Mēs dzīvojām Kanādas pilsētā Toronto. Tēvs piederēja pie Kanādas Apvienotās baznīcas, un viņš savā baznīcā ieņēma vecākā amatu. Manu māsu un mani viņš sūtīja uz svētdienas skolu, un pēc tās viņš mūs ņēma līdzi uz dievkalpojumu, kas sākās pulksten 11. Svētdienu pēcpusdienās mēs devāmies līdzi mammai uz valstības zāli. Atšķirība starp abām reliģijām bija labi redzama.

Mamma stāstīja par savu ticību Bobam un Merionai Hačisoniem, ar kuriem viņu saistīja sena draudzība, un šī ģimene pieņēma patiesību. Hačisonu ģimenē auga trīs dēli. 1958. gadā Hačisoni ar visiem dēliem devās uz Ņujorku (ASV), lai tur apmeklētu astoņu dienu ilgu starptautisko kongresu ”Dieva griba”, un viņi paņēma mani līdzi. Tikai pēc daudziem gadiem es sapratu, ka tas no viņiem prasīja lielas pūles. Ar šo kongresu man saistās vienas no jaukākajām atmiņām.

Tajā laikā, kad es biju pusaudzis, mēs dzīvojām laukos un mums bija sava saimniecība. Man patika rūpēties par mājlopiem, un es izdomāju, ka iešu mācīties par veterinārārstu. Mamma pastāstīja par maniem plāniem kādam draudzes vecākajam. Šis vecākais draudzīgi aprunājās ar mani. Pieminējis, ka tagad ir ”pēdējās dienas”, viņš mani aicināja padomāt, kā vairāki gadi augstskolā ietekmētu  manas attiecības ar Jehovu. (2. Tim. 3:1.) Es apdomāju brāļa teikto un nolēmu nemācīties par veterināru.

Bet es joprojām domāju, ko darīt pēc vidusskolas pabeigšanas. Lai gan es katru nedēļas nogali sludināju, man sludināšana nebija pie sirds, un man nešķita, ka es varētu būt pionieris. Tēvabrālis strādāja Toronto kādā lielā apdrošināšanas kompānijā, kur viņš ieņēma augstu amatu. Mans tēvs un tēvabrālis mani mudināja iestāties tur darbā. (Viņi nebija Jehovas liecinieki.) Es piekritu un, pārcēlies uz Toronto, sāku strādāt pilnu slodzi.

Es daudz strādāju, un mana darbadiena bieži ievilkās līdz vēlam vakaram, turklāt man sanāca daudz laika pavadīt ar cilvēkiem, kas nekalpo Jehovam. Tas viss ietekmēja manu garīgo darbību. Es biju apmeties pie sava vectēva, kas nebija Jehovas liecinieks. Bet tad vectēvs nomira, un man bija jāmeklē cita dzīvesvieta.

Hačisoni, kas 1958. gadā bija ņēmuši mani līdzi uz Ņujorkas kongresu un kas izturējās pret mani kā pret savu dēlu, mani uzaicināja dzīvot pie viņiem. Šī ģimene veicināja manu garīgo izaugsmi, un 1960. gadā vienlaikus ar viņu dēlu Džonu es kristījos. Džons kļuva par pionieri, un tas man bija labs dzinulis sludināt vairāk. Draudzē brāļi ievēroja manu garīgo izaugsmi, un pēc kāda laika es tiku iecelts par teokrātiskās kalpošanas skolas kalpotāju a.

1966. gadā es apprecējos ar Rendiju Bergi. Viņa bija dedzīga pioniere un vēlējās sludināt tur, kur ir liela vajadzība pēc labās vēsts sludinātājiem. Rajona pārraugs mūs lūdza padomāt, vai mēs negribētu pārcelties uz Ontārio provinces pilsētu Orilju un palīdzēt turienes draudzei. Mēs bez mazākās minstināšanās pārcēlāmies uz Orilju.

Rendijas dedzība mani bija iespaidojusi, un pēc ierašanās Oriljā arī es kļuvu par pionieri. Es sludināju ar lielu aizrautību, un man patika risināt sarunas par Bībeli. Kad redzēju, kā iemirdzas cilvēku  acis, kad viņi ir sapratuši patiesību, es izjutu neizsakāmu prieku. Kāds laulāts pāris, kam mēs mācījām Bībeli, patiesības dēļ ievērojami mainīja savu dzīvi un sāka kalpot Jehovam, un mums par šo ģimeni bija īpaši liels prieks.

Reiz, kad bijām Toronto, es satiku brāli Arnoldu Maknāmaru (viņš bija viens no brāļiem, kas vadīja Kanādas Bēteles darbību). Viņš apvaicājās, vai mēs ar Rendiju nebūtu ar mieru kļūt par speciālajiem pionieriem, un es izsaucos: ”Protams, mēs esam ar mieru! Bet tikai ne Kvebekā.” Mani bija ietekmējusi angliski runājošajā Kanādas daļā izplatītā negatīvā attieksme pret šo provinci, kur tolaik notika plaši nemieri. Kvebeka, kur oficiālā valoda ir franču, vēlējās panākt neatkarību no Kanādas.

Brālis Maknāmars sacīja: ”Patlaban Kanādas filiāle speciālos pionierus sūta tikai uz Kvebeku.” Es tūlīt pat atbildēju, ka mēs piekrītam doties uz Kvebeku, — es jau zināju, ka Rendijai ir šāda vēlēšanās. Vēlāk es atskārtu, ka tas ir bijis viens no labākajiem lēmumiem mūžā.

Mēs apmeklējām piecu nedēļu ilgus franču valodas kursus un pēc tam kopā ar vēl vienu laulātu pāri devāmies uz Rimuski — pilsētu, kas atrodas 540 kilometru uz ziemeļaustrumiem no Monreālas. Protams, ar piecām nedēļām bija krietni par maz, kā skaidri pierādīja kāda sapulce, kurā es nolasīju dažus paziņojumus. Runājot par gaidāmo kongresu, es pateicu, ka uz to ieradīsies daudz ”strausu”, nevis ”austriešu”.

Rimuski pilsētā mums četriem pievienojās četras dedzīgas sludinātājas, kā arī Ibērdo ģimene, kurā auga divas meitas. Ibērdo noīrēja lielu māju ar septiņām guļamistabām un laipni piedāvāja apmesties tajā arī pionieriem, tostarp mums (pionieri par īri maksāja pavisam nelielu summu). Baltās fasādes un kolonnu dēļ mēs šo māju iesaucām par Balto namu. Lielākoties tajā vienlaikus uzturējās 12 līdz 14 cilvēku. Tā kā mēs ar Rendiju bijām speciālie pionieri, mēs sludinājām gan priekšpusdienās, gan pēcpusdienās, gan vakaros, un bija jauki, ka vienmēr bija kāds, kas gatavs doties mums līdzi sludināšanā. Īpaši mēs par to priecājāmies aukstajos ziemas vakaros.

Mēs cieši sadraudzējāmies ar pionieriem, ar kuriem dzīvojām zem viena jumta. Reizēm mēs pavadījām laiku pie ugunskura, bet reizēm visi kopā gatavojām pelmeņus un vareņikus ar dažādiem pildījumiem. Kāds brālis prata labi muzicēt, tāpēc sestdienu vakaros mēs bieži vien dziedājām un dejojām.

Sludināšana nesa augļus, un piecu gadu laikā vairāki cilvēki, kam mācījām Bībeli, kristījās. Rimuski draudze auga, un tajā bija jau apmēram 35 sludinātāji.

Kvebekā mēs iemācījāmies sludināt prasmīgāk nekā iepriekš, kā arī pārliecinājāmies par Jehovas atbalstu gan kalpošanā, gan sadzīvē. Mēs no sirds iemīlējām kvebekiešus, mums iepatikās franču valoda un vietējā kultūra, un tas mums palīdzēja iemīlēt arī citu tautību cilvēkus. (2. Kor. 6:13.)

Pavisam negaidīti Kanādas filiāle mūs lūdza pārcelties uz Trakadī pilsētu, kas atrodas austrumu krastā, Ņūbransvikas provincē. Mums uzreiz bija skaidrs, ka to izdarīt nebūs viegli, jo nupat bijām parakstījuši dzīvokļa īres līgumu un man bija darba līgums ar kādu skolu, kur es dažas stundas nedēļā strādāju par skolotāju. Turklāt vairāki mūsu Bībeles skolnieki nupat bija kļuvuši par sludinātājiem, un Rimuski draudze bija sākusi būvēt valstības zāli.

 Visu nedēļas nogali mēs karsti lūdzām Jehovu. Mēs arī aizbraucām apskatīt Trakadī un redzējām, ka tā ļoti atšķiras no Rimuski. Tomēr mēs izlēmām pārcelties, jo sapratām, ka uz turieni mūs sūta Jehova. Mēs pilnībā paļāvāmies uz viņu, un ar viņa palīdzību viss atrisinājās. (Mal. 3:10.) Pārcelšanos vēl vairāk atviegloja Rendijas stiprais garīgums, pašaizliedzība un labā humora izjūta.

Pirms mūsu ierašanās Trakadī draudzē bija tikai viens vecākais — brālis Roberts Ross. Viņš un viņa sieva Linda bija bijuši pionieri, bet tad viņiem bija piedzimis dēls, tomēr viņi bija izlēmuši palikt šajā pilsētā. Kaut arī viņiem bija jārūpējas par bērnu, viņi dedzīgi sludināja un bija ļoti viesmīlīgi, tāpēc bija mums īsts atbalsts.

Pēc diviem gadiem nāca nākamais pārsteigums — mani uzaicināja kļūt par rajona pārraugu. Septiņus gadus mēs apmeklējām angļu valodas draudzes, bet pēc tam mūs atkal nosūtīja uz Kvebeku, kur mums bija jāapmeklē franču valodas draudzes. Apgabala pārrauga Leona Krepo b parādītā uzmanība man palīdzēja uzlabot mācītprasmi un padarīt runas viegli uztveramas. Brālis Krepo mani allaž uzslavēja par manām runām, bet rosināja arī pārdomāt, ko es varētu darīt, lai manas runas klausītājiem būtu praktiski noderīgas.

Man ir iespiedies atmiņā starptautiskais kongress, kas 1978. gadā notika Monreālā. Man bija uzticēts strādāt ēdināšanas nodaļā. Bija gaidāms, ka kongresu apmeklēs 80 tūkstoši cilvēku, un, sākot ar šo kongresu, tika ieviesta jauna ēdināšanas kārtība. Viss bija citādi nekā iepriekš: citādas virtuves iekārtas, jauna ēdienkarte un jauns ēdiena gatavošanas veids. Mums bija apmēram 20 lieli pārvietojamie ledusskapji, kuri dažkārt nedarbojās. Iepriekšējā dienā pirms kongresa mēs līdz pat pusnaktij netikām iekšā stadionā, lai sagatavotu visu kongresam nepieciešamo, jo tajā notika kāds sporta pasākums. Bet, lai paspētu sagatavot brokastis, mums bija jāieslēdz krāsnis jau pirms saullēkta. Mēs visi bijām noguruši, bet es daudz ko mācījos no garīgi nobriedušajiem un čaklajiem ticības biedriem, kuri pat tādā situācijā nezaudēja humora izjūtu. Mēs sadraudzējāmies, un mums joprojām ir ciešas attiecības. Man bija milzīgs prieks, ka es varēju būt klāt šajā vēsturiskajā kongresā, kas notika Kvebekā, — tajā pašā provincē,  kur pagājušā gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados Jehovas liecinieki tika nikni vajāti.

Lielajos kongresos, kas notika Monreālā, es varēju daudz ko mācīties no pieredzējušiem brāļiem, kas organizēja kongresu darbību. Kādu gadu kongresa biroja darbību pārraudzīja Deivids Spleins, kas tagad kalpo Vadošajā padomē. Vēlāk, kad šis uzdevums tika uzticēts man, brālis Spleins man ļoti palīdzēja.

2011. gadā, kad bija pagājuši 36 gadi, kopš es biju sācis kalpot par rajona pārraugu, mani iecēla par draudzes vecāko kursu pasniedzēju. Kursi notika dažādās pilsētās, un divu gadu laikā mēs nakšņojām 75 vietās, bet tas bija tā vērts. Ik nedēļu, kad kursi beidzās, draudzes vecākie, kas tos bija apmeklējuši, bija ļoti pateicīgi, jo viņi bija izjutuši, kā Vadošā padome rūpējas par viņu garīgumu.

Vēlāk es biju pasniedzējs valstības sludinātāju skolā. Brāļi un māsas, kas tur mācījās, bieži vien jutās pārguruši, jo mācību laikā viņiem bija ļoti saspringts grafiks: mācības katru dienu ilga septiņas stundas, vakaros trīs stundas bija jāpilda mājas darbi, un ik nedēļu katram bija jāsagatavo četri vai pieci uzdevumi. Mēs ar otru pasniedzēju viņiem mēdzām atgādināt, ka tikai ar Jehovas atbalstu viņi tiks ar visu galā. Es nekad neaizmirsīšu, cik pārsteigti vienmēr bija studenti, kad redzēja, ka ar Jehovas palīdzību viņi ir spējuši paveikt daudz vairāk, nekā bija iztēlojušies.

Mana māte patiesi interesējās par citiem, un šāda attieksme veicināja viņas Bībeles skolnieku garīgo izaugsmi un pat palīdzēja manam tēvam mainīt nostāju pret patiesību. Mums par lielu pārsteigumu, trīs dienas pēc mātes nāves viņš atnāca uz valstības zāli noklausīties publisko runu. Turpmākos 26 gadus tēvs regulāri apmeklēja sapulces. Kaut gan viņš līdz mūža beigām tā arī nekristījās, tās draudzes vecākie man stāstīja, ka uz sapulcēm viņš vienmēr ieradās pats pirmais.

Mammas priekšzīme labvēlīgi ietekmēja gan mani, gan manas trīs māsas. Visas māsas un viņu vīri uzticīgi kalpo Jehovam. Divas māsas kalpo Bētelē — viena Portugālē, otra Haiti.

Tagad mēs ar Rendiju esam speciālie pionieri Ontārio provinces pilsētā Hamiltonā. Kad es biju rajona pārraugs, mēs kopā ar dažādiem brāļiem un māsām gājām pie viņu Bībeles skolniekiem un citiem cilvēkiem, kas interesējās par patiesību. Tagad mēs paši mācām cilvēkiem Bībeli, un mums ir prieks vērot viņu garīgo izaugsmi. Mums ir izveidojušās ciešas attiecības ar savas draudzes brāļiem un māsām, un ir stiprinoši redzēt, kā Jehova viņus atbalsta gan baltās, gan nebaltās dienās.

Atskatoties uz savu dzīvi, mēs varam teikt, ka ļoti augstu vērtējam brāļu un māsu uzmanību, ko viņi mums ir parādījuši. Arī mēs esam centušies veltīt uzmanību ticības biedriem un pamudināt viņus tiekties pēc garīgiem mērķiem. (2. Kor. 7:6, 7.) Atceros kādu ģimeni, kurā māte, meita un dēls bija pionieri, bet tēvs ne. Es šim brālim pajautāju, vai viņš pats ir domājis par pilnas slodzes kalpošanu. Brālis sacīja, ka viņš jau atbalsta trīs pionierus. Sarunas gaitā es minēju, ka Jehova ir vislabākais gādnieks un viņš noteikti rūpēsies par viņiem visiem. Es šo brāli iedrošināju kalpot pilnu slodzi, un pēc pusgada viņš kļuva par pionieri.

Mēs ar Rendiju esam apņēmušies stāstīt par Jehovas ”brīnumainajiem darbiem” ”nākamajai paaudzei”, un mēs ceram, ka tiem, kas tikai nesen ir iemīlējuši Jehovu, kalpošana sagādās tikpat daudz prieka kā mums. (Ps. 71:17, 18.)