Es piedzimu 1954. gadā ASV pilsētā Sentpolā (Minesotas štats) pārtikušā katoļu ģimenē. Es biju otrais no pieciem bērniem. Es mācījos katoļu pamatskolā, un biju altāra zēns. Tomēr manas Bībeles zināšanas bija ļoti trūcīgas. Kaut arī es ticēju, ka pastāv Dievs, kas ir visu radījis, es zaudēju jebkādu ticību baznīcai.

Pirmajā gadā, kad es mācījos Viljama Mičela juridiskajā koledžā, pie manām durvīm piezvanīja Jehovas liecinieki. Tajā brīdī es biju ķēries pie veļas mazgāšanas, un, redzēdami, ka esmu aizņemts, viņi laipni piekrita atnākt citu reizi. Kad viņi atnāca, man viņiem bija divi jautājumi: kāpēc labiem cilvēkiem dzīvē neveicas? Un no kā ir atkarīga laime? Viņi man iedeva Bībeli Jaunās pasaules tulkojumā koši zaļos vākos un grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi. Es piekritu viņu piedāvājumam mācīties Bībeli. Bībeles nodarbības atvēra man acis. Mani dziļi ietekmēja doma, ka Dieva valstība ir valdība, kas valdīs pār visu zemi. Es varēju  redzēt, ka cilvēku valdīšana ir cietusi pilnīgu neveiksmi un ir nesusi pasaulei sāpes, ciešanas, netaisnības un nelaimes.

1982. gada sākumā es devu solījumu kalpot Jehovam, un vēlāk tajā pašā gadā es tiku kristīts kongresā, kas notika Sentpolas sabiedriskajā centrā. Nākamajā nedēļā es atgriezos šajā centrā, lai kārtotu jurista kvalifikācijas eksāmenu. Oktobra sākumā es uzzināju, ka eksāmenu esmu nokārtojis un līdz ar to drīkstu strādāt par juristu.

Kongresā es biju saticis Maiku Ričardsonu, kas kalpoja Bruklinas Bētelē, un viņš pastāstīja, ka Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē ir izveidota juridiskā nodaļa. Es atcerējos etiopiešu augstmaņa vārdus no Apustuļu darbiem 8:36 un padomāju: ”Kas mani kavē pieteikties strādāt juridiskajā nodaļā?” Tā nu es aizpildīju iesniegumu darbam Bētelē.

Mani vecāki nebija iepriecināti, ka biju kļuvis par Jehovas liecinieku. Tēvs man pajautāja, kā darbs Sargtorņa biedrības labā sekmēs manu jurista karjeru. Es paskaidroju, ka veikšu brīvprātīgā darbu un katru mēnesi saņemšu 75 dolārus lielu pabalstu, kāds tajā laikā bija Bēteles kalpotājiem.

Kad biju izpildījis savas saistības laicīgajā darbā, es 1984. gadā sāku kalpot Bruklinas Bētelē Ņujorkā. Es tiku norīkots strādāt juridiskajā nodaļā. Atskatoties atpakaļ, es varu teikt, ka viss notika īstajā laikā.

1983. gadā mūsu organizācija iegādājās Stenlija teātri Džersijā (Ņūdžersijas štats). Brāļi iesniedza dokumentus, lai saņemtu atļauju ēkas elektrotīkla un cauruļvadu renovācijai. Tiekoties ar vietējām amatpersonām, brāļi paskaidroja, ka Stenlija teātri ir plānots izmantot par Jehovas liecinieku kongresu namu. Tas radīja sarežģījumus. Saskaņā ar pilsētas plānojumu, reliģiskas ēkas drīkstēja atrasties tikai dzīvojamo māju rajonos. Stenlija teātris atradās pilsētas komerciālajā centrā, tāpēc amatpersonas atteicās izsniegt mums vajadzīgās atļaujas. Brāļi vēlreiz griezās pie pilsētas amatpersonām, bet viņu lūgums tika noraidīts.

Pirmajā nedēļā, ko es kalpoju Bētelē, mūsu organizācija vērsās federālajā apgabaltiesā, lai apstrīdētu šo atteikumu. Pirms tam es divus gadus biju strādājis Sentpolas  apgabaltiesā, tāpēc es pārzināju šādas lietas. Viens no mūsu advokātiem norādīja, ka Stenlija teātris ir ticis izmantots dažādiem publiskiem pasākumiem — sākot ar kinofilmām un beidzot ar rokkoncertiem. Kāpēc tad būtu pretlikumīgi tajā rīkot reliģiskus pasākumus? Federālā apgabaltiesa izskatīja šo lietu un paziņoja, ka Džersija ir pārkāpusi mūsu tiesības uz reliģijas brīvību. Tiesa pilsētai lika izsniegt mums visas nepieciešamās atļaujas, un es sāku saskatīt, kā Jehova svētī savas organizācijas centienus juridiskā ceļā veicināt valstības darbu. Es biju ļoti priecīgs, ka varēju tajā piedalīties.

Brāļi sāka apjomīgus renovācijas darbus, un 1985. gada 8. septembrī, nepilnu gadu pēc darbu uzsākšanas, Džersijas kongresu namā varēja notikt Gileādas skolas 79. grupas izlaidums. Es jutos pagodināts, ka biju varējis šādi atbalstīt valstības darbu, un gandarījums, kādu es jutu, pārsniedza visu, ko es kā jurists biju pieredzējis, pirms tiku pieņemts Bētelē. Toreiz es pat iedomāties nevarēju, ka Jehova mani izmantos vēl daudzu juridisku jautājumu risināšanā.

Pagājušā gadsimta 80. gados nebija nekas neparasts, ka ārsti un slimnīcas ignorēja pieaugušo Jehovas liecinieku vēlmi tikt ārstētiem bez asins izmantošanas. Grūtnieces un jaunās māmiņas atradās īpaši sarežģītā situācijā, jo tiesneši bieži uzskatīja, ka viņām nav juridisku tiesību atteikties no asins pārliešanas. Tiesneši sprieda, ka tad, ja asinis netiks pārlietas, zīdainis var palikt bez mātes.

1988. gada 29. decembrī māsai Denīzai Nikoleu pēc dēla piedzimšanas sākās spēcīga asiņošana. Viņas hemoglobīna līmenis nokritās zem 5, un ārsts lūdza viņas piekrišanu asins pārliešanai. Māsa Nikoleu tai nepiekrita. Nākamajā rītā slimnīca vērsās pie tiesneša, lai saņemtu atļauju veikt asins pārliešanu. Neizskatot lietu tiesas sēdē un pat neinformējot māsu Nikoleu un viņas vīru, tiesnesis slimnīcu pilnvaroja pārliet viņai asinis.

Piektdien, 30. decembrī, ārsti māsai Nikoleu pārlēja asinis, kaut arī pret to iebilda viņas vīrs un citi tuvinieki, kas atradās pie viņas. Tās dienas vakarā vairāki viņas tuvinieki un pāris draudzes vecākie tika arestēti par to, ka, nostājoties ap māsas Nikoleu gultu, bija centušies nepieļaut asins pārliešanu. Sestdien, 31. decembrī, Ņujorkas un Longailendas plašsaziņas līdzekļos tika ziņots par šiem arestiem.

Pirmdienas rītā es runāju ar augstākstāvošas tiesas tiesnesi Miltonu Molenu. Es viņam  izklāstīju lietas faktus, uzsverot, ka tiesnesis bija parakstījis lēmumu par asins pārliešanu, nemaz neizskatot lietu tiesas sēdē. Tiesnesis Molens man palūdza ierasties viņa kabinetā vēlāk, tās dienas pēcpusdienā, lai pārrunātu faktus un apspriestu likumus, kas attiecas uz šādu situāciju. Kopā ar mani pie tiesneša Molena devās mans pārraugs, Filips Bramlijs. Tiesnesis uz tikšanos bija uzaicinājis arī slimnīcas advokātu. Mūsu saruna kļuva aizvien saspringtāka. Kādā brīdī brālis Bramlijs savā piezīmju kladē man uzrakstīja, lai esmu mierīgāks. Viņa padoms bija īsti vietā, jo es biju ļoti iekarsis, atspēkojot slimnīcas advokāta argumentus.

Apmēram pēc stundas tiesnesis Molens teica, ka šī lieta būs pati pirmā, kas tiks izskatīta nākamajā rītā. Kad mēs jau grasījāmies doties prom, viņš sacīja, ka slimnīcas advokātam ”rīt būs jānes smaga nasta”. Šie vārdi norādīja, ka tam būs ļoti grūti aizstāvēt savu pozīciju. Man bija sajūta, ka Jehova mani iedrošina un apliecina, ka mums šajā lietā ir labas izredzes uzvarēt. Bija brīnišķīgi redzēt, kā Jehova mūs izmanto, lai īstenotu savu gribu.

Lai sagatavotos tam, ko teikt nākamajā rītā, mēs strādājām līdz vēlam vakaram. Tiesas ēka atradās tikai dažus kvartālus no Bruklinas Bēteles, tāpēc lielākā daļa mūsu nelielās juridiskās nodaļas darbinieku nākamajā rītā devās uz turieni. Kad tiesa četru tiesnešu sastāvā bija uzklausījusi mūsu argumentus, tā paziņoja, ka rīkojumam par asins pārliešanu nebija jātiek izsniegtam. Tiesa pieņēma lēmumu par labu māsai Nikoleu un noteica, ka ierastā prakse, kad rīkojums tiesā tiek apstiprināts bez pacienta uzklausīšanas, ir konstitūcijā noteikto pamattiesību pārkāpums.

Neilgi pēc tam arī Ņujorkas štata Augstākā tiesa apstiprināja māsas Nikoleu tiesības tikt ārstētai bez asins izmantošanas. Tā bija viena no četrām reizēm, kad dažādu štatu augstākajās tiesās tika apstiprinātas mūsu tiesības atteikties no asins pārliešanas, un pirmā reize, kad man bija gods dot tajā savu artavu. (Sk. ” Uzvaras augstākajās tiesās”.) Vēl kopā ar citiem advokātiem no Bēteles es  esmu piedalījies lietās, kas saistītas ar bērnu aizbildnību, laulību šķiršanu, nekustamajiem īpašumiem un teritoriju plānojumiem.

Kad es pirmo reizi satiku savu nākamo sievu Donu, viņa bija šķīrusies un viena pati audzināja trīs bērnus. Viņa strādāja un kalpoja par pionieri. Viņai dzīvē nebija klājies viegli, un mani ļoti iespaidoja viņas apņēmība kalpot Jehovam. 1992. gadā mēs Ņujorkā apmeklējām kongresu ”Gaismas nesēji”, un es viņai piedāvāju iepazīties tuvāk. Gadu vēlāk mēs apprecējāmies. Būdama garīgi noskaņots cilvēks ar labu humora izjūtu, Dona man bija īsta dāvana no Jehovas. Visus gadus, ko mēs esam pavadījuši kopā, Dona man ir ”darījusi.. tikai labu”. (Sal. Pam. 31:12.)

Kad mēs apprecējāmies, bērniem bija attiecīgi 11, 13 un 16 gadu. Es gribēju viņiem būt labs tēvs, tāpēc es uzmanīgi lasīju un liku lietā visus mūsu publikācijās atrodamos ieteikumus, kas bija domāti audžuvecākiem. Gadu gaitā mums bija zināmas grūtības, bet es esmu ļoti priecīgs, ka bērni mani pieņēma kā uzticamu draugu un mīlošu tēvu. Mūsu durvis vienmēr bija plaši atvērtas mūsu bērnu draugiem, tāpēc mūsu mājās bieži bija daudz enerģisku jauniešu.

2013. gadā mēs ar Donu pārcēlāmies uz Viskonsinas štatu, lai rūpētos par saviem vecākiem. Man par pārsteigumu, mana kalpošana Bētelē ar to nebeidzās. Es tiku uzaicināts kļūt par pagaidu brīvprātīgo un arī turpmāk sniegt juridisku palīdzību mūsu organizācijai.

2018. gada septembrī es ievēroju, ka bieži, pirms es kaut ko teicu, man bija jāatklepojas. Vietējais ārsts mani izmeklēja, bet nevarēja noteikt problēmas cēloni. Vēlāk cits ārsts man ieteica apmeklēt neirologu. 2019. gada janvārī neirologs izteica minējumu, ka man varētu būt reti sastopama neiroloģiska saslimšana — progresējoša supranukleārā paralīze (PSP).

Trīs dienas vēlāk es slidojot salauzu labās plaukstas locītavu. Slidošana visu dzīvi ir bijis mans vaļasprieks; tā man bija tikpat dabiska kā staigāšana. Es sapratu, ka sāku zaudēt savas motoriskās iemaņas. Strauji progresējošie neiroloģiskie traucējumi man bija ļoti negaidīti. Tie nelabvēlīgi ietekmēja manas spējas — spēju runāt, pārvietoties un norīt ēdienu.

Man ir bijis liels gods izmantot savas jurista prasmes, lai dotu savu nelielo ieguldījumu valstības darba veicināšanā. Man ir arī bijusi iespēja uzrakstīt daudzus rakstus medicīniskiem un juridiskiem žurnāliem. Es arī esmu daudzviet pasaulē uzstājies semināros par juridiskiem jautājumiem, kas saistīti ar medicīnu, aizstāvot Jehovas kalpu tiesības tikt operētiem un ārstētiem bez asins izmantošanas. Tomēr, pārfrāzējot vārdus, kas lasāmi Lūkas 17:10, es par sevi varu teikt: ”Es esmu nederīgs kalps. Es esmu izdarījis to, kas bija mans pienākums.”