Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

”Es zinu, ka viņš celsies”

”Es zinu, ka viņš celsies”

”Mūsu draugs Lācars guļ, bet es dodos viņu modināt.” (JĀŅA 11:11.)

DZIESMAS: 142., 129.

1. Par ko Marta bija pārliecināta? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

MARTA, tuva Jēzus sekotāja, dziļi sēroja par sava brāļa Lācara nāvi. Vai kaut kas varēja remdēt viņas zaudējuma sāpes? Jā, noteikti. Jēzus viņu iedrošināja: ”Tavs brālis celsies.” Lai gan šie vārdi nevarēja pilnībā izgaisināt Martas bēdas, tomēr tie katrā ziņā sniedza viņai mierinājumu. Marta teica: ”Es zinu, ka viņš celsies — pēdējā dienā, kad notiks augšāmcelšana.” (Jāņa 11:20—24.) Viņa bija pārliecināta, ka tas notiks nākotnē. Tad Jēzus paveica brīnumu — viņš tajā pašā dienā piecēla Lācaru no nāves.

2. Kā mums nāk par labu tas, ja mums ir tāda pati pārliecība, kāda bija Martai?

2 Mums nav pamata gaidīt, ka Jēzus vai viņa Tēvs jau tagad piecels no nāves kādu mūsu tuvinieku. Bet vai mums ir tikpat stipra pārliecība kā Martai par nākotnē gaidāmo augšāmcelšanu? Varbūt kāds no mums ir zaudējis dzīvesbiedru, māti, tēvu vai vecvecākus vai arī sēro par bērna zaudējumu. Mēs droši vien ilgojamies apskaut savu tuvinieku, sarunāties ar viņu un patīkami pavadīt kopā laiku. Par laimi, mums, tāpat kā Martai, ir pamatots iemesls teikt: ”Es zinu, ka viņš piecelsies no nāves, kad tiks celti augšā mirušie.” Tomēr katram kristietim ir vērts pārdomāt, kāpēc var teikt, ka šādai pārliecībai ir stiprs pamats.

3., 4. Kā tas, ko Jēzus nesen bija paveicis, varēja stiprināt Martas pārliecību par augšāmcelšanu?

3 Jādomā, Marta, kas dzīvoja netālu no Jeruzālemes, nebija redzējusi, kā Jēzus Galilejā, pie Naines pilsētas, piecēla no nāves kādas atraitnes dēlu. Taču viņa, iespējams, bija par to dzirdējusi. To pašu var teikt par gadījumu, kad Jēzus piecēla no nāves Jaira meitu. Tie, kas bija Jaira namā, ”zināja, ka viņa ir mirusi”. Bet, kad Jēzus saņēma viņas roku un sacīja: ”Meitenīt, celies augšā!”, viņa uzreiz piecēlās. (Lūk. 7:11—17; 8:41, 42, 49—55.) Gan Marta, gan viņas māsa Marija zināja, ka Jēzus spēj dziedināt slimos. Tāpēc viņas uzskatīja, ka tad, ja Jēzus būtu bijis klāt, Lācars nebūtu nomiris. Ko viņas varēja gaidīt tagad, kad brālis jau bija miris? Pievērsiet uzmanību, ka Marta runāja par brāļa augšāmcelšanu nākotnē, ”pēdējā dienā”. Kāpēc viņai bija šāda pārliecība? Un kāpēc mēs varam nešaubīties, ka mirušie, arī mūsu tuvinieki, nākotnē tiks piecelti no nāves?

4 Šādai pārliecībai ir daudz iemeslu. Apskatot dažus no tiem, iespējams, jūs pamanīsiet domas no Bībeles, kuras jūs līdz šim nesaistījāt ar cerību atkal satikt savus tuviniekus, kas ir miruši.

NOTIKUMI, KAS VAIRO CERĪBU

5. Kāpēc Marta bija pārliecināta, ka Lācars tiks piecelts no nāves?

5 Vai ievērojāt, ka Marta neteica: ”Es ceru, ka mans brālis celsies.” Viņa teica: ”Es zinu, ka viņš celsies.” Marta par to bija pārliecināta, jo, visticamāk, labi zināja par brīnumiem, kas bija notikuši vēl ilgi pirms tam, kad Jēzus sāka savu kalpošanu. Viņa jau no agras jaunības bija par tiem dzirdējusi gan mājās, gan sinagogā. Aplūkosim trīs augšāmcelšanas gadījumus, par kuriem var lasīt Ebreju rakstos.

6. Par kādu brīnumu noteikti zināja Marta?

6 Pirmo reizi kāds tika piecelts no nāves, kad Dievs bija piešķīris Elijam spēju darīt brīnumus. Feniķiešu pilsētā Sareptā, kas atradās jūras krastā, kāda nabadzīga atraitne šim pravietim bija parādījusi viesmīlību. Tāpēc Dievs brīnumainā kārtā bija gādājis, lai viņas miltu un eļļas krājumi neizsīkst, un tā viņa un viņas dēls palika dzīvi. (1. Ķēn. 17:8—16.) Pēc kāda laika atraitnes dēls saslima un nomira. Elija neatstāja šo sievieti nelaimē. Vairākkārt pieskāries mirušajam zēnam, viņš vērsās pie Jehovas ar vārdiem: ”Dievs, liec, lūdzu, šī bērna dvēselei atkal atgriezties viņā!” Un tā arī notika — Dievs uzklausīja Eliju, un bērns atdzīvojās! Tas ir pirmais augšāmcelšanas gadījums, par ko var lasīt Bībelē. (Nolasīt 1. Ķēniņu 17:17—24.) Marta noteikti zināja par šo brīnumaino notikumu.

7., 8. a) Ko Elīsa izdarīja, lai remdētu kādas sievietes bēdas? b) Ko Elīsas paveiktais brīnums liecina par Jehovu?

7 Otro Bībelē minēto augšāmcelšanu paveica pravieša Elijas pēctecis Elīsa. Kāda turīga sieviete Sunemā bija ļoti viesmīlīga pret Elīsu. Šai sievietei un viņas padzīvojušajam vīram nebija bērnu, un Dievs tos svētīja, dāvādams tiem dēlu. Taču pēc vairākiem gadiem zēns nomira. Varam tikai iztēloties, cik dziļas zaudējuma sāpes izjuta māte. Ar vīra ziņu viņa devās 30 kilometru tālā ceļā uz Karmela kalnu, lai sastaptu pravieti Elīsu. Pravietis lika savam kalpam Gehazim doties viņiem pa priekšu uz Sunemu, uz šīs sievietes māju. Tomēr, nonācis galā, Gehazis nespēja piecelt zēnu no nāves. Tad ieradās sērojošā māte kopā ar Elīsu. (2. Ķēn. 4:8—31.)

8 Iegājis namā pie mirušā zēna, Elīsa lūdza Dievu. Tad notika brīnums — zēns uzmodās no nāves un tika atdots mātei. Ieraudzījusi, ka dēls ir dzīvs, māte nespēja valdīt prieku. (Nolasīt 2. Ķēniņu 4:32—37.) Iespējams, viņa atcerējās vārdus, ko lūgšanā Dievam bija sacījusi Samuēla māte Anna, kura agrāk bija bijusi neauglīga. Kad viņa bija atvedusi mazo Samuēlu kalpošanai saiešanas teltī, viņa par Jehovu teica: ”Kungs.. noved šeolā un izved no tā.” (1. Sam. 2:6, LB-2012.) Pieceldams sunamietes dēlu no nāves, Dievs apliecināja, ka spēj uzmodināt mirušos.

9. Paskaidrojiet, kā trešais Bībelē minētais augšāmcelšanas gadījums bija saistīts ar Elīsu!

9 Tas nebija pēdējais brīnumainais notikums, kas bija saistīts ar Elīsu. Kad viņš jau vairāk nekā 50 gadus bija kalpojis par pravieti, viņš ”sasirga ar slimību, ar kuru tas arī nomira”. Labu laiku vēlāk, kad zemē bija ielauzušies sirotāji, daži izraēlieši grasījās apglabāt kādu vīrieti. Ieraudzījuši ienaidniekus, viņi mirušo iemeta kapā, kur atradās Elīsas kauli, un metās bēgt. Bībelē teikts: ”Tiklīdz kā tas vīrs pieskārās Elīsas kauliem, tad tas kļuva dzīvs un piecēlās kājās.” (2. Ķēn. 13:14, 20, 21.) Šie augšāmcelšanas gadījumi stiprināja Martas pārliecību, ka Dievam ir vara pār nāvi. Un tie var stiprināt arī mūsu pārliecību par Dieva neierobežoto spēku.

NOTIKUMI PIRMAJĀ GADSIMTĀ

10. Ko darīja Pēteris, kad bija nomirusi kāda kristiete?

10 Arī Grieķu rakstos var lasīt par to, kā Dieva kalpi ir piecēluši no nāves mirušos. Iepriekš jau bija minētas augšāmcelšanas, ko Jēzus paveica pie Naines un Jaira namā. Kādu laiku vēlāk apustulis Pēteris piecēla no nāves kristieti, kuru sauca Dorka jeb Tabita. Pēteris ienāca istabā, kur gulēja mirusī, un, pienācis pie viņas, lūdza Dievu. Pēc tam viņš sacīja: ”Tabita, celies augšā!” Un viņa uzreiz piecēlās. Tad Pēteris pasauca pārējos kristiešus, un ”visi redzēja, ka tā ir dzīva”. Šī notikuma iespaidā ”daudzi sāka ticēt Kungam”. Šie jaunie mācekļi varēja citiem liecināt gan par Kungu Jēzu, gan par to, ka Jehova spēj piecelt no nāves mirušos. (Ap. d. 9:36—42.)

11. Kas notika ar kādu jaunekli, un kā tas ietekmēja klātesošos?

11 Citi kļuva par aculieciniekiem vēl kādam augšāmcelšanas gadījumam. Tas notika Troādā (tagadējās Turcijas teritorijas ziemeļrietumos), kāda nama augšistabā. Apustulis Pāvils uzrunāja ticības biedrus, un viņa runa ilga līdz pusnaktij. Kāds jauneklis, vārdā Eitihs, to klausījās, sēdēdams logā. Runas laikā viņš iemiga un izkrita no trešā stāva. Iespējams, Lūka bija pirmais, kas noskrēja lejā pie Eitiha, un, būdams ārsts, Lūka varēja nekļūdīgi noteikt, ka jauneklis ir miris. Kad lejā nonāca Pāvils, viņš apkampa Eitihu un, par pārsteigumu visiem, paziņoja, ka tas ir dzīvs. Cik gan dziļu iespaidu tas atstāja uz aculieciniekiem! Paši savām acīm redzējuši, kā Pāvils pieceļ no nāves mirušo, viņi ”bija bezgala iepriecināti”. (Ap. d. 20:7—12.)

STINGRI PAMATOTA CERĪBA

12., 13. Kādi jautājumi var rasties, domājot par iepriekš minētajiem augšāmcelšanas gadījumiem?

12 Pārdomas par iepriekš minētajiem gadījumiem mums var sniegt tādu pašu pārliecību, kāda bija Martai, proti, ka mūsu Dievs un Dzīvības devējs spēj atdot mirušam cilvēkam dzīvību. Taču interesanti ir tas, ka katrā no reizēm, kad Jehova veica šos brīnumus, klāt bija kāds uzticīgs viņa kalps, piemēram, Elija, Jēzus vai Pēteris. Bet ko var teikt par tiem, kas dzīvoja vēstures posmos, kad tādi brīnumi nenotika? Vai Dievam uzticīgi vīrieši un sievietes varēja gaidīt, ka Dievs piecels mirušos no nāves kaut kad nākotnē? Vai viņiem varēja būt tāda pati pārliecība kā Martai, kas teica: ”Es zinu, ka viņš [mans brālis] celsies — pēdējā dienā, kad notiks augšāmcelšana.” Kāpēc Marta ticēja augšāmcelšanai, un kāpēc tai varam ticēt mēs?

13 Dieva iedvesmotajos Rakstos ir vairāki fragmenti, no kuriem var secināt, ka uzticīgie Dieva kalpi zināja par nākotnē gaidāmo augšāmcelšanu. Apskatīsim dažus no tiem.

14. Ko par augšāmcelšanu var uzzināt no stāstījuma par Ābrahāmu?

14 Pievērsīsim uzmanību tam, ko Dievs Ābrahāmam teica par Īzāku — mantinieku, ko Ābrahāms tik ilgi bija gaidījis. Jehova teica: ”Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un.. upurē to.. par dedzināmo upuri.” (1. Moz. 22:2.) Iztēlojieties, kā Ābrahāms varēja justies, dzirdot šādu norādījumu! Jehova bija apsolījis, ka Ābrahāma pēcnācējos tiks svētītas visas tautas. (1. Moz. 13:14—16; 18:18; Rom. 4:17, 18.) Turklāt Jehova bija teicis, ka svētības nāks ar Īzāka starpniecību. (1. Moz. 21:12.) Kā gan tas varētu notikt, ja Ābrahāms upurētu Īzāku? Pāvils, Dieva iedvesmots, paskaidroja: Ābrahāms ticēja, ka Dievs Īzāku spēj piecelt no mirušajiem. (Nolasīt Ebrejiem 11:17—19.) Bībelē nav teikts, vai Ābrahāms gaidīja, ka paklausības gadījumā Jehova piecels Īzāku no nāves pēc dažām stundām, dienas vai nedēļas. Ābrahāms nevarēja zināt, kad viņa dēls atgrieztos dzīvē. Bet viņš paļāvās, ka Jehova piecels Īzāku no nāves.

15. Kādu cerību izteica patriarhs Ījabs?

15 Arī patriarhs Ījabs ticēja, ka nākotnē ir gaidāma augšāmcelšana. Viņš zināja, ka nocirsts koks var dzīt atvases un augt no jauna, taču ar cilvēku nekas līdzīgs nenotiek. (Īj. 14:7—12; 19:25—27.) Ja cilvēks nomirst, viņš nevar pats piecelties no kapa un atkal dzīvot. (2. Sam. 12:23; Ps. 89:49.) Protams, tas nenozīmē, ka Dievs nespēj piecelt cilvēku no nāves. Ījabs ticēja, ka Jehova noteiktā laikā viņu atcerēsies. (Nolasīt Ījaba 14:13—15.) Ījabs nezināja, kad tieši šis laiks pienāks. Tomēr viņš paļāvās, ka Dievs, kurš ir radījis cilvēkus, gan spēj, gan vēlas viņu atcerēties un piecelt no nāves.

16. Kā Jehovas sūtītais eņģelis uzmundrināja Daniēlu?

16 Daniēls ir vēl viens dievbijīgs vīrs, par kuru stāstīts Ebreju rakstos. Viņš gadu desmitiem uzticīgi kalpoja Jehovam, un Jehova viņu atbalstīja. Kādu reizi Dieva sūtīts eņģelis Daniēlu nosauca par ”visai mīļo vīru”. Eņģelis Daniēlam teica: ”Miers lai ir ar tevi!”, un mudināja viņu ”būt stipram”. (Dan. 9:22, 23; 10:11, 18, 19.)

17., 18. Kas Daniēlam tika apsolīts par nākotni?

17 Daniēls, kuram tolaik bija gandrīz 100 gadu, sava mūža nogalē droši vien domāja par to, ko viņš var gaidīt no nākotnes. Vai Daniēls varēs dzīvot atkal? Katrā ziņā! Daniēla grāmatas nobeigumā var lasīt, ka Dievs ar eņģeļa starpniecību viņam sacīja: ”Ej un noej beidzamajam laiku posmam pretī līdz galam! Tagad tu drīksti dusēt.” (Dan. 12:13.) Daniēls zināja, ka mirušie dus nāves miegā un ka ”pazemē”, kurp ved viņa ceļš, ”nav ne.. pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības”. (Sal. Māc. 9:10.) Taču ar to Daniēlam viss vēl nebeigtos — Jehova viņam deva brīnišķīgu solījumu par nākotni.

18 Daniēlam tika teikts: ”Tu atkal celsies saņemt savu tiesu pastarā galā visu dienu beigās.” Dievs viņam neatklāja, pēc cik ilga laika tas būs. Daniēls saprata, ka viņš nomirs un dusēs nāves miegā. Tomēr vārdi, ka nākotnē viņš ”celsies saņemt savu tiesu”, nepārprotami norādīja, ka viņu gaida augšāmcelšana. Tā notiktu ilgu laiku pēc viņa nāves — ”visu dienu beigās”.

Mums var būt tikpat stipra ticība augšāmcelšanai, kāda bija Martai. (Sk. 19., 20. rindkopu)

19., 20. a) Kā šajā rakstā apskatītie gadījumi ir saistīti ar Martas pārliecību, ka būs augšāmcelšana? b) Par ko ir runa nākamajā rakstā?

19 Nav šaubu, Martai bija pamats būt pārliecinātai, ka viņas dievbijīgais brālis Lācars ”celsies — pēdējā dienā, kad notiks augšāmcelšana”. Daniēlam dotais solījums un Martas stiprā ticība nākotnē gaidāmajai augšāmcelšanai var stiprināt arī mūsu pārliecību, ka augšāmcelšana noteikti būs.

20 Kā mēs pārliecinājāmies, pagātnes notikumi apliecina, ka augšāmcelšana ir iespējama un ka mirušie varēs dzīvot atkal. Dieva kalpi, kas dzīvoja senatnē, ilgojās pieredzēt nākotnē gaidāmo augšāmcelšanu. Bet kas norāda, ka augšāmcelšana notiks ilgi pēc tam, kad tā bija apsolīta? Atbilde uz šo jautājumu stiprinās mūsu apņēmību gaidīt laiku, kad tiks celti augšā mirušie. Taču kad šis laiks pienāks? Šie jautājumi ir aplūkoti nākamajā rakstā.