Es esmu dzimis 1927. gadā mazā pilsētiņā, kas atrodas netālu no Čikāgas (ASV, Ilinoisas štats). Mēs ģimenē bijām pieci bērni — Džeta, Dons, es, Karls un Džoja. Mums visiem pieciem dzīvē galvenais ir bijusi kalpošana Jehovam. Džetu 1943. gadā uzaicināja mācīties Gileādas skolā (viņu iekļāva 2. grupā), bet Dons, Karls un Džoja sāka strādāt Ņujorkas Bētelē (attiecīgi 1944., 1947. un 1951. gadā). Viņu dedzība, kā arī vecāku priekšzīme mani pamudināja darīt vairāk kalpošanā Jehovam.

Maniem vecākiem patika lasīt Bībeli, viņi mīlēja Dievu, un viņi ieaudzināja šo mīlestību savos bērnos. Bet tēvs pēc atgriešanās no kara (Pirmā pasaules kara laikā viņš bija karojis Eiropā) vairs neuzticējās baznīcām. Mamma bija bezgala priecīga, ka tēvs ir pārradies mājās dzīvs. Viņa aicināja tēvu iet kopā uz baznīcu, kā viņi to bija darījuši agrāk, bet tēvs atbildēja: ”Es tevi pavadīšu, bet pats iekšā neiešu.” ”Kāpēc ne?” izbrīnījās mamma. ”Kara laikā vienas un tās pašas konfesijas garīdznieki svētīja karavīrus un ieročus abās karojošās pusēs,” paskaidroja tēvs un piebilda: ”Nav iespējams, ka Dievs atbalstītu abas puses!”

Vēlāk pie mums atnāca divi Jehovas liecinieki. Mamma tobrīd bija baznīcā. Jehovas liecinieki piedāvāja tēvam abus grāmatas Gaisma sējumus, un tēvs tos ar prieku paņēma. Grāmatā Gaisma bija sīki iztirzāta Atklāsmes grāmata. Tiklīdz mamma šos sējumus ieraudzīja, viņa sāka tos lasīt. Kādu dienu viņai acīs iekrita vietējā laikrakstā ievietots sludinājums, kurā cilvēki tika aicināti uz Bībeles nodarbībām un bija pieminēts, ka nodarbībās tiek izmantota grāmata Gaisma. Mamma izlēma, ka ies uz šīm nodarbībām. Kad viņa bija ieradusies pie sludinājumā norādītās mājas un pieklauvējusi pie durvīm, tās atvēra pavecāka kundze. Piespiedusi pie krūtīm vienu no sējumiem, mamma vaicāja: ”Vai es esmu atnākusi uz īsto vietu? Vai te apspriež šo grāmatu?” ”Jā, mīļā, nāc iekšā!” sirsnīgi atbildēja kundze. Uz nākamo nodarbību, kas notika pēc nedēļas, mamma paņēma līdzi bērnus, un kopš tās reizes mēs gājām uz visām nodarbībām.

 Vienā no šīm sapulcēm vadītājs man lūdza nolasīt Psalmu 144:15, kur teikts, ka tie, kas pielūdz Jehovu, ir laimīgi. Šis Bībeles pants mani dziļi iespaidoja. Mani ietekmēja arī 1. Timotejam 1:11, kur Jehova ir nosaukts par laimīgu Dievu, un Efesiešiem 5:1, kur lasāms aicinājums līdzināties Dievam. Manī iedegās vēlēšanās kalpot Radītājam, jo es sapratu, ka tas mani darīs laimīgu. Es aptvēru, ka iespēja kalpot viņam ir milzīgs gods, un gribēju viņam par to pateikties. Šī apziņa mani ir pavadījusi visu mūžu.

Tuvākā vieta, kur notika draudzes sapulces, bija Čikāga, kas atradās vairāk nekā 30 kilometru attālumā no mūsu pilsētiņas. Tomēr mēs ik reizi bijām klāt sapulcē. Pamazām es arvien labāk iepazinu Bībeli. Atceros kādu reizi, kad sapulces vadītājs izsauca Džetu, kas prasmīgi atbildēja uz jautājumu. Es pēc tam nodomāju: ”Es taču arī zināju atbildi uz šo jautājumu! Es būtu varējis pacelt roku.” Kopš tā laika es cītīgi gatavojos sapulcēm. Gan mani brāļi un māsas, gan es iemīlējām Jehovu. Es kristījos 1941. gadā.

Īpaši atceros kādu kongresu, kas 1942. gadā notika Klīvlendā (Ohaio štats). Šī kongresa runas ar telefona palīdzību pārraidīja uz vairāk nekā 50 ASV pilsētām, kurās arī notika kongresi. Blakus kongresa norises vietai bija izveidots kempings delegātiem, un mūsu ģimene tur nakšņoja teltīs. Tas bija laiks, kad plosījās Otrais pasaules karš un naids pret Jehovas lieciniekiem aizvien pieauga. Vakaros brāļi visapkārt kempingam novietoja automašīnas, un ikkatrā automašīnā bija kāds brālis, kas visu nakti bija sardzē. Bija norunāts, ka tad, ja no kādas puses tuvotos nemiera cēlāji, sargi uzreiz ieslēgtu automašīnu priekšējos lukturus, lai apžilbinātu uzbrucējus, un skaļi pīpinātu — tad citi uzreiz steigtos palīgā. Es nodomāju: ”Jehovas kalpi patiešām ir sagatavojušies ikvienai situācijai!” Tāpēc es it nemaz neuztraucos un naktīs saldi gulēju. Par laimi, neviens kempingam neuzbruka.

Pēc daudziem gadiem, kad es domāju par to kongresu, es atskārtu, ka mūsu mamma toreiz nebija ne uztraukusies, ne nobijusies. Viņa pilnībā paļāvās uz Jehovu un viņa organizāciju.

Neilgi pirms tā kongresa mamma bija kļuvusi par pionieri, tāpēc kongresā viņa īpaši uzmanīgi klausījās tās runas, kurās bija pieminēta pilnas slodzes kalpošana. Mājupceļā viņa ierunājās: ”Man ļoti patīk būt pionierei, bet man to ir grūti apvienot ar rūpēm par māju un ģimeni. Vai jūs, bērni, man varētu palīdzēt?” Mēs ar prieku piekritām, un mamma mums uzticēja konkrētus pienākumus. Ikvienam no mums pirms brokastīm bija jāuzkopj viena vai divas telpas. Kad bijām aizgājuši uz skolu, mamma pārbaudīja, vai māja ir tīra un kārtīga, un tad devās sludināt. Viņai bija daudz darāmā, bet mēs nekad nebijām atstāti novārtā. Viņa mūs vienmēr sagaidīja ar pusdienām, un arī tad, kad mēs atgriezāmies no skolas, viņa jau bija mājās. Reizēm pēc skolas mēs kopā ar viņu devāmies sludināt un tā guvām priekšstatu, ko nozīmē būt pionierim.

16 gadu vecumā arī es kļuvu par pionieri. Lai gan mūsu tētis vēl nebija Jehovas liecinieks, viņš vienmēr painteresējās, kā man iet sludināšanā. Kādu vakaru es viņam teicu, ka man vēl nav izdevies satikt nevienu, kas gribētu mācīties Bībeli. Dziļi ievilcis elpu, es ievaicājos: ”Tēt, varbūt tu gribētu mācīties Bībeli?” Brītiņu padomājis, tēvs atbildēja: ”Hmm, kāpēc gan ne?” Tā nu pirmais cilvēks, kam es sāku mācīt Bībeli, bija mans tētis. Man tas bija kaut kas īpašs.

Nodarbībās mēs izmantojām grāmatu ”Patiesība darīs jūs brīvus”. Pamazām es nopratu, ka tētis man palīdz kļūt par labāku Bībeles pētnieku un skolotāju. Piemēram, reiz pēc kārtējās rindkopas nolasīšanas viņš sacīja: ”Es saprotu, kas te rakstīts. Bet kā var zināt, ka tā ir taisnība?” Es apmulsu, bet tad teicu: ”Šobrīd nevaru paskaidrot, bet līdz nākamajai reizei es šo jautājumu būšu izpētījis un varēšu tev atbildēt.” Vēlāk es tam ķēros klāt un atradu vairākus Bībeles pantus, kuri apstiprināja minētajā rindkopā teikto. Tā man bija laba mācība. Kopš tā laika es daudz rūpīgāk gatavojos Bībeles stundām, un tas veicināja gan mana tēta, gan manu garīgo izaugsmi. Tētis lika lietā visu, ko uzzināja no Bībeles, un 1952. gadā viņš kristījās.

Kad man bija 17 gadi, es atstāju vecāku mājas. Džeta bija kļuvusi par misionāri, a bet Dons bija sācis strādāt Bētelē, un abiem ļoti patika tas, ko viņi darīja. Viņu iespaidā es pieteicos gan uz Bēteli, gan uz Gileādas skolu, jo spriedu: lai Jehova izlemj, kur man jākalpo. 1946. gadā mani uzaicināja uz Bēteli.

Esmu pavadījis Bētelē jau vairāk nekā 75 gadus un pa šiem gadiem esmu strādājis dažādās nodaļās. Katrā es mācījos kaut ko jaunu. Esmu apguvis grāmatu iespiešanu un grāmatvedību, kā arī procedūras, kas saistītas ar dažādu lietu importu un eksportu. Bet visvairāk man ir devusi rīta garīgā programma un lekcijas par Bībeli.

Kaut ko būtisku es mācījos arī no sava jaunākā brāļa Karla, kuru uzaicināja uz Bēteli 1947. gadā. Karls bija aizrautīgs Bībeles pētnieks, un viņš prata lieliski paskaidrot dažādas Bībeles mācības. Reiz, kad es gatavojos uzstāties ar kādu runu, es biju savācis daudz interesanta materiāla, bet īsti nesapratu, kā to visu iepīt runā, tāpēc lūdzu padomu Karlam. ”Džoel, kāda ir runas tēma?” viņš noprasīja. Man uzreiz bija skaidrs, kas jādara, proti,  jāatsijā liekā informācija un jāatstāj tikai tā, kas tieši saistīta ar runas tēmu. Tā bija vērtīga pamācība.

Ikvienam, kas vēlas, lai kalpošana Bētelē viņam sagādātu prieku, ir dedzīgi jāsludina Bībeles vēsts. Jo vairāk mēs sludinām, jo lielāka ir iespēja, ka satiksim cilvēkus, kas gribēs uzzināt vairāk par Bībeli. Spilgti atceros sarunu ar kādu sievieti, kas dzīvo Bronksā — vienā no Ņujorkas rajoniem. Šī sieviete pirms kāda laiciņa bija paņēmusi Jehovas liecinieku piedāvāto Sargtorni un Atmostieties!. Es kopā ar kādu brāli ierados norādītajā adresē un iesāku sarunu, sakot: ”Šovakar mēs apmeklējam cilvēkus tāpēc, ka vēlamies pastāstīt kaut ko labu, kas rakstīts Bībelē.” ”Ja gribat runāt par Bībeli, nāciet iekšā!” viņa aicināja. Mēs viņai nolasījām un izskaidrojām vairākus pantus, kuros ir runa par Dieva valstību un jauno pasauli. Viņu ieinteresēja Bībeles vēsts, un uz mūsu nākamo sarunu viņa bija uzaicinājusi vairākus draugus. Gan viņa, gan viņas vīrs vēlāk kļuva par Jehovas lieciniekiem.

Es jau no agras jaunības zināju, ka reiz dzīvē gribēšu nodibināt ģimeni. Bet kā izdarīt gudru izvēli? Es par šo jautājumu lūdzu Jehovu un pārdomāju, kādu ceļu dzīvē es gribētu iet kopā ar sievu.

1953. gadā pēc kongresa, kas notika Ņujorkā, stadionā Yankee, es iepazinos ar Mēriju Anjolu, kas kopā ar Džetu bija mācījusies Gileādas skolā. Viņas abas bija misionāres vienā no Karību jūras valstīm. Mērija ar lielu aizrautību stāstīja par sludināšanu un cilvēkiem, kam viņa gadu gaitā bija mācījusi Bībeli. Iepazīstoties tuvāk, mēs sapratām, ka mums dzīvē ir līdzīgi mērķi. Mēs iemīlējām viens otru un 1955. gada aprīlī apprecējāmies. Viņa man bija īsta Jehovas dāvana. Mērija ar prieku pildīja jebkuru uzdevumu, kas viņai tika uzticēts Jehovas organizācijā. Viņa bija čakla, rūpējās par citiem, un kalpošana Jehovam viņai vienmēr bija galvenais dzīvē. (Mat. 6:33.) Pēc kāzām mani iecēla par rajona pārraugu, un mēs ar Mēriju trīs gadus apmeklējām draudzes. 1958. gadā mūs abus uzaicināja uz Bēteli.

Es daudz ko mācījos no Mērijas. Tūlīt pēc kāzām mēs sākām kopā lasīt Bībeli un ik dienu lasījām apmēram 15 pantus. Pēc tam kad viens no mums bija nolasījis paredzēto fragmentu, mēs to pārrunājām un spriedām, kā tas attiecas uz mūsu dzīvi. Mērija bieži dalījās ar to, ko bija uzzinājusi Gileādas skolā, kā arī tad, kad bija bijusi misionāre. Sarunas ar viņu man palīdzēja daudz ko labāk saprast. Tas, ko viņa teica, man bieži noderēja, kad gatavoju runas un kad apdomāju, kā uzmundrināt garīgās māsas. (Sāl. pam. 25:11.)

2013. gadā mana mīļā sieva nomira. Es ilgojos viņu atkal satikt, tāpēc ļoti gaidu jauno pasauli. Manī nav apdzisusi vēlēšanās mācīties no Jehovas, un es no visas sirds paļaujos uz viņu. (Sāl. pam. 3:5, 6.) Man patīk domāt par to, ko Jehovas kalpi darīs jaunajā pasaulē, — tas man sniedz mierinājumu. Mēs varēsim aizvien tuvāk iepazīt savu ”diženo Skolotāju” un nekad nepārstāsim mācīties no viņa. Esmu bezgala pateicīgs Jehovam, ka viņš man ir tik daudz ko iemācījis un ļāvis izjust viņa labestību!