1. Kādās situācijās mēs varam saņemt padomus, un kāpēc mums tie ir nepieciešami?

 LAIKU pa laikam mums visiem ir vajadzīgi padomi. Reizēm mēs paši lūdzam padomu kādam, kam uzticamies. Taču var notikt arī tā, ka ar mums vēlas parunāt kāds kristietis, kuru uztrauc tas, ka grasāmies ”spert kļūmīgu soli”, ko mums vēlāk var nākties rūgti nožēlot. (Gal. 6:1.) Bet, ja esam izdarījuši kādu nopietnu pārkāpumu, mēs varam saņemt padomu aizrādījuma veidā. Lai kāds būtu iemesls, kāpēc mēs saņemam padomu, ir gudri to uzklausīt. Tas mums noteikti nāks par labu un var pat izglābt dzīvību. (Sāl. pam. 6:23.)

2. Kāpēc ir jāuzklausa padomi, kā izriet no Sālamana pamācībām 12:15?

² Tēmas pantā izskan mudinājums ”ieklausīties gudro vārdos”. (Sāl. pam. 22:17.) Nav tāda cilvēka, kas zinātu pilnīgi visu. Vienmēr atradīsies kāds, kam ir vairāk zināšanu un lielāka pieredze nekā mums. (Nolasīt Sālamana pamācības 12:15.) Ja mēs uzklausām padomu, tas liecina par mūsu pazemību. Šāda rīcība parāda, ka mēs apzināmies savu spēju robežas un saprotam, ka mums ir nepieciešama palīdzība, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Jehova iedvesmoja gudro ķēniņu Sālamanu uzrakstīt šādu atziņu: ”Ja ir daudz padomdevēju, plāni izdodas.” (Sāl. pam. 15:22.)

3. Kā mēs varam saņemt padomus?

³ Padomus mēs varam saņemt dažādos veidos, piemēram, tos mums var dot kāds personiski. Draudzes vecākais vai cits garīgi nobriedis kristietis mums var norādīt uz kādu trūkumu. Ja kāds aiz mīlestības mums dod uz Bībeli balstītu padomu, mums tas būtu jāuzklausa un jāliek lietā. Tā mēs parādītu, ka esam pateicīgi par šo padomu. Taču padomus var saņemt arī citādi — piemēram, kad lasām  Bībeli vai mūsu literatūru. Varbūt mēs izlasām kaut ko tādu, kas liek izvērtēt mūsu rīcību vai domāšanu un veikt nepieciešamās izmaiņas. (Ebr. 4:12.)

4. No kā, saskaņā ar Pulcētāja 7:9, mums ir jāsargās?

⁴ Mums var būt grūti ņemt vērā padomu, ko mums kāds dod personiski. Mēs pat varam apvainoties. Kāpēc tā notiek? Kaut arī mēs atzīstam, ka esam nepilnīgi, nav viegli, ja mums norāda uz konkrētu trūkumu. (Nolasīt Pulcētāja 7:9.) Mēs varam sākt taisnoties, apšaubīt padomdevēja motīvus vai apvainoties par veidu, kā padoms tika dots. Mēs pat varētu sašust: ”Ar kādām tiesībām viņš man aizrāda? Lai paskatās pats uz sevi!” Un, ja padoms mums nepatīk, var gadīties, ka mēs to atraidām un meklējam ausīm tīkamāku padomu.

5. Kas ir apskatīts šajā rakstā?

⁵ Rakstā ir pievērsta uzmanība dažiem Bībelē minētiem cilvēkiem, kas atraidīja padomus, kā arī dažiem, kas tos uzklausīja. Vēl ir apskatīts, kas mums palīdzēs ņemt vērā padomus un kāpēc ir gudri tā rīkoties.

6. Kāpēc gadījums ar Rehabeāmu ir ļoti pamācošs?

⁶ Atcerēsimies, kā rīkojās Rehabeāms. Kad viņš kļuva par izraēliešu ķēniņu, viņa pavalstnieki vērsās pie viņa ar kādu lūgumu. Izraēlieši vēlējās, lai Rehabeāms atvieglotu ”grūto kalpību un smago jūgu”, ko tiem bija uzlicis viņa tēvs Sālamans. Lai izlemtu, kā atbildēt tautai, Rehabeāms ”prasīja padomu vecajiem vīriem”, un tas bija slavējami. Viņi ieteica piekāpties tautai, paskaidrodami, ka tādā gadījumā tauta vienmēr atbalstīs ķēniņu. (1. Ķēn. 12:3—7.) Pēc visa spriežot, Rehabeāmu šis ieteikums neapmierināja, tāpēc viņš vērsās pie vienaudžiem. Tie bija vīri vecumā ap 40 gadiem, tātad viņiem bija zināma dzīves pieredze. (2. Laiku 12:13.) Taču viņi deva sliktu padomu. Viņi ieteica tautas smagajam jūgam ”pielikt vēl klāt”. (1. Ķēn. 12:8—11.) Saņēmis divus tik pretrunīgus ieteikumus, Rehabeāms būtu varējis lūgt, lai Jehova viņam palīdz saprast, kuram padomam sekot. Taču viņš tā nedarīja — viņš pats izlēma ņemt vērā gados jaunāko vīriešu padomu, jo tas viņam patika. Šī lēmuma dēļ smagi cieta kā Rehabeāms, tā visa tauta. Arī mēs reizēm saņemam padomu, kas mums neiet pie sirds. Bet, ja tas ir balstīts uz Dieva Rakstiem, mums jārīkojas saskaņā ar to.

7. Ko mēs varam mācīties no notikuma ar ķēniņu Usiju?

⁷ Vēl viens cilvēks, kas noraidīja padomu, bija ķēniņš Usija. Viņš iegāja tajā tempļa daļā, kur drīkstēja ieiet tikai priesteri, un grasījās dedzināt kvēpināmo. Jehovas priesteri viņam teica: ”Tev, Usija, nepienākas dedzināt kvēpināmo Jehovam! Kvēpināmo drīkst dedzināt vienīgi iesvētīti priesteri.” Ja Usija pazemīgi būtu uzklausījis padomu un nekavējoties izgājis no tempļa, Jehova, iespējams, viņam būtu piedevis. Taču Usija ”aizsvilās dusmās”. Kāpēc viņš atraidīja padomu? Acīmredzot Usija domāja, ka, būdams ķēniņš, viņš drīkst darīt, ko vien vēlas. Bet Jehova tā neuzskatīja. Usija savas augstprātīgās rīcības dēļ kļuva spitālīgs un tāds palika līdz pat  savai nāvei. (2. Laiku 26:16—21.) Notikums ar Usiju liecina, ka tad, ja cilvēks atraida uz Bībeli balstītu padomu, viņš zaudē Jehovas labvēlību, un nav nozīmes, cik svarīgus pienākumus viņš pilda.

8. Kāda bija Ījaba attieksme pret padomiem?

⁸ Pretstatā iepriekšminētajiem cilvēkiem, citi senatnē dzīvojuši Dieva kalpi uzklausīja padomus, un tāpēc Dievs pret viņiem bija labvēlīgs. Viens no šādiem cilvēkiem bija Ījabs. Kaut arī viņš bija dievbijīgs, viņš nebija pilnīgs cilvēks. Pieredzējis nelaimes citu pēc citas, viņš izteica dažus aplamus apgalvojumus. Tāpēc Ēlihus un Jehova viņu pamācīja. Kāda bija Ījaba attieksme? Viņš pazemīgi ņēma vērā padomus. Ījabs atzina: ”Patiešām, es runāju par to, ko nesapratu,” — un piebilda: ”Es ņemu atpakaļ savus vārdus, savu vainu nožēloju putekļos un pelnos.” Jehova svētīja Ījabu par viņa pazemību. (Īj. 42:3—6, 12—17.)

9. Ko mēs varam mācīties no Mozus?

⁹ Vēl viens labs piemērs ir Mozus. Reiz viņš izdarīja nopietnu kļūdu — viņš zaudēja savaldību un tautas priekšā nepagodināja Jehovu. Tāpēc Jehova viņam liedza ieiet Apsolītajā zemē. (4. Moz. 20:1—13.) Kad Mozus, sarūgtināts par šo lēmumu, lūdza, lai Jehova pārdomātu, Jehova viņam sacīja: ”Nerunā vairs ar mani par to!” (5. Moz. 3:23—27.) Mozus nesadusmojās. Viņš vairs neiebilda pret Jehovas lēmumu, un Jehova ļāva Mozum arī turpmāk vadīt izraēliešu tautu. (5. Moz. 4:1.) Ja ir runa par padomu uzklausīšanu, mēs varam mācīties gan no Ījaba, gan no Mozus. Ījabs nesāka taisnoties, un viņš bija gatavs mainīt savu viedokli. Savukārt Mozus turpināja uzticīgi pildīt Jehovas gribu arī pēc tam, kad Jehova viņam bija liedzis ieiet Apsolītajā zemē. Tātad viņš bija ņēmis vērā Jehovas teikto.

10. a) Ko mēs gūstam, ja ņemam vērā padomus, kā izriet no Sālamana pamācībām 4:10—13? b) Kā ir rīkojušies daudzi mūsu ticības biedri, kam ir doti padomi?

¹⁰ Mēs daudz ko gūstam, ja sekojam tādu dievbijīgu cilvēku priekšzīmei, kādi bija Ījabs un Mozus. (Nolasīt Sālamana pamācības 4:10—13.) Tā ir darījuši daudzi mūsu ticības biedri. Lūk, ko par kādu padomu teica Emanuels b, kristietis, kas dzīvo Kongo Demokrātiskajā Republikā: ”Garīgi nobrieduši brāļi manā draudzē pamanīja, ka es grasos spert kļūmīgu soli, un centās man palīdzēt. Es uzklausīju viņu padomu un tāpēc izvairījos no lielām problēmām.” Kanādā kāda pioniere, vārdā Megana, sacīja: ”Padomi, kas man ir doti, man ne vienmēr ir patikuši, bet jāatzīst — tie ir bijuši aktuāli.” Savukārt Marko, kas dzīvo Horvātijā, teica: ”Es zaudēju iespēju pildīt īpašus pienākumus draudzē, taču es saprotu, ka tad, ja brāļi mani nebūtu pamācījuši, es nebūtu atguvis labas attiecības ar Jehovu.”

11. Ko saprata brālis Karls Kleins?

¹¹ Labs piemērs bija arī brālis Karls Kleins, kurš ilgus gadus bija Vadošās padomes loceklis. Stāstot par savu dzīvi, viņš pieminēja gadījumu, kad brālis Džozefs Raterfords, ar kuru viņi bija labi draugi, viņam par kaut ko stingri aizrādīja. Brālis Kleins atzina, ka sākumā  viņš mazliet apvainojās. Viņš stāstīja: ”Nākamreiz, kad mēs satikāmies, brālis Raterfords priecīgi uzsauca: ”Sveiks, Karl!” Bet es, joprojām juzdamies aizskarts, tikai nomurmināju kaut ko pretī. Raterfords teica: ”Karl, uzmanies! Sātans tevi grib notvert.” Apmulsis es atteicu: ”Viss kārtībā, brāli Raterford!” Bet viņš saprata, ka tā gluži nav, un brīdināja vēlreiz: ”Labi, labi, bet uzmanies! Sātans tevi grib notvert.” Viņam bija taisnība. Ja paturam sevī aizvainojumu pret kādu brāli, it sevišķi tad, ja viņš ir pateicis kaut ko tādu, ko viņam bija tiesības teikt.., mēs dodamies taisnā ceļā Sātana slazdos.” c (Efes. 4:25—27.) Brālis Kleins ņēma vērā Raterforda padomu, un viņi palika labi draugi.

12. Kāpēc pazemība palīdz uzklausīt padomus? (Psalms 141:5.)

¹² Kas palīdz uzklausīt padomus? Mums ir jābūt pazemīgiem un jāpatur prātā, ka mēs esam nepilnīgi cilvēki un reizēm rīkojamies nesaprātīgi. Kā bija minēts iepriekš, Ījabam bija izveidojušies daži aplami uzskati. Bet vēlāk viņš mainīja savu domāšanu, un Jehova viņu svētīja. Kas viņam palīdzēja mainīt domāšanu? Tā bija pazemība. Par Ījaba pazemību liecināja tas, ka viņš uzklausīja Ēlihus padomus, lai gan Ēlihus bija krietni jaunāks par viņu. (Īj. 32:6, 7.) Pazemība palīdzēs arī mums rīkoties saskaņā ar padomiem, turklāt pat tad, ja mums šķitīs, ka tie nav vietā, vai arī ja tos dos kāds, kas ir jaunāks par mums. Kāds draudzes vecākais, kas dzīvo Kanādā, teica: ”Mēs neredzam sevi no malas. Kā mēs varētu garīgā ziņā augt, ja neviens mums neko neieteiktu?” Kuram no mums gan nevajadzētu vēl vairāk izkopt gara augļus vai kaut ko uzlabot kristīgajā kalpošanā? (Nolasīt Psalmu 141:5.)

13. Kā mums jāraugās uz padomiem?

¹³ Uzskatīsim padomus par Dieva mīlestības izpausmi. Jehova vēlas, lai mums klātos labi. (Sāl. pam. 4:20—22.) Kad viņš mūs pamāca ar savu Rakstu, kristīgās literatūras vai garīgi nobriedušu ticības biedru starpniecību, viņš mums apliecina mīlestību. ”Dievs to dara mūsu labā,” teikts Bībelē. (Ebrejiem 12:9, 10.)

14. Kam jāpievērš uzmanība, kad saņemam padomu?

¹⁴ Pievērsīsim uzmanību saturam, nevis formai. Reizēm mums var nepatikt veids, kādā mums ir dots padoms. Protams, ikvienam, kas dod padomus, ir jācenšas  tos dot tik laipni, cik vien iespējams, lai tos būtu viegli uzklausīt. d (Gal. 6:1.) Bet, ja mēs esam tie, kam tiek dots padoms, mums ir jāpievērš uzmanība tā saturam, nevis jāapvainojas par veidu, kā tas tika dots. Mums būtu jāapdomā šādi jautājumi: ”Vai teiktajā nebija sava daļa taisnības, kaut arī man likās, ka padomu varēja dot maigāk? Vai nebūtu labāk, ja es liktu lietā padomu, nevis prātotu par padomdevēja trūkumiem?” Mēs rīkotos gudri, ja ikvienā padomā censtos saskatīt kaut ko derīgu. (Sāl. pam. 15:31.)

15. Kāpēc ir vērts lūgt padomus?

¹⁵ Bībelē ir ieteikts lūgt padomus. Sālamana pamācībās 13:10 ir rakstīts: ”Tie, kas meklē padomu, ir gudri.” Cik gan patiesi ir šie vārdi! Salīdzinājumā ar tiem, kas gaida, kad viņiem kāds dos padomus, tie, kas paši tos lūdz, garīgo briedumu sasniedz ātrāk. Tātad ir vērts uzņemties iniciatīvu un lūgt padomus.

16. Kādās situācijās var lūgt padomus?

¹⁶ Kad mēs varētu lūgt padomus ticības biedriem? Lūk, dažas situācijas. 1. Kāda kristiete uzaicina pieredzējušu sludinātāju uz Bībeles nodarbību. Pēc tās viņa var pajautāt, kā viņa varētu labāk vadīt Bībeles nodarbību. 2. Kāda neprecēta kristiete grasās iegādāties jaunu apģērbu. Viņa varētu pajautāt kādas nobriedušas kristietes viedokli par plānoto pirkumu. 3. Kādam brālim ir uzticēts pirmo reizi uzstāties ar publisko runu. Viņš var palūgt kādam prasmīgam oratoram uzmanīgi klausīties viņa runu un pēc tās sniegt konstruktīvus ieteikumus. Pat tie brāļi, kas uzstājas ar runām jau daudzus gadus, rīkojas gudri, ja lūdz padomus citiem pieredzējušiem oratoriem un liek tos lietā.

17. Kāpēc noteikti ir vērts uzklausīt padomus?

¹⁷ Agri vai vēlu ikviens no mums saņems padomus — vai nu mums tos dos kāds personiski, vai arī mēs tos saņemsim citādi, piemēram, izlasīsim Bībelē vai mūsu literatūrā. Ņemsim vērā rakstā apskatītos ieteikumus! Būsim pazemīgi, pievērsīsim uzmanību padoma saturam, nevis formai un liksim lietā saņemtos padomus. Neviens no mums nepiedzimst gudrs. Bet Bībelē ir solīts, ka tad, ja mēs ”paklausīsim padomam un uzklausīsim pamācības”, mēs ”kļūsim gudri”. (Sāl. pam. 19:20.)