ŠĪS grāmatas tika sauktas par varavīksnes komplektu. Kad biju paaudzies un varēju tās izpētīt, manu uzmanību piesaistīja košās ilustrācijas, kas rosināja manu iztēli. Tā iespaidā manī jau agrā vecumā radās kāre pēc Bībeles zināšanām, kādas bija atrodamas šajās brīnišķīgajās grāmatās.

Kad ritēja Otrais pasaules karš un pastiprinājās draudi arī Indijai tikt ierautai karā, man bija sajūta, ka pamats zūd zem kājām. Mani vecāki sāka dzīvot atsevišķi un galu galā izšķīrās. Es nespēju saprast, kāpēc diviem cilvēkiem, kurus es mīlēju, bija vienam otru jāpamet. Es jutos atstāts un ierāvos sevī. Es biju vienīgais bērns ģimenē, un man ļoti trūka mierinājuma un atbalsta.

Mēs ar māti dzīvojām Karāči pilsētā, kas bija provinces galvaspilsēta. Kādu dienu pie mūsu durvīm pieklauvēja Freds Hārdeikers, kāds padzīvojis ārsts, kas bija Jehovas liecinieks. Viņš piederēja pie tās pašas reliģijas kā misionārs, kas mūsu ģimenei bija sagādājis minētās grāmatas. Viņš manai  mātei piedāvāja Bībeles stundas. Māte no šī piedāvājuma atteicās, taču sacīja, ka tas varētu interesēt mani. Jau nākamajā nedēļā brālis Hārdeikers sāka man mācīt Bībeli.

Pēc dažām nedēļām es sāku apmeklēt draudzes sapulces, kas notika brāļa Hārdeikera klīnikā. Uz tām nāca 12 padzīvojuši Jehovas liecinieki. Viņi man sniedza lielu mierinājumu un rūpējās par mani kā par savu dēlu. Es ar siltām jūtām atceros, kā viņi mēdza nosēsties man blakus un runāt ar mani kā īsti draugi, kurus man tobrīd tik ļoti vajadzēja.

Drīz brālis Hārdeikers mani uzaicināja doties viņam līdzi sludināšanā. Viņš man iemācīja, kā rīkoties ar pārnēsājamo patafonu, lai mēs varētu atskaņot īsas runas par Bībeles tēmām. Dažas no runām bija ļoti tiešas, un vairākiem māju iemītniekiem ne visai patika to vēsts. Bet mani sludināšana ļoti aizrāva. Es degu par Bībeles patiesību, un man patika tajā dalīties ar citiem.

Kad Japānas armija tuvojās Indijas robežām, britu varas iestādes izdarīja aizvien lielāku spiedienu uz Jehovas lieciniekiem. 1943. gada jūlijā tas skāra arī mani. Skolas direktors, kas bija anglikāņu garīdznieks, mani izslēdza no skolas. Viņš paskaidroja manai mātei, ka mana biedrošanās ar Jehovas lieciniekiem var slikti ietekmēt citus skolēnus. Māte bija īstās šausmās un aizliedza man tikties ar lieciniekiem. Vēlāk viņa mani ar kuģi aizsūtīja pie tēva uz Pešāvaras pilsētu — kādus 1370 kilometrus uz ziemeļiem. Šķirts no garīgā uztura un labas sabiedrības, es kļuvu garīgi neaktīvs.

1947. gadā es darba meklējumos atgriezos Karāči. Esot tur, es aizgāju uz brāļa Hārdeikera klīniku. Viņš mani uzņēma ļoti sirsnīgi.

”Nu, stāsti, kas tev kaiš!” viņš teica, domādams, ka man ir vajadzīga medicīniska palīdzība.

”Dakter, es neesmu fiziski slims,” es atbildēju. ”Es esmu nevesels garīgā ziņā. Man ir nepieciešamas Bībeles stundas.”

”Kad tu gribētu sākt?” viņš vaicāja.

”Ja iespējams, tūlīt pat,” es atteicu.

Visu to vakaru mēs pavadījām, studējot Bībeli. Es jutos tā, it kā būtu atgriezies mājās. Māte mani centās atturēt no biedrošanās ar lieciniekiem, taču šoreiz es biju apņēmies palikt patiesībā. 1947. gada 31. augustā 17 gadu vecumā es kristījos, un jau pavisam drīz es sāku kalpot par pionieri.

Pirmā vieta, kur es kalpoju par pionieri, bija Kveta — kādreizējais britu militārais postenis. 1947. gadā valsts tika sadalīta Indijā un Pakistānā. * Šī notikuma iespaidā uzliesmoja reliģiska vardarbība, kas noveda pie vienas no lielākajām masveida migrācijām cilvēces vēsturē. Kādi 14 miljoni cilvēku devās bēgļu gaitās. Musulmaņi no Indijas devās uz Pakistānu, savukārt hinduisti un sikhi no Pakistānas — uz Indiju. Visā šajā juceklī es ar pārpildītu vilcienu devos no Karāči uz Kvetu, lielāko daļu ceļa turēdamies pie margas vagona ārpusē.

Kvetā es iepazinos ar Džordžu Singu, speciālo pionieri, kuram bija pāri 20 gadiem. Džordžs man iedeva vecu divriteni, ar ko pārvietoties pa kalnaino apvidu. Pārsvarā es sludināju viens. Pusgada laikā es biju ticis pie 17 Bībeles nodarbībām, un daži no ieinteresētajiem cilvēkiem ienāca patiesībā. Viens no tiem bija armijas virsnieks Sadiks Masihs, kurš mums ar Džordžu palīdzēja iztulkot dažas mūsu publikācijas urdu valodā, kas ir valsts valoda Pakistānā. Ar laiku Sadiks kļuva par dedzīgu labās vēsts sludinātāju.

Vēlāk es atgriezos Karāči un kalpoju kopā ar Henriju Finču un Hariju Forestu — diviem jauniem misionāriem, kas nesen bija beiguši Gileādas skolu. Es no viņiem ļoti daudz ko iemācījos. Reiz es devos līdzi brālim Finčam sludināšanas ceļojumā uz Pakistānas ziemeļiem. Kādas milzīgas kalnu grēdas pakājē mēs sastapām daudzus pazemīgus urdu valodā runājošus cilvēkus, kas bija izslāpuši pēc Bībeles patiesības. Divus gadus vēlāk arī man bija iespēja mācīties Gileādas skolā. Atgriezies  Pakistānā, es kādu daļu no sava kalpošanas laika veicu rajona pārrauga pienākumus. Pārsvarā es dzīvoju misionāru mājā Lahorā kopā ar trim citiem brāļiem.

Diemžēl 1954. gadā Lahorā misionāru starpā radās nesaskaņas. Tās bija tik nopietnas, ka bija jāiejaucas filiālei. Tā kā es biju rīkojies nesaprātīgi un biju iesaistījies strīdā, man tika dots stingrs padoms. Es biju pagalam satriekts un jutos garīgā ziņā kā pilnīgs neveiksminieks. Es atgriezos Karāči un pēc tam pārcēlos uz Anglijas galvaspilsētu Londonu cerībā sākt visu no jauna.

Draudzē, pie kuras es piederēju, bija daudz Londonas Bēteles darbinieku. Praiss Hjūss, ļoti laipns brālis, kas bija filiāles pārraugs, ņēma mani savā paspārnē. Kādu dienu viņš man pastāstīja, ka reiz bija saņēmis stingru padomu no brāļa Džozefa Raterforda, kas tolaik bija pārraudzījis sludināšanu visā pasaulē. Kad brālis Hjūss bija mēģinājis sevi attaisnot, Raterfords viņu norāja. Es biju pārsteigts, redzot, ka brālis Hjūss spēj to atcerēties ar smaidu uz lūpām. Viņš atzina, ka sākumā šis gadījums viņu bija apbēdinājis. Taču vēlāk viņš bija sapratis, ka stingrais padoms bija nepieciešams un ka tajā izpaudās Jehovas mīlestība. (Ebr. 12:6.) Tas, ko viņš pastāstīja, mani spēcīgi ietekmēja un palīdzēja man atgūt garīgo līdzsvaru.

Ap to laiku mana māte pārcēlās uz Londonu un sāka mācīties Bībeli ar Džonu Bāru, kurš vēlāk kalpoja Vadošajā padomē. Viņa garīgā ziņā auga, un 1957. gadā viņa kristījās. Vēlāk es uzzināju, ka pirms savas nāves arī mans tēvs bija mācījies Bībeli ar Jehovas lieciniekiem.

1958. gadā es apprecējos ar Lēni, dāņu māsu, kas dzīvoja Londonā. Pēc gada mēs saņēmām brīnišķīgu Jehovas svētību — mums piedzima meitiņa, ko mēs nosaucām par Džeinu un kas bija pirmā no mūsu pieciem bērniem. Man arī uzticēja atbildīgus uzdevumus Fulemas draudzē, pie kuras mēs piederējām. Ar laiku Lēnes sliktās veselības dēļ mums radās nepieciešamība pārcelties uz vietu, kur ir siltāks klimats. Tāpēc 1967. gadā mēs emigrējām uz Austrāliju un apmetāmies uz dzīvi Adelaidā.

Adelaidā 12 no mūsu draudzes locekļiem bija padzīvojuši ar garu svaidīti kristieši. Viņi bija ļoti dedzīgi un rādīja lielisku paraugu sludināšanā. Drīz vien garīgā ziņā mēs bijām iegājuši ierastajā ritmā.

1979. gadā mēs ar Lēni sagaidījām mūsu piekto bērnu, Denjelu. Viņam bija Dauna sindroms smagā  formā *, un ārsti paredzēja, ka viņš ilgi nedzīvos. Pat tagad man ir grūti vārdos izteikt, kādas sāpes tas mums sagādāja. Mēs pilnībā nodevāmies rūpēm par viņu, neatstādami novārtā arī pārējos četrus bērnus. Denjelam sirdī bija divi caurumi, tāpēc reizēm skābekļa trūkuma dēļ viņš kļuva zilgans. Tādās reizēs mums viņu nācās steidzīgi nogādāt slimnīcā. Par spīti savai sliktajai veselībai, viņš bija ļoti gudrs un sirsnīgs bērns. Viņš arī bija ļoti garīgi noskaņots. Kad mēs ģimenē pirms maltītes teicām lūgšanu, viņš salika kopā savas mazās rociņas, nolieca galviņu un no visas sirds teica ”āmen”. Tikai tad viņš ķērās pie maltītes.

Kad Denjelam bija četri gadi, viņam tika diagnosticēta akūta leikēmija. Tolaik mēs ar Lēni bijām fiziski un emocionāli iztukšoti. Es biju tuvu nervu sabrukumam. Kādā vakarā, kad mums bija īpaši smagi, pie mums ieradās mūsu rajona pārraugs Nevils Bramidžs. Ar asarām acīs viņš mūs abus apkampa. Mēs visi raudājām. Viņa mīlestības pilnie un iejūtīgie vārdi mums sniedza neizsakāmu mierinājumu. Viņš palika pie mums līdz vieniem naktī. Neilgi pēc tam Denjels nomira. Viņa zaudēšana ir bijis vissāpīgākais pārdzīvojums mūsu dzīvē. Tomēr pārliecība, ka nekas — pat nāve — nespēs šķirt Denjelu no Jehovas mīlestības, mums palīdzēja izturēt. (Rom. 8:38, 39.) Cik gan ļoti mēs ilgojamies būt ar viņu kopā, kad viņš būs piecelts no nāves Dieva jaunajā pasaulē! (Jāņa 5:28, 29.)

Lai gan es esmu pārcietis divas smagas triekas, es joprojām kalpoju par draudzes vecāko. Tas, ko es savā dzīvē esmu piedzīvojis, man palīdz būt saprotošam un līdzjūtīgam pret citiem, īpaši pret tiem, kas pieredz grūtības. Es cenšos viņus netiesāt. Tā vietā es domāju: ”Kā tas, ko viņi dzīvē ir pieredzējuši, ietekmē viņu domas un jūtas? Kā es viņiem varu apliecināt, ka man rūp, kas ar viņiem notiek? Kā es varu viņus uzmundrināt un pamudināt rīkoties tā, kā to vēlas Jehova?” Man ļoti patīk draudzē veikt gana darbu! Turklāt tad, kad es mierinu un garīgi atspirdzinu citus, es jūtu, ka arī pats gūstu mierinājumu un atspirdzinājumu.

Es varu pievienoties psalmu sacerētājam, kurš par Jehovu teica: ”Kad man ir daudz sirdēstu, tad Tavs mierinājums arvien iepriecina manu dvēseli.” (Ps. 94:19.) Jehova mani stiprināja, kad es pieredzēju grūtības ģimenē, pretestību ticības dēļ, vilšanos sevī un nomāktību. Viņš pret mani ir izturējies kā īsts Tēvs!