Agrāk mūsu publikācijās ir bijušas izteiktas domas, kas ļāva izdarīt šādu secinājumu. Tika uzskatīts, ka tas saskan ar vārdiem, ko var lasīt Pāvila vēstulē ebrejiem, 12. nodaļas 16. pantā. Tur teikts, ka Ēzavs ”necienīja svētumu” un ”savas pirmdzimtā tiesības iemainīja pret vienu ēdiena bļodu”. Šķita loģiski, ka, iegūdams no Ēzava ”pirmdzimtā tiesības”, Jēkabs kļuva arī par Mesijas priekšteci. (Mat. 1:2, 16; Lūk. 3:23, 34.)

Tomēr, apskatot vairākus Bībelē minētus gadījumus, kļūst skaidrs, ka vīrietim nebija jābūt pirmdzimtajam dēlam, lai viņš varētu piederēt pie radniecības līnijas, no kuras nāca Mesija. Pievērsīsim uzmanību dažiem no tiem.

Jēkaba (Izraēla) pirmdzimtais dēls bija Rūbens, kura māte bija Lea. Vēlāk arī Jēkaba mīļotā sieva Rāhele dzemdēja viņam bērnus, no kuriem pirmais bija Jāzeps. Rūbena nepareizās rīcības dēļ viņa tiesības uz pirmdzimtību tika piešķirtas Jāzepam. (1. Moz. 29:31—35; 30:22—25; 35:22—26; 49:22—26; 1. Laiku 5:1, 2.) Taču pie radniecības līnijas, no kuras nāca Mesija, nepiederēja ne Rūbens, ne  Jāzeps. Mesijas priekštecis bija Jūda, Jēkaba ceturtais dēls, ko viņam bija dzemdējusi Lea. (1. Moz. 49:10.)

Lūkas 3:32 ir minēti pieci Mesijas priekšteči. Visticamāk, visi šie vīrieši bija pirmdzimtie dēli. Starp tiem bija Boāss, tā dēls Obeds un Obeda dēls Isajs. (Rut. 4:17, 20—22; 1. Laiku 2:10—12.)

Tomēr nākamais aiz Isaja Mesijas radurakstos ir Dāvids, kas nebija sava tēva pirmdzimtais. Lai gan viņš bija jaunākais no Isaja astoņiem dēliem, tieši viņš kļuva par Mesijas priekšteci. (1. Sam. 16:10, 11; 17:12; Mat. 1:5, 6.) Arī Dāvida dēls Salamans, kas bija nākamais radniecības līnijā, no kuras nāca Mesija, nebija pirmdzimtais. (2. Sam. 3:2—5.)

Tas nenozīmē, ka pirmdzimtība nebija svarīga. Pirmdzimtajam dēlam ģimenē bija godājams stāvoklis, un viņš parasti kļuva par nākamo saimes galvu. Viņš arī mantoja divreiz lielāku īpašuma daļu nekā pārējie dēli. (1. Moz. 43:33; 5. Moz. 21:17; Joz. 17:1.)

Taču pirmdzimtā tiesības varēja tikt nodotas citam. Ābrahāms aizsūtīja projām Ismaēlu un pirmdzimtā tiesības piešķīra Īzākam. (1. Moz. 21:14—21; 22:2.) Un, kā jau tika minēts, pirmdzimtā tiesības, kuras zaudēja Rūbens, ieguva Jāzeps.

Bet tagad atgriezīsimies pie Ebrejiem 12:16, kur teikts: ”Lai starp jums nebūtu neviena netikļa un neviena, kas neciena svētumu, kāds bija Ēzavs, kurš savas pirmdzimtā tiesības iemainīja pret vienu ēdiena bļodu.” Kāda ir galvenā doma šajā pantā?

Apustulis Pāvils šeit nerunāja par Mesijas radurakstiem. Viņš kristiešus nupat bija mudinājis ”staigāt taisnus ceļus ar savām kājām”, lai viņi ”nepaliktu bez Dieva augstsirdīgās labestības”. (Ebr. 12:12—16.) Tas varētu notikt, ja viņi rīkotos netikli. Tādā gadījumā viņi līdzinātos Ēzavam, kas ”necienīja svētumu” un deva priekšroku miesīgām vēlmēm.

Ēzavs dzīvoja patriarhu laikos, un varbūt viņam pat bija iespēja dažreiz nest Jehovam upurus savu ģimenes locekļu labā. (1. Moz. 8:20, 21; 12:7, 8; Īj. 1:4, 5.) Bet, būdams miesīgi noskaņots cilvēks, Ēzavs vienas ēdiena bļodas dēļ atteicās no visām iespējām, ko viņam varēja dāvāt pirmdzimtība. Varbūt viņš vēlējās izvairīties no ciešanām, kas, saskaņā ar paredzējumu, būtu jāpieredz Ābrahāma pēcnācējiem. (1. Moz. 15:13.) Ēzavs savu miesīgo prāta ievirzi un necieņu pret svētumu apliecināja, arī apprecēdams divas sievietes, kas nepielūdza Jehovu, un tā sagādādams saviem vecākiem sirdēstus. (1. Moz. 26:34, 35.) Pilnīgi pretēji rīkojās Jēkabs, kas meklēja sev tādu sievu, kura kalpotu patiesajam Dievam. (1. Moz. 28:6, 7; 29:10—12, 18.)

No iepriekš minētā ir redzams, ka, lai gan daudzi vīrieši, kas piederēja pie radniecības līnijas, no kuras nāca Mesija, bija pirmdzimtie dēli, tā tas nebija visos gadījumos. Ebreji labi zināja šo faktu, jo viņi atzina, ka Kristum ir jābūt Dāvida — Isaja jaunākā dēla — pēcnācējam. (Mat. 22:42.)