1937. GADA 26. martā Austrālijas pilsētā Sidnejā lēni ieripoja kāds noputējis automobilis, kurā sēdēja divi ceļa nogurdināti vīri. Bija pagājis vesels gads, kopš viņi bija izbraukuši no Sidnejas, un pa šo laiku viņi bija mērojuši gandrīz 20 000 kilometru pa nomaļiem, grūti izbraucamiem apvidiem. Bet šie vīri nebija ne piedzīvojumu meklētāji, ne pētnieki, kas atgriezās no kādas ekspedīcijas. Arturs Viliss un Bils Ņūlendss bija dedzīgi pionieri, kas bija apņēmušies darīt zināmu labo vēsti par Dieva valstību Austrālijas iekšzemes plašumos.

Līdz pat 20. gadsimta 20. gadu beigām Bībeles pētnieku * Austrālijā bija diezgan maz, un viņi sludināja lielākoties piekrastes pilsētās un to apkaimē. Austrālijas vidiene, kas platības ziņā ir tik liela kā puse Eiropas, ir tuksnešaina un mazapdzīvota. Bībeles pētnieki apzinājās, ka Jēzus sekotājiem ir jāsludina ”līdz pašai zemes malai”, tātad arī Austrālijas nomaļajos apvidos. (Ap. d. 1:8.) Kā lai tiek galā ar tādu uzdevumu? Viņi nešaubīgi paļāvās, ka Jehova svētīs viņu pūles, un bija apņēmušies darīt visu, kas ir viņu spēkos.

1929. gadā Brisbenas un Pērtas draudzes aprīkoja vairākas automašīnas ar visu nepieciešamo, lai sludinātāji varētu doties braucienos uz kontinenta vidieni. Automašīnas vadīja pionieri ar fizisku rūdījumu, kuri bija spējīgi gan izturēt skarbos apstākļus, gan remontēt automašīnu, kad tā ceļā salūza. Viņi apmeklēja tādas vietas, kur iepriekš neviens vēl nebija sludinājis.

Tie pionieri, kas nevarēja atļauties iegādāties automašīnu, devās sludināt uz iekšzemi ar velosipēdu. Piemēram, 1932. gadā Benets Brikels, kam tolaik bija 23 gadi, no Kvīnslendas štata Rokhemptonas pilsētas devās piecu mēnešu ilgā braucienā uz šī štata ziemeļu nostūriem. Viņa velosipēds bija apkrauts ar grāmatu pakām, pārtiku, apģērbu un segām. Kad velosipēda riepas nolietojās, viņš, paļaudamies uz Jehovas vadību, turpināja iesākto un pēdējos 320 kilometrus stūma savu transportlīdzekli cauri apvidiem, kur agrāk ceļotāji bija  miruši aiz slāpēm. Nākamajos 30 gados brālis Brikels krustām šķērsām izbraukāja Austrāliju ar velosipēdu, motociklu un automašīnu, mērodams simtiem tūkstošu kilometru. Viņš bija starp pirmajiem, kas sludināja aborigēnu apmetnēs, un viņš daudz kur palīdzēja nodibināt draudzes. Brālis Brikels ar savu darbību kļuva labi pazīstams Austrālijas vidienē un iemantoja vispārēju cieņu.

Austrālija ir zeme, kur iedzīvotāju blīvums ir viens no zemākajiem pasaulē, un tās vidiene ir apdzīvota pavisam reti. Tāpēc Jehovas kalpiem bija īpaši jāpūlas, lai cilvēki arī tur dzirdētu labo vēsti.

Pionieri Stjuarts Keltijs un Viljams Toringtons apliecināja, ka viņiem netrūkst šādas apņēmības. 1933. gadā viņi šķērsoja Simpsona tuksneša bezgalīgās smilšu kāpas, lai sludinātu Alisspringsā, kas atrodas pašā kontinenta vidū. Kad viņu mazā mašīna vairs nebija saremontējama, viņi turpināja ceļu kamieļa mugurā, lai gan brālim Keltijam ar savu koka kāju tas nepavisam nebija viegli. Pionieru pūliņiem bija labi augļi. Piemēram, Viljamkrīkā, mazā miestiņā pie dzelzceļa stacijas, viņi satika Čārlzu Bernhartu, kam piederēja viesnīca. Šis vīrs vēlāk pieņēma Bībeles patiesību, pārdeva savu viesnīcu, kļuva par pionieri un viens pats 15 gadus sludināja attālos un tuksnesīgos apvidos.

Pionieriem tajos gados bija jābūt kā drosmīgiem, tā sīkstiem, lai pārvarētu daudzās grūtības. Raksta sākumā minētajiem Arturam Vilisam un Bilam Ņūlendsam reiz 32 kilometrus garš ceļš prasīja divas nedēļas, jo lietavas bija pārvērtušas tuksnesi dubļu jūrā. Reizēm viņi saules svelmē, sviedriem noplūduši, ar milzīgām pūlēm stūma automašīnu pāri varenām kāpām, citreiz šķērsoja akmeņainas ielejas un smilšainas upju gultnes. Kad automašīna salūza — un tas notika diezgan bieži —, viņi kājām vai ar velosipēdu devās uz tuvāko apdzīvoto vietu un tur gaidīja, kamēr pienāks vajadzīgās rezerves daļas. Dažreiz gaidīšana ievilkās vairākas nedēļas. Tomēr abi brāļi nezaudēja dūšu un saglabāja prieku. Arturs Viliss, atsaukdamies uz vārdiem, kas bija lasāmi kādā žurnāla The Golden Age (Zelta laikmets) numurā, vēlāk teica: ”Lieciniekiem neviens ceļš nav par grūtu vai par garu.”

Čārlzs Heriss, kas daudzus gadus bija pionieris, stāstīja, ka izolētība un fiziskās grūtības, ar kādām viņš saskārās, sludinot plašajā iekšzemē, viņam palīdzēja tuvoties Jehovam. Vēl viņš teica: ”Dzīves ceļš ir vieglāk ejams, ja tu nestiep līdzi liekas nastas. Jēzus bija ar mieru nakšņot zem klajas debess, un arī mums jābūt gataviem darīt to pašu, ja mūsu uzdevums to prasa.” Daudzi pionieri apliecināja, ka viņiem piemīt šāda apņēmība. Pateicoties viņu pašaizliedzībai, labā vēsts izskanēja visā kontinentā, un neskaitāmi cilvēki varēja nostāties Dieva valstības pusē.