Kā radās sinagogas?

VĀRDS ”sinagoga” ir cēlies no grieķu valodas vārda, kas nozīmē ”sapulce” vai ”sapulcēšana”. Tas ir piemērots nosaukums, jo ebreju kopienās sinagogas jau kopš seniem laikiem bija vietas, kur cilvēki pulcējās, lai mācītos un pielūgtu Dievu. Ebreju rakstos sinagogas nav minētas ne reizi, bet no Grieķu rakstiem ir skaidri redzams, ka pirmajā gadsimtā šādas pulcēšanās vietas jau pastāvēja.

Lielākā daļa speciālistu uzskata, ka sinagogu aizsākums meklējams laikā, kad ebreji atradās trimdā Babilonijā. Enciklopēdijā Encyclopaedia Judaica ir skaidrots: ”Trimdinieki, palikuši bez sava tempļa, atrazdamies svešā zemē un pieredzēdami grūtības, juta vajadzību pēc mierinājuma, tāpēc laiku pa laikam, visdrīzāk sabata dienās, pulcējās kopā un lasīja Svētos Rakstus.” Pēc atbrīvošanas no gūsta ebreji acīmredzot turpināja sapulcēties, lai lūgtu Dievu un lasītu viņa Rakstus, un visur, kur viņi apmetās uz dzīvi, viņi dibināja sinagogas.

Pirmajā gadsimtā sinagogas jau bija kļuvušas par reliģiskiem un sabiedriskiem centriem ebreju kopienās, kas mita pie Vidusjūras, Tuvajos austrumos, kā arī pašā Izraēlā. ”Tā [sinagoga] bija vieta, kur mācīties, ieturēt svētās maltītes, noturēt tiesas sēdes, ziedot līdzekļus ebreju kopienas vajadzībām, kā arī rīkot politiskas un sabiedriskas sapulces,” stāsta Jeruzālemes Ebreju universitātes profesors Lī Levins. Viņš piebilst: ”Galvenais tajās, protams, bija reliģiskā darbība.” Tāpēc nav pārsteidzoši, ka Jēzus bieži devās uz sinagogām. (Marka 1:21; 6:2; Lūk. 4:16.) Tur viņš mācīja un uzmundrināja tos, kas bija klāt. Pēc tam, kad tika izveidota kristiešu draudze, līdzīgi arī apustulis Pāvils bieži sludināja sinagogās. Tie, kurus interesēja garīgi jautājumi, parasti apmeklēja sinagogu. Tāpēc, ierodoties kādā pilsētā, Pāvils nereti vispirms devās uz sinagogu un sludināja tur. (Ap. d. 17:1, 2; 18:4.)