1. Ko mēs visi vēlamies, ja ir runa par mūsu tuviniekiem?

”KOPŠ brīža, kad es uzzināju patiesību, es vēlējos, lai visi mani tuvinieki nākotnē būtu ar mani paradīzē,” stāsta mūsu māsa, vārdā Paulīne *. ”Īpaši es vēlējos, lai mans vīrs Veins un mūsu dēls pievienotos man kalpošanā Jehovam.” Vai arī jums ir tuvinieki *, kas vēl nav iepazinuši un iemīlējuši Jehovu? Ja tā ir, jūs, tāpat kā Paulīne, noteikti vēlaties, lai arī viņi kalpotu Jehovam.

2. Kādi jautājumi ir apskatīti šajā rakstā?

² Mēs nevaram piespiest savus tuviniekus pieņemt labo vēsti, bet mēs varam kaut ko darīt, lai viņiem būtu vieglāk uzklausīt Bībeles patiesību. (2. Tim. 3:14, 15.) Kāpēc mums jāsludina saviem tuviniekiem? Kāpēc ir svarīgi būt iejūtīgiem pret viņiem? Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu viņiem iemīlēt Jehovu? Kā mums var palīdzēt citi draudzes locekļi?

3. Kāpēc, saskaņā ar 2. Pētera 3:9, ir jāsludina saviem tuviniekiem?

³ Jehova drīz darīs galu pašreizējai pasaulei. Tiks izglābti tikai tie, kam ir ”pareiza attieksme, lai iegūtu mūžīgu dzīvi”. (Ap. d. 13:48.) Mēs daudz laika un pūļu veltām, lai sludinātu svešiem cilvēkiem, kas dzīvo mūsu apkaimē, tāpēc ir dabiski, ka mēs vēlamies arī mūsu tuviniekiem palīdzēt iepazīt Jehovu, lai viņi kalpotu viņam kopā ar mums. Mūsu  mīlošais debesu Tēvs Jehova ”nevēlas, lai kāds ietu bojā, bet grib, lai visi nāktu pie grēku nožēlas”. (Nolasīt 2. Pētera 3:9.)

4. Kādu kļūdu mēs varētu pieļaut, sludinot saviem tuviniekiem?

⁴ Mums jāpatur prātā, ka ir pareizi un nepareizi veidi, kā stāstīt citiem vēsti par glābšanu. Piemēram, mēs, visticamāk, esam laipni un taktiski, kad sludinām kādam nepazīstamam cilvēkam, taču var gadīties, ka, runājot ar saviem tuviniekiem, mēs esam pārāk tieši.

5. Ko mums ir svarīgi paturēt prātā, kad dalāmies patiesībā ar saviem tuviniekiem?

⁵ Daudzi no mums, iespējams, ar nožēlu atceras savus pirmos mēģinājumus runāt par patiesību ar tuviniekiem un vēlas, kaut būtu darījuši to citādi. Apustulis Pāvils kristiešiem deva padomu: ”Jūsu runa lai vienmēr ir patīkama, lai tajā ir sāls, tad jūs pratīsiet ikvienam atbildēt.” (Kol. 4:5, 6.) Ir labi paturēt prātā šo padomu, kad runājam ar saviem tuviniekiem. Pretējā gadījumā mēs viņus varētu atgrūst no patiesības, nevis palīdzēt viņiem to pieņemt.

6., 7. Pastāstiet gadījumu, kas parāda, ka kristietim ir svarīgi būt iejūtīgam pret savu dzīvesbiedru, kas nav Jehovas liecinieks!

⁶ Būsim iejūtīgi. Iepriekš minētā Paulīne stāsta: ”Sākumā es ar vīru vēlējos runāt tikai par garīgām tēmām. Mēs tikpat kā nerunājām par ikdienišķiem jautājumiem.” Tomēr Paulīnes vīrs Veins neko daudz par Bībeli nezināja un nesaprata, par ko viņa runā. Viņam šķita, ka Paulīne domā vienīgi par savu reliģiju. Viņš uztraucās, ka sieva ir pievienojusies kādai bīstamai sektai un ir apmānīta.

⁷ Paulīne atzīst, ka sākumā viņa diezgan  daudz laika vakaros un nedēļas nogalēs pavadīja ar ticības biedriem — draudzes sapulcēs, sludināšanā un ciemojoties pie viņiem. ”Dažreiz, kad Veins atnāca mājās, tur neviena nebija, un viņš jutās vientuļš,” saka Paulīne. Ir saprotams, ka Veinam pietrūka sievas un dēla sabiedrības. Viņš nepazina cilvēkus, ar kuriem tie pavadīja laiku, un viņam šķita, ka jaunie draugi Paulīnei ir kļuvuši svarīgāki par viņu. Tāpēc Veins sievai piedraudēja ar šķiršanos. Kā, jūsuprāt, Paulīne būtu varējusi parādīt vairāk iejūtības?

8. Kas, saskaņā ar 1. Pētera 3:1, 2, var visspēcīgāk ietekmēt mūsu tuviniekus?

⁸ Ļausim saviem darbiem runāt mūsu vietā. Bieži vien tas, ko mēs darām, tuviniekus ietekmē spēcīgāk nekā tas, ko mēs sakām. (Nolasīt 1. Pētera 3:1, 2.) Ar laiku to saprata arī Paulīne. ”Es zināju, ka Veins mūs mīl un patiesībā nevēlas šķirties,” viņa saka. ”Taču vīra izteiktie draudi man palīdzēja saprast, ka man kaut kas ir jāmaina. Man bija jāizmanto Jehovas principi. Man bija nevis daudz jārunā, bet gan jārāda laba priekšzīme.” Paulīne vairs nespieda Veinu runāt par Bībeli un sarunājās ar viņu par dažādām ikdienišķām lietām. Veins ievēroja, ka viņa kļūst miermīlīgāka un ka arī dēla uzvedība kļūst labāka. (Sal. Pam. 31:18, 27, 28.) Redzot, kā Bībeles vēsts ietekmē viņa ģimenes locekļus, Veins kļuva aizvien labvēlīgāk noskaņots pret patiesību. (1. Kor. 7:12—14, 16.)

9. Kāpēc mums jābūt neatlaidīgiem, cenšoties palīdzēt saviem tuviniekiem?

⁹ Būsim neatlaidīgi, cenšoties palīdzēt saviem tuviniekiem. Šajā ziņā mēs daudz ko varam mācīties no Jehovas. Viņš atkal  un atkal cilvēkiem sniedz iespēju atsaukties uz labo vēsti un iemantot dzīvību. (Jer. 44:4.) Apustulis Pāvils mudināja Timoteju būt neatlaidīgam, palīdzot citiem. Kāpēc tas bija svarīgi? Tā Timotejs izglābtu gan sevi, gan tos, kas viņā klausītos. (1. Tim. 4:16.) Mēs mīlam savus tuviniekus, tāpēc mēs vēlamies, lai viņi iepazītu Bībelē ietverto patiesību. Laika gaitā Paulīnes vārdi un rīcība labvēlīgi ietekmēja viņas ģimeni. Tagad viņa ir laimīga, ka var kalpot Jehovam kopā ar savu vīru. Viņi abi ir pionieri, turklāt Veins ir arī draudzes vecākais.

10. Kāpēc mums ir jābūt pacietīgiem?

¹⁰ Būsim pacietīgi. Kad mēs saskaņojam savu dzīvi ar Dieva normām, tuviniekiem var būt grūti aprast ar mūsu jaunajiem uzskatiem un izmaiņām dzīvesveidā. Nereti pirmais, ko viņi ievēro, ir tas, ka mēs vairs nesvinam dažādus svētkus un neiesaistāmies politiskās norisēs. Daži radinieki sākumā var uz mums dusmoties. (Mat. 10:35, 36.) Bet mums tāpēc nebūtu jāatmet viņiem ar roku. Ja mēs vairs necenstos viņiem palīdzēt saprast patiesību, tas būtībā nozīmētu, ka mēs viņus esam atzinuši par necienīgiem iemantot mūžīgu dzīvi. Taču Jehova mūs nav pilnvarojis tiesāt citus — šo pienākumu viņš ir uzticējis Jēzum. (Jāņa 5:22.) Ja būsim pacietīgi, ar laiku mūsu tuvinieki, iespējams, būs gatavi uzklausīt labo vēsti. (Sk. ” Iepazīstināsim tuviniekus ar mūsu interneta vietni”.)

11.—13. Ko mēs varam mācīties no tā, kā rīkojās Alise?

¹¹ Būsim nelokāmi, bet taktiski. (Sal. Pam. 15:2.) Padomāsim par to, ko pieredzēja Alise. Viņa uzzināja par Jehovu, kad dzīvoja tālu prom no saviem vecākiem, kas bija ateisti un bija aktīvi iesaistījušies politikā. Alise apzinājās, ka viņai pēc iespējas drīzāk jāpastāsta vecākiem par to, ko ir iemācījusies. ”Ja sarunu ar tuviniekiem par saviem jaunajiem uzskatiem un izmaiņām dzīvesveidā atliksiet uz vēlāku laiku, viņu satraukums būs tikai lielāks,” saka Alise. Viņa apdomāja, kādas tēmas vecākus varētu interesēt, un rakstīja viņiem vēstules, kurās minēja, kas par tām teikts Bībelē, piemēram, kas tajā teikts par mīlestību, un lūdza, lai vecāki izsaka savas domas. (1. Kor. 13:1—13.) Alise pateicās vecākiem par to, ka tie bija viņu audzinājuši un rūpējušies par viņu, un sūtīja viņiem dāvanas. Ciemodamās pie vecākiem, viņa palīdzēja mātei mājas darbos. Tomēr sākumā viņi nebija sajūsmā, kad meita stāstīja par saviem jaunajiem uzskatiem.

¹² Reizēs, kad Alise palika pie vecākiem, viņa, kā ierasts, katru dienu lasīja Bībeli. ”Tas mammai palīdzēja saprast, cik Bībele man ir svarīga,” viņa stāsta. Alises tēvs nolēma uzzināt par Bībeli kaut ko vairāk, lai saprastu savas meitas jaunos uzskatus un atrastu šajā grāmatā kādas pretrunas vai nepilnības. ”Es viņam uzdāvināju Bībeli, kurā biju ierakstījusi dažus sirsnīgus vārdus,” saka Alise. Kāds bija iznākums? Alises tēvs neatrada Bībelē neko tādu, ko varētu kritizēt; tieši pretēji — tas, ko viņš lasīja, skāra viņa sirdi.

¹³ Mums ir jābūt nelokāmiem, bet arī taktiskiem, pat ja mums jāpieredz grūtības. (1. Kor. 4:12, panta otrā daļa.) Alisei, piemēram, bija jāizjūt mātes nelabvēlīgā attieksme. ”Kad es biju kristījusies, māte mani nosauca par sliktu meitu,” atceras Alise. Kā Alise rīkojās? ”Es nolēmu nevairīties no sarunas par saviem uzskatiem, bet ar cieņu paskaidroju, ka esmu apņēmusies būt Jehovas lieciniece un ka nemainīšu savu lēmumu. Es apliecināju  mammai, ka no sirds viņu mīlu. Mēs abas raudājām, un es viņai pagatavoju kaut ko garšīgu. No tā laika mamma sāka ievērot, ka Bībele man palīdz kļūt par labāku cilvēku.”

14. Kāpēc jautājumos, kas skar mūsu kalpošanu, mums nebūtu jāpadodas tuvinieku spiedienam?

¹⁴ Pirms tuvinieki saprot, cik svarīga mums ir kalpošana Jehovam, var paiet kāds laiks. Piemēram, kad Alise izlēma nevis turpināt mācības augstskolā, kā to vēlējās vecāki, bet kalpot par pionieri, viņas māte atkal izplūda asarās. Tomēr Alise palika nelokāma. ”Ja padosieties tuvinieku spiedienam vienā jautājumā, viņi, visticamāk, centīsies to panākt arī citos jautājumos. Taču, ja būsiet laipni, tomēr stingri turēsieties pie saviem uzskatiem, kādi no viņiem var ieinteresēties par jūsu sludināto vēsti,” paskaidro Alise. Tā tas bija ar Alises tuviniekiem. Abi viņas vecāki tagad kalpo par pionieriem, un viņas tēvs ir arī draudzes vecākais.

15. Kā, saskaņā ar Mateja 5:14—16 un 1. Pētera 2:12, mūsu tuviniekiem var palīdzēt draudzes locekļu labie darbi?

¹⁵ Tajā, kā Jehova velk cilvēkus pie sevis, liela nozīme ir kristiešu draudzes labajiem darbiem. (Nolasīt Mateja 5:14—16; 1. Pētera 2:12.) Ja jūsu dzīvesbiedrs nav Jehovas liecinieks, vai viņš ir saticis kādu no jūsu draudzes locekļiem? Šajā rakstā minētā Paulīne uzaicināja pie sevis mājās garīgos brāļus un māsas, lai viņas vīrs Veins varētu ar tiem iepazīties. Veins dalās atmiņās, kā kāda kristieša rīcība viņam palīdzēja pārvarēt aizspriedumus: ”Viņš paņēma darbā brīvdienu tāpēc vien, lai kopā  ar mani noskatītos kādu sporta spēli. Es nodomāju: ”Viņš ir tīri normāls cilvēks!””

16. Kāpēc mums būtu jāaicina tuvinieki uz draudzes sapulcēm?

¹⁶ Lielisks veids, kā palīdzēt tuviniekiem, ir uzaicināt viņus uz mūsu draudzes sapulcēm. (1. Kor. 14:24, 25.) Pirmā sapulce, kuru apmeklēja Veins, bija Atceres vakars, jo tas notika dienas beigās, pēc darba, un programma bija samērā īsa. ”Es līdz galam nesapratu, kas tika teikts runā,” viņš atzīst, ”bet man iespiedās prātā, kādi bija cilvēki. Viņi nāca pie manis sasveicināties un paspiest man roku. Es jutu, ka viņu sirsnība ir neliekuļota.” Kāds laulāts pāris jau iepriekš bija izturējies ļoti laipni pret Paulīni. Šis brālis un māsa palīdzēja viņai un viņas dēlam sapulcēs un sludināšanā. Tāpēc, kad Veins pēc kāda laika nolēma par Paulīnes jaunajiem uzskatiem uzzināt vairāk, viņš palūdza, lai šis brālis māca viņam Bībeli.

17. Par ko mums nav sevi jāvaino, un kāpēc mums ir jāturpina censties palīdzēt saviem tuviniekiem?

¹⁷ Mēs ceram, ka visi mūsu tuvinieki pievienosies mums kalpošanā Jehovam. Tomēr, lai arī kā mēs censtos viņiem palīdzēt kļūt par Dieva kalpiem, viņi var nepieņemt patiesību. Ja tā notiek, mums nav sevi jāvaino, jo tā ir viņu izvēle. Galu galā mēs nevienu nevaram piespiest ticēt tam, kam mēs ticam. Tomēr mūsu tuviniekus var spēcīgi ietekmēt tas, ka viņi redz, kādu prieku mums sniedz kalpošana Jehovam. Lūgsim par viņiem. Būsim laipni un taktiski. Arī turpmāk centīsimies viņiem palīdzēt. (Ap. d. 20:20.) Nešaubīsimies, ka Jehova svētīs mūsu pūles. Un, ja tuvinieki uzklausīs mūsu sludināto vēsti, viņi iegūs cerību izglābties.