1. Kāpēc jābūt gataviem dažādiem ārkārtas gadījumiem?

 KĀPĒC ir jābūt gataviem ārkārtas gadījumiem? Ja ir notikusi kāda katastrofa, tiem cilvēkiem, kuri tai ir bijuši gatavi, ir lielākas iespējas izdzīvot un pat palīdzēt citiem. Kāda Eiropas institūcija, kas koordinē humānās palīdzības operācijas, uzsver: ”Visu izšķir sagatavošanās.”

2. Kāpēc jābūt gataviem ”lielajam postam”? (Mateja 24:44.)

² ”Lielais posts”, par kuru brīdināja Jēzus, sāksies pēkšņi. (Mat. 24:21.) Taču pretēji daudzām citām katastrofām mūs tas nepārsteigs. Jau aptuveni pirms diviem tūkstošiem gadu Jēzus savus sekotājus mudināja būt gataviem laikam, kad viņš tiesās ļauno pasauli. (Nolasīt Mateja 24:44.) Ja būsim tam gatavi, mums būs vieglāk pašiem izturēt visus pārbaudījumus un mēs spēsim palīdzēt citiem. (Lūk. 21:36.)

3. Kādiem mums jābūt, lai varētu teikt, ka mēs esam gatavi lielajam postam, un kāpēc?

³ Kādiem mums jābūt, lai varētu teikt, ka mēs esam gatavi lielajam postam? Iztēlosimies, ka Dievs mums uzdod sludināt vēsti par sprieduma izpildi ļaunajai pasaulei, bet, tiklīdz to sākam darīt, mēs sastopamies ar naidīgu attieksmi. (Atkl. 16:21.) Lai tādā situācijā spētu paļauties uz Jehovas aizsardzību un pildīt viņa uzdevumu, mums būs jābūt izturīgiem. Iespējams, lielā posta laikā kādi mūsu ticības biedri zaudēs iedzīvi. (Hab. 3:17, 18.) Kā rīkosimies mēs? Ja būsim līdzjūtīgi, mēs viņu labā darīsim visu, ko vien spēsim. Kad Jehovas kalpiem uzbruks tautu apvienotie spēki, mums varbūt kādu laiku būs jāmitinās cieši kopā ar citiem brāļiem un māsām. (Eceh. 38:10—12.) Sirsnīga mīlestība pret ticības biedriem mums palīdzēs izturēt visas grūtības.

4. Kā no Bībeles izriet, ka, izkopjot sevī labas īpašības, kristieši nedrīkst apstāties pie sasniegtā?

 ⁴ Bībelē kristieši ir mudināti būt izturīgiem nelabvēlīgos apstākļos, būt līdzjūtīgiem pret citiem un mīlēt ticības biedrus. Lūkas 21:19 var lasīt: ”Ar savu izturību jūs izglābsiet savu dzīvību.” Kolosiešiem 3:12 ir teikts: ”Tērpieties.. līdzjūtībā,” — savukārt 1. Tesalonikiešiem 4:9, 10 ir rakstīts: ”Dievs jums ir mācījis mīlēt citam citu. ..bet mēs jūs, brāļi, rosinām to darīt vēl lielākā mērā.” Visi šie vārdi bija adresēti Kristus sekotājiem, kuri jau bija daudz ko izturējuši, kuri, līdzjūtības mudināti, jau bija palīdzējuši ticības biedriem un kuru starpā jau bija sirsnīga mīlestība. Taču viņi nedrīkstēja apstāties pie sasniegtā, un arī mēs to nedrīkstam. Tālāk ir apskatīts, kā rīkojās agrīnie kristieši, kā mēs varam viņiem līdzināties un kā tas mums palīdz būt gataviem lielajam postam.

5. Kā pirmā gadsimta kristieši spēja izturēt visus pārbaudījumus?

⁵ Pirmā gadsimta kristiešiem bija vajadzīga izturība. (Ebr. 10:36.) Viņi pieredzēja ne vien tās pašas grūtības, ko pārējie cilvēki, bet arī ticības pārbaudījumus. Piemēram, pret daudziem agrīnajiem kristiešiem nikni vērsās kā ebreju reliģiskie vadītāji un romiešu varasvīri, tā arī ģimenes locekļi. (Mat. 10:21.) Dažās draudzēs izplatījās atkritēju mācības, un kristiešiem bija jātiek ar to galā. (Ap. d. 20:29, 30.) Tomēr viņi visu izturēja. (Atkl. 2:3.) Kā viņi to spēja? Viņi pārdomāja, kā ir rīkojušies tādi Jehovas kalpi kā Ījabs, kurš palika uzticīgs Jehovam arī ļoti smagos pārbaudījumos. (Jēk. 5:10, 11.) Viņi lūdza, lai Jehova viņus stiprinātu. (Ap. d. 4:29—31.) Turklāt viņi allaž turēja prātā, ka Jehova viņus atalgos. (Ap. d. 5:41.)

6. Ko mēs varam mācīties no kādas albāņu māsas?

⁶ Arī mums var palīdzēt pārdomas par Dieva kalpiem, kas daudz ko ir izturējuši, — gan par tiem, kas dzīvojuši Bībeles laikos, gan par tiem, kas dzīvo mūsu laikos. Kāda kristiete, vārdā Merita, kura dzīvo Albānijā un kuras ģimene ir ļoti naidīgi noskaņota pret viņas ticību, sacīja: ”Mani dziļi iespaidoja stāstījums par Ījabu. Lai gan viņam bija tā jācieš un viņš nemaz nezināja, kas vainojams viņa ciešanās, viņš izsaucās: ”Līdz pēdējam elpas vilcienam es neatteikšos no uzticības Dievam!” Es nospriedu, ka mani pārbaudījumi ne tuvu nelīdzinās tam, ko izcieta Ījabs. Turklāt, pretēji viņam, es zinu, kas izraisa manus pārbaudījumus.” (Īj. 27:5.)

7. Kas mums visiem jādara jau tagad?

⁷ Kas vēl jādara, lai visu izturētu? Mums bieži un dedzīgi jālūdz Jehova un jāuztic viņam visas savas raizes. (Filip. 4:6; 1. Tes. 5:17.) Iespējams, šobrīd mēs nesaskaramies ar lieliem pārbaudījumiem. Bet vai mēs lūdzam Jehovam palīdzību ikreiz, kad esam nomākti, sarūgtināti vai apjukuši? Ja būsim pieraduši vērsties pie Jehovas, saskaroties ar ikdienišķām problēmām, mēs nekavēsimies to darīt arī tad, kad būsim lielu problēmu priekšā, un nešaubīsimies, ka viņš zina, kad vislabāk būtu mums palīdzēt un kā to darīt. (Ps. 27:1, 3.)

8. Ko var secināt no kādas pionieres teiktā? (Jēkaba 1:2—4; sk. arī attēlu.)

⁸ Ja mēs izturēsim tagadējos pārbaudījumus, mums būs vieglāk izturēt nākotnē gaidāmo lielo postu. (Rom. 5:3.) Kāpēc tā  var apgalvot? Daudzi mūsu ticības biedri ir teikuši, ka pārbaudījumi viņus ir norūdījuši un ka tie ir stiprinājuši viņu ticību. Tie ir iedvesuši viņos pārliecību, ka Jehova vēlas viņiem palīdzēt un ar Jehovas atbalstu viņi spēs izturēt arī turpmākos pārbaudījumus. (Nolasīt Jēkaba 1:2—4.) Kāda pioniere, vārdā Mira, kas arī dzīvo Albānijā, stāstīja: tas, ka viņa jau agrāk ir izturējusi pārbaudījumus, viņai palīdz izturēt jaunus pārbaudījumus. Kā atzina Mira, reizēm viņai liekas, ka nevienam citam nav tik daudz problēmu kā viņai. Bet tādos brīžos viņa atsauc atmiņā, kā visus pēdējos 20 gadus Jehova viņai ir palīdzējis, un viņa sev atgādina: ”Paliec uzticīga Jehovam! Nepieļauj, ka viss, ko tu ar Jehovas palīdzību esi izturējusi, un visi tie gadi būtu bijuši velti.” Arī mēs varam pārcilāt prātā, kā Jehova mums līdz šim ir palīdzējis izturēt. Nešaubīsimies, ka viņam nepaslīd garām tas, kā mēs izturam grūtības, un ka viņš mūs atalgos. (Mat. 5:10—12.) Kad sāksies lielais posts, mēs būsim gatavi tā laika pārbaudījumiem un būsim apņēmības pilni tos izturēt.

9. Kas liecina, ka Antiohijas kristieši juta līdzi saviem ticības biedriem?

⁹ Pirmajā gadsimtā Jūdejā izcēlās liels bads, un tas skāra arī turienes kristiešus. Kad to uzzināja kristieši, kas dzīvoja Sīrijas pilsētā Antiohijā, viņi no sirds juta līdzi saviem ticības biedriem. Līdzjūtība viņus pamudināja uz konkrētu rīcību. Viņi ”apņēmās sūtīt palīdzību brāļiem Jūdejā — cik kurš varēja atļauties”. (Ap. d. 11:27—30.) Antiohiju no Jūdejas šķīra diezgan liels attālums, tomēr Antiohijas kristieši gribēja palīdzēt saviem garīgajiem brāļiem un māsām. (1. Jāņa 3:17, 18.)

10. Kā izpaužas kristiešu līdzjūtība, kad ticības biedri ir cietuši kādā katastrofā? (Sk. arī attēlu.)

¹⁰ Līdzīgi varam rīkoties arī mēs, kad uzzinām, ka mūsu ticības biedri ir cietuši kādā katastrofā. Mēs varam apvaicāties savas draudzes vecākajiem, vai ir iespējams, ka mēs kādā vietā piedalītos palīdzības sniegšanā. Vēl mēs varam ziedot līdzekļus pasaules mēroga darbam un lūgt par nelaimē cietušajiem brāļiem un māsām. b (Sāl. pam. 17:17.) 2020. gadā visā pasaulē tika izveidots vairāk nekā 950 palīdzības komiteju, kurām tika uzticēts rūpēties par Jehovas lieciniekiem, ko bija smagi skārusi Covid-19 pandēmija. Ikviens brīvprātīgais, kas sniedz palīdzību ticības biedriem, ir pelnījis vissirsnīgāko uzslavu. Līdzjūtības mudināti, brīvprātīgie ir piegādājuši humāno palīdzību, uzmundrinājuši un stiprinājuši brāļus un māsas un daudzos gadījumos arī remontējuši vai pat pilnībā atjaunojuši viņu mājas un sapulču namus. (Salīdzināt 2. Korintiešiem 8:1—4.)

11. Ko mēs varam panākt, palīdzot ticības biedriem?

¹¹ Mūsu pūles ievēro arī citi. Lūk, kāds piemērs. 2019. gadā, kad vienā no Bahamu arhipelāga salām viesuļvētra ”Dorians” bija nopostījusi valstības zāli, brāļi ķērās pie tās atjaunošanas. Kāds no darbiem bija jāuztic profesionāliem būvniekiem, un brāļi kādam būvuzņēmējam vaicāja, cik tas varētu izmaksāt. Būvuzņēmējs atbildēja: ”Tas būs mans ziedojums.. Es neprasīšu naudu ne par tehniku, ne par darbu, ne par materiāliem. [..] Jūs tā  rūpējaties par savējiem! Tāpēc es gribu kaut ko darīt jūsu organizācijas labā.” Kā liecina šis gadījums, daudzi, kas nepazīst Jehovu, ievēro, kā rīkojas Jehovas liecinieki. Tātad viss, ko mēs darām tāpēc, ka jūtam līdzi garīgajiem brāļiem un māsām, var piesaistīt cilvēkus ”Dievam, kas ir bagāts žēlastībā”. (Efes. 2:4.)

12. Kas mums jādara jau tagad, lai varētu teikt, ka esam gatavi lielajam postam? (Atklāsmes 13:16, 17.)

¹² Mums būs jāpalīdz brāļiem un māsām arī tad, kad būs sācies lielais posts. Jau tagad visi, kas nepiekrīt atbalstīt politisko sistēmu, sastopas ar grūtībām, un tā būs arī lielā posta laikā. (Nolasīt Atklāsmes 13:16, 17.) Mūsu ticības biedriem varbūt trūks paša nepieciešamākā. Rūpēsimies cits par citu, lai tad, kad Jēzus Kristus īstenos spriedumu ļaunajai pasaulei, viņš redzētu, ka mūsu rīcībā izpaužas sirsnīga līdzjūtība! Tad viņš mūs aicinās ”iemantot valstību”. (Mat. 25:34—40.)

13. Ko darīja agrīnie kristieši, saskaņā ar Romiešiem 15:7?

¹³ Agrīnie kristieši bija pazīstami ar to, ka viņi sirsnīgi mīlēja cits citu. Bet, lai draudzē pastāvētu mīlestība, viņiem bija jāpūlas. Viņi bija ļoti dažādi. Piemēram, pie Romas draudzes piederēja gan saskaņā ar Mozus bauslību audzinātie ebreji, gan cittautieši, kas bija pieraduši ievērot pavisam citādas paražas. Daži kristieši droši vien bija vergi, bet citi — brīvie, un dažiem pašiem piederēja vergi. Kā tik dažādu cilvēku starpā varēja plaukt mīlestība? Apustulis Pāvils viņiem rakstīja: ”Sirsnīgi pieņemiet cits citu.” (Nolasīt Romiešiem 15:7.) Tas nozīmēja, ka viņiem citam pret citu bija jāizturas laipni, jābūt viesmīlīgiem un gataviem uzņemt ikvienu ticības biedru savu draugu lokā. Pāvils aicināja Filemonu, lai tas laipni uzņemtu no tā aizbēgušo vergu Onēsimu. (Filem. 17.) Savukārt Priskilla un Akils ”uzaicināja pie sevis” Apollu, kas nezināja tik daudz par kristietību kā viņi, un izturējās pret to laipni un sirsnīgi. (Ap. d. 18:26.) Tātad, lai gan agrīnie kristieši bija tik dažādi, draudze bija vienota un tajā valdīja mīlestības pilna gaisotne.

14. Kā izpaudās kādas misionāru ģimenes mīlestība pret ticības biedriem?

¹⁴ Ja mēs uzņemam savā draugu lokā arvien jaunus brāļus un māsas, mēs izpaužam kristīgu mīlestību, un tas mūsu ticības biedrus pamudina izpaust mīlestību pret mums. (2. Kor. 6:11—13.) To pieredzēja kāda kristiete, vārdā Ena, un viņas vīrs. Viņi abi ir misionāri Rietumāfrikā. Drīz pēc tam, kad viņi bija nosūtīti kalpot uz jaunu vietu, sākās Covid-19 pandēmija un viņi nedrīkstēja klātienē tikties ar savu jauno draudzi. Ko viņi iesāka? Viņi sazinājās ar brāļiem un māsām, izmantojot videokonferences, un centās tos labi iepazīt. Viņu attieksme aizkustināja ticības biedrus, un tie savukārt bieži zvanīja un rakstīja jaunajiem misionāriem. Kāpēc abi misionāri ļoti vēlējās pēc iespējas labāk iepazīt brāļus un māsas jaunajā draudzē? Ena stāstīja: ”Mani tuvinieki un es kā baltās, tā nebaltās dienās esam izjutuši, cik ļoti ticības biedri mūs mīl, un tas savukārt mani rosina izturēties tāpat pret citiem brāļiem un māsām.”

15. Ko var mācīties no kādas kristietes, kas kalpo Jaunzēlandē? (Sk. arī attēlu.)

¹⁵ Ikvienā draudzē ir visdažādākie brāļi un māsas — viņiem ir dažādi raksturi un dažāda pagātne. Lai mīlestība mūsu starpā  augtu, mums jāpievērš uzmanība brāļu un māsu labajām īpašībām. Jaunzēlandē kāda kristiete, vārdā Vanesa, stāstīja, ka savulaik ar dažiem viņai nebija viegli satikt, jo viņu kaitināja šo cilvēku personības iezīmes. Viņa teica, ka viņa apzināti izlēma nevis censties izvairīties no šiem kristiešiem, bet pavadīt ar tiem vairāk laika. Tas viņai ļāva saprast, kāpēc Jehova mīl šos cilvēkus. Kā tas viņai palīdzēja vēlāk? Vanesa sacīja: ”Kopš mans vīrs ir rajona pārraugs, mēs satiekam daudz vairāk brāļu un māsu nekā iepriekš. Viņiem ir atšķirīgi raksturi, bet man nav grūti ar viņiem saprasties. Tagad man patīk tas, ka mēs esam tik dažādi, un, tā kā Jehova mūs visus ir vilcis pie sevis, es esmu sapratusi, ka šī dažādība patīk arī Jehovam.” Ja mēs uz ticības biedriem raugāmies tāpat kā Jehova, mēs pierādām, ka viņus mīlam. (2. Kor. 8:24.)

16. Kāpēc lielā posta laikā kristīgai mīlestībai būs īpaši liela nozīme? (Sk. arī attēlu.)

¹⁶ Lielā posta laikā kristīgai mīlestībai būs ārkārtīgi liela nozīme. Kāpēc tā var teikt? Atsauksim atmiņā, ko Jehova saviem kalpiem bija licis darīt tad, kad ienaidnieki uzbruka senajai Babilonai. Jehova bija norādījis: ”Mana tauta, ieej iekštelpās un aizslēdz durvis! Paslēpies uz īsu brīdi, kamēr rimsies bargās dusmas.” (Jes. 26:20.) Iespējams, līdzīgi būs jārīkojas mums, kad būs sācies lielais posts. Vārds ”iekštelpas” var attiekties uz draudzēm. Tātad Jehova mūs pasargās, ja saglabāsim ciešu saikni ar draudzi. Līdz ar to ir skaidrs, ka ir par maz tikai laipni izturēties pret brāļiem un māsām — mums viņi sirsnīgi jāmīl. No tā varbūt būs atkarīga mūsu izglābšanās.

17. Kā mums var palīdzēt rakstā minētie padomi?

¹⁷ ”Jehovas lielā diena” būs pats smagākais laiks cilvēces vēsturē. (Cef. 1:14, 15.) Arī Jehovas kalpiem neklāsies viegli. Bet, ja būsim gatavi tam, kas mūs gaida nākotnē, mēs pārlieku neuztrauksimies un spēsim izturēt jebkādus pārbaudījumus. Tā kā lielā posta laikā būs jāpieredz daudz grūtību, līdzjūtības mudināti, mēs palīdzēsim ticības biedriem. Mēs sirsnīgi mīlam brāļus un māsas, tāpēc darīsim visu, lai saglabātu ar viņiem ciešas attiecības. Ja mēs liksim lietā rakstā minētos padomus, Jehova mums dāvās mūžīgu dzīvi jaunā pasaulē, kur vairs nebūs nekādu bēdu un ciešanu. (Jes. 65:17.)