NĀKAMAJĀ reizē sieviete atkal izgāza uz Toniju savas dusmas. Tonija atceras: ”Situācija bija ļoti saspringta. Šīs sievietes pārmetumiem nebija nekāda pamata.” Tomēr Tonija atkal atvainojās un pateica sievietei, ka saprot, cik tai ir smagi.

Ko jūs būtu darījuši šādā situācijā? Vai jūs censtos izpaust lēnprātību? Vai jums šādā brīdi būtu viegli apvaldīt savas emocijas? Būt savaldīgam šādos apstākļos, protams, nav viegli. Ja izjūtam spriedzi vai mūs mēģina izprovocēt, saglabāt lēnprātību ir grūti.

Bībelē mēs tiekam mudināti attīstīt lēnprātību. Tajā pat ir norādīts, ka šī īpašība ir cieši saistīta ar gudrību: ”Kas jūsu starpā ir gudrs, un kam piemīt sapratne? Lai viņš to apliecina ar savu krietno rīcību, ar darbiem, kas darīti gudrībai raksturīgā lēnprātībā.” (Jēk. 3:13.) Bet kā lēnprātība liecina, ka mums piemīt gudrība, kas nāk no augšas? Un kā mēs varam attīstīt šo Dievam patīkamo īpašību?

Lēnprātība palīdz mazināt saspīlējumu. ”Miermīlīga atbilde apklusina dusmas, bet skarbs vārds izraisa lielu niknumu.” (Sal. Pam. 15:1.)

Dusmas nepatīkamu situāciju padara vēl sliktāku — skarbi vārdi tikai pielej eļļu ugunī. (Sal. Pam. 26:21.) Turpretī lēnprātīga atbilde bieži vien liek dusmām noplakt, un pat ļoti naidīgi noskaņots cilvēks var kļūt pielaidīgāks.

To pieredzēja arī Tonija. Viņas lēnprātība tik spēcīgi ietekmēja aizkaitināto sievieti, ka tās dusmas pēkšņi izgaisa un tā sāka raudāt. Sieviete atklāja, ka viņai ir milzum daudz sasāpējušu personisku un ģimenes problēmu. Tonija pieminēja vairākas mierinošas domas no Bībeles, un sieviete piekrita Bībeles stundām. Tas viss bija iespējams Tonijas miermīlīgās izturēšanās dēļ.

Lēnprātība — prieka avots. ”Laimīgi lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi.” (Mat. 5:5.)

Kāpēc Bībelē ir teikts, ka lēnprātīgie ir laimīgi? Daudzi cilvēki, kas iepriekš ir bijuši agresīvi, tad, kad ir mainījušies un attīstījuši lēnprātību, jūtas daudz laimīgāki. Viņu dzīve ir kļuvusi labāka, un viņi apzinās, cik brīnišķīga nākotne gaida lēnprātīgos. (Kol. 3:12.) Adolfo, kas ir rajona pārraugs Spānijā, atceras, kāda bija viņa dzīve pirms tam, kad viņš uzzināja Bībeles patiesību.

Viņš stāsta: ”Manai dzīvei nebija īstas jēgas. Es biju tik nesavaldīgs un viegli aizkaitināms, ka pat mani draugi baidījās no maniem vardarbīgajiem dusmu izvirdumiem. Kulminācija tam visam bija kāds kautiņš. Man sešas reizes iedūra ar nazi, un es gandrīz noasiņoju līdz nāvei.”

Tagad Adolfo gan ar vārdiem, gan ar darbiem palīdz arī citiem saprast, kādu labumu dod lēnprātība. Cilvēkus piesaista viņa sirsnība un draudzīgums. Adolfo pats ir ļoti gandarīts par to, ka ir spējis veikt šādas izmaiņas savā personībā. Viņš ir pateicīgs Jehovam par palīdzību, ko ir saņēmis, lai varētu attīstīt lēnprātību.

Lēnprātība iepriecina Jehovu. ”Ņemies prātu, mans dēls, tad mana sirds priecāsies, un tad es atbildēšu tiem, kas mani nievā.” (Sal. Pam. 27:11.)

Sātans ir Dieva Jehovas niknākais ienaidnieks, un ar saviem apvainojumiem viņš patiesībā pat nievā Jehovu. Dievam būtu pamatots iemesls iekarst dusmās par to, ka pret viņu tiek izteikti ļaunprātīgi apvainojumi, bet, kā teikts Bībelē, Jehova ir ļoti pacietīgs un nesteidzas dusmoties. (2. Moz. 34:6.) Kad mēs cenšamies līdzināties Dievam pacietībā un lēnprātībā, mēs apliecinām, ka mums piemīt gudrība, un tas savukārt iepriecina Jehovu. (Efes. 5:1.)

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā trūkst Dievam patīkamu īpašību. Mums visapkārt ir cilvēki, kas ir ”lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji.., apmelotāji, nesavaldīgi, neganti”. (2. Tim. 3:2, 3.) Tomēr kristiešiem nevajadzētu pieļaut, ka šī iemesla dēļ viņi pārstātu attīstīt lēnprātību. Bībelē ir uzsvērts, ka ”gudrība, kas nāk no augšas,” ir ”miermīlīga, saprātīga”. (Jēk. 3:17.) Tātad, ja esam miermīlīgi un saprātīgi, mēs apliecinām, ka esam iemantojuši Dieva gudrību. Šāda gudrība mums palīdz būt lēnprātīgiem, kad tiekam provocēti, un aizvien vairāk mūs tuvina neizmērojamās gudrības avotam, Jehovam.