Daniela, kas vienmēr ir bijusi attapīga, man pačukstēja: ”Nav vērts zvanīt policijai, tā jau ir šeit.” Pie viesnīcas ieejas bija piestājusi kāda automašīna. Dažas minūtes vēlāk mēs jau bijām arestēti. Pateicoties Danielas brīdinājumam, man bija laiks nodot dažus dokumentus kādam citam brālim.

Kad mūs veda uz policijas iecirkni, es pārdomāju, kā man ir paveicies, ka man ir tik drosmīga un garīgi stipra sieva. Tas bija tikai viens no daudzajiem gadījumiem, kad mēs ar Danielu bijām darbojušies kā komanda. Ļaujiet jums pastāstīt, kāpēc mēs bijām nonākuši šajā situācijā un kāpēc apmeklējām valstis, kurās mūsu organizācijas darbība bija aizliegta.

Es piedzimu 1930. gadā katoļu ģimenē Kruā, nelielā pilsētiņā Francijas ziemeļos. Mūsu ģimene katru nedēļu apmeklēja misi, un mans tēvs bija aktīvs baznīcas loceklis. Tomēr, kad man bija gandrīz 14 gadi, kāds notikums man palīdzēja saskatīt, cik liekulīga ir baznīca.

Otrā pasaules kara laikā Franciju bija okupējusi Vācijas armija. Savos sprediķos mācītājs regulāri mūs mudināja atbalstīt pronacistisko Višī režīmu. Viņa izteikumi iedvesa mūsos šausmas. Tāpat kā daudzi citi Francijas iedzīvotāji, mēs slepenībā klausījāmies BBC radiopārraides, kurās skanēja ziņas no sabiedroto puses. Tad kādā brīdī mācītājs ”apmeta kažoku uz otru pusi” un noturēja pateicības dievkalpojumu par godu sabiedroto karaspēka panākumiem 1944. gada septembrī. Šāda liekulība mani šokēja un iedragāja manu uzticēšanos garīdzniekiem.

Pavisam drīz pēc kara beigām nomira mans tēvs. Mana vecākā māsa jau bija precējusies un dzīvoja Beļģijā, tāpēc es uzskatīju, ka mans pienākums ir gādāt par māti. Es atradu darbu tekstilrūpniecībā. Mans priekšnieks un viņa dēli bija dedzīgi katoļi. Mani gaidīja laba karjera šajā uzņēmumā, tomēr drīz man bija jāsaskaras ar kādu pārbaudījumu.

1953. gadā mūs apciemoja mana māsa Simona, kas bija kļuvusi par Jehovas liecinieci. Ar Bībeles palīdzību viņa prasmīgi atmaskoja katoļu baznīcas  viltus mācības par elles ugunīm, trīsvienību un dvēseles nemirstību. Lai gan sākumā es iebildu, ka viņa neizmanto katoļu Bībeli, drīz vien es sapratu, ka tas, ko viņa stāsta, ir patiesība. Vēlāk viņa man atveda vecākus Sargtorņa numurus, kurus es ar lielu aizrautību vakaros lasīju savā guļamistabā. Es ātri vien aptvēru, ka tā ir patiesība, tomēr es baidījos, ka, nostādamies Jehovas pusē, es varu pazaudēt savu darbu.

Dažus mēnešus es pētīju Bībeli un Sargtorņa rakstus vienatnē. Tad galu galā es izlēmu aiziet uz valstības zāli. Mani dziļi iespaidoja mīlestības pilnā gaisotne, kāda valdīja draudzē. Kāds pieredzējis brālis sāka man mācīt Bībeli, un pēc pusgada, 1954. gada septembrī, es kristījos. Cik gan es biju priecīgs, kad neilgi pēc tam par Jehovas lieciniecēm kļuva arī mana māte un jaunākā māsa!

1958. gadā Ņujorkā notika starptautiskais kongress, kuru man bija iespēja apmeklēt. Diemžēl dažas nedēļas pirms kongresa nomira mana māte. Kad es atgriezos no kongresa, man vairs nebija ģimenes pienākumu, tāpēc es pārtraucu savu laicīgo darbu un sāku kalpot par pionieri. Ap to pašu laiku es saderinājos ar dedzīgu pionieri Danielu Delī, ar kuru 1959. gada maijā es apprecējos.

Daniela pilnas slodzes kalpošanu bija sākusi Bretaņas lauku apvidū, tālu no savām mājām. Lai sludinātu šajā katoliskajā reģionā un ar divriteni dotos uz lauku teritorijām, viņai bija vajadzīga drosme. Viņa, tāpat kā es, sludināja ar apziņu, cik neatliekams ir šis darbs; mēs nezinājām, cik tuvu ir šīs pasaules gals. (Mat. 25:13.) Viņas pašaizliedzība mums ir palīdzējusi būt neatlaidīgiem pilnas slodzes kalpošanā.

Dažas dienas pēc kāzām mani iecēla par rajona pārraugu, un mēs sākām apmeklēt draudzes. Mēs apradām ar ļoti vienkāršiem dzīves apstākļiem. Pirmajā draudzē, kuru mēs apmeklējām, bija tikai 14 sludinātāji, un draudzes locekļiem nebija iespēju mūs izmitināt pie sevis. Tāpēc mēs gulējām uz matračiem valstības zālē uz skatuves. Tas nebija diez ko ērti, toties nāca par labu mūsu mugurām.

Kaut arī mums bija saspringts grafiks, Daniela labi pielāgojās mūsu jaunajam uzdevumam. Lai gan viņai bieži nācās mani gaidīt mūsu mazajā automašīnā, kamēr man bija kāda neparedzēta sapulce ar draudzes vecākajiem, viņa nekad nesūdzējās. Šajā kalpošanā mēs pavadījām tikai divus gadus. Taču to laikā mēs iemācījāmies, cik svarīgi laulātajiem ir atklāti izrunāties un darboties kā komandai. (Sal. Māc. 4:9.)

1962. gadā mēs tikām uzaicināti uz desmit mēnešu ilgām mācībām Gileādas skolā, kas notika Bruklinā (ASV, Ņujorka). Mēs mācījāmies šīs skolas 37. grupā. Starp 100 skolniekiem bija tikai 13 laulāti pāri, tāpēc mēs bijām priecīgi, ka varējām mācīties abi kopā. Man joprojām ir siltas atmiņas par laiku, kad varējām biedroties ar tādiem izciliem ticības paraugiem kā Frederiks Frencs, Jūlisīss Glass un Aleksandrs Makmilans.

Mācību laikā mēs tikām mudināti attīstīt vērīgumu. Reizēm sestdienu pēcpusdienās pēc nodarbībām  klasē mēs turpinājām mācības, dodoties ekskursijās pa Ņujorku. Mēs zinājām, ka pirmdienā būs rakstisks pārbaudes darbs par ekskursijā redzēto. Parasti sestdienu vakaros mēs atgriezāmies pārguruši, bet mūsu gids, kāds no Bēteles darbiniekiem, mums uzdeva jautājumus, lai palīdzētu iegaumēt to, kas būs noderīgs pārbaudes darbā. Kādu sestdienu mēs visu pēcpusdienu staigājām pa pilsētu. Mēs apmeklējām observatoriju, kurā daudz ko uzzinājām par meteoriem un meteorītiem. Amerikas Dabaszinātņu muzejā mēs varējām uzzināt, ar ko aligators atšķiras no krokodila. Kad atgriezāmies, Bētelē mūsu gids pajautāja: ”Ar ko meteors atšķiras no meteorīta?” Daniela bija tik nogurusi, ka atbildēja: ”Meteorītiem ir garāki zobi.”

Mums par lielu pārsteigumu, mēs tikām norīkoti uz Francijas filiāli, kurā kopā nokalpojām 53 gadus. 1976. gadā es tiku iecelts par filiāles komitejas koordinatoru. Tāpat es tiku norīkots apmeklēt vairākas valstis Āfrikā un Tuvajos Austrumos, kur mūsu darbība bija aizliegta vai ierobežota. Tā mēs nonācām arī Gabonā, kur notika sākumā minētais gadījums. Godīgi sakot, es bieži jutos nepiemērots šādiem pienākumiem. Bet, pateicoties Danielas nenovērtējamajam atbalstam, es spēju paveikt visdažādākos uzdevumus.

Jau no paša sākuma mums ļoti patika kalpot Bētelē. Daniela, kas pirms Gileādas skolas apmeklēšanas piecu mēnešu laikā bija iemācījusies angļu valodu, piedalījās mūsu publikāciju tulkošanā un kļuva par prasmīgu tulkotāju. Darbs Bētelē mums sniedza lielu gandarījumu, turklāt mūsu prieku vairoja sadarbošanās ar draudzi. Es labi atceros, kā vēlu vakaros mēs kopā ar Danielu devāmies mājup ar Parīzes metro. Mēs bijām noguruši, bet arī ļoti priecīgi, jo mums bija iespēja mācīt Bībeli cilvēkiem, kuri garīgi auga. Diemžēl negaidītas veselības problēmas Danielai vairs neļāva būt tik aktīvai kalpošanā, kā viņa vēlētos.

1993. gadā viņai tika diagnosticēts krūts vēzis. Ārstēšanās izrādījās ļoti mokoša. Viņai bija jāpārcieš operācija un smaga ķīmijterapija. Pēc piecpadsmit gadiem viņai atkal tika diagnosticēts vēzis, bet šoreiz tā bija daudz agresīvāka vēža forma. Tomēr viņa ļoti augstu vērtēja iespēju strādāt par tulkotāju, tāpēc, tiklīdz viņas veselības stāvoklis stabilizējās, viņa atsāka darbu.

Kaut arī Danielai bija jācīnās ar šo nežēlīgo slimību, mēs nekad neapsvērām domu pārtraukt kalpošanu Bētelē. Tomēr tiem, kam ir kādas veselības problēmas, darbs Bētelē nes līdzi noteiktas grūtības, īpaši tad, ja citi nezina, cik nopietnas ir šīs veselības problēmas. (Sal. Pam. 14:13.) Pat tad, kad Danielai bija tuvu 80 gadiem, viņas mīļajā sejā un dabiskajā elegancē nebija redzamas ciešanas, kas viņai bija jāpieredz. Viņa nesāka sevi žēlot, bet gan domāja par to, kā palīdzēt citiem. Viņa zināja, ka, uzklausot tos, kas cieš, viņa tiem var sniegt lielu atbalstu. (Sal. Pam. 17:17.) Daniela nekad neuzdevās par padomdevēju, tomēr viņa izmantoja savu pieredzi, lai daudzām māsām palīdzētu pārvarēt bailes no vēža.

Ar laiku Danielas spējas kļuva arvien ierobežotākas. Kad viņa vairs nespēja strādāt pilnu slodzi,  viņa apņēmās atbalstīt mani vēl lielākā mērā. Daniela daudz darīja, lai atvieglotu manu dzīvi, un, pateicoties tam, es esmu varējis 37 gadus kalpot par filiāles koordinatoru. Piemēram, viņa parasti rūpējās par to, lai mēs varētu pusdienot savā istabā un katru dienu nedaudz kopā atpūsties. (Sal. Pam. 18:22.)

Daniela vienmēr ir mīlējusi dzīvi un bijusi optimiste. Kad viņai trešo reizi tika atklāts vēzis, mēs jutāmies bezspēcīgi. Ķīmijterapijas un staru terapijas procedūras viņai atņēma tik daudz spēka, ka reizēm viņa tik tikko spēja pastaigāt. Mana sirds plīsa vai pušu, kad mana dārgā sieva, kas bija prasmīga tulkotāja, ar grūtībām varēja atrast vārdus, lai kaut ko pateiktu.

Kaut arī mēs jutāmies bezspēcīgi, mēs pastāvīgi lūdzām Jehovu pārliecībā, ka viņš neļaus ciešanām iet pāri mūsu spēkiem. (1. Kor. 10:13.) Mēs centāmies vienmēr saglabāt pateicību par palīdzību, ko Jehova mums sniedza ar savu Rakstu, Bēteles medicīniskā personāla un mūsu mīlošās garīgās ģimenes starpniecību.

Mēs bieži lūdzām Jehovam vadību tajā, kādas ārstēšanās metodes izmantot. Vienā brīdī Daniela bija palikusi vispār bez ārstēšanas. Ārsts, kas viņai bija palīdzējis 23 gadus, nespēja izskaidrot, kāpēc katru reizi pēc ķīmijterapijas viņa zaudē samaņu. Viņš nevarēja ieteikt nekādu citu ārstēšanas metodi. Mēs jutāmies pilnīgi vieni un raizējāmies par to, kas būs tālāk. Taču tad kāds cits onkologs piekrita palīdzēt Danielai. Mums bija sajūta, ka Jehova ir palīdzējis atrast izeju, lai mēs varētu pārvarēt raizes.

Mēs iemācījāmies neļauties raizēm, koncentrējoties uz to, ko varam paveikt konkrētajā dienā. Jēzus teica: ”Katrai dienai jau ir diezgan pašai savu grūtību.” (Mat. 6:34.) Tāpat mums palīdzēja pozitīvs skatījums uz dzīvi un humora izjūta. Piemēram, kādā reizē, kad Danielai divus mēnešus netika veikta ķīmijterapija, viņa, draiski smaidīdama, man teica: ”Zini, es nekad neesmu jutusies labāk!” (Sal. Pam. 17:22.) Par spīti visām ciešanām, viņai patika mācīties dziedāt jaunās valstības dziesmas, un viņa to darīja skaļā un pārliecinošā balsī.

Viņas pozitīvā attieksme palīdzēja man cīnīties ar savām grūtībām. Godīgi atzīšos, ka mūsu laulības 57 gados viņa gādāja par dažnedažādām manām vajadzībām. Viņa pat negribēja man rādīt, kā jācep olas. Kad viņas spējas kaut ko darīt bija pavisam ierobežotas, man bija jāiemācās mazgāt traukus un veļu, kā arī gatavot vienkāršas maltītes. Kaut arī, mācoties saimniekot, es esmu saplēsis vairākas glāzes, man bija patīkami darīt to, kas viņu iepriecināja. *

Atskatoties pagātnē, es varu teikt, ka grūtībās, ko mums sagādāja veselības problēmas un gadu nasta, es esmu daudz ko iemācījies. Pirmkārt, to, ka mēs nekad nedrīkstam būt pārāk aizņemti, lai parādītu mīlestību savam dzīvesbiedram. Mums ir vislabākajā veidā jāizmanto tie gadi, kad mums ir laba veselība, lai gādātu par saviem mīļajiem. (Sal. Māc. 9:9.) Otrkārt, mums nav pārmērīgi jāraizējas par maznozīmīgām lietām, citādi mēs varētu nesaskatīt daudzās svētības, ko katru dienu pieredzam. (Sal. Pam. 15:15.)

Pārdomājot laiku, ko mēs esam pavadījuši pilnas slodzes kalpošanā, es ar pārliecību varu teikt, ka Jehovas svētības ir pārspējušas jebko, ko mēs būtu varējuši gaidīt. Līdzīgi psalmu sacerētājam, es varu teikt, ka Jehova ir darījis mums labu. (Ps. 116:7.)