1. Kāpēc Jehova mūs nesalīdzina citu ar citu?

JEHOVAM patīk dažādība, un tas ir skaidri redzams visā, ko viņš ir radījis. Arī cilvēki ir ļoti dažādi, ikviens cilvēks ir unikāls. Tāpēc Jehova nekad mūs nesalīdzina. Viņš ”ielūkojas sirdī” un redz mūsu dziļāko būtību. (1. Sam. 16:7.) Viņš ņem vērā mūsu stiprās un vājās puses un to, kā mēs esam auguši. Viņš neprasa no mums neko tādu, ko mēs nespējam. Mums jāmācās raudzīties uz sevi tā, kā uz mums raugās Jehova. Tad varēs teikt, ka mēs ”vērtējam sevi saprātīgi”, proti, neesam par sevi pārāk augstās domās, taču arī nenoniecinām sevi. (Rom. 12:3.)

2. Kāpēc mums nebūtu sevi jāsalīdzina ar citiem?

² Mēs, protams, varam daudz ko gūt, vērojot brāļus un māsas, kas prasmīgi sludina, un no viņiem mācoties. (Ebr. 13:7.) Tā mēs varam pilnveidot savas sludināšanas prasmes. (Filip. 3:17.) Bet ir milzīga atšķirība, vai mēs cenšamies no kāda kaut ko mācīties vai arī balstām savu pašvērtējumu uz sevis salīdzināšanu ar citiem. Pastāvīga salīdzināšana var izraisīt mūsos skaudību, nomāktību vai bezvērtības sajūtu. Turklāt, kā bija minēts iepriekšējā rakstā, ja mēs sāktu kaut kādā ziņā sacensties ar ticības biedriem, ciestu mūsu attiecības ar Jehovu. Tāpēc Jehova mums ar mīlestību atgādina: ”Katrs lai pārbauda pats savus darbus, nesalīdzinot sevi ar citiem, tad viņš varēs priecāties pats par savu veikumu.” (Gal. 6:4.)

3. Ko ikvienam no mums ir izdevies sasniegt garīgā ziņā?

 ³ Jehova vēlas, lai ikviens priecātos pats par savu veikumu. Atcerēsimies: kad mēs kristījāmies, mēs bijām bezgala priecīgi, ka sasniedzām šo mērķi. Tas bija mūsu pašu pieņemts lēmums, kas bija balstīts uz mūsu mīlestību pret Dievu. Kopš tā laika mēs noteikti daudz ko esam sasnieguši garīgā ziņā. Piemēram, Bībeles lasīšana un iedziļināšanās tajā mums droši vien sagādā arvien lielāku prieku. Mūsu lūgšanas noteikti ir kļuvušas dziļākas un izjustākas. (Ps. 141:2.) Mēs prasmīgāk sludinām un labāk protam izmantot sludināšanas palīglīdzekļus. Ja mēs esam ģimenes cilvēki, Jehova mums acīmredzot ir palīdzējis kļūt par labākiem vīriem, sievām, tēviem vai mātēm. Mēs droši vien esam priecīgi un gandarīti par savu garīgo izaugsmi.

4. Par ko ir runa šajā rakstā?

⁴ Mēs varam palīdzēt arī citiem priecāties pašiem par savu garīgo izaugsmi un vairīties no nevēlamas salīdzināšanas. Šajā rakstā ir runa par to, kā vecāki var palīdzēt bērniem, kā laulātie var palīdzēt viens otram un kā draudzes vecākie var palīdzēt saviem garīgajiem brāļiem un māsām. Tāpat ir apskatīti daži Bībeles principi, kas mums palīdz izvirzīt saprātīgus mērķus — tādus, kas atbilst mūsu spējām un apstākļiem.

5. Kas vecākiem nebūtu jādara, kā izriet no Efesiešiem 6:4?

⁵ Vecākiem jāuzmanās, lai nesāktu bērnus salīdzināt citu ar citu un neprasītu no bērniem vairāk, kā viņi var izdarīt. Salīdzināšana un nesaprātīgas prasības bērnus aizkaitina un nomāc. (Nolasīt Efesiešiem 6:4.) Kāda kristiete, vārdā Sačiko *, stāstīja: ”Skolotāji uzskatīja, ka manām sekmēm jābūt labākām nekā maniem klasesbiedriem. Arī mana māte gribēja, lai es mācītos teicami un man kā Jehovas lieciniecei neko nevarētu pārmest ne skolotāji, ne mans tēvs, kas nekalpoja Jehovam. Viņa gribēja, lai pārbaudes darbos man vienmēr būtu visaugstākais novērtējums. Bet tas bija neiespējami. Kaut gan skolas gadi man jau sen aiz muguras, man joprojām uzmācas sajūta: lai ko es  darītu kalpošanā Jehovam, tas viņa acīs nekad nebūs pietiekami labi.”

6. Ko vecāki var mācīties no Psalma 131:1, 2?

⁶ Vērtīgs princips, ko vecāki var ņemt vērā, ir atrodams 131. psalma 1. un 2. pantā. (Nolasīt.) Ķēniņš Dāvids teica: ”Es netīkoju pēc tā, kas pārāk liels, kas man nav sasniedzams.” Tā kā viņš bija pazemīgs, viņš izjuta gandarījumu un sirdsmieru. Ko vecāki var mācīties no Dāvida vārdiem? Vecākiem jāsaprot, ka būt pazemīgiem nozīmē nebūt pārlieku prasīgiem — un ne tikai pret sevi, bet arī pret saviem bērniem. Vecāki var vairot bērna pašapziņu, ja ņem vērā gan bērna stiprās, gan vājās puses un palīdz viņam izvirzīt saprātīgus mērķus. Kāda kristiete, vārdā Marina, atcerējās: ”Māte mani nekad nesalīdzināja ne ar maniem trim brāļiem, ne ar citiem bērniem. Viņa man mācīja, ka ikvienam ir savas spējas un ka Jehova augstu vērtē ikvienu no mums. Tāpēc es parasti nesalīdzinu sevi ar citiem.”

7., 8. Kā vīrs var godāt sievu?

⁷ Bībelē ir norādīts, ka vīram ir jāgodā sieva. (1. Pēt. 3:7.) Tas nozīmē izturēties pret sievu tā, lai būtu redzams, ka vīrs viņu ciena un augstu vērtē. Viņš neprasa no sievas vairāk, kā viņa spēj, un, protams, nekādā gadījumā viņu nesalīdzina ar citām sievietēm. Salīdzināšana var sagraut sievas pašcieņu. Kādu mūsu māsu, vārdā Rosa, viņas vīrs, kas nav Jehovas liecinieks, bieži salīdzina ar citām sievietēm un nopeļ viņu. Vīra cietsirdīgie vārdi grauj Rosas pašcieņu, un viņa jūtas nevērtīga. Rosa teica: ”Man ir vajadzīgs, lai man pastāvīgi atgādina, ka Jehovam es esmu dārga.” Pretstatā vīriem, kas nedzīvo pēc Bībeles principiem, kristīgs vīrs godā sievu. Viņš saprot, ka viņa rīcība ietekmē ne tikai attiecības ar sievu, bet arī attiecības ar Jehovu. *

⁸ Ja vīrs godā sievu, viņš sievu uzslavē un apliecina viņai savu mīlestību. (Sāl. pam. 31:28.) Tieši tā iepriekšējā rakstā minētajai Katerinai palīdzēja viņas vīrs. Bērnībā māte Katerinu bieži bija noniecinājusi un salīdzinājusi ar citām meitenēm, arī ar viņas draudzenēm. Tāpēc Katerinai izveidojās paradums vērtēt sevi salīdzinājumā ar citiem, un tā viņa darīja arī tad, kad uzzināja Bībeles patiesību. Katerinas vīrs ir palīdzējis viņai cīnīties ar šādu noslieci un izveidot līdzsvarotu viedokli par sevi. Viņa sacīja: ”Viņš mani mīl, viņš mani uzslavē, ja man kaut kas izdodas, un lūdz par mani. Viņš arī atgādina, cik brīnišķīgs Dievs ir Jehova, un palīdz tikt vaļā no negatīvām domām.”

9., 10. Kā draudzes vecākie palīdzēja kādai māsai vairs sevi nesalīdzināt ar citiem?

⁹ Kā draudzes vecākie var palīdzēt tiem, kam ir nosliece sevi salīdzināt ar citiem? Kāda māsa, vārdā Hanuni, bērnībā ļoti reti tika uzslavēta. Lūk, ko viņa par sevi stāstīja: ”Es biju kautrīga, un man likās, ka esmu sliktāka par citiem bērniem. Cik vien sevi atceros, es allaž sevi esmu salīdzinājusi ar citiem.” Pat tad, kad Hanuni sāka kalpot Jehovam un kļuva par pionieri, viņa joprojām salīdzināja sevi ar citiem. Tāpēc draudzē viņa jutās kā tukša vieta. Bet tagad viņa gūst lielu prieku no pilnas slodzes kalpošanas. Kas viņai palīdzēja mainīt attieksmi pret sevi?

 ¹⁰ Hanuni teica, ka neatsveramu atbalstu viņai sniedza draudzes vecākie. Viņi iedrošināja Hanuni, apliecināja, ka draudzē viņa ir ļoti vajadzīga, un uzslavēja viņu par viņas stipro ticību. Viņa sacīja: ”Pāris reizes draudzes vecākie man palūdza uzmundrināt dažas māsas. Tas man ļāva justies vajadzīgai. Es atceros, ka vecākie man pateicās, jo es biju uzmundrinājusi dažas gados jaunas māsas. Viņi man nolasīja 1. Tesalonikiešiem 1:2, 3. Es jutos aizkustināta. Lielā mērā man jāpateicas šiem mīlošajiem draudzes ganiem par to, ka tagad Jehovas organizācijā es jūtos iederīga.”

11. Kā mēs varam stiprināt tos, kas Jesajas 57:15 ir saukti par ”nelaimīgiem un nomāktiem”?

¹¹ Nolasīt Jesajas 57:15. Jehovam ļoti rūp ”tie, kas ir nelaimīgi un nomākti”. Šādus brāļus un māsas var stiprināt ne vien draudzes vecākie, bet arī ikviens no mums. Piemēram, mēs varam no sirds interesēties par saviem ticības biedriem. Jehova vēlas, lai mūsu rīcībā atspoguļotos viņa mīlestība pret viņa avīm. (Kol. 3:12.) Mēs palīdzam šiem brāļiem un māsām justies vērtīgiem, ja esam pazemīgi. Mums nebūtu jāizceļ sevi, jo tas varētu radīt citos skaudību. Liksim lietā savas spējas un zināšanas, lai stiprinātu citus! (1. Pēt. 4:10, 11.)

12. Kāpēc ļaudis tiecās pie Jēzus? (Sk. vāka attēlu.)

¹² Mēs daudz ko varam mācīties no tā, kā Jēzus izturējās pret saviem sekotājiem. Lai gan viņš bija izcilākais cilvēks, kāds jebkad ir dzīvojis, viņš bija ”lēnprātīgs un sirdī pazemīgs”. (Mat. 11:28—30.) Viņš nekad nedižojās ar savām neaptverami plašajām zināšanām. Dziļas domas viņš skaidroja vienkāršiem vārdiem un izmantoja viegli saprotamus piemērus. Tāpēc viņa mācības ietekmēja pazemīgu cilvēku sirdi. (Lūk. 10:21.) Pretstatā tā laika augstprātīgajiem reliģiskajiem vadītājiem, Jēzus nekad nelika citiem justies tā, it kā viņi Dievam neko nenozīmētu. (Jāņa 6:37.) Jēzus pret vienkāršiem cilvēkiem izturējās ar cieņu.

13. Kas liecina, ka Jēzus pret saviem mācekļiem izturējās labsirdīgi un ar mīlestību?

¹³ Jēzus pret saviem mācekļiem vienmēr izturējās labsirdīgi un ar mīlestību. Viņš ņēma vērā, ka tiem ir dažādas spējas un atšķirīgi apstākļi, un zināja, ka ne visi spēj veikt vienus un tos pašus pienākumus un izdarīt kalpošanā vienlīdz daudz. Jēzus augstu vērtēja to, ka ikviens no viņa mācekļiem centās darīt kalpošanā visu, kas bija tā spēkos. Jēzus iejūtība ir saskatāma viņa stāstītajā līdzībā par talentiem. Šajā līdzībā kungs saviem kalpiem uzticēja talentus — ”katram pēc viņa spējām” — un mudināja tos likt lietā. Divi kalpi čakli darbojās, bet viens nopelnīja vairāk nekā otrs. Taču kungs abus uzslavēja ar vieniem un tiem pašiem vārdiem: ”Labi darīts, krietnais un uzticamais kalps!” (Mat. 25:14—23.)

14. Ko mēs varam darīt, lai līdzinātos Jēzum?

¹⁴ Jēzus labsirdīgi un ar mīlestību izturas arī pret mums. Viņš zina, ka mums ir dažādas spējas un atšķirīgi apstākļi, un viņš priecājas, ja mēs kalpošanā darām visu, kas ir mūsu spēkos. Mums jācenšas līdzināties Jēzum. Mēs nedrīkstam nevienā ticības biedrā izraisīt sajūtu, ka viņš ir nevērtīgs, vai likt viņam kaunēties par to, ka viņš nevar izdarīt tik daudz kā citi. Izmantosim ikvienu iespēju uzslavēt brāļus un māsas par to, ka viņi no visas sirds kalpo Jehovam!

15., 16. Ko guva kāda māsa, kas izvirzīja saprātīgus mērķus?

¹⁵ Ja tiecamies pēc garīgiem mērķiem, mēs piešķiram savai dzīvei konkrētu virzību un izjūtam gandarījumu. Taču ir svarīgi izvirzīt tādus mērķus, kas atbilst mūsu, nevis kāda cita spējām un apstākļiem. Pretējā gadījumā mūs gaida tikai vilšanās. (Lūk. 14:28.) Pievērsīsim uzmanību, kas palīdzēja kādai pionierei, vārdā Midori.

¹⁶ Kad Midori bija maza, viņas tēvs, kas nav Jehovas liecinieks, viņu bieži pazemoja, nesaudzīgi salīdzinādams ar viņas brāli un māsu, kā arī ar klasesbiedriem. ”Es jutos nevērtīga,” atcerējās Midori. Bet, kad Midori pieauga, viņas pašapziņa cēlās. Viņa teica: ”Es katru dienu lasīju Bībeli, un tas man palīdzēja izjust iekšēju mieru un skaidri apzināties, ka Jehova mani mīl.” Turklāt viņa izvirzīja saprātīgus mērķus un lūdza Jehovu, lai viņš palīdz šos mērķus sasniegt. Tāpēc tas, ko Midori paveic kalpošanā, viņai sagādā lielu prieku.

17. Kā mēs varam arvien ”atjaunoties savā domāšanā”, un kā tas mums palīdz?

¹⁷ Negatīvas domas un emocijas neizgaist vienā mirklī. Tāpēc Jehova saviem kalpiem ir norādījis: ”Jums arvien ir jāatjaunojas savā domāšanā.” (Efes. 4:23, 24.) Lai to spētu, mums, protams, jālūdz Jehova, jālasa Bībele un jāpārdomā izlasītais. Tas ir jādara pastāvīgi, un mums ir jālūdz, lai Jehova mums dotu spēku. Ar viņa svētā gara palīdzību mēs spēsim pārvarēt noslieci salīdzināt sevi ar citiem. Jehova mums arī palīdzēs pamanīt, vai mūsos nav sākusi dzīt asnus  skaudība vai lepnība, un palīdzēs atbrīvoties no šīm nevēlamajām iezīmēm.

18. Kā mūs var mierināt vārdi, kas lasāmi 2. Laiku 6:29, 30?

¹⁸ Nolasīt 2. Laiku 6:29, 30. Jehova pazīst ikviena sava kalpa sirdi. Viņš labi zina, kā mēs cīnāmies ar pasaules ietekmi un paši ar saviem trūkumiem. Viņš redz mūsu neatlaidīgās pūles šajā cīņā, un viņa mīlestība pret mums aizvien pieaug.

19. Kādu salīdzinājumu Jehova ir izmantojis, lai paskaidrotu, cik sirsnīgi viņš mūs mīl?

¹⁹ Jehova ir izmantojis salīdzinājumu ar mātes jūtām pret bērnu, lai paskaidrotu, cik sirsnīgi viņš mīl savus kalpus. (Jes. 49:15.) Lūk, ko izjuta kāda mūsu māsa, vārdā Reičela, kurai piedzima meitiņa. Reičela rakstīja: ”Stefanija piedzima priekšlaicīgi. Kad es viņu ieraudzīju, viņa bija tik sīciņa un nevarīga! Pirmajā mēnesī, kad Stefanija atradās inkubatorā, ārsti man tomēr ļāva ik dienu paņemt viņu rokās. Tie bija īpaši brīži, un tā starp mani un meitiņu izveidojās ļoti ciešas saites. Tagad Stefanijai ir seši gadi, un viņa joprojām augumā ir mazāka nekā citi viņas vecuma bērni. Taču es viņu tā mīlu! Viņa tik ļoti cīnījās, lai dzīvotu, un viņa manā dzīvē ir ienesusi neaprakstāmu prieku.” Ir mierinoši zināt, ka Jehova pret mums jūt dziļu mīlestību, kad redz, cik ļoti mēs pūlamies kalpot viņam no visas sirds.

20. Par ko var priecāties Jehovas kalpi?

²⁰ Jehovas kalpu saimē ir vērojama liela daudzveidība. Ikviens no mums ir unikāls, un ikviens Jehovam ir dārgs. Viņš mūs ir vilcis pie sevis nevis tāpēc, ka mēs esam bijuši pārāki par citiem, bet gan tāpēc, ka, ielūkojies mūsu sirdī, viņš saskatīja, ka mēs esam pazemīgi cilvēki, kas ir gatavi mācīties un ko viņš varētu veidot. (Ps. 25:9.) Paturēsim prātā, ka Jehovam ir prieks, ja mēs kalpošanā viņam darām visu, ko spējam. Mūsu izturība un uzticība Jehovam liecina par to, ka mums ir ”laba un krietna sirds”. (Lūk. 8:15.) Centīsimies arī turpmāk kalpot Jehovam no visas sirds atbilstoši savām spējām! Tad mēs pilnīgi pamatoti varēsim priecāties par savu veikumu.