Es iesmējos. Mans draugs galīgi neradīja reliģioza cilvēka iespaidu! ”Vai tad tu kaut ko zini par Bībeli?” es prasīju. Sākumā viņš vilcinājās atbildēt, taču pēc brīža pateica, ka viņa māte ir Jehovas lieciniece, tāpēc viņš kaut ko zina par Bībeli. Es iedegos ziņkārē un uzstāju, lai viņš pastāsta vairāk.

Mūsu saruna ieilga līdz vēlai naktij. Draugs pastāstīja, ka Bībelē Sātans ir saukts par šīs pasaules valdnieku. (Jāņa 14:30.) Daudziem tas ir zināms jau no bērnības, bet man tas bija atklājums. Man vienmēr bija licies, ka pār pasauli valda labsirdīgs Dievs, tikai man to bija grūti prātā savienot ar visu, ko dzīvē biju redzējis. Lai arī man bija tikai 26 gadi, es biju redzējis pietiekami daudz netaisnības.

Mans tēvs bija ASV Gaisa spēku pilots. Jau no bērnības es labi zināju, ka kodolkarš ir reāls drauds — militāristi bija gatavi jebkurā brīdī ”nospiest pogu”. Mani studiju gadi pagāja Kalifornijā, un tos aizēnoja Vjetnamas karš. Es piedalījos studentu demonstrācijās. Policisti ar stekiem mūs izklīdināja un lietoja pret mums asaru gāzi. Tā koda mums acīs un kaklā, un mēs rīstīdamies un pusakli bijām spiesti bēgt. Tas bija juceklīgs laiks, un sabiedrībā valdīja dumpīgs noskaņojums. Tika slepkavoti politiķi, notika demonstrācijas, un daudzviet izcēlās nemieri. Gaisā virmoja daudz dažādu pretrunīgu ideju. Bija grūti saprast, kam ir taisnība un kam ne.

1970. gadā es dabūju darbu Aļaskas ziemeļu piekrastē un nopelnīju daudz naudas. Tad es aizlidoju uz Angliju, nopirku Londonā motociklu un bez noteikta mērķa devos uz dienvidiem. Pēc dažiem mēnešiem es sasniedzu Āfriku. Pa ceļam es biju iepazinis dažādus cilvēkus, kuri arī nebija mierā ar notiekošo un gribēja no tā visa aizbēgt.

Tā kā es biju tik daudz ko redzējis un uzzinājis, man likās loģiski, ka pār pasauli valda ļauna garīga būtne, kā teikts Bībelē. Bet es nevarēju saprast: kur tad ir Dievs?

 Drīz vien es uzzināju atbildi. Ar laiku es iepazinu daudz cilvēku, kas saglabāja uzticību Dievam dažādos apstākļos, un man ar viņiem izveidojās cieša draudzība.

Kad es atgriezos Londonā, es sazinājos ar sava drauga māti, un viņa man iedeva Bībeli. Pēc tam es devos uz Nīderlandi, un Amsterdamā uz ielas kāds Jehovas liecinieks pamanīja mani lasām Bībeli laternas gaismā. Viņš man palīdzēja saprast vairākas Bībeles mācības. Vēlāk es devos uz Dublinu, kur sameklēju Jehovas liecinieku Īrijas filiāli. Tur es iepazinos ar pieredzējušu kristieti Arturu Metjūsu. Es palūdzu, lai viņš man mācītu Bībeli.

Es līdz ausīm iegrimu Bībeles pētīšanā. Es aizrautīgi lasīju Jehovas liecinieku izdotās grāmatas un žurnālu sējumus un, protams, lasīju arī pašu Bībeli. Tas viss mani tā sajūsmināja! Draudzes sapulcēs es pamanīju, ka pat bērni spēj atbildēt uz jautājumiem, par kuriem gudri vīri bija lauzījuši galvas jau no neatminamiem laikiem, piemēram: ”Kāpēc pasaulē pastāv ļaunums? Kas ir Dievs? Kas notiek pēc nāves?” Es pavadīju laiku tikai ar Jehovas lieciniekiem. Tas bija pašsaprotami, jo es nevienu citu Īrijā nepazinu. Viņi man palīdzēja iemīlēt Jehovu.

1972. gadā es kristījos un pēc gada kļuvu par pionieri. Es biju pārcēlies uz Ziemeļīriju un pievienojies nelielai draudzei Ņūri pilsētiņā. Es īrēju akmens mājiņu lauku apvidū. Pie tās ganījās govis, un es ganāmpulka priekšā mēdzu izmēģināt savas runas. Govis bija ļoti pateicīga auditorija — gremodamas zāli, tās uzmanīgi manī klausījās. Protams, govis man nedeva nekādus padomus, taču, pateicoties tām, es iemācījos uzturēt vizuālu kontaktu ar auditoriju. 1974. gadā mani iecēla par speciālo pionieri. Es sāku sadarboties ar Naidželu Pitu, ar kuru cieši sadraudzējos.

Tajā laikā Ziemeļīriju daudzi dēvēja par ”zemi, kur spridzina un šauj”, jo bija saasinājies tā sauktais Ziemeļīrijas konflikts. Ielās risinājās bruņotas sadursmes, notika apšaudes, uzdarbojās snaiperi, un automašīnās tika ievietoti spridzekļi. Šajā konfliktā politiskas dabas jautājumi bija cieši saistīti ar reliģiskiem. Taču gan protestanti, gan katoļi atzina, ka Jehovas liecinieki ir politiski neitrāli, tāpēc mēs varējām droši sludināt. Cilvēki bieži vien zināja, kur un kad ir gaidāmas sadursmes, un mūs brīdināja, lai mēs tur nejauši neatrastos.

 Tomēr reizēm mēs nonācām bīstamās situācijās. Kādu dienu es kopā ar Denisu Kerigenu, kas arī bija pionieris, sludināju pilsētiņā, kurā nedzīvoja neviens Jehovas liecinieks un kurā mēs bijām bijuši tikai vienu reizi. Kafejnīcā kāda sieviete nosprieda, ka mēs esam nomaskējušies angļu karavīri, jo mēs runājām bez īru akcenta, un skaļi mūs apsūdzēja. Mēs nobijāmies ne pa jokam, jo zinājām, ka briesmas draud pat tad, ja kādu tur aizdomās par draudzīgu izturēšanos pret angļu karavīriem, — tāpēc vien cilvēkam varēja sašaut ceļu locītavas vai viņu nogalināt. Izgājuši uz ielas, kas bija pilnīgi tukša, mēs gaidījām autobusu un drebinājāmies no aukstuma. Tikmēr pie kafejnīcas piebrauca automašīna, kurā sēdēja divi vīrieši. Sieviete, kas mūs bija apsūdzējusi, iznāca ārā, pārmija ar viņiem dažus vārdus un ar pirkstu rādīja tieši uz mums. Pēc tam automašīna lēni pieripoja pie mums, un abi vīrieši mums uzdeva pāris jautājumu par autobusu kustības grafiku. Kad pienāca autobuss, viņi aprunājās ar vadītāju, bet mēs nedzirdējām, ko viņi runā. Citu pasažieru nebija, un mums likās, ka šie vīri norunā, kā izrēķināties ar mums, kad autobuss būs izbraucis no pilsētas. Taču nekas ļauns nenotika. Kad es kāpu laukā, es pavaicāju vadītājam: ”Vai tie puiši prasīja kaut ko par mums?” Vadītājs atbildēja: ”Es zinu, kas jūs esat, un to pateicu viņiem. Neuztraucieties! Jums neviens neuzbruks.”

1976. gadā apgabala kongresā a, kas notika Dublinā, es iepazinos ar speciālo pionieri, vārdā Paulīne Lomeksa, kas bija atbraukusi no Anglijas. Man iepatikās šī garīgi noskaņotā, pazemīgā un jaukā kristiete. Viņa un viņas brālis Rejs zināja patiesību jau no bērnības. Pēc gada mēs ar Paulīni apprecējāmies un turpmāk kalpojām par speciālajiem pionieriem kopā. Mūs nosūtīja uz Ziemeļīrijas pilsētu Belimīnu.

Kādu laiku es biju rajona pārraugs, un mēs ar Paulīni apmeklējām draudzes, kas darbojās Belfāstā, Deri un citās apdzīvotās vietās, kur bieži izcēlās nemieri. Mūs dziļi iespaidoja turienes brāļu un māsu ticība. Lai kļūtu par Jehovas kalpiem, viņi bija atmetuši aizspriedumus, atbrīvojušies no naida un nepareiziem reliģiskiem uzskatiem, un Jehova viņus sargāja un bagātīgi svētīja.

1981. gadā, kad es biju nodzīvojis Īrijas salā jau desmit gadu, mūs ar Paulīni uzaicināja mācīties Gileādas skolā. Mūs iekļāva 72. grupā. Pēc Gileādas skolas absolvēšanas mūs nosūtīja uz Rietumāfrikas valsti Sjerraleoni.

Mēs dzīvojām vienā mājā kopā ar vēl 11 brīnišķīgiem misionāriem. Mājā bija viena virtuve, trīs tualetes, divas dušas, viens telefons, viena veļas mazgājamā mašīna un viens veļas žāvētājs. Bieži vien pēkšņi pazuda elektrība. Bēniņos rosījās žurkas, bet pagrabā reizēm ielīda kobras.

Sadzīves apstākļi nebija ideāli, toties kalpošana bija īsta medusmaize. Sjerraleonieši ciena Bībeli, tāpēc viņi mūs uzmanīgi uzklausīja. Daudzi sāka mācīties Bībeli un kristījās. Vietējie mani sauca par ”misteru Robertu”, bet Paulīni par ”misis Robertu”. Drīz mani uzaicināja pildīt dažādus pienākumus Jehovas liecinieku filiālē, un līdz ar to es sludināšanā vairs nepavadīju tik daudz laika kā Paulīne. Tā nu ļaudis viņu sāka dēvēt par ”misis Paulīni”, bet mani iesauca par ”misteru Paulīni”. Lieki teikt, ka mana sieva bija sajūsmā.

 Sjerraleonē lielākā daļa mūsu ticības biedru dzīvoja nabadzībā, tomēr Jehova vienmēr parūpējās, lai viņiem būtu pats nepieciešamākais, un reizēm tas notika gluži pārsteidzošā veidā. (Mat. 6:33.) Es atceros kādu māsu, kurai reiz bija palicis tikai tik daudz līdzekļu, lai nopirktu pārtiku sev un bērniem vienai dienai, taču viņa izlēma šo naudu atdot kādam slimam brālim, kam vajadzēja zāles pret malāriju. Tajā pašā dienā pie mūsu māsas negaidīti atnāca kāda sieviete, kurai vajadzēja frizieres pakalpojumus. Tā mūsu māsa atkal tika pie nepieciešamajiem līdzekļiem. Mēs bijām aculiecinieki daudziem līdzīgiem gadījumiem.

Sjerraleonē mēs nodzīvojām deviņus gadus. Tad mūs nosūtīja uz Nigērijas Bēteli. Tā bija ievērojami lielāka par Sjerraleones Bēteli. Es tāpat kā līdz šim strādāju birojā, bet Paulīnei darbs Bētelē bija saistīts ar lielām izmaiņām, kurām viņai nebija viegli pielāgoties. Pirms tam viņa katru mēnesi 130 stundas bija sludinājusi un vadījusi Bībeles nodarbības cilvēkiem, kurus ļoti interesēja patiesība. Bet Nigērijas Bētelē viņai bija jāstrādā par šuvēju un jālabo drēbes. Pagāja kāds laiks, līdz viņa pielāgojās jaunajam kalpošanas veidam. Kad Paulīne ievēroja, cik ļoti citi viņai ir pateicīgi, šis darbs viņai sāka sagādāt prieku, turklāt viņa vienmēr centās uzmundrināt citus Bēteles darbiniekus.

Mums bija jāpierod pie pilnīgi svešas kultūras. Reiz uz manu kabinetu atnāca kāds brālis ar tikko Bētelē pieņemtu māsu. Es izstiepu roku, lai ar māsu sasveicinātos, taču viņa manā priekšā nokrita ceļos. Es sastingu! Man prātā iešāvās divas Bībeles vietas: Apustuļu darbi 10:25, 26 un Atklāsmes 19:10. Es nodomāju: ”Vai man viņai jāaizrāda, ka tā nevajadzētu darīt?” Vienlaikus es aptvēru, ka viņa noteikti zina, kas teikts Bībelē, jo viņa taču bija apstiprināta darbam Bētelē.

Visu atlikušo sarunu es jutos neveikli, bet pēc tam es ievācu papildu informāciju. Es uzzināju, ka māsa bija rīkojusies saskaņā ar kādu vietējo paražu, kas tajā laikā joprojām bija izplatīta dažās Nigērijas daļās. Izrādīdami cieņu, šādi mēdza rīkoties arī vīrieši. Tas nebija pielūgsmes akts, par līdzīgiem gadījumiem var lasīt arī Bībelē. (1. Sam. 24:8.) Es tā nopriecājos, ka aiz savas nezināšanas nebiju pateicis kaut ko tādu, kas māsu aizvainotu.

 Nigērijā mēs iepazinām daudz brāļu un māsu, kas bija palikuši uzticīgi Jehovam visdažādākajās situācijās. Viens no tādiem bija Jesaja Adagbona. b Viņš bija kļuvis par Jehovas liecinieku agrā jaunībā, bet diemžēl drīz vien viņam konstatēja lepru. Viņu nosūtīja uz leprozoriju, kur ilgu laiku viņš bija vienīgais Jehovas liecinieks. Par spīti dažādiem šķēršļiem viņš leprozorijā vairāk nekā 30 cilvēkiem palīdzēja iemīlēt Jehovu un pat izveidoja tur draudzi.

1996. gadā mūs atkal pārcēla — šoreiz uz Kenijas filiāli. Es nebiju bijis šajā zemē kopš sākumā pieminētās reizes. Bēteli, kur mēs dzīvojām, apmeklēja ne vien ekskursanti, bet arī zaļie mērkaķi. Māsām, kas nesa augļus, bija īpaši jāuzmanās, jo mērkaķiem patika tos čiept. Kāda māsa reiz bija atstājusi sava dzīvokļa logu atvērtu. Kad viņa atgriezās mājās, viņu jau tur gaidīja mērkaķu bariņš, kas revidēja viņas pārtikas krājumus. Spiegdama māsa metās ārā pa durvīm, bet mērkaķi klaigādami lēca ārā pa logu.

Mēs ar Paulīni pievienojāmies kādai svahili draudzei. Pavisam drīz man uzticēja vadīt draudzes grāmatstudiju (tagad to sauc par draudzes Bībeles nodarbību). Taču manas svahili valodas zināšanas bija mazuļa līmenī. Es rūpīgi gatavojos nodarbību vadīšanai, tāpēc es pratu nolasīt jautājumus. Bet, ja kāds savā atbildē izteicās citādi, nekā bija rakstīts rindkopā, es nesapratu teikto. Tas man lika justies muļķīgi, un man bija žēl brāļu un māsu. Bet viņi bija pazemīgi, cienīja teokrātisko kārtību un izturējās pret mani ar lielu pacietību, un tas mani ļoti iespaidoja.

1997. gadā mūs uzaicināja uz Ņujorkas Bēteli. Kenijā mēs bijām uzturējušies tikai nepilnu gadu. Nu mēs bijām nonākuši valstī, kur cilvēki dzīvo pārticīgi. Tas, protams, var radīt noteiktas problēmas. (Sāl. pam. 30:8, 9.) Bet pat šajā zemē daudziem ir izcila ticība. Mēs esam pārliecinājušies, ka brāļi un māsas veltī savu laiku un līdzekļus, lai atbalstītu Jehovas organizāciju, nevis lai kļūtu stāvus bagāti.

Visu šo gadu laikā es esmu redzējis, kā mūsu brāļi un māsas saglabā ticību visdažādākajos apstākļos. Īrijas salā brāļi un māsas uzticīgi kalpoja Jehovam nemieru laikā. Āfrikā mūsu ticības biedrus no Jehovas nenovērsa ne nabadzība, ne izolētība. Savukārt Amerikā brāļi un māsas saglabā stipru ticību par spīti visapkārt valdošajam materiālismam. Jehovu noteikti iepriecina tas, ka viņa kalpi aiz mīlestības pret viņu nepārstāj viņam kalpot jebkādos apstākļos.

Mana mūža gadi ir aizskrējuši ”ātrāk par atspoli”. (Īj. 7:6.) Tagad mēs kalpojam Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Vorvikā, un mums sagādā prieku iespēja sadarboties ar brāļiem un māsām, kas cits citu sirsnīgi mīl. Mēs jūtamies laimīgi, un mums sniedz gandarījumu apziņa, ka varam atbalstīt mūsu ķēniņu Jēzu Kristu, kas pavisam drīz bagātīgi atalgos savus uzticīgos sekotājus. (Mat. 25:34.)