BĪBELĒ mēs varam lasīt, ko ir teikuši daudzi Jehovas kalpi, kam bija ”tādas pašas jūtas kā mums”. (Jēk. 5:17, zemsv. piez.) Piemēram, mums, visticamāk, nav grūti saprast Pāvila izjūtas, kas ietvertas vārdos, ko viņš rakstīja Vēstulē romiešiem 7:21—24: ”Kad gribu rīkoties pareizi, izpaužas manī esošais ļaunums. [..] Ak, es, nožēlojamais cilvēks!” Šie atklātie vārdi mūs mierina un iedrošina, kad mēs cīnāmies ar savām nepilnībām.

Taču Pāvils runāja arī par citām izjūtām. Galatiešiem 2:20 viņš izteica pārliecību, ka Jēzus ”ir mīlējis [viņu] un atdevis sevi” par viņu personiski. Vai arī tās ir ”tādas pašas jūtas kā mums”? Iespējams, ne vienmēr.

Ja pagātnē izdarīto grēku dēļ mēs ciešam no zema pašvērtējuma, mums reizēm var nebūt viegli ticēt tam, ka Jehova mūs mīl un ir mums piedevis, kur nu vēl tam, ka izpirkums ir personiska dāvana mums. Vai Jēzus tiešām vēlas, lai mēs uz izpirkumu raudzītos kā uz personisku dāvanu? Ja tā ir, kas mums var palīdzēt to darīt? Apskatīsim šos jautājumus.

Jēzus vēlas, lai mēs uz viņa upuri raudzītos kā uz dāvanu, kas ir dota mums personiski. Kāpēc tā var apgalvot? Iztēlosimies notikumu, kas aprakstīts Lūkas 23:39—43. Vīrietis, kas ir piekārts pie staba līdzās Jēzum, atzīst, ka ir vainīgs pārkāpumos, par kuriem tiek sodīts. Viņa noziegums, jādomā, bija smags, jo nežēlīgais sods, kāds viņam bija piespriests, parasti pienācās tiem, kas bija izdarījuši kaut ko ļoti nopietnu. Savās bēdās vīrietis lūdz Jēzu: ”Atceries mani, kad būsi kļuvis par ķēniņu!”

Kā Jēzus reaģē? Varam tikai iztēloties, kā Jēzus lielās sāpēs pagriež galvu, lai paskatītos uz noziedznieku. Kaut arī Jēzus izjūt nāves mokas, viņa sejā parādās smaids, un viņš vīrietim mierinoši atbild: ”Patiesi, šodien es tev saku: tu būsi ar mani paradīzē.” Jēzus varēja šim vīrietim vienkārši norādīt, ka ”Cilvēka dēls” ir atnācis, lai ”atdotu savu dvēseli par izpirkumu daudzu labā”. (Mat. 20:28.) Taču Jēzus laipni attiecināja savu upuri uz šo vīrieti personiski. Viņš parādīja sirsnību, lietojot tādus vārdus kā ”tu” un ”es”. Tāpat viņš norādīja uz personisko ieguvumu, ko viņa upuris sniegs noziedzniekam, — iespēju dzīvot paradīzē uz zemes.

Nav šaubu, ka Jēzus vēlējās, lai šis vīrietis viņa upuri uzskatītu par personisku dāvanu. Ja reiz Jēzus vēlējās, lai uz viņa upuri tā raudzītos noziedznieks, kurš pat nebija viņa sekotājs, cik gan daudz vairāk viņš vēlas, lai tā raudzītos viņa kristītie sekotāji, kas kalpo Dievam. Kas mums, par spīti pagātnē izdarītiem grēkiem, var palīdzēt vairot pārliecību, ka Kristus upuris attiecas uz mums personiski?

Pāvilam uzticētā kalpošana ietekmēja to, kā viņš raudzījās uz Jēzus upuri. Kādā ziņā? Viņš rakstīja: ”Es esmu pateicīgs Kristum Jēzum, mūsu Kungam, kas man ir devis spēku, jo, uzdodams pildīt kalpošanu, viņš mani ir atzinis par uzticamu. Lai gan agrāk es biju zaimotājs, vajātājs un augstprātīgs varmāka.” (1. Tim. 1:12—14.) Pāvilam uzticētais uzdevums vairoja viņa pārliecību par Jēzus žēlastību, mīlestību un paļaušanos uz viņu. Tāpat arī katram no mums Jēzus ir uzticējis uzdevumu sludināt labo vēsti. (Mat. 28:19, 20.) Vai tas var stiprināt mūsu pārliecību, ka Jēzus ir nomiris arī par mums?

Alberts, kas bija izslēgts no draudzes gandrīz 34 gadus, pirms kāda laika atgriezās pie Jehovas. Viņš atzīst: ”Mani grēki vienmēr ir manu acu priekšā. Taču, kad es esmu sludināšanā, es jūtos tā, it kā man, līdzīgi apustulim Pāvilam, Jēzus būtu personiski uzticējis kalpošanu. Tas mani ļoti stiprina un palīdz pozitīvi raudzīties uz sevi, savu dzīvi un nākotni.” (Ps. 51:5.)

Alans, kas pirms patiesības uzzināšanas bija vardarbīgs un bija pastrādājis daudzus noziegumus, stāsta: ”Es joprojām domāju par to, ko esmu citiem nodarījis. Tāpēc es reizēm jūtos nomākts. Bet es pateicos Jehovam, ka viņš ļauj tādam grēciniekam kā man nest citiem labo vēsti. Kad es redzu, kā cilvēki atsaucas uz labo vēsti, es nevaru nedomāt par to, cik Jehova ir mīlošs un labs. Es jūtu, ka viņš mani izmanto, lai palīdzētu tiem, kam ir bijusi līdzīga pagātne kā man.”

Kad mēs sludinām, mēs esam aizņemti ar labiem darbiem un mūsu domas ir vērstas uz to, kas ir labs. Tas vairo mūsu pārliecību par Jēzus žēlastību, mīlestību un paļaušanos uz mums.

Kamēr vien pastāvēs šī ļaunā Sātana pasaule, mūsu sirds, iespējams, turpinās mūs nosodīt par kļūdām, ko esam pieļāvuši pagātnē. Kas palīdz cīnīties ar šādām izjūtām?

”Mani ļoti stiprina doma, ka Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds,” stāsta Džīna, kuru bieži māc vainas apziņa par to, ka jaunībā viņa bija dzīvojusi dubultu dzīvi. (1. Jāņa 3:19, 20.) Arī mūs var mierināt apziņa, ka Jehova un Jēzus daudz labāk par mums pašiem izprot mūsu grēcīgo stāvokli. Neaizmirsīsim, ka izpirkums, ko viņi savā mīlestībā sagādāja, ir samaksāts nevis par pilnīgiem cilvēkiem, bet gan par grēcīgiem cilvēkiem, kuri nožēlo savas kļūdas. (1. Tim. 1:15.)

Mēs vairosim pārliecību, ka izpirkums attiecas uz mums personiski, ja dziļi pārdomāsim, kā Jēzus izturējās pret nepilnīgiem cilvēkiem, un darīsim labāko, ko spējam, lai paveiktu kalpošanu, ko viņš mums ir uzticējis. Tad mēs, tāpat kā Pāvils, varēsim sacīt: ”[Jēzus] mani ir mīlējis un atdevis sevi par mani.”