”SVEIKI! Kā klājas?”

Jūs noteikti ne reizi vien esat šādi sveicinājušies ar citiem. To darot, jūs, Iespējams, esat arī paspieduši otram roku vai pat viņu apskāvuši. Kaut arī paražas un vārdi, ar kādiem sasveicinās, dažādās vietās var atšķirties, kopumā visām tautām šajā ziņā ir daudz līdzīga. Savukārt nesveicināšana vai sveiciena neatņemšana var liecināt par mīlestības trūkumu vai sliktām manierēm.

Tomēr daudzi sveicinās nelabprāt. Daži kavējas to darīt kautrīguma vai zema pašnovērtējuma dēļ. Ir cilvēki, kam ir grūti sveicināties ar citas kultūras vai rases pārstāvjiem vai ar kādu, kuram ir atšķirīgs sociālais stāvoklis. Tomēr pat ar īsu sasveicināšanos var panākt ļoti daudz.

Padomāsim par šādiem jautājumiem: ko var panākt ar sasveicināšanos? Ko par sveicināšanos var mācīties no Bībeles?

Kad pirmais cittautietis, Kornēlijs, pievienojās kristiešu draudzei, apustulis Pēteris teica: ”Dievs neņem vērā cilvēka stāvokli.” (Ap. d. 10:34.) Vēlāk Pēteris rakstīja, ka Dievs ”grib, lai visi nāktu pie grēku nožēlas”. (2. Pēt. 3:9.) Mums noteikti šie principi ir jāņem vērā, domājot par tiem, kas iepazīst patiesību. Taču Pēteris kristiešus arī mudināja: ”Godājiet visdažādākos cilvēkus, mīliet visu brāļu saimi.” (1. Pēt. 2:17.) Nav šaubu, ka mums jāsveicinās ar citiem, lai kāda būtu viņu tautība, rase vai sociālais stāvoklis. Tā mēs viņiem parādām godu un apliecinām mīlestību.

Apustulis Pāvils kristiešus Romā mudināja: ”Sirsnīgi pieņemiet cits citu, kā Kristus mūs ir pieņēmis.” (Rom. 15:7.) Pāvils īpaši pieminēja ticības biedrus, kas bija kļuvuši viņam ”par īstu atbalstu”. Ir skaidrs, ka tagad, kad Sātans pastiprināti vēršas pret Dieva kalpiem, brāļiem un māsām atbalsts ir īpaši vajadzīgs. (Kol. 4:11; Atkl. 12:12, 17.)

Bībelē atrodamie piemēri parāda, ka ar sveicienu var panākt vairāk nekā tikai ļaut citiem justies gaidītiem

Kad bija pienācis laiks Dieva dēla dzīvību no debesīm pārcelt Marijas klēpī, Jehova sūtīja pie viņas eņģeli, kas teica: ”Esi sveicināta, tu, kurai parādīta labvēlība! Jehova ir ar tevi.” Marija, nesaprotot, kāpēc viņu ir uzrunājis eņģelis, ”ļoti apjuka”. To redzēdams, eņģelis sacīja: ”Nebaidies, Marija, jo tu esi ieguvusi labvēlību Dieva acīs.” Tad viņš paskaidroja, ka Dieva nodoms ir tāds, lai viņa laistu pasaulē bērnu, kas kļūs par Mesiju. Pārvarējusi apjukumu, Marija padevīgi atbildēja: ”Es esmu Jehovas kalpone. Lai notiek ar mani, kā esi teicis!” (Lūk. 1:26—38.)

Eņģelis, kam bija uzticēts godpilns uzdevums kalpot par Jehovas vēstnesi, neuzskatīja, ka uzrunāt nepilnīgu cilvēku ir zem viņa goda. Iesākumā viņš ar Mariju sasveicinājās. Ko mēs no tā varam mācīties? To, ka mums jābūt gataviem ar citiem sveicināties un viņus uzmundrināt. Pasakot tikai dažus vārdus, mēs varam citus iedrošināt un vairot viņu pārliecību, ka viņi ir vērtīgi Jehovas tautas locekļi.

Pāvils pazina daudzus kristiešus Mazāzijā un Eiropā. Savās vēstulēs vairākus no viņiem Pāvils sveicināja, minot tos vārdā. To var redzēt, lasot 16. nodaļu Pāvila vēstulē romiešiem, kurā viņš sūtīja sveicienus daudziem ticības biedriem. Viņš pieminēja ”mūsu māsu” Foibi un mudināja brāļus  ”viņu uzņemt Kungā, kā pienākas uzņemt svētos, un.. viņai palīdzēt visā, kas vajadzīgs”. Pāvils sūtīja sveicienus Priskai un Akilam, piebilzdams: ”Kuriem esmu pateicīgs ne vien es, bet arī visas cittautiešu draudzes.” Viņš sūtīja sveicienus tādiem brāļiem un māsām, par kuriem mūsdienās tikpat kā nekas nav zināms. ”Sveiciniet manu mīļo Epainetu.. [..] Sveiciniet Trifainu un Trifozu, kuras neatlaidīgi darbojas Kungā,” viņš rakstīja. Ir skaidrs, ka Pāvils labprāt sūtīja sveicienus brāļiem un māsām. (Rom. 16:1—16.)

Iedomājieties, cik lielu prieku viņiem sagādāja apziņa, ka Pāvils viņus atceras ar siltām jūtām. Nav šaubu, ka viņu mīlestība pret Pāvilu un citam pret citu kļuva vēl stiprāka. Pāvila sirsnīgie sveicieni noteikti uzmundrināja arī citus kristiešus un palīdzēja tiem palikt stipriem ticībā. Tiešām, sveicieni, kuros izpaužas personiska interese un ir ietverta uzslava, stiprina draudzības saites un vairo Dieva kalpu vienotību.

Kad Pāvils iebrauca Puteolu ostā un devās tālāk uz Romu, viņu satikt ieradās vietējie kristieši. Viņus ieraugot, Pāvils ”pateicās Dievam un viņam radās drosme”. (Ap. d. 28:13—15.) Dažkārt mēs varam kādam tikai uzsmaidīt vai pamāt. Tomēr jau tas vien var uzmundrināt cilvēku, kas jūtas noskumis vai nomākts.

Kristus māceklim Jēkabam bija jādod stingrs padoms ticības biedriem. Daži kristieši bija sākuši kļūt par ”pasaules draugiem”, tāpēc garīgā ziņā viņus varēja saukt par ”laulības pārkāpējiem”. (Jēk. 4:4.) Taču ir vērts pievērst uzmanību tam, kā Jēkabs iesāka savu vēstuli.

”Jēkabs, Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalps, sveicina divpadsmit izklīdinātās ciltis.” (Jēk. 1:1.) Šie vārdi viņa vēstules lasītājiem apliecināja, ka tiem ar Jēkabu ir vienāds stāvoklis Dieva priekšā. Pēc tāda sveiciena tiem noteikti bija vieglāk pieņemt padomu. Tiešām, pazemīgs sveiciens var palīdzēt iesākt sarunu pat par ļoti nopietniem jautājumiem.

Ja sveiciens ir sirsnīgs un liecina par patiesu mīlestību, tas var panākt daudz laba pat tad, ja tas ir pavisam īss un tam šķietami nav pievērsta īpaša vērība. (Mat. 22:39.) Kāda māsa Īrijā reiz ieradās uz draudzes sapulci pavisam neilgi pirms tās sākuma. Kad viņa iesteidzās zālē, kāds brālis pagriezās pret viņu, uzsmaidīja viņai un teica: ”Sveika! Ļoti jauki tevi redzēt.” Nebildusi ne vārda, māsa ieņēma savu vietu.

Dažas nedēļas vēlāk māsa šim brālim pastāstīja, ka viņai kādu laiku mājās ir bijusi ļoti smaga situācija. ”Tajā vakarā es jutos tik slikti, ka pat apsvēru domu neiet uz sapulci,” viņa teica. ”Es tikpat kā neko neatceros no sapulces, izņemot to, kā tu ar mani sasveicinājies. Es sajutos patiesi gaidīta. Paldies tev par to.”

Brālis nebija apzinājies, cik liela nozīme bija viņa īsajam sveicienam. ”Kad māsa man pastāstīja, ko šie daži vārdi viņai nozīmēja, es biju ļoti priecīgs, ka biju pievērsis viņai uzmanību,” stāsta brālis. ”Galu galā tas ir uzmundrinājis arī mani.”

Salamans rakstīja: ”Ļauj savai maizei iet pār plašo jūru; pēc daudzām dienām tu to atkal atdabūsi.” (Sal. Māc. 11:1.) Ja paturēsim prātā, cik svarīgi ir sveicināties, jo īpaši ar ticības biedriem, ieguvēji būs visi — gan tie, kurus sveicinām, gan mēs paši. Nekad nenovērtēsim par zemu to, cik daudz var panākt ar sveicienu!