CILVĒKI parasti vēlas, lai dzīve viņiem sagādātu prieku. Bet šajās pēdējās dienās, kad ir iestājušies ”īpaši grūti laiki”, visiem nākas piedzīvot dažādas raizes un grūtības. (2. Tim. 3:1.) Pieredzēta netaisnība, slimība, darba zaudējums, tuva cilvēka nāve un daudz kas cits var pakāpeniski laupīt prieku. Pat Jehovas kalpi kādu grūtību dēļ var zaudēt prieku un kļūt nomākti. Ja tā ir noticis ar jums, kā jūs varat atgūt prieku?

Vispirms noskaidrosim, kas ir patiess prieks. Tad pievērsīsim uzmanību tam, kā daudzi ir spējuši nezaudēt prieku pat grūtībās. Visbeidzot uzzināsim, ko mēs varam darīt, lai saglabātu un vairotu prieku.

Prieks nav tas pats kas pacilāts noskaņojums un jautrība. Piemēram, cilvēks, kas ir iedzēris par daudz, kādā brīdī var justies ļoti jautri. Taču, kad reibums ir pārgājis, viņš var atskārst, ka viņa problēmas nekur nav pagaisušas, un smiekli viņam vairs nenāk. Viņa īslaicīgā līksmība nebija patiess prieks. (Sal. Pam. 14:13.)

Patiess prieks ir sirds stāvoklis. Viens no vārda ”prieks” skaidrojumiem ir ”jūtas, ko izraisa kaut kas labs vai tā gaidas”. Šāds prieks ir noturīgs — mēs varam to saglabāt neatkarīgi no tā, vai apstākļi, kādus pieredzam, ir labvēlīgi vai ne. (1. Tes. 1:6.) Cilvēks var par kaut ko raizēties, tomēr joprojām just prieku savā sirdī. Piemēram, apustuļi tika nopērti par to, ka viņi sludināja par Kristu. Tomēr viņi ”aizgāja no sinedrija, priecādamies, ka ir atzīti par cienīgiem ciest negodu viņa vārda dēļ”. (Ap. d. 5:40, 41.) Ir skaidrs, ka viņi nepriecājās par to, ka bija nopērti. Būdami Dieva kalpi, viņi izjuta patiesu prieku, jo bija saglabājuši uzticību viņam.

Šāds prieks neiedzimst, un tas arī neveidojas pats no sevis. Tas ir tāpēc, ka patiess prieks ir viens no Dieva svētā gara augļiem. Ar Dieva gara palīdzību mēs varam veidot sevī Dievam tīkamu personību — ”jauno cilvēku” —, kuru raksturo prieks. (Efes. 4:24; Gal. 5:22.) Attīstot prieku, mēs spējam sekmīgāk tikt galā ar dzīves grūtībām.

Jehova bija vēlējies uz zemes redzēt labus apstākļus, nevis bēdas un grūtības, kā tas ir mūsdienās. Tomēr citu ļaunie darbi nav laupījuši Jehovam prieku. Bībelē ir teikts: ”Pie viņa mīt prieks un varenība!” (1. Laiku 16:27, LB-2012.) Turklāt Jehovas ”sirds priecājas” par labajiem darbiem, ko paveic viņa kalpi. (Sal. Pam. 27:11.)

Mēs varam mācīties no Jehovas un pārlieku neraizēties, ja kaut kas nenotiek tā, kā esam gaidījuši. Mums nav jāzaudē prieks — mēs varam domāt par visu labo, kas mums  jau ir, un pacietīgi gaidīt labo, ko pieredzēsim nākotnē. *

To, kā saglabāt prieku nelabvēlīgos apstākļos, var mācīties arī no daudziem cilvēkiem, par kuriem stāstīts Bībelē. Piemēram, Ābrahāms saskārās ar grūtībām, kuru cēlonis bija citu cilvēku rīcība, un reizēm viņš pat pieredzēja situācijas, kurās bija apdraudēta viņa dzīvība. (1. Moz. 12:10—20; 14:8—16; 16:4, 5; 20:1—18; 21:8, 9.) Tomēr viņš saglabāja iekšēju prieku. Kā viņš to spēja? Viņš skaidri turēja prātā cerību dzīvot jaunajā pasaulē Mesijas valdīšanas laikā. (1. Moz. 22:15—18; Ebr. 11:10.) Jēzus teica: ”Jūsu tēvs Ābrahāms līksmoja, cerēdams ieraudzīt manu dienu.” (Jāņa 8:56.) Mēs varam līdzināties Ābrahāmam, domājot par prieku, kas mūs gaida nākotnē. (Rom. 8:21.)

Līdzīgi Ābrahāmam, arī Pāvils un viņa biedrs Sīla turēja prātā Dieva solījumus. Viņiem bija stipra ticība, un viņi nezaudēja prieku pat tad, kad pieredzēja nepatīkamus notikumus. Piemēram, pēc kādas reizes, kad viņi bija nežēlīgi sisti un iemesti cietumā, viņi ”nakts vidū.. lūdza Dievu un dziedāja viņam slavas dziesmas”. (Ap. d. 16:23—25.) Cerība uz nākotni Pāvilam un Sīlam deva prieku un spēku izturēt. Turklāt viņu prieku vairoja apziņa, ka viņi cieš Kristus vārda dēļ. Mēs varam līdzināties Pāvilam un Sīlam, turot prātā, ko labu dod mūsu uzticīgā kalpošana Dievam. (Filip. 1:12—14.)

Arī mūsdienās starp mūsu ticības biedriem ir daudzi, kas ir saglabājuši prieku, pat pieredzot lielas grūtības. Piemēram, 2013. gada novembrī pār Filipīnu centrālo daļu brāzās postošais taifūns Haijans. Vairāk nekā 1000 Jehovas liecinieku ģimenes zaudēja savas mājas. Džordžs, kura māja Taklobanas pilsētā tika pilnībā nopostīta, sacīja: ”Par spīti tam, kas notika, brāļi jūtas laimīgi. Man ir grūti izteikt prieku, ko jūtam.” Arī mēs varam saglabāt prieku lielās grūtībās, ja ar pateicību pārdomājam, ko Jehova ir darījis mūsu labā. Kādi vēl mums ir iemesli priekam?

Pats būtiskākais iemesls priekam ir mūsu ciešās attiecības ar Dievu. Mēs pazīstam Visuma Augstāko valdnieku. Viņš ir mūsu Tēvs, Dievs un Draugs. (Ps. 71:17, 18.)

Mēs esam pateicīgi, ka viņš mums ir dāvājis dzīvību un spēju baudīt dzīvi. (Sal. Māc. 3:12, 13.) Tā kā Jehova mūs ir vilcis pie sevis, mēs varam saprast, kāda ir viņa griba un kā mums jādzīvo. (Kol. 1:9, 10.) Tas mūsu dzīvei ir piešķīris patiesu jēgu. Turpretī lielākā daļa cilvēku nezina, kāda ir dzīves jēga. Šis kontrasts ir uzsvērts Pāvila vārdos: ”Bet ir tā, kā rakstīts: ”Ko acs nav redzējusi, ko auss nav dzirdējusi un kas cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl.” Jā, mums Dievs to ir atklājis ar savu garu.” (1. Kor. 2:9, 10.) Tiešām, iespēja iegūt zināšanas par Jehovas gribu un viņa nodomu mums var sagādāt lielu prieku!

Jehova mūsu labā ir izdarījis vēl kaut ko īpašu. Viņš ir parūpējies par to, lai mēs varētu saņemt grēku piedošanu. (1. Jāņa 2:12.) Savā žēlsirdībā viņš mums ir devis cerību dzīvot jaunajā pasaulē, kas drīz tiks izveidota uz zemes. (Rom. 12:12.) Viņš mums ir devis ticības biedrus, kas mūs var stiprināt. (Ps. 133:1.) Turklāt, kā ir apliecināts Bībelē, Jehova mūs sargā no Sātana un viņa dēmoniem. (Ps. 91:11.) Ja pārdomāsim visu, ko Jehova mūsu labā ir darījis un dara, mūsu prieks vairosies. (Filip. 4:4.)

Jēzus sacīja: ”To es jums esmu teicis, lai jūs pilnībā izjustu prieku, kāds ir man.” (Jāņa 15:11.) Šie vārdi norāda, ka mūsu prieks var augt. Prieku var salīdzināt ar ugunskuru. Lai uguns tajā degtu spoži, tam jāpiemet malka. Lai vairotu savu prieku, mums ir jāstiprina savs garīgums. Paturēsim prātā, ka prieks ir svētā gara auglis. Tātad, ja mēs pastāvīgi lūgsim Jehovam svēto garu, lasīsim un pārdomāsim viņa gara iedvesmotos Rakstus, mūsu prieks augs. (Ps. 1:1, 2; Lūk. 11:13.)

Mēs varam vairot prieku, arī esot aizņemti darbos, kas iepriecina Jehovu. (Ps. 35:27; 112:1.) Bībelē ir izteikts mudinājums: ”Bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam!” (Sal. Māc. 12:13.) No šiem vārdiem izriet, ka mēs esam radīti, lai pildītu Dieva gribu. Tāpēc ir pilnīgi dabiski, ka Jehovas gribas pildīšana mums sniedz vislielāko prieku dzīvē. *

Attīstot prieku, kas ir svētā gara auglis, mēs iegūsim daudz vairāk nekā tikai iekšēju labsajūtu. Piemēram, ar prieku kalpojot mūsu debesu Tēvam Jehovam pat grūtībās, mēs vēl lielākā mērā iepriecināsim viņa sirdi. (5. Moz. 16:15; 1. Tes. 5:16—18.) Turklāt, ja izjutīsim patiesu prieku, mēs nepadosimies materiālistiskam dzīvesveidam. Tieši pretēji, mēs būsim gatavi nest arvien lielākus upurus Dieva valstības labā. (Mat. 13:44.) Kad mēs redzēsim, kādi tam ir ieguvumi, mūsu prieks vairosies un mēs jutīsimies apmierināti ar dzīvi. Bez tam mūsu labie darbi vairos citu cilvēku prieku. (Ap. d. 20:35; Filip. 1:3—5.)

”Ja cilvēks ir priecīgs un apmierināts ar dzīvi, ir lielāka iespēja, ka viņam būs laba veselība,” izanalizējis virkni pētījumu veselības jomā, rakstīja kāds socioloģijas profesors no Nebraskas universitātes (ASV). Viņa secinājums saskan ar Bībelē teikto: ”Priecīga sirds dziedina vainas.” (Sal. Pam. 17:22.) Ja mēs vairosim savu prieku, mums, visticamāk, būs labāka veselība.

Kaut arī mēs dzīvojam raižpilnā laikā, mēs varam attīstīt patiesu un noturīgu prieku. Kad mēs lūdzam Dievu un iedziļināmies viņa Rakstos, mēs saņemam svēto garu, kas vairo mūsu prieku. Mūsu prieks aug arī tad, ja mēs pārdomājam, kādas svētības esam saņēmuši, sekojam citu ticībai un cenšamies pildīt Dieva gribu. Tā rīkojoties, mēs varam izjust, cik patiesi ir vārdi, kas lasāmi 64. psalma 11. pantā: ”Taisnais priecāsies par To Kungu un atradīs pie Viņa glābiņu.”