1. Ko mēs visi cenšamies darīt, sekojot aicinājumam, kas rakstīts 1. Tesalonikiešiem 5:11?

 JA JŪSU draudze ir piedalījusies valstības zāles būvniecībā, jūs noteikti atceraties, kā jutāties, kad jūsu draudze tajā bija sanākusi uz pirmo sapulci. Aiz saviļņojuma jums droši vien pat bija grūti dziedāt. Visi klātesošie bija dziļi pateicīgi Jehovam par jauno zāli. Nav ne mazāko šaubu, ka skaisti sapulču nami sagādā slavu Jehovam, bet viņa kalpi, kas pulcējas šajos namos un uzmundrina un stiprina cits citu, viņam sagādā godu un slavu vēl lielākā mērā. Mēs no sirds cenšamies sekot apustuļa Pāvila aicinājumam, kas lasāms 1. Tesalonikiešiem 5:11 un ir izraudzīts par šī raksta tēmas pantu. (Nolasīt.)

2. Par ko ir runa šajā rakstā?

² Apustulis Pāvils prata stiprināt ticības biedrus. Viņš apzinājās, ar kādām grūtībām tiem jāsastopas, un bija iejūtīgs pret tiem. Rakstā ir apskatīts, kā Pāvils citiem kristiešiem palīdzēja 1) izturēt pārbaudījumus, 2) uzturēt labas attiecības savā starpā un 3) stiprināt ticību Jehovam. Kā mēs šajā ziņā varam līdzināties Pāvilam? (1. Kor. 11:1.)

3. Kāds bija Pāvila viedoklis par darbu un kalpošanu Jehovam?

³ Pāvils ļoti mīlēja garīgos brāļus un māsas. Viņš bija līdzcietīgs pret tiem, kam klājās grūti, jo pats bija pieredzējis daudz grūtību. Reiz Pāvilam aptrūkās līdzekļu un viņam bija vajadzīgs darbs, lai gādātu par sevi un saviem līdzgaitniekiem. (Ap. d. 20:34.) Viņš pēc amata bija telšu taisītājs. Kad viņš ieradās Korintā, viņš sākumā strādāja kopā ar Akilu un Priskillu, kas arī izgatavoja teltis. Bet ”katru sabatu” Pāvils sludināja, ”pārliecinādams jūdus  un grieķus”. Pēc Sīlas un Timoteja ierašanās ”Pāvils pilnībā nodevās Dieva vārdu sludināšanai”. (Ap. d. 18:2—5.) Viņš neaizmirsa, ka viņa dzīvē galvenais ir kalpot Jehovam. Tā kā Pāvils pats daudz pūlējās gan kalpošanā, gan maizes darbā, viņš spēja stiprināt ticības biedrus. Viņš tiem atgādināja, ka grūtības un rūpes par ģimeni nedrīkst izstumt no dzīves to, ”kas ir svarīgākais”, — visu, kas saistīts ar kalpošanu Jehovam. (Filip. 1:10.)

4. Kā Pāvils un Timotejs palīdzēja ticības biedriem izturēt vajāšanas?

⁴ Kad Tesalonikā bija nodibināta draudze, turienes kristieši jau drīz vien pieredzēja naidīgu izturēšanos. Niknuma pārņemtie pilsētas iedzīvotāji meklēja Pāvilu un Sīlu, bet, tos neatraduši, aizvilka pie pilsētas vadītājiem dažus citus brāļus un sauca: ”Viņi visi pārkāpj imperatora rīkojumus.” (Ap. d. 17:6, 7.) Nav grūti iztēloties, cik izbijušies tobrīd bija brāļi un māsas, kas tikai nesen bija kļuvuši par kristiešiem. Ja Pāvils neko neiesāktu, visticamāk, būtu noplakusi viņu dedzība kalpošanā. Pāvils to negribēja pieļaut. Lai gan Pāvilam un Sīlam bija jādodas prom, viņi gādāja, lai jaunizveidotā draudze netiktu atstāta novārtā. Par to liecina vārdi, ko Pāvils vēlāk rakstīja Tesalonikas kristiešiem: ”Mēs.. nolēmām, ka būtu labāk.. sūtīt pie jums Timoteju.., lai jūs stiprinātu un mierinātu, palīdzot jums būt nelokāmiem ticībā, tā ka neviens no jums šajās vajāšanās nesāktu svārstīties.” (1. Tes. 3:1—3.) Pēc visa spriežot, Timotejs savā dzimtajā Listrā pats bija saskāries ar vajāšanām un redzējis, kā Pāvils stiprina Listras kristiešus un kā Jehova viņus atbalsta. Tāpēc viņš ar pārliecību varēja teikt saviem garīgajiem brāļiem un māsām, ka viņi noteikti izturēs. (Ap. d. 14:8, 19—22; Ebr. 12:2.)

5. Kā Braientam palīdzēja kāds draudzes vecākais?

⁵ Ko vēl Pāvils darīja, lai stiprinātu ticības biedrus? Kad Pāvils un Barnaba atgriezās Listrā, Ikonijā un Antiohijā, viņi ”katrā draudzē iecēla vecākos”. (Ap. d. 14:21—23.) Šie garīgi nobriedušie kristieši sniedza lielu atbalstu draudzēm. Tā tas ir arī mūsdienās. Lūk, ko pastāstīja kāds brālis, vārdā Braients: ”Man bija 15 gadu, kad tēvs pameta ģimeni un mana māte tika izslēgta no draudzes. Es jutos vientuļš un biju nomākts.” Kā Braients varēja izturēt šo grūto laiku? Viņš teica: ”Ar mani bieži sarunājās kāds draudzes vecākais. Viņš man stāstīja par kristiešiem, kas, pieredzot pārbaudījumus, nezaudēja prieku. Viņš pievērsa manu uzmanību 27. psalma 10. pantam un bieži pieminēja ķēniņu Hiskiju, kas palika uzticīgs Jehovam, lai gan Hiskijas tēvs no Jehovas bija novērsies.” Kā tas ietekmēja Braientu? ”Šī draudzes vecākā gādība un uzmanība mani pamudināja kļūt par pionieri, un pilnas slodzes kalpošana man sagādā lielu gandarījumu.” Draudzes vecākie, centieties pamanīt tos, kam, tāpat kā Braientam, ir īpaši vajadzīgi laipni vārdi un iedrošinājums! (Sāl. pam. 12:25.)

6. Kāpēc Pāvils pieminēja ”lielu pulku liecinieku”?

⁶ Pāvils ticības biedriem atgādināja, ka ar Jehovas spēku pārbaudījumus ir izturējis ”liels pulks liecinieku”. (Ebr. 12:1.) Pāvils saprata, ka pārdomas par to, kā Dieva kalpi senatnē ir izturējuši dažādas grūtības, var kristiešiem iedvest drosmi un palīdzēt skaidri turēt prātā, ka viņu cerība saistās ar ”dzīvā Dieva pilsētu”.  (Ebr. 12:22.) Arī mūsdienās kristieši gūst stiprinājumu, pārdomājot, kā Jehova bija palīdzējis Gideonam, Barakam, Dāvidam, Samuēlam un daudziem citiem saviem kalpiem. (Ebr. 11:32—35.) Vai mūsu laikos ir Dieva kalpi, kam ir tikpat nesatricināma ticība? Jā, ir. Par tādiem var lasīt mūsu literatūrā. Galvenā pārvalde bieži saņem vēstules, kurās mūsu ticības biedri stāsta, kā viņus ir stiprinājis kāds konkrēts dzīvesstāsts.

7. Ko mēs mācāmies no Pāvila vārdiem, kas lasāmi Romiešiem 14:19—21?

⁷ Mēs stiprinām savus brāļus un māsas, ja ar vārdiem un darbiem veicinām draudzē mieru. Mēs nepieļaujam, ka dažādu viedokļu dēļ rastos šķelšanās. Sirdsapziņas jautājumos mēs neuzstājam uz savu viedokli. Par šo jautājumu Romas kristiešiem rakstīja apustulis Pāvils. Romas draudzē bija gan ebreji, gan cittautieši. Jāņem vērā, ka Mozus bauslība vairs nebija spēkā. Tātad Jehovas kalpiem vairs nebija jāievēro likumi, kas liedza ēst kādus noteiktus pārtikas produktus. (Marka 7:19.) Tāpēc daļai ebreju kristiešu sirdsapziņa ļāva ēst arī to, kas Mozus bauslībā bija aizliegts. Savukārt citiem ebreju kristiešiem sirdsapziņa to neļāva. Šī jautājuma dēļ draudzē radās šķelšanās. Pāvils uzsvēra, ka ir svarīgi, lai draudzē valdītu miers, un teica: ”Labāk ir neēst gaļu un nedzert vīnu, kā arī nedarīt neko citu, kas tavam brālim būtu par klupšanu.” (Nolasīt Romiešiem 14:19—21.) Tā Pāvils norādīja, ka domstarpības nopietni kaitē gan atsevišķiem kristiešiem, gan draudzei kopumā. Pāvils pats bija gatavs kaut ko mainīt savā rīcībā, lai nekļūtu nevienam par klupšanas akmeni. (1. Kor. 9:19—22.) Ja mēs nestrīdamies par personiskas dabas jautājumiem, mēs stiprinām citus un veicinām mieru draudzē.

8. Kā Pāvils rīkojās, kad draudzē radās domstarpības?

⁸ No Pāvila var mācīties, kā saglabāt labas attiecības ar tiem, kam ir atšķirīgs viedoklis būtiskos jautājumos. Piemēram, daži pirmā gadsimta kristieši uzstāja, ka cittautiešiem, kas ir kļuvuši par Jēzus sekotājiem, ir jātiek apgraizītiem. Iespējams, viņi uzskatīja, ka tā ir jārīkojas, lai ebreji viņiem neko nevarētu pārmest. (Gal. 6:12.) Pāvils kategoriski nepiekrita šādam uzskatam, taču viņš neuzstāja uz savu. Viņš bija ar mieru, ka šis jautājums tiek nodots izskatīšanai apustuļiem un vecākajiem Jeruzālemē. (Ap. d. 15:1, 2.) Pāvila pazemīgā rīcība palīdzēja kristiešiem saglabāt prieku un veicināja draudzē mieru. (Ap. d. 15:30, 31.)

9. Kā mēs varam sekot Pāvila priekšzīmei?

⁹ Kā mēs varam sekmēt mieru, ja draudzē ir radušās nopietnas domstarpības? Tādā situācijā ir jāvēršas pēc vadības pie tiem, kam Jehova ir uzticējis gādāt par draudzi. Lielākā daļa jautājumu, kādi var rasties, ir apskatīti mūsu literatūrā, tāpēc visbiežāk tieši tur mēs atradīsim uz Bībeli balstītus norādījumus, kā rīkoties. Ja mēs cenšamies sekot organizācijas norādījumiem, nevis uzspiežam citiem savu viedokli, mēs veicinām draudzē mieru.

10. Kā Pāvils veicināja starp kristiešiem labas attiecības?

¹⁰ Ko vēl Pāvils darīja, lai veicinātu starp kristiešiem labas attiecības? Viņš  vienmēr pievērsa uzmanību brāļu un māsu labajām īpašībām, nevis viņu trūkumiem. Par to uzskatāmi liecina Vēstule romiešiem. Tās nobeigumā Pāvils ir pieminējis vārdā daudzus brāļus un māsas. Kā var redzēt, dažus kristiešus viņš ir tikai pieminējis, bet par lielāko daļu viņš vēl ir piebildis kaut ko labu. Kā mēs šajā ziņā varam līdzināties Pāvilam? Savstarpējās sarunās mums jācenšas pateikt kaut ko labu par citiem brāļiem un māsām. Tā mēs stiprinām draudzi un veicinām tajā mīlestības pilnu gaisotni.

11. Kā atrisināt nesaskaņas ar ticības biedriem un atjaunot labas attiecības?

¹¹ Reizēm domstarpības un strīdi var rasties pat starp garīgi stipriem kristiešiem. Tā reiz notika ar Pāvilu un viņa draugu Barnabu. Viņiem dalījās domas par to, vai nākamajā misijas ceļojumā ņemt līdzi Marku vai neņemt. Kā teikts Bībelē, viņu starpā ”uzliesmoja nikns strīds, un viņu ceļi šķīrās”. (Ap. d. 15:37—39.) Bet pēc tam Pāvils, Barnaba un Marks atjaunoja labas attiecības, jo uzskatīja, ka ir svarīgi, lai starp kristiešiem valdītu saskaņa. Vēlāk Pāvils, rakstīdams vēstules, pieminēja Barnabu un Marku ar labiem vārdiem. (1. Kor. 9:6; Kol. 4:10.) Arī mums jācenšas atrisināt domstarpības ar ticības biedriem un jāpievērš uzmanība viņu labajām īpašībām. Tā mēs sekmējam draudzē mieru un vienotību. (Efes. 4:3.)

12. Ar kādiem ticības pārbaudījumiem sastopas mūsu brāļi un māsas?

¹² Mēs stiprinām brāļus un māsas, ja palīdzam viņiem vairot ticību Jehovam. Tas ir svarīgi, jo kristiešiem visā pasaulē jāiztur ticības pārbaudījumi. Mēs zinām, ka daudzus ticības dēļ izsmej ģimenes locekļi, darbabiedri vai skolasbiedri. Citi pieredz smagas veselības problēmas. Vēl citiem jācīnās ar aizvainojumu. Bet dažiem par pārbaudījumu ir kļuvis tas, ka vēl nav īstenojušies Dieva solījumi par jauno pasauli, ko viņi gaida jau daudz gadu. Ar līdzīgām grūtībām sastapās kristieši pirmajā gadsimtā. Kā Pāvils viņus stiprināja?

13. Kā Pāvils palīdzēja kristiešiem, kuri tika izsmieti par savu ticību?

¹³ Pāvils stiprināja brāļu un māsu ticību ar Svēto Rakstu palīdzību. Ebreji uzskatīja, ka jūdaisms ir pārāks par kristietību, tāpēc ebreju tautības kristiešiem droši vien nebija viegli aizstāvēt savu ticību. Viņiem noteikti palīdzēja vēstule, kuru Pāvils viņiem uzrakstīja un kurā bija minēti spēcīgi argumenti par labu kristietībai. (Ebr. 1:5, 6; 2:2, 3; 9:24, 25.) Viņi tos varēja izmantot sarunās ar saviem radiniekiem. Arī mēs varam palīdzēt brāļiem un māsām, kurus izsmej par viņu ticību. Mēs varam viņiem parādīt, kā mūsu literatūrā sameklēt atbildes uz dažādiem jautājumiem. Bērniem un jauniešiem, kurus skolā izsmej par ticību Radītājam, mēs varam parādīt, kādi pierādījumi par labu radīšanai ir izklāstīti brošūrā Vai dzīvība ir radīta? un brošūrā Dzīvības izcelsme. Pieci jautājumi, ko vērts uzdot *.

14. Ko Pāvils darīja ticības biedru labā, lai gan viņš bija ļoti aizņemts sludināšanā?

¹⁴ Pāvils rosināja ticības biedrus apliecināt kristīgu mīlestību ar labiem darbiem. (Ebr. 10:24.) Viņš palīdzēja brāļiem un māsām ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem. Kad Jūdejas kristieši cieta  badu, Pāvils palīdzēja nogādāt uz turieni visu, ko citi ticības biedri viņiem bija saziedojuši. (Ap. d. 11:27—30.) Lai gan Pāvils ļoti daudz darīja, izplatot labo vēsti, viņš vienmēr atrada laiku, kad parūpēties par kristiešiem, kas bija nonākuši trūkumā. (Gal. 2:10.) Tā nostiprinājās brāļu un māsu pārliecība, ka Jehova par viņiem vienmēr gādās. Ko mēs darām, lai arī šajā ziņā līdzinātos Pāvilam? Mēs nežēlojam ne laiku, ne spēku, lai palīdzētu ticības biedriem, kas cietuši kādā dabas katastrofā, turklāt mēs regulāri ziedojam līdzekļus pasaules mēroga darbam. Tā mēs stiprinām brāļu un māsu pārliecību, ka Jehova viņus nekad nepametīs.

15., 16. Kā mēs varam palīdzēt tiem, kuru ticība ir atslābusi?

¹⁵ Pāvils centās palīdzēt tiem, kuru ticība bija atslābusi. Viņš tiem juta līdzi un, vēršoties pie tiem, izteicās sirsnīgi — tā, lai šie kristieši justu, ka viņš par tiem domā pozitīvi. (Ebr. 6:9; 10:39.) Piemēram, Vēstulē ebrejiem Pāvils bieži lietoja vietniekvārdu ”mēs”, tā norādīdams, ka viņam pašam arī jāliek lietā padomi, ko viņš rakstīja šajā vēstulē. (Ebr. 2:1, 3.) Mums ir jārīkojas līdzīgi Pāvilam. No sirds interesēsimies par ticības biedriem, arī par tiem, kuru ticība ir atslābusi! Sarunās ar viņiem ļausim viņiem sajust, ka mēs viņus mīlam. Vienmēr runāsim laipni un sirsnīgi.

¹⁶ Pāvils uzslavēja brāļus un māsas par visu, ko tie bija darījuši, un apliecināja, ka Jehova to neaizmirst. (Ebr. 10:32—34.) Ko mēs no tā varam mācīties? Runājot ar kādu, kura ticība ir atslābusi, mēs varam viņam pajautāt, kā viņš uzzināja patiesību. Vēl mēs varam aicināt viņu atcerēties gadījumus no viņa dzīves,  kad Jehova viņam ir palīdzējis un viņu atbalstījis. Mēs varam apliecināt šim kristietim, ka Jehova neaizmirst viņa labos darbus un nekad viņu nepametīs. (Ebr. 6:10; 13:5, 6.) Šādas sarunas mūsu ticības biedrā var atjaunot vēlēšanos dedzīgi kalpot Jehovam.

17. Kā mēs stiprinām ticības biedrus?

¹⁷ Laikam ejot, mēs iemācāmies aizvien labāk stiprināt ticības biedrus. Kad mēs viņiem stāstām par citiem, kas daudz ko ir izturējuši, viņi gūst spēku, lai varētu izturēt savus pārbaudījumus. Kad mēs runājam par ticības biedriem labu, mēs sekmējam mieru draudzē. Mēs darām visu, lai draudzē nerastos šķelšanās, bet, ja domstarpības ir radušās, pūlamies tās atrisināt. Mēs cenšamies ar Bībeles palīdzību stiprināt brāļu un māsu ticību un palīdzam tiem, kam klājas grūti, kā arī atbalstām tos, kuru garīgums ir atslābis.

18. Ko mums vienmēr jācenšas darīt?

¹⁸ Tie kristieši, kas piedalās teokrātisko ēku būvniecībā, izjūt prieku un gandarījumu. Bet tādu pašu prieku un gandarījumu var izjust ikviens, kas stiprina un uzmundrina savus garīgos brāļus un māsas. Jebkuru ēku gadu gaitā sagrauž laika zobs, bet Jehovas kalpu saime, kuras stiprināšanā būsim devuši savu artavu, pastāvēs mūžīgi. Tāpēc vienmēr sekosim Bībelē lasāmajam aicinājumam: ”Uzmundriniet un stipriniet cits citu!” (1. Tes. 5:11.)