1., 2. a) Kādu lūgumu Jēzus izteica, pēdējo reizi kopā ar apustuļiem lūdzot Dievu? b) Kāds varēja būt iemesls, kāpēc Jēzus runāja par vienotību?

PĒDĒJĀ vakarā, ko Jēzus pavadīja kopā ar apustuļiem, viņš bija nobažījies par vienotību to starpā. Kopīgā lūgšanā viņš izteica vēlēšanos, lai visi viņa mācekļi būtu vienoti, tāpat kā viņš ir vienots ar savu Tēvu. (Nolasīt Jāņa 17:20, 21.) Viņa sekotāju vienotība būtu skaidrs pierādījums tam, ka Jehova ir sūtījis Jēzu uz zemi pildīt viņa gribu. Citi pazītu patiesos Jēzus mācekļus pēc mīlestības viņu starpā, un šī mīlestība vairotu viņu vienotību. (Jāņa 13:34, 35.)

² Ir saprotams, kāpēc Jēzus šajā vakarā uzsvēra, cik svarīga ir vienotība. Viņš bija pamanījis, ka apustuļu starpā tās trūkst. Starp viņiem kārtējo reizi bija iededzies strīds par to, ”kurš no viņiem būtu uzskatāms par lielāko”. (Lūk. 22:24—27; Marka 9:33, 34.) Kādu citu reizi Jēkabs un Jānis bija lūguši, lai Jēzus savā valstībā viņiem piešķir īpaši godājamas vietas — tieši līdzās sev. (Marka 10:35—40.)

3. Kas varēja apdraudēt vienotību Kristus mācekļu starpā, un kādus jautājumus mēs apskatīsim?

³ Tieksme pēc ievērības nebija vienīgais iemesls, kas varēja  apdraudēt vienotību Kristus mācekļu starpā. Tālaika sabiedrību šķēla dažādi aizspriedumi un naidīgums. Jēzus mācekļiem šajā ziņā bija jāmainās. Tālāk ir apskatīti vairāki jautājumi, ko ir svarīgi pārdomāt: kā Jēzus rīkojās, saskaroties ar aizspriedumiem? Kā viņš saviem sekotājiem mācīja nešķirot cilvēkus un būt patiesi vienotiem? Kā viņa mācības mums palīdz saglabāt vienotību?

4. Ar kādiem aizspriedumiem saskārās Jēzus?

⁴ Jēzus pats saskārās ar aizspriedumiem. Kad Filips Nātānaēlam pateica, ka ir atradis Mesiju, Nātānaēls iebilda: ”Vai no Nācaretes var nākt kaut kas labs?” (Jāņa 1:46.) Acīmredzot Nātānaēls zināja par pravietojumu, kas atrodams Mihas grāmatas 5. nodaļā, 1. pantā, un uzskatīja, ka Nācarete ir pārāk nenozīmīga, lai no tās nāktu Mesija. Bija arī daudzi ietekmīgi Jūdejas iedzīvotāji, kas nicināja Jēzu, jo viņš bija no Galilejas. (Jāņa 7:52.) Liela daļa Jūdejas iedzīvotāju uz galilejiešiem raudzījās no augšas. Citi centās Jēzu apvainot, saucot viņu par samarieti. (Jāņa 8:48.) Samarieši etniskā un reliģiskā ziņā atšķīrās no ebrejiem. Gan Jūdejas, gan Galilejas iedzīvotāji nicināja samariešus un vairījās no saskarsmes ar tiem. (Jāņa 4:9.)

5. Ar kādiem aizspriedumiem saskārās Jēzus sekotāji?

⁵ Jūdu reliģiskie vadītāji nievāja Jēzus sekotājus. Farizeji tos ierindoja starp cilvēkiem, ko viņi sauca par ”nolādētiem”. (Jāņa 7:47—49.) Visus, kas nebija mācījušies rabīnu skolās vai neievēroja rabīnu tradīcijas, viņi nicināja un uzskatīja par ”neizglītotiem un vienkāršiem cilvēkiem”. (Ap. d. 4:13.) Aizspriedumi, ko pret sevi izjuta Jēzus un viņa mācekļi, sakņojās reliģiskajās, sociālajās un etniskajās atšķirībās, kas šķēla sabiedrību. Arī mācekļus bija ietekmējuši aizspriedumi. Lai viņi būtu vienoti, viņiem bija jāmaina domāšana.

6. Kādi aizspriedumi varētu ietekmēt mūs? Miniet piemērus.

⁶ Mūsdienās pasaule ir pilna ar aizspriedumiem. Mēs varam pieredzēt, ka citi pret mums izturas aizspriedumaini, un arī mums pašiem, iespējams, ir zināmi aizspriedumi pret citiem. ”Mans naids pret baltajiem auga, jo es daudz domāju par netaisnībām, ko ir pieredzējuši un joprojām pieredz aborigēni,” atceroties savu pagātni, stāsta kāda mūsu māsa Austrālijā, kas tagad kalpo par pionieri. ”Es arī pati biju cietusi no sliktas izturēšanās, un tas manu naidu tikai vairoja.” Kāds brālis, kas dzīvo Kanādā, stāsta par to, kādi aizspriedumi agrāk bija viņam. ”Es uzskatīju, ka franču valodā runājošie cilvēki ir pārāki par tiem, kas runā angļu valodā, un es sāku izjust pret viņiem naidīgumu,” viņš atzīst.

7. Kāda bija Jēzus attieksme pret aizspriedumiem?

⁷ Aizspriedumi var būt spēcīgi un dziļi iesakņojušies. Kāda bija Jēzus attieksme pret sabiedrībā valdošajiem aizspriedumiem? Pirmkārt, viņš neļāva tiem sevi ietekmēt un bija pilnīgi objektīvs pret visiem. Viņš sludināja bagātajiem un trūcīgajiem, farizejiem un samariešiem un pat nodokļu ievācējiem un grēciniekiem. Otrkārt, gan ar vārdiem, gan ar priekšzīmi viņš saviem sekotājiem mācīja, ka tiem ir jāatbrīvojas no aizdomīguma un neiecietības pret citiem.

8. Kāds princips ir kristiešu vienotības pamatā? Paskaidrojiet.

⁸ Jēzus saviem sekotājiem mācīja kādu pamatprincipu, kas ir mūsu vienotības  pamatā. ”Jūs visi esat brāļi,” viņš teica. (Nolasīt Mateja 23:8, 9.) Mēs esam brāļi kaut vai tāpēc vien, ka mēs visi esam Ādama pēcnācēji. (Ap. d. 17:26.) Taču tas vēl nav viss. Jēzus paskaidroja, ka viņa mācekļi bija brāļi un māsas, jo viņi atzina Jehovu par savu debesu Tēvu. (Mat. 12:50.) Turklāt viņi bija pievienojušies lielai garīgai ģimenei, ko vieno mīlestība un ticība. Tāpēc savās vēstulēs apustuļi ticības biedrus bieži sauca par brāļiem un māsām. (Rom. 1:13; 1. Pēt. 2:17; 1. Jāņa 3:13.) *

9., 10. a) Kāpēc ebrejiem nebija pamata justies lepniem par savu tautību? b) Kā Jēzus saviem klausītājiem palīdzēja saprast, ka ir nepareizi uz citu tautību cilvēkiem raudzīties no augšas? (Sk. 1. attēlu raksta sākumā.)

⁹ Paskaidrojis, ka viņa sekotājiem citam uz citu jāraugās kā uz brāļiem un māsām, Jēzus piebilda, ka viņiem ir svarīgi būt pazemīgiem. (Nolasīt Mateja 23:11, 12.) Kā jau bija minēts, lepnums apustuļiem reizēm traucēja būt vienotiem. Jēzus laikā daudzi ļoti lepojās ar savu tautību. Vai ebrejiem bija pamats būt lepniem par to, ka viņi ir Ābrahāma pēcnācēji? Daudzi no viņiem tā uzskatīja. Taču Jānis Kristītājs viņiem teica: ”Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus.” (Lūk. 3:8.)

¹⁰ Jēzus mācīja, ka šāds lepnums nav pareizs. Piemēram, viņš uzsvēra šo domu, kad kāds rakstu mācītājs viņam jautāja: ”Kas.. ir mans tuvākais?” (Lūk. 10:25—37.) Atbildot Jēzus pastāstīja līdzību par samarieti, kurš bija laipni parūpējies par kādu ebreju, kas, aplaupīts un piekauts, gulēja ceļa malā. Šī nelaimīgā vīra tautieši vienaldzīgi pagāja viņam garām, turpretī samarietis iežēlojās par viņu. Pabeidzis savu stāstu, Jēzus aicināja rakstu mācītāju līdzināties šim samarietim. (Lūk. 10:25—37.) Jēzus norādīja, ka ebreji no samarieša var mācīties, ko nozīmē mīlestība pret tuvāko.

11. Kāpēc Jēzus mācekļiem bija objektīvi jāizturas pret visu tautību cilvēkiem, un kā Jēzus viņiem palīdzēja to saprast?

¹¹ Lai Jēzus mācekļi paveiktu darbu, kas viņiem bija uzticēts, viņiem bija jāpārvar savs lepnums un aizspriedumi. Pirms pacelšanās debesīs Jēzus viņiem uzdeva sludināt ”visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašai zemes malai”. (Ap. d. 1:8.) Jēzus jau agrāk bija sācis viņus gatavot šim apjomīgajam uzdevumam, pievēršot viņu uzmanību cittautiešu labajām īpašībām. Viņš bija uzslavējis kādu romiešu virsnieku par viņa izcilo ticību. (Mat. 8:5—10.) Nācaretē viņš bija runājis par to, kā Jehova parādīja labvēlību vairākiem sveštautiešiem, piemēram, kādai atraitnei no feniķiešu pilsētas Sareptas un sīrietim Naāmanam, kas bija saslimis ar spitālību. (Lūk. 4:25—27.) Jēzus arī bija sludinājis kādai samarietei un pat pavadījis divas dienas kādā Samarijas pilsētā, jo tās iedzīvotāji bija ļoti ieinteresējušies par viņa sludināto vēsti. (Jāņa 4:21—24, 40.)

12., 13. a) Kā apustuļi reaģēja, redzot, ka Jēzus māca kādu samarieti? (Sk. 2. attēlu raksta sākumā.) b) Kas liecina, ka Jēkabs un Jānis nebija līdz galam sapratuši, ko Jēzus viņiem bija gribējis iemācīt?

¹² Jēzus mācekļiem nebija viegli atbrīvoties no aizspriedumiem. Viņi bija izbrīnīti, redzot, ka Jēzus labprāt māca  kādu samariešu sievieti. (Jāņa 4:9, 27.) Ebreju reliģiskie vadītāji publiskā vietā nerunātu ar sievieti, kur nu vēl ar samarieti, kurai ir apšaubāma reputācija. Apustuļi mudināja Jēzu paēst, bet viņa atbilde liecināja, ka viņš ir tik ļoti iegrimis sarunā par garīgām tēmām, ka izsalkuma remdēšana viņam nebija svarīga. Sludināšana — pat samarietei — bija viņa Tēva griba, un tā viņam bija kā ēdiens. (Jāņa 4:31—34.)

¹³ Jēkabs un Jānis nebija līdz galam sapratuši, ko Jēzus bija gribējis viņiem iemācīt. Iedami kopā ar Jēzu caur Samariju, mācekļi kādā Samarijas ciemā meklēja vietu, kur pārlaist nakti. Kad samarieši atteicās viņus uzņemt, Jēkabs un Jānis tā sadusmojās, ka gribēja, lai no debesīm nāk uguns un aprij visu ciemu. Jēzus viņus stingri norāja. (Lūk. 9:51—56.) Varam tikai minēt, vai Jēkabs un Jānis būtu reaģējuši tāpat, ja neviesmīlīgais ciemats būtu viņu dzimtajā pusē, Galilejā. Pēc visa spriežot, viņu naidīgumu bija uzkurinājuši aizspriedumi. Vēlāk, kad apustulis Jānis sludināja Samarijā un daudzi viņu uzklausīja, viņam, iespējams, bija kauns par šo dusmu uzliesmojumu. (Ap. d. 8:14, 25.)

14. Kā agrīno kristiešu draudzē tika atrisināta kāda situācija, kas, iespējams, bija saistīta ar valodu?

¹⁴ Neilgi pēc 33. gada Vasarsvētkiem kristiešu draudzē izpaudās zināma diskriminācija. Kad trūcīgām atraitnēm tika izdalīts ēdiens, grieķiski runājošās atraitnes nesaņēma savu daļu. (Ap. d. 6:1.) Iespējams, pie tā kaut kādā mērā bija vainojami aizspriedumi, kas bija saistīti ar valodu. Apustuļi nekavējoties risināja šo jautājumu, ieceļot garīgi nobriedušus un uzticamus vīriešus, kam turpmāk bija jārūpējas par ēdiena izdalīšanu. Visiem šiem vīriešiem bija grieķu vārdi. Tāds situācijas atrisinājums varēja mierināt aizvainotās atraitnes.

15. Kā Pēteris mācījās būt objektīvs pret visiem? (Sk. 3. attēlu raksta sākumā.)

¹⁵ 36. gadā Jēzus mācekļi sāka sludināt visdažādāko tautu cilvēkiem. Līdz tam apustulis Pēteris bija paradis biedroties tikai ar ebrejiem. Bet, kad Dievs bija norādījis, ka kristiešiem nav jāšķiro cilvēki, Pēteris sludināja Kornēlijam — kādam romiešu virsniekam. (Nolasīt Apustuļu darbus 10:28, 34, 35.) Pēc tam Pēteris labprāt pavadīja laiku un ieturēja maltītes kopā ar ticības biedriem no cittautiešu vidus. Tomēr vairākus gadus vēlāk Antiohijā viņš pārstāja ēst kopā ar neebreju kristiešiem. (Gal. 2:11—14.) Pāvils Pēterim izteica pamatotu aizrādījumu, ko tas, pēc visa spriežot, ņēma vērā. Savā pirmajā vēstulē ebreju un citu tautu kristiešiem Mazāzijā viņš ar sirsnību runāja par visu brāļu saimi. (1. Pēt. 1:1; 2:17.)

16. Kādu reputāciju bija iemantojuši agrīnie kristieši?

¹⁶ Nav šaubu, ka apustuļi sekoja Jēzus priekšzīmei un mācījās mīlēt ”visdažādākos cilvēkus”. (Jāņa 12:32; 1. Tim. 4:10.) Kaut arī tas prasīja laiku, viņi laboja savu domāšanu. Agrīnie kristieši kļuva pazīstami kā cilvēki, kas mīl cits citu. Otrā un trešā gadsimta rakstnieks Tertulliāns kādā savā darbā atzīmēja, ko citi cilvēki saka par kristiešiem: ”Viņi mīl cits citu, ..viņi ir gatavi nomirt cits par citu.” ”Apvilkuši jauno cilvēku”, agrīnie kristieši bija iemācījušies uz visiem raudzīties objektīvi — tā, kā uz viņiem raugās Dievs. (Kol. 3:10, 11.)

17. Ar piemēriem paskaidrojiet, kā mēs varam atbrīvoties no jebkādiem aizspriedumiem!

¹⁷ Arī mums varbūt ir vajadzīgs laiks, lai no savas sirds izravētu jebkādus aizspriedumus. Kāda māsa, kas dzīvo  Francijā, aprakstot savu cīņu ar aizspriedumiem, saka: ”Jehova man ir mācījis, kā izpaužas patiesa mīlestība, ko nozīmē būt nesavtīgai un ko nozīmē mīlēt visdažādākos cilvēkus. Bet es joprojām mācos pārvarēt aizspriedumus, un tas ne vienmēr ir viegli. Tāpēc es turpinu Jehovam par to lūgt.” Cita māsa, kas dzīvo Spānijā, stāsta: ”Reizēm manī parādās negatīvas jūtas pret kādu cilvēku grupu, un lielākoties man izdodas tās uzveikt. Taču es zinu, ka man ir jāturpina šī cīņa. Es esmu ļoti pateicīga Jehovam, ka viņš man ir ļāvis piederēt pie lielas vienotas ģimenes.” Katram no mums ir sevi godīgi jāpārbauda. Varbūt arī mums, tāpat kā šīm māsām, ir jāatbrīvojas no kādiem aizspriedumiem.

18., 19. a) Kāpēc mums ir ”sirsnīgi jāpieņem” citi? b) Kā mēs varam to darīt?

¹⁸ Ir svarīgi paturēt prātā, ka reiz mēs visi bijām tālu no Jehovas. (Efes. 2:12.) Bet viņš ”ar mīlestības saitēm” ir vilcis mūs pie sevis. (Hoz 11:4; Jņ 6:44.) Arī Kristus mūs ir ”sirsnīgi pieņēmis” un pavēris iespēju mums kļūt par daļu no Dieva ģimenes. (Nolasīt Romiešiem 15:7.) Ja jau Jēzus mūs ir tik laipni pieņēmis, kaut arī mēs esam nepilnīgi, mēs nedrīkstētu pat pieļaut domu, ka mēs kādu varētu atraidīt.

¹⁹ Tuvojoties ļaunās pasaules galam, konflikti, aizspriedumi un naidīgums tikai vairosies. (Gal. 5:19—21; 2. Tim. 3:13.) Būdami Jehovas kalpi, mēs meklējam gudrību no augšas, kura nav aizspriedumaina un veicina mieru. (Jēk. 3:17, 18.) Mēs labprāt veidojam draudzību ar cilvēkiem no citām zemēm, pieņemam kultūru atšķirības un, iespējams, pat mācāmies citas valodas. Ja mēs tā darām, mūsu miers plūst kā upes straume un mūsu taisnība ir kā jūras viļņi. (Jes. 48:17, 18.)

20. Kas notiek, kad mīlestība ietekmē mūsu prātu un sirdi?

²⁰ Iepriekš minētā māsa, kas dzīvo Austrālijā, pastāstīja, kas notika, kad viņa sāka apgūt Bībeles zināšanas. ”Tās spēcīgi ietekmēja manu sirdi un prātu,” viņa teica. ”Naids un aizspriedumi, kas manī bija dziļi iesakņojušies, pagaisa kā nebijuši.” Savukārt šajā rakstā minētais brālis no Kanādas saprata, ka ”rasisma pamatā bieži vien ir nezināšana un ka cilvēka īpašības nav atkarīgas no tā, kur viņš ir dzimis”. Tagad viņš ir precējies ar māsu, kuras dzimtā valoda ir angļu. Šādas pārmaiņas attieksmē apstiprina, ka kristīga mīlestība spēj pārvarēt aizspriedumus un vienot cilvēkus ar nesaraujamām saitēm. (Kol. 3:14.)