5. Mozus 22:25—27 uzmanība nav vērsta uz to, kā pierādīt vīrieša vainu, jo šajā aprakstā viņš jau ir atzīts par vainīgu. Šī likuma mērķis bija apstiprināt to, ka sieviete šādā situācijā nav vainojama grēkā. Apskatīsim kontekstu.

Iepriekšējos Bībeles pantos ir runa par vīrieti, kas stājās dzimumattiecībās ar saderinātu jaunavu pilsētā. Vīrietis, kas šādi rīkojās, bija vainojams laulības pārkāpšanā, jo saderināta sieviete tika uzskatīta par precētu. Kā bija ar sievieti? ”Tā nav saukusi pēc palīga pilsētā,” norādīts bauslībā. Ja viņa to būtu darījusi, citi noteikti būtu viņu sadzirdējuši un nākuši palīgā. Taču viņa to nedarīja. Tāpēc var apgalvot, ka arī viņa pārkāpa laulību un viņi abi bija vainojami grēkā. (5. Moz. 22:23, 24.)

Pēc tam bauslībā ir minēta cita situācija: ”Bet, ja kāds vīrs sastop saderēto meiteni uz lauka un viņš to pārvar un pie tās guļ, tad lai tas vīrs, kas pie tās ir gulējis, pastrādādams varas darbu, mirst viens pats. Bet meitenei neko nedari; meitenei nav nekāda nāves grēka, jo tas ir tāpat, kā kad vīrs celtos pret kādu otru, tam uzbruktu un viņu nokautu; tāpat tas ir arī šinī gadījumā, jo viņš to ir sastapis laukā, un tā saderētā meitene varbūt arī brēca, bet tur tai nebija neviena glābēja.” (5. Moz. 22:25—27.)

Šajā situācijā tiesneši sievietei uzticējās. Kāpēc tā bija? Tika pieņemts, ka viņa ”brēca, bet tur tai nebija neviena glābēja”. Tātad viņa nebija pārkāpusi laulību. Taču vīrietis bija vainojams izvarošanā un laulības pārkāpšanā, jo viņš saderināto meiteni ”pārvarēja un pie tās gulēja”.

Tā kā šajā likumā galvenokārt ir runa par to, ka sieviete nebija vainojama grēkā, par vīrieti vienkārši ir teikts, ka viņš ir vainīgs izvarošanā un laulības pārkāpšanā. Mēs varam būt pārliecināti, ka tiesneši šādas lietas ”labi izmeklēja” un pieņēma lēmumu, kas bija saskaņā ar Dieva skaidrajām normām, kuras vairākkārt minētas viņa Rakstos. (5. Moz. 13:15; 17:4; 2. Moz. 20:14.)