1., 2. Kāpēc Jehovas liecinieki pievērš uzmanību Pāvila vārdiem, kas lasāmi Romiešiem 5:12?

IZTĒLOJIETIES, ka jūs gribat izveidot sarakstu ar Bībeles pantiem, ko Jehovas liecinieki labi zina un bieži izmanto sludināšanā. Piemēram, jūs droši vien bieži esat atsaukušies uz Pāvila vārdiem, kas lasāmi Vēstulē romiešiem, 5. nodaļas 12. pantā: ”Kā viena cilvēka dēļ pasaulē ir ienācis grēks un līdz ar grēku — nāve, un tā nāve ir pārgājusi uz visiem cilvēkiem, jo visi ir grēkojuši.” Ļoti iespējams, tas ir viens no pantiem, ko jūs ievietotu sava saraksta augšgalā.

² Šis pants vairākas reizes ir minēts grāmatā Ko patiesībā māca Bībele?. Kad izmantojat šo grāmatu, mācot Bībeli bērniem vai kādam citam, jūs noteikti aplūkojat šo pantu gan 3. nodaļā, kur iztirzāts Dieva nodoms par dzīvi uz zemes, gan 5. nodaļā, kur stāstīts par izpirkumu, gan 6. nodaļā, kur ir runa par mirušo stāvokli. Bet cik bieži jums nāk prātā šis pants, kad jūs domājat par savām attiecībām ar Jehovu, savu rīcību un izredzēm uz nākotni?

3. Kas mums ir jāpatur prātā, ja ir runa par mūsu stāvokli Dieva priekšā?

³ Protams, mēs visi apzināmies, ka esam grēcinieki. Mēs ik dienu pieļaujam kaut kādas kļūdas. Bet Dievs ”piemin to, ka  mēs esam pīšļi,” un labprāt izrāda mums žēlsirdību. (Ps. 103:13, 14.) Mācot saviem sekotājiem lūgt Dievu, Jēzus teica, ka ir jālūdz arī par savu grēku piedošanu. (Lūk. 11:2—4.) Tāpēc mums nav iemesla visu laiku pārdzīvot par savām kļūdām, ko Dievs jau ir piedevis. Taču ir noderīgi pārdomāt, uz kāda pamata viņš mums piedod.

4., 5. a) Kas palīdz saprast Pāvila vārdus Romiešiem 5:12? b) Kas ir Romiešiem 3:24 minētā ”augstsirdīgā labestība”?

⁴ Būtisku informāciju var atrast, iedziļinoties Vēstulē romiešiem, 5. nodaļas 12. panta kontekstā, jo īpaši 6. nodaļā. Šī informācija palīdz saprast, kā Jehova mums piedod. 3. nodaļā var lasīt: ”Visi ir grēkojuši.., un tā ir Dieva dāvana, ka viņi tiek atzīti par taisniem pēc viņa augstsirdīgās labestības, pateicoties atbrīvošanai uz Kristus Jēzus samaksātā izpirkuma pamata.” (Rom. 3:23, 24.) Kas ir Pāvila pieminētā ”augstsirdīgā labestība”? Viņa izmantotais grieķu valodas vārds, saskaņā ar kādu vārdnīcu, norāda uz ”labvēlību, kas ir izrādīta, neko neprasot un negaidot pretī”. Tas, kuram tiek izrādīta šāda labvēlība, nav izdarījis neko tādu, lai būtu to pelnījis.

⁵ Leksikogrāfs Džons Pārkhērsts rakstīja: ”Kad šis vārds ir attiecināts uz Dievu vai Kristu, tas ļoti bieži norāda uz viņu labvēlību un augstsirdību vai labestību, kas izpausta cilvēku atbrīvošanā un glābšanā.” Tāpēc Jaunās pasaules tulkojumā šis vārds pamatoti ir tulkots ”augstsirdīga labestība”. Bet kā ir izpaudusies Dieva augstsirdīgā labestība? Kā tā ir saistīta ar mūsu cerību un mūsu attiecībām ar viņu?

6. Kā cilvēkiem nāk par labu Dieva augstsirdīgā labestība?

⁶ Ādams bija Pāvila minētais ”viens cilvēks”, kura dēļ pasaulē ienāca grēks un nāve, tāpēc var teikt, ka ”viena cilvēka pārkāpuma dēļ nāve ir valdījusi”. Pēc tam Pāvils piebilda, ka Dieva augstsirdīgo labestību cilvēki ”bagātīgi saņem” ”caur.. vienu — Jēzu Kristu”. (Rom. 5:12, 15, 17.) Šī augstsirdīgā labestība nāk par labu visiem cilvēkiem. ”Viena cilvēka [Jēzus] paklausības dēļ daudzi kļūs taisni.” Patiesībā Dieva augstsirdīgā labestība dos iespēju ar Jēzus Kristus starpniecību ”iegūt mūžīgu dzīvi”. (Rom. 5:19, 21.)

7. Kā izpirkums liecina par Dieva augstsirdību un labestību?

⁷ Jehova nebija spiests sūtīt uz zemi savu Dēlu, lai tas sagādātu izpirkumu. Turklāt grēcīgie, nepilnīgie cilvēki nav izdarījuši neko tādu, lai būtu pelnījuši, ka Dievs un Jēzus sagādā izpirkumu, uz kura pamata ir iespējama grēku piedošana. Tā patiešām ir augstsirdība no Dieva puses un viņa labestības izpausme, ka mūsu grēki tiek piedoti un mēs iegūstam izredzes uz mūžīgu dzīvi. Mums ir augstu jāvērtē šī Dieva dāvana un jāļauj tai ik dienas ietekmēt mūsu dzīvi.

8. No kādas attieksmes pret grēku ir jāsargās?

⁸ Tā kā mēs esam grēcīgi Ādama pēcnācēji, mums ir nosliece kļūdīties, rīkoties nosodāmi un grēcīgi. Tomēr būtu nepareizi spriest: ”Pat ja es izdaru kaut ko sliktu — kaut ko tādu, ko Dievs uzskata par grēku —, man par to nav jāraizējas. Viņš man piedos.” Diemžēl šāds viedoklis bija parādījies jau tad, kad vēl bija dzīvi apustuļi. (Nolasīt Jūdas 4.) Mums droši vien nekad prātā nenāktu izteikt tādas domas, taču mūsos varbūt ir šāda domāšanas veida iedīgļi, un tāpat ir iespējams, ka mēs šādu domāšanas veidu pamazām pārņemam no citiem cilvēkiem.

9., 10. Kā Pāvils un citi kristieši tika atbrīvoti no grēka un nāves?

 ⁹ Kā uzsvēra Pāvils, mēs nekādā gadījumā nedrīkstam domāt: ”Gan jau Dievs sapratīs. Viņš pievērs acis uz manu nepareizo rīcību.” Pāvils to pamatoja, norādot, ka kristieši ir ”nomiruši grēkam”. (Nolasīt Romiešiem 6:1, 2.) Kā kristieši varēja būt ”nomiruši grēkam”, ja viņi joprojām bija dzīvi?

¹⁰ Dievs Jehova attiecināja izpirkumu gan uz Pāvilu, gan uz citiem kristiešiem, kas dzīvoja tajā laikā. Jehova piedeva viņu grēkus, svaidīja viņus ar svēto garu un aicināja kļūt par viņa garīgajiem dēliem. Tā viņi ieguva cerību uz dzīvi debesīs. Paliekot uzticīgi, viņi varēja cerēt, ka nākotnē valdīs debesīs kopā ar Kristu. Bet Pāvils varēja teikt, ka viņi ir ”nomiruši grēkam” jau tad, kad dzīvoja un kalpoja Dievam uz zemes. Pāvils atsaucās uz Jēzu, rakstīdams, ka pēc tam, kad Jēzus nomira, viņš tika celts augšā debesu dzīvei — Jēzus kļuva par nemirstīgu garīgu būtni. Nāvei pār viņu vairs nebija varas. Tālāk Pāvils vilka paralēles ar to, ko pieredzēja svaidītie kristieši. Viņi varēja uzskatīt, ka ir ”miruši grēkam, bet dzīvi Dievam, pateicoties Kristum Jēzum”. (Rom. 6:9, 11.) Viņu dzīve bija mainījusies. Svaidītie kristieši vairs nepakļāvās savām grēcīgajām tieksmēm, līdz ar to viņi bija it kā ”miruši” savam agrākajam dzīves veidam.

11. Kādā ziņā arī tie kristieši, kas cer dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes, ir ”nomiruši grēkam”?

¹¹ Kā ir ar mums? Kad vēl nebijām kļuvuši par kristiešiem, mēs bieži grēkojām, nemaz neapzinoties, kāda ir Dieva attieksme pret šādu rīcību. Mēs bijām ”netīrības un nelikumības vergi”, būtībā — ”grēka vergi”. (Rom. 6:19, 20.) Kad mēs uzzinājām Bībeles patiesību, mēs mainījām savu dzīvi, devām solījumu kalpot Dievam un kristījāmies. Kopš tā laika mēs vēlamies būt ”no sirds paklausīgi” tam, ko Dievs māca un prasa no mums. Var teikt, ka mēs esam ”atbrīvoti no grēka” un esam ”kļuvuši par taisnības vergiem”. (Rom. 6:17, 18.) Tātad arī par mums var sacīt, ka mēs esam ”nomiruši grēkam”.

12. Ko ikviens no mums var izvēlēties?

¹² Padomāsim par sevi saistībā ar Pāvila vārdiem: ”Lai jūsu mirstīgajā miesā vairs nevalda grēks, kas liek klausīt tās iegribām!” (Rom. 6:12.) Ja mēs darītu visu, uz ko mūs mudina grēcīgā miesa, tad pār mums valdītu grēks. Tā kā mēs paši varam vai nu ļaut, vai neļaut grēkam valdīt pār mums, rodas jautājums: ko sirds dziļumos mēs patiesībā vēlamies? Vai nav tā, ka reizēm mēs ļaujam grēcīgajai miesai vai prātam mūs vest nepareizā virzienā? Vai tomēr par mums var teikt, ka mēs esam nomiruši grēkam un ar Kristus Jēzus starpniecību esam kļuvuši dzīvi Dievam? Ja mēs patiešām būsim pateicīgi Dievam par viņa augstsirdīgo labestību, ko viņš ir izrādījis, piedodot mūsu grēkus, mēs darīsim visu iespējamo, lai būtu viņam patīkami.

13. Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka ir iespējams vairs nerīkoties grēcīgi?

¹³ Jehovas kalpi vairs neievāc tos ”augļus”, ko ievāca tad, kad vēl nebija iepazinuši un iemīlējuši Dievu un sākuši viņam kalpot. Lai gan viņu agrākajam dzīvesveidam, iespējams, ir bijusi raksturīga arī tāda rīcība, par ko ”tagad ir kauns” un kas ”ved nāvē”, viņi ir mainījušies. (Rom. 6:21.) Tā notika senajā Korintā. Daži no turienes kristiešiem, kam rakstīja Pāvils, bija bijuši elku kalpi, laulības pārkāpēji, homoseksuālisti, zagļi, dzērāji un tā tālāk, bet viņi tika ”nomazgāti” un ”darīti  svēti”. (1. Kor. 6:9—11.) To pašu bija pieredzējuši arī daži, kas piederēja pie Romas draudzes. Dieva iedvesmots, Pāvils viņiem rakstīja: ”Nenododiet savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi Dievam kā tie, kas no mirušiem ir kļuvuši dzīvi, un arī savus locekļus nododiet par taisnības ieročiem Dievam.” (Rom. 6:13.) Pāvils bija pārliecināts, ka šie kristieši spēs palikt garīgi tīri un tāpēc Dievs arī turpmāk parādīs viņiem augstsirdīgu labestību.

14., 15. Kādi jautājumi mums jāpārdomā?

¹⁴ Tāpat ir arī mūsu laikos. Daļa brāļu un māsu reiz ir bijuši tādi, kādi bija daži kristieši senajā Korintā. Bet arī viņi ir mainījušies. Viņi ir atstājuši pagātnē savu grēcīgo rīcību un ir ”nomazgāti”. Taču neatkarīgi no tā, vai mums savā dzīvē ir bijis jāveic tikpat lielas izmaiņas, ikvienam no mums ir jāpārdomā jautājums: kādus Dievs mūs redz patlaban? Vai tagad, kad Dievs pret mums ir izrādījis augstsirdīgu labestību un piedevis mūsu grēkus, mēs esam apņēmušies vairs ”nenodot savus locekļus.. grēkam”? Vai mēs ”nodosim sevi Dievam kā tie, kas no mirušiem ir kļuvuši dzīvi”?

¹⁵ Lai tas būtu iespējams, mēs nedrīkstam tīšuprāt sākt nopietni grēkot, kā bija paraduši daži korintieši. Tas ir svarīgi, jo pretējā gadījumā nevarēs sacīt, ka mēs esam saņēmuši Dieva augstsirdīgo labestību un ka grēks vairs nav mūsu kungs. Bet vai mēs esam apņēmušies būt ”no sirds paklausīgi” Dievam un visiem spēkiem izvairīties arī no tādiem grēkiem, ko daži uzskata par mazāk nopietniem? (Rom. 6:14, 17.)

16. Kas liecina, ka no kristiešiem tiek prasīts vairāk nekā tikai nedarīt smagus grēkus?

¹⁶ Padomāsim par apustuli Pāvilu. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš nedarīja neko no tā, kas minēts viņa pirmās vēstules korintiešiem 6. nodaļā, 9. līdz 11. pantā. Tomēr viņš atzina: ”Es esmu miesīgs, pārdots grēkam. Jo es nesaprotu, ko daru: ko gribu, to es nedaru, bet, ko ienīstu, to es daru.” (Rom. 7:14, 15.) No šiem vārdiem izriet, ka bija arī daudz kas cits, ko Pāvils uzskatīja par grēku un pret ko viņš cīnījās. (Nolasīt Romiešiem 7:21—23.) Centīsimies līdzināties Pāvilam un būt ”no sirds paklausīgi” Jehovam!

17. Kāpēc mēs vēlamies būt godīgi?

¹⁷ Piemēram, pievērsīsim uzmanību tādai īpašībai kā godīgums. Tā ir vajadzīga ikvienam, kas vēlas būt kristietis. (Nolasīt Salamana Pamācības 14:5; Efesiešiem 4:25.) Sātans ir ”melu tēvs”. Hananja un viņa sieva nomira tāpēc, ka meloja. Mēs negribam viņiem līdzināties — mēs nemelojam. (Jāņa 8:44; Ap. d. 5:1—11.) Bet vai mūsu godīgums ar to arī aprobežojas? Mums ir jāatceras, ka mūsu dziļajai pateicībai par Dieva augstsirdīgo labestību ir jāatspoguļojas it visā, ko darām.

18., 19. Kāpēc būt godīgam nozīmē vairāk nekā tikai klaji nemelot?

¹⁸ Melot nozīmē teikt nepatiesību. Bet Jehova no saviem kalpiem prasa vairāk nekā tikai klaji nemelot. Senajiem izraēliešiem viņš teica: ”Topiet svēti, tāpēc, ka Es tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts!” (3. Moz. 19:2.) Pēc tam viņš paskaidroja, ko nozīmē būt svētiem. Piemēram, Jehova sacīja: ”Nezodziet un nekrāpiet, un nemelojiet saviem tuvākajiem!” (3. Moz. 19:11; LB-2012.) Cilvēks, kas ir apņēmies nekad nemelot, tomēr varētu mānīt un krāpt citus.

¹⁹ Iztēlosimies tādu situāciju: cilvēks pasaka priekšniekam vai darba biedriem, ka nākamajā dienā viņam jāiet prom no darba agrāk, lai risinātu kādu veselības problēmu. Taču nākamajā dienā viņš tikai  iegriežas aptiekā vai arī uz īsu brīdi ieiet pie ārsta pēc kādas receptes. Aiziet agrāk no darba viņš īstenībā bija gribējis tādēļ, lai varētu ātrāk doties atvaļinājumā vai arī aizvest savu ģimeni uz pludmali. Kad viņš bija pieminējis veselības problēmas risināšanu, viņa vārdos nenoliedzami bija kāds patiesības grauds. Bet vai mēs teiktu, ka viņš bija godīgs? Vai tomēr sacītu, ka viņš mānījās? Mēs varētu nosaukt ne vienu vien līdzīgu situāciju, kad kāds ir mānījies. Iespējams, tas ir darīts tādēļ, lai izvairītos no soda vai arī lai iedzīvotos uz citu rēķina. Cilvēks nav atklāti melojis, tomēr viņš nav arī paklausījis Dieva norādījumam: ”Nekrāpiet!” Neaizmirsīsim arī Pāvila aicinājumu, kas lasāms Vēstulē romiešiem, 6. nodaļas 19. pantā: ”Nododiet savus locekļus par taisnības vergiem — un iznākums būs svētums.”

20., 21. Uz ko mūs mudina pateicība par Dieva augstsirdīgo labestību?

²⁰ Pateicība par Dieva augstsirdīgo labestību mūs rosina ne vien nepārkāpt laulību, nepiedzerties un nedarīt citus grēkus, ko reiz bija darījuši daži korintieši, bet arī izvairīties no visa, kas Dievam nav pieņemami. Saņēmuši Dieva augstsirdīgo labestību, mēs ne tikai nerīkojamies netikumīgi, bet arī pretojamies netikumīgas izklaides vilinājumam. Tā kā mēs esam nodevuši ”savus locekļus par taisnības vergiem”, mēs ne vien nepiedzeramies, bet arī uzmanāmies, lai nelietotu alkoholiskos dzērienus tādā daudzumā, ka būtu jau gandrīz piedzērušies. Varbūt mums ir jāveltī daudz pūļu, lai cīnītos ar nepareizām tieksmēm, taču šajā cīņā mēs varam gūt uzvaru.

²¹ Mums ir jāizvirza mērķis izvairīties gan no smagiem grēkiem, gan arī no mazāk nopietniem pārkāpumiem. Protams, mēs nespēsim šajā ziņā būt ideāli. Tomēr mums ir jācenšas negrēkot, kā centās Pāvils. Viņš skubināja brāļus: ”Lai jūsu mirstīgajā miesā vairs nevalda grēks, kas liek klausīt tās iegribām!” (Rom. 6:12; 7:18—20.) Ja mēs cīnāmies pret jebkāda veida grēku, mēs apliecinām, ka patiešām esam pateicīgi Dievam par viņa augstsirdīgo labestību, kas ir izpausta ar Kristus starpniecību.

22. Kas gaida visus, kas apliecina savu pateicību par Dieva augstsirdīgo labestību?

²² Dievs savā augstsirdīgajā labestībā ir piedevis mūsu agrākos grēkus, un viņš var piedot arī tos, ko mēs vēl izdarīsim. Tāpēc pūlēsimies nedarīt neko tādu, ko citi varbūt nemaz neuzskata par grēku, bet ko Dievs nosoda. Uz ko mēs tādā gadījumā varēsim cerēt? Pāvils paskaidroja: ”Tagad, kad esat atbrīvoti no grēka un esat kļuvuši par Dieva vergiem, augļi, ko jūs ievācat, ir svētums, bet balva — mūžīga dzīve.” (Rom. 6:22.)