, ka mūsu cerības nepiepildās tad, kad esam to gaidījuši, vai arī mūsu fiziskie spēki iet mazumā. Varbūt mums gadiem ilgi ir jāpieredz grūtības un vajāšanas. Taču mēs varam sekot mudinājumam: ”Ne par ko neraizējieties.” Darīsim savus lūgumus zināmus Dievam, un viņš mums dos mieru, kas pārspēj visu sapratni. (Nolasīt Filipiešiem 4:6, 7.)

17. Par ko ir runa nākamajā rakstā?

¹⁷ Līdzīgi sportistam, kas nepārstāj skriet līdz pat finišam, mums ir pilnībā jākoncentrējas uz to, lai noskrietu skrējienu pēc dzīvības līdz galam. Darīsim tik, cik mūsu spēki un apstākļi ļauj, lai pieredzētu svētības, kas mūs gaida nākotnē. Ko mēs varam darīt, lai neapstātos skrējienā pēc dzīvības? Nākamajā rakstā ir paskaidrots, kā mēs varam ”pārliecināties, kas ir svarīgākais”. (Filip. 1:9, 10.)