1. Kāds jautājums mums varētu rasties, domājot par Ābrahāma ticību?

 TICĪGI cilvēki lielākoties zina, ka Bībelē ir minēts tāds Dieva kalps kā Ābrahāms, tomēr viņi par šo dievbijīgo vīru neko daudz nav dzirdējuši. Bet mēs esam daudz lasījuši par Ābrahāmu, tāpēc zinām, ka viņš Bībelē ir saukts ”par tēvu visiem, kas tic”. (Rom. 4:11.) Iespējams, mūs nodarbina jautājums: ”Vai es varu izveidot tikpat stipru ticību, kāda bija Ābrahāmam?”

2. Kādēļ mums jācenšas uzzināt vairāk par Ābrahāma dzīvi? (Jēkaba 2:22, 23.)

² Lai izveidotu tikpat stipru ticību, kāda bija Ābrahāmam, būtu labi uzzināt vairāk par viņa dzīvi. Kā var lasīt Bībelē, Ābrahāms pēc Dieva norādījuma pārcēlās uz tālu zemi, gadu desmitiem dzīvoja teltī un reiz pat bija gatavs upurēt savu mīļo dēlu Īzaku. Tas viss liecināja par stipru ticību. Tā kā Ābrahāms ticēja Jehovam un viņa ticība izpaudās darbos, Jehova pret viņu bija labvēlīgs un uzskatīja viņu par savu draugu. (Nolasīt Jēkaba 2:22, 23.) Jehova vēlas, lai arī ikviens no mums saglabātu draudzību ar viņu un vienmēr izjustu viņa labvēlību. Tāpēc viņš iedvesmoja gan apustuli Pāvilu, gan Kristus mācekli Jēkabu savās vēstulēs pieminēt Ābrahāma ticību. Pievērsīsim uzmanību Pāvila vēstules romiešiem 4. nodaļai un Jēkaba vēstules 2. nodaļai. Kā Pāvils, tā Jēkabs pieminēja kaut ko ļoti būtisku par Ābrahāmu.

3. Kuru Bībeles pantu citēja Pāvils un Jēkabs?

 ³ Gan Pāvila vēstules romiešiem 4. nodaļā, gan Jēkaba vēstules 2. nodaļā ir citēti vārdi, kas lasāmi 1. Mozus 15:6. Tur teikts: ”Ābrams ticēja Jehovam, tāpēc Dievs viņu atzina par taisnu.” Kad, runājot par cilvēku, Bībelē ir lietots vārds ”taisns”, tas pamatā norāda uz atbilstību Dieva normām un uz to, ka Dievs pret šo cilvēku ir labvēlīgs. Vai nav brīnišķīgi, ka Dievs grēcīgus cilvēkus var uzskatīt par nevainojamiem? Noteikti ikviens no mums vēlas, lai Dievs tā raudzītos uz mums. Noskaidrosim, kāpēc Jehova Ābrahāmu atzina par taisnu un kas jādara mums, lai viņš arī mūs uzskatītu par taisniem.

4. Kāpēc cilvēki nav nevainojami?

⁴ Pāvils Romas kristiešiem rakstīja, ka visi cilvēki ir grēcīgi. (Rom. 3:23.) Bet kā grēcīgi cilvēki var iegūt Dieva labvēlību un tikt uzskatīti par nevainojamiem? Lai paskaidrotu šo svarīgo jautājumu, Pāvils runāja par Ābrahāmu.

5. Kāpēc Jehova atzina Ābrahāmu par taisnu? (Romiešiem 4:2—4.)

⁵ Jehova atzina Ābrahāmu par taisnu, kad Ābrahāms dzīvoja Kanaānā. Kāpēc Jehova viņu varēja uzskatīt par taisnu? Vai tāpēc, ka Ābrahāms nevainojami pildīja Mozus bauslību? Nē, tas nevarēja būt iemesls, jo tad, kad Jehova Ābrahāmu nosauca par taisnu cilvēku, bauslības vēl nemaz nebija. (Rom. 4:13.) Tā izraēliešiem tika dota apmēram 400 gadu vēlāk. Jehova augstsirdīgi atzina Ābrahāmu par taisnu tāpēc, ka Ābrahāmam bija izcila ticība. (Nolasīt Romiešiem 4:2—4.)

6. Uz kāda pamata Jehova grēcīgu cilvēku var atzīt par taisnu?

⁶ Tālāk Pāvils rakstīja, ka tad, ja cilvēks tic Dievam, ”viņš tiek uzskatīts par taisnu savas ticības dēļ”. (Rom. 4:5.) Viņš piebilda: ”Arī Dāvids sauc par laimīgu tādu cilvēku, ko Dievs atzīst par taisnu neatkarīgi no darbiem: ”Laimīgi tie, kuru pārkāpumi ir piedoti un kuru grēki ir apklāti, laimīgs tas, kura grēkus Jehova nepieminēs.”” (Rom. 4:6—8; Ps. 32:1, 2.) Dievs pilnībā piedod grēkus tiem, kas viņam tic, un šo cilvēku grēkus viņš vairs nepiemin. Jehova šos cilvēkus uzskata par nevainojamiem un taisniem viņu ticības dēļ.

7. Kādā ziņā Dievs savus kalpus atzina par taisniem?

⁷ Lai gan Dievs Ābrahāmu, Dāvidu un citus savus kalpus atzina par taisniem, viņi joprojām bija grēcīgi cilvēki. Dievs viņus uzskatīja par nevainojamiem salīdzinājumā ar tiem, kas nepielūdza Dievu, un iemesls bija viņu ticība. (Efes. 2:12.) Lai cilvēkam būtu tuvas attiecības ar Dievu, viņam ir jātic Dievam, uzsvēra Pāvils. Ābrahāms un Dāvids bija Dieva draugi, jo viņi ticēja Dievam, un arī mums ir vajadzīga ticība, lai mums būtu tuvas attiecības ar mūsu debesu Tēvu.

8., 9. Kādi viedokļi ir izskanējuši par Pāvila un Jēkaba rakstītajiem vārdiem?

⁸ Par ticības saistību ar darbiem baznīcā ir diskutēts jau gadsimtiem ilgi. Daļa garīdznieku apgalvo, ka pietiek  tikai ticēt Kungam Jēzum Kristum, lai iegūtu glābšanu. Iespējams, jūs esat dzirdējuši saukli: ”Tici Jēzum, un tu būsi glābts!” Daži mēdz citēt Pāvila vārdus: ”Dievs atzīst par taisnu neatkarīgi no darbiem.” (Rom. 4:6.) Savukārt citi uzskata, ka glābšanu cilvēks var panākt ar ”saviem darbiem” — ja viņš dodas svētceļojumos un dara daudz ko citu, ko noteikusi baznīca. Šāds viedoklis tiek pamatots ar Jēkaba 2:24, kur teikts: ”Cilvēks top atzīts par taisnu savu darbu dēļ, nevis tikai ticības dēļ.”

⁹ Tāpēc daži teologi ir izteikuši domu, ka Pāvila un Jēkaba vēstulēs par ticību un darbiem ir pausti atšķirīgi viedokļi: Pāvils rakstot, ka pietiek ar ticību, lai iegūtu Dieva atzinību, bet Jēkabs mācot, ka galvenais ir darbi. Kāds teologs pat izteicās: ”Jēkabs nespēja saprast, kāpēc Pāvils uzstāj, ka cilvēku atzīst par taisnu tikai ticības dēļ.” Taču gan Pāvila, gan Jēkaba rakstītie vārdi ir Jehovas iedvesmoti. (2. Tim. 3:16.) Tātad tie nevar būt pretrunā, un tas kļūst skaidrs, ja šos vārdus apskata kontekstā.

10. Par kādiem ”darbiem” runāja Pāvils? (Romiešiem 3:21, 28; sk. arī attēlus.)

¹⁰ Par kādiem ”darbiem” Pāvils runāja Vēstules romiešiem 3. un 4. nodaļā? Galvenokārt par ”bauslības darbiem”, proti, par Mozus bauslības pildīšanu. (Nolasīt Romiešiem 3:21, 28.) Acīmredzot daļai ebreju tautības kristiešu bija grūti aprast ar domu, ka Mozus bauslība vairs nav jāpilda. Lai pierādītu,  ka Dievs atzīst cilvēku par taisnu nevis ”bauslības darbu”, bet ticības dēļ, Pāvils pieminēja Ābrahāmu un tā izcilo ticību. Tātad, ja mēs ticēsim Dievam un Kristum, Dievs pret mums būs labvēlīgs.

11. Par kādiem ”darbiem” savā vēstulē runāja Jēkabs?

¹¹ Savukārt Jēkaba vēstules 2. nodaļā minētie ”darbi” ir nevis ”bauslības darbi”, bet gan kristieša rīcība ikdienā. Tieši ar savu rīcību kristietis pierāda, vai viņa ticība Dievam ir patiesa. Lai to paskaidrotu, Jēkabs minēja divus piemērus.

12. Kā ticība ir saistīta ar darbiem, kā redzams Jēkaba vēstulē? (Sk. arī attēlus.)

¹² Vispirms Jēkabs uzsvēra, ka kristieši nedrīkst šķirot cilvēkus. Viņš pieminēja situāciju, kad bagātam cilvēkam izrāda labvēlību, bet trūcīgam cilvēkam liek justies nicinātam. Cilvēks, kas tā rīkojas, iespējams, apgalvo, ka tic Dievam, bet viņa darbi liecina par pretējo, norādīja Jēkabs. (Jēk. 2:1—5, 9.) Tālāk Jēkabs minēja situāciju, kad ”brālim vai māsai nav, ko vilkt mugurā, un viņiem trūkst dienišķās maizes”, bet kāds, kas to redz, viņiem nepalīdz. Ja šāds cilvēks apgalvo, ka viņš tic Dievam, tie ir tikai tukši vārdi, jo darbi par to neliecina. Jēkabs rakstīja: ”Ticība, ja tai nav darbu, pati par sevi ir nedzīva.” (Jēk. 2:14—17.)

13. Kādu cilvēku Jēkabs pieminēja, lai paskaidrotu, ka ticībai jāizpaužas rīcībā? (Jēkaba 2:25, 26.)

¹³ Tālāk Jēkabs pieminēja pozitīvu piemēru — Rahābu. (Nolasīt Jēkaba  2:25, 26.) Rahāba bija dzirdējusi par Jehovu un sapratusi, ka viņš atbalsta izraēliešus. (Joz. 2:9—11.) Viņas ticība Jehovam izpaudās darbos — viņa paslēpa divus izraēliešu izlūkus, kad to dzīvībai draudēja briesmas. Šīs drosmīgās rīcības dēļ Rahāba, kas pat nebija izraēliete, tika atzīta par taisnu. Tāpat kā Ābrahāmu, arī viņu Dievs uzskatīja par nevainojamu. Lasot par Rahābu, var secināt, cik svarīgi ir, lai par cilvēka ticību liecinātu viņa rīcība.

14. Kā jūs paskaidrotu, ka Pāvila un Jēkaba rakstītie vārdi nav pretrunā?

¹⁴ Tātad tas, ko Pāvils rakstīja par ticību un darbiem, nav pretrunā ar to, ko rakstīja Jēkabs. Pāvils ebreju kristiešiem paskaidroja, ka viņi nekādi nevarētu iegūt Jehovas labvēlību, tikai pildot Mozus bauslību. Bet Jēkabs uzsvēra, ka visiem kristiešiem ir jāapliecina sava ticība, darot labu citiem.

15. Kādi darbi liecina par ticību? Miniet piemērus. (Sk. arī attēlus.)

¹⁵ Jehova neprasa, lai mēs darītu tieši to pašu, ko darīja Ābrahāms. Tomēr, lai mēs tiktu atzīti par taisniem, mūsu ticībai ir jāizpaužas konkrētā rīcībā. Piemēram, mums laipni jāizturas pret jaunpienācējiem, jāpalīdz brāļiem un māsām, kas nonākuši grūtībās, un jārūpējas par ģimenes locekļiem. (Rom. 15:7; 1. Tim. 5:4, 8; 1. Jāņa 3:18.) Viens no svarīgākajiem veidiem, kā izpaust savu ticību darbos, ir dedzīgi sludināt labo vēsti. (1. Tim. 4:16.) Ikvienam no mums ar savu dzīvi ir jāpierāda, ka mēs ticam Jehovas solījumiem un tam, ka  viņš vienmēr rīkojas pareizi. Tādā gadījumā mēs varēsim nešaubīties, ka Dievs mūs uzskatīs par taisniem un sauks par saviem draugiem.

16. Uz ko cerēja Ābrahāms, un kāpēc?

¹⁶ Vēstules romiešiem 4. nodaļā var uzzināt arī to, cik svarīga ir cerība. Jehova Ābrahāmam apsolīja, ka tas ”kļūs par tēvu daudzām tautām” un ar tā starpniecību ”tiks svētītas visas zemes dzimtas”. Tās bija brīnišķīgas nākotnes izredzes. (1. Moz. 12:3; 15:5; 17:4; Rom. 4:17.) Bet, kad Ābrahāmam jau bija 100 gadu un Sārai — 90, viņiem joprojām nebija dēla. No cilvēciskā viedokļa varēja likties, ka dēla viņiem tā arī nebūs. Ābrahāmam tas bija īsts ticības pārbaudījums. ”Tomēr Ābrahāms cerēja un ticēja, ka kļūs par daudzu tautu tēvu.” (Rom. 4:18, 19.) Un galu galā šīs cerības īstenojās — viņiem ar Sāru piedzima ilgi gaidītais dēls Īzaks. (Rom. 4:20—22.)

17. Kāpēc mēs esam pārliecināti, ka varam tikt atzīti par taisniem un būt Dieva draugi?

¹⁷ Tāpat kā Ābrahāms, arī mēs varam iemantot Dieva labvēlību, tikt atzīti par taisniem un būt Dieva draugi. Pāvils rakstīja: ”Vārdi ”viņu atzina” nav rakstīti tikai Ābrahāma dēļ, bet arī mūsu dēļ, kas vēl tiksim atzīti par taisniem, jo mēs ticam tam, kurš piecēla no mirušajiem mūsu Kungu Jēzu.” (Rom. 4:23, 24.) Arī mums ir jātic Jehovam, arī mūsu ticībai ir jāizpaužas darbos, un arī mums ir jābūt pilnīgi pārliecinātiem, ka visi Jehovas solījumi īstenosies. Pāvils par cerību runāja arī Vēstules romiešiem 5. nodaļā, un tas ir apskatīts nākamajā rakstā.