Viss liecina, ka Jēzus kļuva par Augsto priesteri tad, kad mūsu ēras 29. gadā viņš kristījās. Kāpēc tā var apgalvot? Kristījoties Jēzus parādīja, ka ir gatavs upurēt savu dzīvību uz simboliskā Dieva ”gribas” altāra. (Gal. 1:4; Ebr. 10:5—10.) Tā kā šis simboliskais altāris ir pastāvējis kopš Jēzus kristīšanās, lielais garīgais templis, kas attēlo kārtību, kādā, balstoties uz izpirkumu, tiek pielūgts Jehova, domājams, arī sāka pastāvēt no tā paša brīža. Altāris ir ļoti būtiska šī garīgā tempļa iezīme. (Mat. 3:16, 17; Ebr. 5:4—6.)

Sākot pastāvēt lielajam garīgajam templim, bija vajadzīgs augstais priesteris, kas tur kalpotu. Tāpēc Jēzus tika svaidīts ”ar svēto garu un spēku”. (Ap. d. 10:37, 38; Marka 1:9—11.) Kāpēc mēs varam būt droši, ka Jēzus tika iecelts par Augsto priesteri pirms savas nāves un augšāmcelšanas? Pamatu šādai pārliecībai var sniegt tas, kas Bībelē teikts par Āronu un viņa pēctečiem, kuri kalpoja par augstajiem priesteriem laikā, kad spēkā bija Mozus bauslība.

Mozum dotajā bauslībā bija teikts, ka vienīgi augstais priesteris drīkstēja ieiet saiešanas telts vissvētākajā vietā un vēlāk tempļa vissvētākajā vietā. Vissvētākā vieta no svētās vietas bija nodalīta ar priekškaru. Augstais priesteris iegāja aiz šī priekškara tikai Salīdzināšanas dienā. (Ebr. 9:1—3, 6, 7.) Tāpat kā Ārons un viņa pēcnācēji tika svaidīti par augstajiem priesteriem, pirms viņi izgāja ”cauri [burtiskajam] priekškaram” saiešanas teltī, Jēzus, domājams, tika iecelts par Augsto priesteri Jehovas lielajā garīgajā templī, pirms viņš nomira un pēc tam izgāja ”cauri priekškaram, tas ir, savai miesai”, lai dzīvotu debesīs. (Ebr. 10:20.) Tāpēc apustulis Pāvils rakstīja, ka Jēzus bija ”atnācis kā augstais priesteris” un tad ”iegājis lielākajā un pilnīgākajā teltī, kas nav rokām celta,” un ”pašās debesīs”. (Ebr. 9:11, 24.)

Nav atšķirības starp to, kad jaunais līgums tika apstiprināts, un to, kad tas stājās spēkā. Kāpēc tā var teikt? Kad Jēzus pacēlās debesīs un nodeva Dievam savu pilnīgā cilvēka dzīvības vērtību, tika sperti pirmie no trim soļiem, kas bija nepieciešami, lai jaunais līgums tiktu apstiprināts. Šie paši soļi bija vajadzīgi arī tam, lai jaunais līgums stātos spēkā. Kas tie bija par soļiem?

Vispirms Jēzus parādījās Jehovas priekšā. Tad Jēzus Jehovam nodeva sava upura vērtību. Visbeidzot, Jehova pieņēma Jēzus izlieto asiņu vērtību. Kamēr šie soļi nebija sperti, jaunais līgums nebija stājies spēkā.

Bībelē nav teikts, kad tieši Jehova pieņēma Jēzus upura vērtību. Tas nozīmē, ka mēs nevaram noteikt konkrētu brīdi, kad jaunais līgums tika apstiprināts un stājās spēkā. Tomēr mēs zinām, ka Jēzus pacēlās debesīs desmit dienas pirms Vasarsvētkiem. (Ap. d. 1:3.) Kādā brīdī šo desmit dienu laikā viņš nodeva sava upura vērtību Jehovam, kurš to pieņēma. (Ebr. 9:12.) Pierādījums tam, ka jaunais līgums ir stājies spēkā, bija redzams Vasarsvētkos. (Ap. d. 2:1—4, 32, 33.) Bija skaidrs, ka jaunais līgums ir sācis darboties.

Rezumējot iepriekš minēto, var teikt: kad Jehova bija pieņēmis Jēzus izlieto asiņu vērtību un uzņēmis jaunajā līgumā svaidītos, šis līgums, kura starpnieks ir Augstais priesteris Jēzus, tika apstiprināts un stājās spēkā. (Ebr. 7:25; 8:1—3, 6; 9:13—15.)