Es esmu dzimis Anglijā 1939. gada sākumā. Mani vecāki bija uzzinājuši patiesību 20. gadsimta 20. gados, kad viņi vēl nebija precējušies. Viņi mani jau no mazotnes ņēma līdzi uz sapulcēm. Man patika teokrātiskā kalpošanas skola, un es vēl šobaltdien atceros savu pirmo uzdevumu. Man bija tikai seši gadi, un man bija jānostājas uz kastes, lai mans deguns sniegtos pāri oratora pultij. Es, protams, ļoti uztraucos, skatoties uz pieaugušajiem zālē.

Lai es varētu sludināt, tētis man iedeva kartīti, uz kuras bija uzrakstījis vienkāršu tekstu. Man bija astoņi gadi, kad es pirmo reizi sludināju viens pats. Kādas mājas iedzīvotājs, izlasījis manu kartīti, tūlīt pat paņēma piedāvāto grāmatu ”Jānotiek tā, ka Dievs ir patiess”. Es biju tādā sajūsmā, ka jozu pie tēta uz otru ielas galu, lai to pastāstītu. Gan sludināšana, gan sapulces man sagādāja prieku un rosināja manī vēlēšanos kalpot Jehovam pilnu slodzi.

Tētis sāka abonēt Sargtorni personiski man, un tas man palīdzēja dziļi iemīlēt Bībeles patiesību. Es ar lielu nepacietību gaidīju katru numuru un, tiklīdz saņēmu, tūlīt izlasīju. Mana ticība Jehovam aizvien nostiprinājās, un galu galā es devu solījumu viņam kalpot.

1950. gadā tētis, mamma un es devāmies uz Ņujorku (ASV), lai apmeklētu kongresu ”Teokrātijas pieaugums”. 3. augustā, kas bija ceturtdiena, kongresa dienas tēma bija ”Misionāru diena” un bija paredzēta kristīšanās. Ar kristīšanās runu uzstājās brālis Kerijs Bārbers, kas vēlāk kļuva par Vadošās padomes locekli, un arī es biju to vidū, kas  vēlējās kristīties. Runas beigās, piecēlies kājās, uz abiem oratora jautājumiem es atbildēju ar pārliecinošu ”jā”. Lai gan man bija tikai 11 gadu, es sapratu, ka esmu spēris ļoti nozīmīgu soli. Taču man bija bail kāpt iekšā baseinā, kur bija paredzēta kristīšanās, jo es nepratu peldēt. Lai mani iedrošinātu, līdz pat baseinam mani pavadīja tēvocis. Mani kristīja tik ātri, ka manas kājas pat nenolaidās līdz baseina dibenam: brāļi mani veikli padeva cits citam, tad kāds brālis mani kristīja, bet cits izcēla no ūdens. Kopš tās svarīgās dienas es allaž esmu izjutis, ka Jehova nolīdzina manas takas.

Es vēlējos pēc skolas beigšanas kļūt par pionieri, bet skolotāji mani mudināja mācīties augstskolā, un viņu ietekmē es iestājos universitātē. Tomēr drīz vien es aptvēru, ka nevarēšu saglabāt stipru ticību un vienlaikus mācīties ar pilnu atdevi, tāpēc izlēmu pamest mācības. Es vērsos lūgšanā pie Jehovas un uzrakstīju iesniegumu par to, ka pēc pirmā kursa izstāšos no augstskolas. Pilnībā paļaudamies uz Jehovu, es uzreiz kļuvu par pionieri.

Es uzsāku pilnas slodzes kalpošanu 1957. gada jūlijā Velingboro pilsētā. Es biju lūdzis, lai Londonas Bētele man ieteiktu kādu pieredzējušu brāli, pionieri, ar ko es varētu sadarboties. Tā par manu sludināšanas partneri kļuva Berts Veizijs, un es no viņa daudz ko iemācījos. Viņš bija dedzīgs sludinātājs, un viņš palīdzēja arī man kļūt par uzcītīgu sludinātāju. Velingboro draudzē bez Berta un manis bija vēl tikai sešas māsas, visas jau gados, līdz ar to man bija iespēja bieži atbildēt uz jautājumiem sapulcēs. Tāpēc es tām rūpīgi gatavojos, un mana ticība un paļāvība uz Jehovu nostiprinājās vēl vairāk.

Neilgu laiku es pavadīju ieslodzījumā, jo atteicos pildīt militāro dienestu. Drīz pēc tam es iepazinos ar speciālo pionieri, vārdā Barbara, un 1959. gadā mēs apprecējāmies. Mēs bijām gatavi sludināt jebkurā vietā, uz kurieni mūs norīkos, un mūs aizsūtīja uz Anglijas ziemeļrietumu grāfisti Lankašīru. 1961. gada janvārī mani uzaicināja uz mēnesi ilgiem valstības kalpošanas kursiem, kas tika organizēti Londonas Bētelē. Man par lielu pārsteigumu, pēc kursu beigšanas mani iecēla par ceļojošo pārraugu. Divas nedēļas Birmingemā mani mācīja kāds rajona pārraugs ar lielu pieredzi, un Barbara drīkstēja man pievienoties. Pēc tam mēs abi sākām apmeklēt draudzes Lankašīrā un Češīrā.

1962. gada augustā, kad mums bija atvaļinājums, mēs saņēmām vēstuli no Londonas Bēteles. Tai bija pievienotas iesnieguma veidlapas mācībām Gileādas skolā. Mēs lūdzām vadību Jehovam, pēc tam aizpildījām veidlapas un nekavējoties nosūtījām Bētelei, kā bija prasīts. Piecus mēnešus vēlāk mēs jau bijām ceļā uz Ņujorku, lai Bruklinas  Bētelē desmit mēnešu garumā saņemtu teokrātisku izglītību. Mēs tikām iekļauti Gileādas skolas 38. grupā.

Gileādas skolā mēs padziļinājām zināšanas par Bībeli un Dieva organizāciju un vairāk uzzinājām par mūsu brāļiem un māsām dažādās zemēs. Tā kā mums ar Barbaru bija tikai nedaudz pāri divdesmit gadiem, mēs daudz ko mācījāmies no pārējiem grupasbiedriem. Mums, studentiem, bija arī jāstrādā Bētelē, un es ļoti priecājos par iespēju ik dienu sadarboties ar Fredu Rasku — vienu no Gileādas pasniedzējiem. Es joprojām atceros, ka viņš bieži uzsvēra, cik svarīgi ir dot tikai tādus padomus, kas pilnībā ir balstīti uz Bībeli. Gileādas skolā lekcijas lasīja daudzi pieredzējuši brāļi, to vidū Neitans Nors, Frederiks Frencs un Karls Kleins. Mūs visus dziļi iespaidoja, cik pazemīgs bija brālis Aleksandrs Makmilans, kas mums stāstīja par to, kā Jehova vadīja savu tautu grūtajā periodā no 1914. gada līdz 1919. gada pirmajai pusei.

Kad mācības tuvojās beigām, brālis Nors mums ar Barbaru paziņoja, ka mēs tiksim nosūtīti uz Āfrikas valsti Burundiju. Mēs aizsteidzāmies uz Bēteles bibliotēku, lai jaunākajā Jehovas liecinieku gadagrāmatā noskaidrotu, cik sludinātāju ir Burundijā. Bet tādas informācijas nebija! Mēs sapratām, ka dosimies uz teritoriju, kur vēl nav sludināts. Jāsaka, mēs arī visai maz zinājām par Āfriku. Pakrūtē sāka kņudināt, bet pēc karstas lūgšanas mūsu uztraukums norima.

Burundijā mums pavērās pavisam citāda pasaule. Mums bija jāaprod ar citu klimatu, jāpielāgojas citai kultūrai un jāmācās jauna valoda, proti, franču. Turklāt steidzami bija jāatrod pastāvīga dzīvesvieta, bet izrādījās, ka tas nav viegli. Divas dienas pēc ierašanās Burundijā pie mums iebrauca Gileādas grupasbiedrs Harijs Arnots — viņš devās atpakaļ uz Zambiju. Harijs mums palīdzēja atrast piemērotu dzīvokli. Diemžēl drīz varas iestādēs mēs sākām izjust naidīgu attieksmi, jo ierēdņi par Jehovas lieciniekiem neko nezināja. Bijām jau iejutušies Burundijā, kad mūs informēja, ka drīkstēsim palikt valstī tikai tad, ja saņemsim darba atļauju. Mēs bijām spiesti braukt prom, un mūs nosūtīja uz Ugandu.

 Mēs nedaudz raizējāmies, ka mums nav vīzas, tomēr devāmies uz Ugandu un atstājām visu Jehovas ziņā. Mums nāca palīgā kāds kanādiešu brālis, kas savulaik pats bija pārcēlies uz Ugandu, lai tur sludinātu, — viņam izdevās izskaidrot mūsu apstākļus imigrācijas ierēdnim, un mums atļāva apmesties Ugandā un nokārtot uzturēšanās atļauju tuvāko mēnešu laikā. Pēc šāda notikumu pavērsiena mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka Jehova ir ar mums.

Situācija Ugandā krasi atšķīrās no Burundijas. Bībeles vēsts te jau tika sludināta, lai gan visā valstī bija tikai 28 Jehovas liecinieki, un plaši tika lietota angļu valoda. Bet mēs drīz sapratām, ka tad, ja vēlamies redzēt savu Bībeles skolnieku garīgo izaugsmi, mums jāapgūst vismaz viena no vietējām valodām. Tā kā mēs bijām sākuši sludināt Kampalā un tās apkaimē, kur daudzi runāja lugandā, mēs izlēmām mācīties šo valodu. Pagāja vairāki gadi, līdz mēs sākām runāt tekoši, taču pūles nebija veltas. Mēs spējām Bībeles skolniekiem labāk palīdzēt garīgā ziņā, bet viņi varēja brīvi runāt ar mums un atklāti paust savas domas.

Mums bija prieks, ka pazemīgi cilvēki atsaucās uz Bībeles vēsti. Bet tad mēs negaidīti saņēmām kādu uzdevumu, kas bija saistīts ar ceļošanu pa Ugandu un kas mūsu prieku tikai vairoja. Pēc Kenijas filiāles norādījumiem mēs devāmies daudzos ”safari” — braucām pa valsti, meklējot vietas, uz kurieni būtu derīgi sūtīt speciālos pionierus. Ugandieši pret mums bija ļoti viesmīlīgi. Ne vienu reizi vien mūs sirsnīgi uzņēma un pamieloja ļaudis, kas nekad nebija sastapuši Jehovas lieciniekus.

Pēc tam pienāca kārta citiem ceļojumiem. Man bija jāapmeklē Seišelu salas, kas atrodas Indijas okeānā. Lai tur nokļūtu, vispirms no Kampalas divas dienas bija jābrauc ar vilcienu līdz Kenijas ostas pilsētai Mombasai, kur bija jāpārsēžas kuģī, ar ko varēja tikt līdz salām. Sākumā es braucu viens, bet no 1965. līdz 1972. gadam man līdzi devās Barbara. Kad es pirmoreiz ierados Seišelu salās, tur darbojās tikai divi sludinātāji, bet pa šiem gadiem tur izveidojās grupa, kas vēlāk pārtapa par draudzi. Man bija jādodas arī tālos ”safari” uz Eritreju, Etiopiju un Sudānu, lai apmeklētu turienes brāļus.

Kad Ugandā notika militārs apvērsums, politiskā situācija krasi mainījās. Turpmākais laiks bija nemierīgs, un es pārliecinājos, cik gudri ir klausīt Jēzus norādījumam: ”Dodiet ķeizaram to, kas pienākas ķeizaram.” (Marka 12:17.) Piemēram, kādu dienu tika paziņots, ka visiem ārzemniekiem, kas dzīvo Ugandā, ir jāreģistrējas dzīvesvietai tuvākajā policijas iecirknī. Mēs nekavējoties to izdarījām. Pēc dažām dienām Kampalā, kad es biju kopā ar kādu citu misionāru, mūs apturēja slepenpolicisti. Mums abiem sirds krūtīs sāka dauzīties kā negudra. Policisti mūs noturēja par spiegiem un aizveda uz policijas pārvaldi. Tur mēs pastāstījām, ka esam miermīlīgi misionāri un ka esam reģistrējušies policijā, bet mūsu vārdi atlēca kā zirņi no sienas. Mūs apcietināja un aizveda uz to policijas iecirkni, kas atradās vistuvāk misionāru mājai. Bet iecirknī dežurēja policists, kas bija redzējis mūs reģistrējamies, un viņš lika mūs atbrīvot. Kāds tas bija atvieglojums!

 Saspringtas situācijas bieži veidojās pie armijas kontrolpunktiem. Reizēm karavīri, kas mūs apturēja, bija pilnīgi piedzērušies. Taču mēs ik reizi lūdzām Jehovu un tad mūs pārņēma iekšējs miers, un mums ļāva doties tālāk. Diemžēl 1973. gadā Ugandas varas iestādes visiem misionāriem lika pamest valsti.

Organizācija mūs aizsūtīja uz Rietumāfrikas valsti Kotdivuāru. Atkal lielas pārmaiņas! Jauna kultūra, visu laiku jārunā franciski, turklāt jāpielāgojas dzīvei vienā mājā ar misionāriem, kas ir atbraukuši no dažādām zemēm. Bet bija jauki redzēt, kā Jehova vada sludināšanu un kā arī šajā Āfrikas valstī pazemīgi cilvēki samērā īsā laikā kļūst par viņa kalpiem. Mēs paļāvāmies uz Jehovu, un viņš nolīdzināja mūsu takas.

Bet tad Barbarai atklāja vēzi. Mēs vairākkārt braucām uz Eiropu, lai Barbara varētu ārstēties, tomēr 1983. gadā kļuva skaidrs, ka vairs nevaram palikt Āfrikā. Tas mūs abus dziļi sarūgtināja.

Mēs sākām kalpot Londonas Bētelē. Diemžēl Barbaras slimība attīstījās, un viņa nomira. Šajā grūtajā laikā mani ļoti atbalstīja Bēteles darbinieki, jo īpaši kāds laulāts pāris, kas man palīdzēja aprast ar jauno situāciju un mudināja mani paļauties uz Jehovu. Pēc kāda laika es iepazinos ar Enu — nepilnas slodzes Bēteles palīdzi, kas bija bijusi speciālā pioniere. Mani piesaistīja viņas dziļā mīlestība pret Jehovu, un 1989. gadā mēs apprecējāmies. Kopš tā laika mēs abi kopā kalpojam Bētelē.

No 1995. līdz 2018. gadam es pildīju galvenās pārvaldes pārstāvja pienākumus, un šajā laika posmā es apmeklēju gandrīz 60 valstis. Katrā no šīm zemēm es redzēju, ka Jehova bagātīgi svētī savus kalpus, lai kādi būtu viņu apstākļi.

2017. gadā galvenās pārvaldes uzdevumā es devos uz Āfriku. Bija tik jauki, ka Ena varēja pati savām acīm ieraudzīt Burundiju, kur es jaunībā biju sludinājis! Mūs pārsteidza lielais sludinātāju skaita pieaugums šajā valstī. Ielā, kur es 1964. gadā biju sludinājis pa mājām, tagad atrodas skaista Bētele, bet visā Burundijā sludina vairāk nekā 15500 brāļu un māsu.

Savā 2018. gada braucienu plānā es ieraudzīju, ka to valstu sarakstā, kuras man jāapmeklē, ir Kotdivuāra. Es biju sajūsmā. Kad ieradāmies Kotdivuāras lielākajā pilsētā Abidžanā, es jutos kā mājās. Pēc iekārtošanās viesu numurā Bētelē es iemetu acis telefonu sarakstā, lai redzētu, kas mums dzīvo kaimiņos, un ievēroju, ka viens no mūsu kaimiņiem ir brālis Sosu. Es atcerējos, ka tajā laikā, kad vēl dzīvoju Abidžanā, brālis Sosu bija pilsētas koordinators. Taču izrādījās, ka mūsu kaimiņš bija man pazīstamā Sosu dēls, ko arī sauca Sosu.

Lai kas man ir bijis jāpieredz, Jehova vienmēr ir pildījis savu solījumu. Es esmu pārliecinājies, ka tad, ja mēs paļaujamies uz Jehovu, viņš nolīdzina mūsu takas. Mēs ar ilgām gaidām laiku, kad ceļš, pār kuru gaismu lej Jehova, mūs ievedīs jaunajā pasaulē, un mēs varēsim iet pa to mūžīgi. (Sāl. pam. 4:18.)