FILIPĪNĀS, Bagio pilsētas komerciālajā centrā, pa ielu gāja divas jaunas sievietes. Viņas pamanīja literatūras stendu, bet nepiegāja pie tā. Helēna, mūsu māsa, kas stāvēja pie stenda, viņām sirsnīgi uzsmaidīja. Abas sievietes turpināja savu ceļu, taču Helēnas siltais smaids viņām nebija palicis nepamanīts.

Vēlāk, braukdamas mājās ar autobusu, viņas pie kādas valstības zāles ieraudzīja plāksni ar uzrakstu jw.org. Viņas atcerējās, ka tie bija tie paši burti, ko viņas iepriekš bija redzējušas uz literatūras stenda. Viņas izkāpa no autobusa un apskatīja pie valstības zāles vārtiem atrodamo informāciju par draudžu sapulču laikiem.

Abas sievietes atnāca uz vienu no tuvākajām sapulcēm. Un ko viņas ieraudzīja, ienākušas valstības zālē? Tā bija Helēna. Viņas uzreiz saprata, ka tā ir tā pati sieviete ar sirsnīgo smaidu. ”Redzot, ka viņas nāk pie manis,” teica Helēna, ”es sāku nedaudz uztraukties. Es nodomāju, ka, iespējams, kaut ko esmu izdarījusi nepareizi.” Bet šīs sievietes Helēnai paskaidroja, kas bija noticis.

Jaunajām sievietēm patika gan sapulce, gan brāļu un māsu sabiedrība, un valstības zālē viņas jutās kā mājās. Pēc sapulces, redzēdamas, ka citi uzkopj zāli, viņas jautāja, vai arī viņas nevar palīdzēt. Viena no šīm sievietēm vairs nedzīvo Filipīnās. Bet otra sāka apmeklēt sapulces un mācīties Bībeli — tas viss, pateicoties vienam smaidam!