1., 2. Kā Bībelē tika paredzēts Jehovas tautas pieaugums?

JEHOVAM uz zemes ir uzticami kalpi, viņa liecinieki, un Jehovas liecinieku organizācija patiešām izceļas citu starpā. Lai gan to veido nepilnīgi cilvēki, kuriem piemīt dažādi trūkumi, Dievs šai pasaules mēroga organizācijai dod savu garu, kas ļauj tai zelt un plaukt. Apskatīsim, ko brīnišķīgu Jehova ir paveicis savā tautā.

² 1914. gadā, sākoties pašreizējās ļaunās pasaules pēdējām dienām, šeit, uz zemes, Dievam kalpoja samērā neliels cilvēku pulciņš. Jehova ar savu garu atbalstīja viņu sludināšanu. Nākamajos gadu desmitos miljoniem cilvēku apguva Bībeles patiesību un kļuva par Jehovas lieciniekiem. Norādot uz izcilo pieaugumu savu kalpu vidū, Jehova lika pierakstīt šādu pravietojumu: ”Mazākais kļūs par tūkstoti, un sīkākais par varenu tautu. Es tas Kungs to esmu solījis un savā laikā to steidzīgi izpildīšu.” (Jes. 60:22.) Šie pravietiskie vārdi ir kļuvuši par īstenību mūsu laikā. Pašlaik Jehovas liecinieku skaits ir lielāks nekā daudzu valstu iedzīvotāju skaits.

3. Kā Dieva kalpi ir parādījuši mīlestību?

 ³ Jehova ir palīdzējis saviem kalpiem vēl kādā ziņā, proti, lielākā mērā attīstīt visspilgtāko īpašību, kas piemīt viņam pašam, — mīlestību. (1. Jāņa 4:8.) Jēzus, kas izcili atspoguļoja Dieva mīlestību, saviem sekotājiem teica: ”Es jums dodu jaunu likumu: mīliet cits citu. [..] Pēc tā visi sapratīs, ka jūs esat mani mācekļi — ja jūsu starpā būs mīlestība.” (Jāņa 13:34, 35.) Šī īpašība bija ļoti svarīga, kad vēl nesenā pagātnē daudzas tautas iesaistījās postošākajos karos, kādi līdz šim ir bijuši. Piemēram, Otrajā pasaules karā vien bojā gāja apmēram 55 miljoni cilvēku. Taču Jehovas liecinieki nepiedalījās šajā pasaules mēroga slaktiņā. (Nolasīt Mihas 4:1, 3.) Tas viņiem ir palīdzējis palikt ”tīriem no visu asinīm”. (Ap. d. 20:26.)

4. Kāpēc Jehovas tautas skaitliskais pieaugums ir ievērības cienīgs?

⁴ Lai gan Dieva tauta dzīvo naidīgi noskaņotā pasaulē, kas, saskaņā ar Bībelē rakstīto, atrodas Sātana, ”šī laikmeta dieva”, varā, tā turpina skaitliski pieaugt. (2. Kor. 4:4.) Sātans manipulē ar pasaules politiskajiem spēkiem un plašsaziņas līdzekļiem. Tomēr nav viņa varā apturēt labās vēsts izplatīšanu. Bet, zinādams, ka viņam ir atlicis maz laika, viņš daudz pūlas, lai novērstu cilvēkus no patiesās pielūgsmes. Lai to panāktu, viņš liek lietā dažādus paņēmienus. (Atkl. 12:12.)

5. Kāpēc citi laiku pa laikam var aizskart mūsu jūtas? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

⁵ Jehovas organizācija pastāvīgi uzsver, cik svarīgi ir mīlēt Dievu un citus cilvēkus. Kad Jēzum jautāja, kurš ir svarīgākais bauslis bauslībā, viņš atbildēja: ””Mīli Jehovu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu.” Tas ir svarīgākais un pirmais bauslis. Otrais, kas ir tam līdzīgs, ir šāds: ”Mīli tuvāko kā sevi pašu.”” (Mat. 22:35—39.) Bībelē ir skaidri teikts, ka Ādama grēka dēļ mēs visi esam nepilnīgi. (Nolasīt Romiešiem 5:12, 19.) Un tāpēc laiku pa laikam kāds ticības biedrs var pateikt vai izdarīt kaut ko tādu, kas mūs sāpina. Ja mēs to pieredzam, tiek pārbaudīta mūsu mīlestība pret Jehovu un viņa kalpiem. Mums ir jāapdomā, kā mēs tādā gadījumā rīkosimies. Arī senatnē uzticīgi Dieva kalpi ar vārdiem vai darbiem sāpināja citus. Uzzināsim, ko mēs varam mācīties no dažām Bībelē aprakstītām situācijām.

6. Ko Ēlis kavējās darīt, lai gan zināja par savu dēlu ļauno rīcību?

⁶ Piemēram, abi augstā priestera Ēļa dēli nedzīvoja saskaņā ar Jehovas normām. Bībelē ir rakstīts: ”Ēļa dēli bija netikli un bezgodīgi jaunieši, tie neatzina to Kungu.” (1. Sam. 2:12.) Lai arī Ēlim kā augstajam priesterim bija būtiska nozīme patiesajā pielūgsmē, abi viņa dēli smagi grēkoja. Ēlis to zināja, un viņam dēli noteikti bija jāpārmāca, taču viņš bija iecietīgs pret to grēkiem. Beigu beigās Dievs sodīja Ēli un viņa dēlus. (1. Sam. 3:10—14.) Ar laiku viņa pēcnācēji zaudēja iespēju pildīt augstā priestera pienākumus. Kā jūs justos, ja dzīvotu Ēļa laikā un redzētu Ēļa pielaidīgo attieksmi pret savu dēlu grēcīgo rīcību? Vai jūs tam ļautu kļūt par klupšanas akmeni, un vai jūs tāpēc pārstātu kalpot Dievam?

7. Kādus nopietnus grēkus izdarīja Dāvids, un kā Dievs rīkojās šajā situācijā?

⁷ Jehova ļoti mīlēja Dāvidu, un viņš bija izpelnījies Jehovas labvēlību. (1. Sam. 13:13, 14; Ap. d. 13:22.) Tomēr vēlāk Dāvids pārkāpa laulību, stādamies attiecībās ar Batsebu, un Batsebai iestājās grūtniecība.  Tas notika, kamēr Batsebas vīrs Ūrija kopā ar citiem izraēliešiem bija devies karā. Kad Ūrija uz neilgu laiku atgriezās Jeruzālemē, Dāvids centās panākt, lai viņš stātos intīmās attiecībās ar savu sievu, jo tā Dāvids cerēja noslēpt, kas ir bērna īstais tēvs. Tomēr Ūrija pat neiegāja savā mājā, tāpēc Dāvids organizēja, lai Ūrija kādā kaujā tiktu nogalināts. Šis noziegums Dāvidam dārgi maksāja — viņš un viņa tuvinieki pieredzēja daudzas nelaimes. (2. Sam. 12:9—12.) Taču, tā kā Dāvids pastāvīgi bija staigājis Jehovas priekšā ”ar bezvainīgu.. sirdi”, Jehova viņam žēlsirdīgi piedeva. (1. Ķēn. 9:4, Bībeles 1926. gada izdevums.) Ja tolaik jūs dzīvotu Dieva tautas vidū, kā jūs reaģētu uz šiem notikumiem? Vai Dāvida nekrietnā rīcība būtu kļuvusi jums par klupšanas akmeni?

8. a) Ko apustulis Pēteris bija apgalvojis, bet kā viņš rīkojās? b) Kāpēc Jehova, par spīti Pētera nepareizajai rīcībai, arī turpmāk uzticēja viņam svarīgus uzdevumus?

⁸ Minēsim vēl kādu piemēru no Bībeles. Kaut arī Jēzus izraudzījās Pēteri par vienu no saviem apustuļiem, Pēteris ik pa laikam teica un darīja kaut ko tādu, ko vēlāk viņam nācās nožēlot. Piemēram, vienā no Jēzus dzīves smagākajiem brīžiem apustuļi viņu pameta. Iepriekš Pēteris apgalvoja, ka pat tad, ja citi novērstos no Jēzus, viņš gan to nekad nedarītu. (Marka 14:27—31, 50.) Tomēr, kad Jēzus tika apcietināts, visi apustuļi, tostarp arī Pēteris, pameta Jēzu. Pēteris pat vairākkārt noliedza, ka pazīst viņu. (Marka 14:53, 54, 66—72.) Taču Pēteris nožēloja izdarīto, un Jehova arī turpmāk viņam uzticēja svarīgus uzdevumus. Ja tolaik jūs būtu viens no Jēzus mācekļiem, vai Pētera rīcība ietekmētu jūsu uzticību Jehovam?

9. Kāpēc jūs esat pārliecināti, ka Dievs vienmēr rīkojas taisnīgi?

⁹ Mēs apskatījām tikai dažus gadījumus, kad kāds Dieva kalps ar savu rīcību sāpināja citus. Tomēr šie nav vienīgie gadījumi, kad atsevišķu Jehovas kalpu sliktā rīcība — gan senāk, gan tagad — ir izraisījusi citos  sāpīgus pārdzīvojumus. Bet kāda būtu jūsu reakcija līdzīgās situācijās? Vai jūs ļautu, ka dažu Dieva kalpu nepareizā rīcība kļūtu jums par klupšanas akmeni, un tāpēc jūs atstātu Jehovu un viņa draudzi un pārstātu kontaktēties ar ticības biedriem? Vai arī jūs saprastu, ka Jehova, iespējams, dod laiku grēciniekiem nožēlot savu rīcību un ka galu galā viņš izlabos nodarīto ļaunumu un vērsīs visu par labu? Taču reizēm tie, kas ir nopietni grēkojuši, nenožēlo savus pārkāpumus un nepieņem Jehovas žēlsirdīgo palīdzību. Vai šādās situācijās jūs pilnīgi paļaujaties uz to, ka Jehova noteiktā laikā tiesās grēciniekus un šie cilvēki, iespējams, tiks izslēgti no draudzes?

10. Kāpēc var teikt, ka Jēzus pareizā gaismā raudzījās uz Jūdas Iskariota un Pētera rīcību?

¹⁰ Bībelē ir stāstīts par Jehovas kalpiem, kas palika uzticīgi viņam un viņa organizācijai, par spīti citu nopietnajiem grēkiem. Lūk, kāds piemērs. Pēc tam, kad Jēzus visu nakti bija lūdzis Tēvam vadību, viņš izraudzījās 12 apustuļus, kuru vidū bija arī Jūda Iskariots. Jēzus nepieļāva, ka Jūdas vēlākā nodevīgā rīcība un Pētera novēršanās no viņa kaut kādā mērā vājinātu viņa attiecības ar Tēvu. (Lūk. 6:12—16; 22:2—6, 31, 32.) Jēzus labi apzinājās, ka šo cilvēku rīcībā nebija vainojams Jehova vai viņa kalpi kopumā. Kaut gan daži Jēzus sekotāji sagādāja viņam vilšanos, viņš turpināja veikt godpilno darbu, kas viņam bija uzticēts. Jehova atalgoja Jēzu, celdams augšā viņu no nāves un tādā veidā sagādādams viņam iespēju kļūt par debesu valstības ķēniņu. (Mat. 28:7, 18—20.)

11. Kas Bībelē ir pravietots par mūsdienu Jehovas kalpiem?

¹¹ Jēzus paļāvībai uz Jehovu un viņa kalpiem bija stingrs pamats, un viņa paļāvība joprojām ir stipra. Mēs varam tikai apbrīnot, ko pēdējās dienās Jehova ir paveicis ar savu kalpu starpniecību. Neviena cita organizācija nesludina patiesību visā pasaulē. To dara tikai vienotā Jehovas kalpu saime, jo nevienu citu organizāciju Jehova nevada ar savu garu. Jesajas grāmatas 65. nodaļas 14. pantā ir aprakstīts Dieva tautas garīgais stāvoklis: ”Redzi, mani kalpi gavilēs savā sirdspriekā!”

12. Kā mums jāraugās uz citu trūkumiem?

¹² Jehovas kalpi priecājas par labajiem darbiem, ko viņi var veikt tāpēc, ka Jehova viņus vada. Pilnīgi citādi ir ar Sātana varā esošo pasauli, kas, tēlaini runājot, vaimanā, jo apstākļi tajā arvien pasliktinās. Ja daži Dieva kalpi rīkojas nepareizi, nebūtu saprātīgi tajā vainot Jehovu un viņa draudzi. Mums jābūt uzticīgiem Jehovam un jāpakļaujas viņa vadībai, kā arī jāmācās pareizi raudzīties uz citu trūkumiem.

13., 14. a) Kāpēc mums jābūt pacietīgiem citam pret citu? b) Kāds solījums mums jāpatur prātā?

¹³ Kā mums jārīkojas situācijās, kad kāds Dieva kalps pasaka vai izdara kaut ko tādu, kas mūs aizskar? Bībelē ir lasāms labs princips: ”Neļauj sevi pārmērīgi ātri pārņemt dusmām, jo dusmas mājo nelgas azotē.” (Sal. Māc. 7:9.) Mums ir jāņem vērā, ka no tā laika, kad cilvēki Ēdenē bija pilnīgi, mūs šķir aptuveni 6 tūkstoši gadu. Nepilnīgiem cilvēkiem ir nosliece kļūdīties. Tāpēc nebūtu prātīgi gaidīt pārāk daudz no ticības biedriem un pieļaut, ka viņu trūkumi laupītu mums prieku, ko dod iespēja būt kopā ar Dieva tautu. Mēs pieļautu vēl nopietnāku  kļūdu, ja citu nepareizā rīcība mums kļūtu par klupšanas akmeni un mēs atstātu Jehovas organizāciju. Tādā gadījumā mēs zaudētu ne tikai iespēju pildīt Dieva gribu, bet arī cerību dzīvot Dieva jaunajā pasaulē.

¹⁴ Lai saglabātu patiesu prieku un stipru cerību, mums skaidri jāpatur prātā mierinošais Jehovas solījums: ”Redzi, Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs un tās nevienam vairs nenāks prātā.” (Jes. 65:17; 2. Pēt. 3:13.) Neļausim citu trūkumiem liegt mums iespēju pieredzēt šīs svētības!

15. Kas, ņemot vērā Jēzus norādījumu, mums ir jādara, ja citu rīcība mūs sāpina?

¹⁵ Pagaidām mēs vēl nedzīvojam jaunajā pasaulē, un tāpēc, kad citi pasaka vai izdara kaut ko tādu, kas mūs aizvaino, mums ir jāpārdomā, ko no mums šajā situācijā vēlas Dievs. Piemēram, Jēzus minēja šādu principu: ”Ja jūs piedosiet cilvēkiem viņu pārkāpumus, arī jūsu debesu Tēvs jums piedos, bet, ja jūs cilvēkiem viņu pārkāpumus nepiedosiet, jūsu Tēvs nepiedos arī jūsu pārkāpumus.” Atsauksim atmiņā, ka uz Pētera jautājumu, vai viņam ir jāpiedod ”līdz septiņām reizēm”, Jēzus atbildēja: ”Es tev saku: nevis līdz septiņām, bet līdz septiņdesmit septiņām reizēm.” Ar šiem vārdiem Jēzus uzsvēra, ka mums vienmēr jābūt gataviem piedot. Tātad, ja mūs sāpina, mums pirmām kārtām jācenšas piedot pāridarījumu. (Mat. 6:14, 15; 18:21, 22.)

16. Kādu labu paraugu ir rādījis Jāzeps?

¹⁶ Jāzeps, vecākais no diviem Jēkaba un Rāheles dēliem, rādīja lielisku paraugu, kā rīkoties, kad ir nodarīts pāri. Tēvam Jāzeps bija īpaši mīļš, tāpēc Jāzepa desmit pusbrāļi viņu apskauda un galu galā pārdeva verdzībā. Pagāja daudzi gadi, un Jāzeps, kas bija iemantojis labu slavu, kļuva par otru ietekmīgāko cilvēku visā Ēģiptē. Kad citās zemēs izcēlās bads, Jāzepa brāļi devās uz Ēģipti, lai iegādātos pārtiku, bet, satiekot Jāzepu, nepazina viņu. Jāzeps būtu varējis izmantot savu augsto stāvokli, lai atriebtos brāļiem par ļaunumu, ko viņi tam bija nodarījuši. Bet Jāzeps tā nedarīja — viņš pārbaudīja, vai viņa brāļi ir mainījušies un nožēlojuši savu rīcību, un tad, kad bija par to pārliecinājies, atklāja, kas viņš ir. Vēlāk viņš tiem teica: ”Nebīstaities, es gādāšu par jums un jūsu bērniem.” ”Tā viņš tos mierināja un runāja uz to sirdīm,” rakstīts Bībelē. (1. Moz. 50:21.)

17. Kā Jehova izturas pret mums, kad kļūdāmies, un kā mēs varam viņam līdzināties?

¹⁷ Turklāt neaizmirsīsim, ka mēs visi kļūdāmies un ar savu rīcību varam aizvainot citus. Ja mēs pamanām, ka esam kādu aizskāruši, tad, saskaņā ar Bībeles norādījumu, mums jādodas pie šī cilvēka un jācenšas ar viņu izlīgt. (Nolasīt Mateja 5:23, 24.) Mēs esam priecīgi, ja citi netur ļaunu prātu uz mums, un tāpat mums būtu jāizturas pret citiem. Vēstulē kolosiešiem, 3. nodaļas 13. pantā, ir lasāms šāds aicinājums: ”Vienmēr esiet iecietīgi cits pret citu un augstsirdīgi piedodiet, ja arī kādam ir iemesls sūdzēties par otru. Tāpat kā Jehova jums augstsirdīgi ir piedevis, piedodiet arī jūs.” (Kol. 3:13.) Savukārt Pirmajā vēstulē korintiešiem, 13. nodaļas 5. pantā, ir teikts, ka kristīga mīlestība ”neuzskaita pārestības”. Ja mēs piedodam citiem, Jehova piedos mums. Tāpēc, kad saskaramies ar citu trūkumiem, centīsimies allaž rīkoties tāpat, kā rīkojas mūsu debesu Tēvs, kas žēlsirdīgi piedod mūsu kļūdas. (Nolasīt Psalmu 103:12—14.)