VAI jūs sevi uzskatāt par pateicīgu cilvēku? Tas ir jautājums, par kuru ikvienam būtu labi padomāt. Bībelē bija paredzēts, ka mūsu dienās daudzi būs ”nepateicīgi”. (2. Tim. 3:2.) Visticamāk, jūs esat sastapuši cilvēkus, kuri jūtas tā, it kā citiem būtu pienākums viņiem kaut ko dot vai pakalpot. Šķiet, viņi uzskata, ka viņiem nav jābūt pateicīgiem par to, ko viņi saņem. Jūs noteikti piekritīsiet, ka atrasties šādu cilvēku sabiedrībā nav patīkami.

Turpretī Jehovas kalpiem ir izteikts mudinājums: ”Esiet pateicīgi!” Mums ir ”jāpateicas par visu”. (Kol. 3:15; 1. Tes. 5:18.) Un pateicība nāk par labu mums pašiem. Tam ir vairāki iemesli.

Viens nozīmīgs iemesls attīstīt pateicību ir tas, ka pateicības pilns skatījums uz dzīvi mums palīdz domāt par sevi pozitīvi. Cilvēks, kas jūtas pateicīgs un pauž savu pateicību, liek justies labi tam, kuram viņš pasakās. Turklāt viņš arī pats, visticamāk, jūtas labāk. Kāpēc tā notiek? Pateicīgs cilvēks spēj saskatīt to, ka viņš citu acīs ir vērtīgs. Padomāsim: ja kāds ir gatavs kaut ko izdarīt mūsu labā, viņš apliecina, ka mēs viņam rūpam un esam viņa acīs vērtīgi. To izjūtot, mēs jūtamies labāk. Tā noteikti bija gadījumā ar Ruti. Boāss viņai parādīja dāsnumu. Bez šaubām, Ruti ļoti iepriecināja apziņa, ka bija kāds, kuram viņa rūpēja un kurš uzskatīja viņu par vērtīgu. (Rut. 2:10—13.)

Īpaši svarīgi ir būt pateicīgiem Dievam. Jūs noteikti reizēm esat domājuši par labo, ko Jehova ir devis un dod. (5. Moz. 8:17, 18; Ap. d. 14:17.) Taču nepietiek tikai reizi pa reizei iedomāties par Dieva labestību. Ir būtiski, lai mēs atvēlētu laiku pārdomām par daudzajām svētībām, ko viņš pār mums ir izlējis. Pārdomas par mūsu Radītāja dāsnumu vairos mūsu pateicību pret viņu un pārliecību, ka viņš mūs ļoti mīl un augstu vērtē. (1. Jāņa 4:9.)

Turklāt darīsim vairāk nekā tikai domāsim par Jehovas dāsnumu un svētībām; pateiksimies viņam par viņa labestību. (Ps. 100:4, 5.) Ir noskaidrots, ka pateicība ir cieši saistīta ar to, cik laimīgs cilvēks jūtas.

Vēl viens veids, kā pateicība mums nāk par labu, ir tas, ka tā stiprina draudzības saites. Mums visiem ir iekšēja vajadzība justies atzinīgi novērtētiem. Ja mēs no sirds pateicamies otram par to, ko viņš mūsu labā ir izdarījis, mūsu attiecības kļūst ciešākas. (Rom. 16:3, 4.) Turklāt pateicīgi cilvēki visbiežāk ir arī izpalīdzīgi. Viņi pamana laipnību, ko citi parāda viņiem, un tas viņus mudina atdarīt ar labu. Palīdzot citiem, mēs paši varam būt laimīgi. Uz to bija norādījis Jēzus, sakot: ”Lielāka laime ir dot nekā ņemt.” (Ap. d. 20:35.)

Roberts Emonss, kas daudzus gadus Kalifornijas Universitātē ir vadījis pētījumus par pateicību, izteicās: ”Lai mēs spētu raudzīties uz dzīvi caur pateicības prizmu, mums ir jāsaprot, ka mēs esam atkarīgi cits no cita. Vienubrīd mēs esam devēji, bet citubrīd — ņēmēji.” Mūsu dzīve daudzējādā ziņā ir atkarīga no citiem cilvēkiem. Piemēram, viņi, iespējams, sagādā mums ēdienu vai sniedz medicīnisku palīdzību. (1. Kor. 12:21.) Pateicīgs cilvēks skaidri saskata, ko citi dara viņa labā, un to augstu vērtē. Ņemot to visu vērā, mums  katram būtu labi padomāt: vai man ir izveidojies paradums pateikties citiem par to, ko viņi dara manā labā?

Vēl viens iemesls attīstīt pateicību ir tāds, ka tā palīdz galveno uzmanību pievērst pozitīvajam, nevis negatīvajam. Savā ziņā mūsu prāts ir kā filtrs. Tas mums ļauj koncentrēties uz noteiktām lietām un parādībām un tajā pašā laikā neievērot citas. Ja mēs esam pateicīgi, mēs vairāk uzmanības pievēršam tam, kas ir labs, un mazāk domājam par problēmām. Jo pateicīgāki mēs esam, jo vairāk laba mēs spējam saskatīt, un tas savukārt mūsu pateicību tikai vairo. Ja mēs koncentrēsimies uz to, par ko varam būt pateicīgi, mums būs vieglāk klausīt apustuļa Pāvila mudinājumam: ”Allaž priecājieties Kungā!” (Filip. 4:4.)

Pateicība palīdz kliedēt negatīvas domas. Ir ļoti grūti justies pateicīgiem un vienlaikus izjust skaudību, dusmas vai ļauties nomāktībai. Turklāt pateicīgi cilvēki daudz retāk ir noskaņoti materiālistiski. Viņi priecājas par to, kas viņiem ir, un nekoncentrējas uz to, kā dabūt kaut ko vairāk. (Filip. 4:12.)

Būdami kristieši, mēs saprotam, ka Sātans vēlētos, lai grūtības, ar kurām saskaramies šajās pēdējās dienās, mūs nomāktu un ietekmētu negatīvi. Viņš priecātos, ja mēs kļūtu neapmierināti un kritiski noskaņoti. Ja tā notiktu, cilvēkiem, kam mēs sludinām labo vēsti, būtu daudz grūtāk mūs uzklausīt. Turklāt ir svarīgi paturēt prātā, ka pateicība iet roku rokā ar Dieva svētā gara augļiem, pie kuriem pieder prieks par visu labo, ko Dievs mums ir devis, un ticība visiem viņa solījumiem. (Gal. 5:22, 23.)

Mums droši vien nav grūti piekrist tam, kas šajā rakstā ir minēts par pateicību. Tomēr raudzīties uz dzīvi pozitīvi un ar pateicību ne vienmēr ir viegli. Bet nenolaidīsim rokas! Mēs varam attīstīt un saglabāt pateicības pilnu skatījumu. Kādā veidā? Katru dienu atvēlēsim laiku tam, lai apdomātu, par ko mēs varam būt pateicīgi. Jo biežāk mēs to darīsim, jo dabiskāk mūsos raisīsies pateicības jūtas. Tas mūs padarīs daudz laimīgākus par cilvēkiem, kas koncentrējas uz dzīves grūtībām. Domāsim par labo, ko Dievs un citi dara un kas mūs uzmundrina un iepriecina. Varbūt mēs pat varētu sākt to pierakstīt. Mēs varētu katru dienu pierakstīt divas vai trīs lietas, par kurām tajā dienā jūtamies pateicīgi.

Daži, kas ir pētījuši pateicības ietekmi uz cilvēku, apgalvo, ka ”tad, ja cilvēks bieži izjūt un apliecina pateicību, mainās tas, kā darbojas neironi viņa smadzenēs, — viņam ir vieglāk raudzīties uz dzīvi pozitīvi”. Jo pateicīgāks ir cilvēks, jo viņš ir laimīgāks. Tāpēc domāsim par svētībām, ko esam saņēmuši, priecāsimies par labo, ko pieredzam, un vienmēr būsim pateicīgi. Neuzskatīsim to visu par pašsaprotamu, bet gan ”pateiksimies Jehovam, jo Viņš ir labs”. Tik tiešām, ”pateiksimies par visu”! (1. Laiku 16:34, NW; 1. Tes. 5:18.)