1., 2. a) Kāpēc mūsdienu pasaule kļūst aizvien sašķeltāka? b) Kādus jautājumus mēs apskatīsim?

”JAU kopš mazotnes es apkārt redzēju vienas vienīgas netaisnības,” atceras kāda mūsu māsa, kas dzīvo Dienvideiropā. ”Tāpēc agrāk man nebija cieņas pret savas valsts politisko sistēmu un es sāku atbalstīt idejas, ko daudzi uzskatīja par radikālām. Vairākus gadus es pat biju kāda terorista draudzene.” Kāds brālis Dienvidāfrikā agrāk uzskatīja, ka vardarbīga rīcība ir attaisnojama. ”Es biju pārliecināts, ka mana cilts ir pārāka par citām, un es pievienojos kādai politiskai partijai,” viņš stāsta. ”Mums mācīja, ka pretinieki jānogalina ar šķēpu, pat ja tie ir mūsu cilts piederīgie, kas atbalsta citas politiskās partijas.” Kāda māsa, kas dzīvo Centrāleiropā, atzīst: ”Es biju aizspriedumaina, un es ienīdu visus, kuru tautība vai reliģiskā piederība atšķīrās no manējās.”

² Pasaulē aizvien izplatītāka kļūst attieksme, kas līdzinās tai, kāda bija trim iepriekš minētajiem cilvēkiem. Uzplaukst kustības, kas ar vardarbīgām metodēm cīnās par neatkarību, padziļinās politiskās domstarpības un daudzās valstīs iebraucēji pieredz aizvien naidīgāku izturēšanos. Kā jau bija paredzēts  Bībelē, šajās pēdējās dienās cilvēki ir nepiekāpīgi. (2. Tim. 3:1, 3.) Kā, dzīvojot pasaulē, kas kļūst arvien sašķeltāka, kristieši var saglabāt savu vienotību? Mēs varam daudz ko mācīties, pārdomājot, kā rīkojās Jēzus. Arī viņa laikā pastāvēja dažādi politiskie strāvojumi, kas šķēla sabiedrību. Apskatīsim trīs jautājumus: kāpēc Jēzus nebija ar mieru iesaistīties nevienā politiskā kustībā? Kā viņš parādīja, ka Dieva kalpiem politiskos jautājumos ir jāsaglabā neitrāla nostāja? Kā Jēzus paskaidroja, ka ķeršanās pie vardarbības nav attaisnojama?

3., 4. a) Uz ko cerēja daudzi ebreji Jēzus laikā? b) Kā tautā valdošais noskaņojums bija ietekmējis Jēzus mācekļus?

³ Liela daļa ebreju, kam Jēzus sludināja, ilgojās iegūt neatkarību no Romas. Zeloti, ekstrēmistiska ebreju politiskā grupējuma locekļi, tikai uzkurināja šādu noskaņojumu tautā. Daudzi no viņiem sekoja galilejieša Jūdas idejām. Galilejietis Jūda bija viltus mesija, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā un pievīla lielu skaitu ļaužu. Ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs rakstīja, ka Jūda ”savus tautiešus kūdīja uz sacelšanos, saucot tos par gļēvuļiem, jo tie bija piekrituši romiešiem maksāt nodokļus”. Romieši Jūdu bija sodījuši ar nāvi. (Ap. d. 5:37.) Cenšoties īstenot savus mērķus, daļa zelotu ķērās pie vardarbības.

⁴ Vienkāršā tauta ļoti gaidīja Mesijas ierašanos. Viņi cerēja, ka Mesija būs politisks līderis, kas ebrejus atbrīvos no Romas jūga un padarīs par varenu tautu. (Lūk. 2:38; 3:15.) Daudzi ticēja, ka Mesija nodibinās valstību uz zemes, Izraēlā. Tad miljoniem ebreju, kas bija izkaisīti pa citām zemēm, atgrieztos dzimtenē. Pat Jānis Kristītājs reiz bija jautājis Jēzum: ”Vai tu esi tas, kam jānāk, vai arī mums jāgaida kāds cits?” (Mat. 11:2, 3.) Iespējams, Jānis bija vēlējies uzzināt, vai būs kāds cits, kas piepildīs visas ebreju cerības. Arī diviem mācekļiem, kas ceļā uz Emmausu satika no nāves piecelto Jēzu, bija nepiepildītas cerības par Mesiju. (Nolasīt Lūkas 24:21.) Neilgi pēc šī notikuma Jēzus apustuļi viņam jautāja: ”Kungs, vai tu jau tagad atjaunosi Izraēlam valsti?” (Ap. d. 1:6.)

5. a) Kāpēc Galilejas iedzīvotāji vēlējās, lai Jēzus būtu viņu ķēniņš? b) Kā Jēzus laboja viņu viedokli?

⁵ Lielās cerības, kādas ebrejiem saistījās ar Mesiju, jādomā, bija iemesls, kāpēc Galilejas iedzīvotāji vēlējās, lai Jēzus kļūtu par viņu ķēniņu. Ir saprotams, kāpēc viņi uzskatīja, ka Jēzus būtu nevainojams vadītājs. Viņš bija izcils orators, viņš spēja izdziedināt slimos un pat sagādāt pārtiku izsalkušajiem. Reiz, kad Jēzus bija paēdinājis lielu ļaužu pulku, kurā vīriešu vien bija aptuveni 5000, cilvēki bija ļoti iespaidoti. Jēzus saprata, ko viņi grasās darīt. Bībelē teikts: ”Jēzus, zinādams, ka tie taisās nākt, sagrābt viņu un iecelt par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā.” (Jāņa 6:10—15.) Nākamajā dienā ļaudis ieradās pie Jēzus Galilejas jūras otrā pusē. Tagad, kad viņi bija nomierinājušies, Jēzus viņiem varēja paskaidrot savas darbības būtību. Viņš bija ieradies, lai gādātu nevis par cilvēku materiālajām, bet gan garīgajām vajadzībām. ”Darbojieties, lai iegūtu nevis tādu ēdienu, kas bojājas, bet tādu, kas paliek mūžīgai dzīvei,” viņš saviem klausītājiem teica. (Jāņa 6:25—27.)

6. Kā Jēzus norādīja, ka netiecas pēc politiskas varas uz zemes? (Sk. 1. attēlu raksta sākumā.)

⁶ Neilgi pirms savas nāves Jēzus pamanīja, ka vairākiem viņa sekotājiem  ir kļūdains viedoklis par viņa valdīšanu. Viņi cerēja, ka Jēzus uz zemes izveidos valstību, kuras centrs būs Jeruzāleme. Lai palīdzētu mācekļiem saprast, ka viņi maldās, Jēzus viņiem pastāstīja līdzību par minām. Tajā viņš atklāja, ka ”kādam augstdzimušam cilvēkam”, proti, viņam pašam, būs jādodas prom uz ilgu laiku. (Lūk. 19:11—13, 15.) Sarunā ar Romas varas pārstāvi Ponciju Pilātu Jēzus arī norādīja, ka politiskos jautājumos viņš ir neitrāls. Pilāts Jēzum jautāja: ”Vai tu esi jūdu ķēniņš?” (Jāņa 18:33.) Iespējams, viņš baidījās, ka Jēzus varētu mudināt ļaudis sacelties pret Romas varu un izraisīt politiskus nemierus. Jēzus viņam atbildēja: ”Mana valstība nepieder pie šīs pasaules.” (Jāņa 18:36.) Jēzus negrasījās iesaistīties politikā, jo zināja, ka viņa valstība būs debesīs. Viņš Pilātam sacīja, ka viņa galvenais uzdevums uz zemes ir ”liecināt par patiesību”. (Nolasīt Jāņa 18:37.)

7. Kāpēc reizēm nav viegli palikt politiski neitrāliem savās domās?

⁷ Jēzus saprata, kāds bija viņa uzdevums. Ja mēs skaidri saprotam savu uzdevumu, mēs pat domās nenostāsimies nevienas politiskās kustības pusē. Taču tas ne vienmēr ir viegli. ”Vietā, kur es kalpoju, cilvēku uzskati kļūst aizvien radikālāki,” atzīmē kāds ceļojošais pārraugs. ”Sabiedrību ir pārņēmušas nacionālisma jūtas, un daudzi nešaubīgi tic, ka politiska neatkarība uzlabos viņu dzīvi. Par laimi, brāļi un māsas saglabā savu kristīgo vienotību, galveno uzmanību pievēršot labās vēsts sludināšanai. Viņi paļaujas, ka Dievs novērsīs netaisnības un citas grūtības, ko mēs pieredzam.”

8. Kādu netaisnību izjuta daudzi ebreji pirmajā gadsimtā?

⁸ Netaisnība bieži izraisa politiskas kaislības. Jēzus laikā ļoti sasāpējis jautājums bija nodokļu maksāšana. Iepriekš pieminētā galilejieša Jūdas vadīto sacelšanos bija ierosinājusi tautas skaitīšana, kuras mērķis bija nodrošināt, ka iedzīvotāji maksā Romai nodokļus un nodevas. Cilvēkiem bija jāmaksā dažādi nodokļi un nodevas — par zemi, māju un daudz ko citu. Turklāt nodokļu ievācēju negodīgums ļaudīs vairoja sajūtu, ka viņiem ir uzlikta smaga nasta. Tiesības ievākt nodokļus varēja iegūt izsolēs, un tie, kas tās saņēma, no ievāktajiem nodokļiem guva peļņu. Zakhajs, kas bija nodokļu ievācēju priekšnieks Jērikā, bija kļuvis bagāts, izspiežot no cilvēkiem naudu. (Lūk. 19:2, 8.)  Visticamāk, daudzi nodokļu ievācēji rīkojās līdzīgi.

9., 10. a) Kādā sarežģītā situācijā ienaidnieki centās nostādīt Jēzu? b) Ko mēs mācāmies no Jēzus atbildes? (Sk. 2. attēlu raksta sākumā.)

⁹ Jēzus ienaidnieki centās viņu ievilināt lamatās, uzdodot viņam viltīgu jautājumu par nodokļu maksāšanu. Runa bija par galvasnaudu — vienu denāriju lielu nodokli, kas bija jāmaksā visiem ebrejiem. (Nolasīt Mateja 22:16—18.) Ebreji ienīda šo nodokli, jo tas viņiem atgādināja par to, ka viņi ir pakļauti Romai. Hēroda piekritēji, kas Jēzum bija uzdevuši šo jautājumu, cerēja, ka tad, ja Jēzus teiks, ka nodoklis nav jāmaksā, viņu varēs apsūdzēt musināšanā. Savukārt tad, ja Jēzus teiktu, ka nodoklis ir jāmaksā, viņš varētu zaudēt savu sekotāju atbalstu.

¹⁰ Jēzus neļāva sevi pieķert vārdos un palika neitrāls jautājumā par nodokļa maksāšanu. ”Dodiet ķeizaram to, kas pienākas ķeizaram, bet Dievam to, kas pienākas Dievam,” viņš teica. (Mat. 22:21.) Protams, Jēzus zināja, ka daudzi nodokļu ievācēji rīkojas negodīgi. Taču viņš nevēlējās novirzīties no jautājuma, kas bija daudz svarīgāks. Galveno uzmanību viņš pievērsa Dieva valstībai, kas ir vienīgais īstais cilvēces problēmu risinājums. Šādi viņš rādīja labu priekšzīmi visiem saviem sekotājiem. Politiskos jautājumos mums nav jānostājas nevienā no pusēm, pat ja mums šķiet, ka vienai no tām kādā jautājumā ir taisnība, bet otrai ne. Mēs tiecamies pēc Dieva valstības un viņa taisnības. Tāpēc mēs uzmanāmies, lai nesāktu kritizēt dažādus politiskus lēmumus vai izteikt nosodījumu par visu, kas, mūsuprāt, nav taisnīgi. (Mat. 6:33.)

11. Kāds ir labākais veids, kā cīnīties pret netaisnību?

¹¹ Daudziem Jehovas kalpiem ir izdevies atbrīvoties no stingriem uzskatiem politiskos jautājumos, kādi tiem reiz bija. ”Studējot universitātē socioloģiju, man izveidojās radikāli uzskati,” stāsta kāda māsa, kas dzīvo Lielbritānijā. ”Es vēlējos aizstāvēt melno cilvēku tiesības, jo mēs bijām pieredzējuši ļoti daudz netaisnību. Kaut arī man labi padevās uzvarēt vārdu cīņās, es izjutu vilšanos. Es neapzinājos, ka rasu nevienlīdzības cēloņi ir jāizravē no cilvēku sirdīm. Sākot mācīties Bībeli, es sapratu, ka man ir jāsāk pašai ar savu sirdi. Un tā bija kāda baltā māsa, kas man pacietīgi palīdzēja šajā ceļā. Tagad es kalpoju par pionieri zīmju valodas draudzē un mācos palīdzēt visdažādākajiem cilvēkiem.”

12. No kāda ”rauga” Jēzus saviem mācekļiem lika sargāties?

¹² Jēzus laikā reliģija bieži bija cieši saistīta ar politiku. Kādā grāmatā par tālaika dzīvi Palestīnā bija teikts, ka ”reliģiskie grupējumi, kādos ebreji bija sadalījušies, vairāk vai mazāk atbilda tam, ko mēs saucam par politiskām partijām”. (Daily Life in Palestine at the Time of Christ.) Tāpēc Jēzus savus mācekļus brīdināja: ”Pielūkojiet, uzmanieties no farizeju rauga un Hēroda rauga!” (Marka 8:15.) Ar Hērodu šeit acīmredzot ir domāti Hēroda piekritēji. Otra cilvēku grupa, ko Jēzus minēja, bija farizeji, kas atbalstīja ideju par ebreju politisko neatkarību. No Mateja evaņģēlija ir redzams, ka Jēzus šajā reizē pieminēja arī saducejus. Saduceji vēlējās, lai Jūdeja paliek Romas pakļautībā, jo tā daudzi no viņiem varēja saglabāt politisku ietekmi. Jēzus brīdināja savus mācekļus, lai tie sargās no šo triju grupu ”rauga” jeb mācībām. (Mat. 16:6, 12.) Interesanti atzīmēt, ka šī saruna notika neilgi pēc tam, kad cilvēki bija gribējuši iecelt Jēzu par ķēniņu.

13., 14. a) Kā reliģiski un politiski jautājumi ir izraisījuši vardarbību un netaisnību? b) Kāpēc, pat pieredzot netaisnību, nav pieļaujami ķerties pie vardarbības? (Sk. 3. attēlu raksta sākumā.)

 ¹³ Kad reliģija ir saistīta ar politiku, viegli var uzliesmot vardarbība. Jēzus saviem sekotājiem mācīja, ka viņiem vienmēr ir jāsaglabā neitralitāte. Tas zināmā mērā bija iemesls, kāpēc virspriesteri un farizeji vēlējās nogalināt Jēzu. Viņi Jēzū saskatīja politisku un reliģisku sāncensi, kas apdraudēja viņu stāvokli. ”Ja mēs to tā atstāsim, visi sāks viņam ticēt, un tad atnāks romieši un atņems mums templi un tautu,” viņi sprieda. (Jāņa 11:48.) Augstais priesteris Kajafa uzņēmās izplānot, kā Jēzu nogalināt. (Jāņa 11:49—53; 18:14.)

¹⁴ Kajafa sūtīja kareivjus, lai tie tumsas aizsegā apcietinātu Jēzu. Jēzus zināja par šiem nelietīgajiem plāniem, tāpēc pēdējā reizē, kad viņš kopā ar saviem mācekļiem ieturēja maltīti, viņš tiem lika paņemt zobenus. Ar diviem bija pietiekami, lai iemācītu tiem kaut ko svarīgu. (Lūk. 22:36—38.) Vēlāk tajā vakarā, kad pulks ļaužu ieradās apcietināt Jēzu, Pēteris, sadusmots par tādu netaisnību, ar zobenu uzbruka vienam no viņiem. (Jāņa 18:10.) Bet Jēzus Pēterim teica: ”Liec zobenu atpakaļ vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena arī ies bojā.” (Mat. 26:52, 53.) Ko svarīgu viņš saviem sekotājiem gribēja iemācīt? To, ka viņi nedrīkst piederēt pie pasaules. Tieši par to Jēzus bija lūdzis mazliet iepriekš tajā pašā vakarā. (Nolasīt Jāņa 17:16.) Cīņa pret netaisnību ir jāatstāj Dieva ziņā.

15., 16. a) Kā Bībele kristiešiem ir palīdzējusi izvairīties no konfliktiem? b) Kādu kontrastu Jehova redz, vērojot šo pasauli?

¹⁵ Raksta sākumā minētā māsa no Dienvideiropas saprata šo svarīgo domu. ”Es esmu pārliecinājusies, ka vardarbība nenes taisnīgumu,” viņa stāsta. ”Es redzēju, ka bieži vien tie, kas ķeras pie vardarbības, iet bojā. Savukārt daudzi citi kļūst rūgtuma pilni. Es biju ļoti laimīga, no Bībeles uzzinot, ka vienīgi Dievs var nodrošināt patiesu taisnīgumu uz zemes. Tā ir vēsts, ko es sludinu nu jau 25 gadus.” Brālis Dienvidāfrikā savu šķēpu ir nomainījis ar ”gara zobenu” — Dieva iedvesmotajiem vārdiem. (Efes. 6:17.) Tagad viņš sludina miera vēsti visiem cilvēkiem savā apkārtnē, lai pie kādas cilts tie piederētu. Un mūsu māsa Centrāleiropā apprecējās ar brāli, kas pieder pie tautības, kuras pārstāvjus viņa agrāk bija ienīdusi. Trīs minētie Jehovas kalpi ir veikuši šādas izmaiņas, jo vēlējās līdzināties Kristum.

¹⁶ Veikt šādas izmaiņas ir ļoti svarīgi. Bībelē cilvēce ir salīdzināta ar bangojošu jūru, kas nekad nav mierīga. (Jes. 17:12; 57:20, 21; Atkl. 13:1.) Politiski jautājumi uzjunda emocijas, šķeļ sabiedrību un izraisa bezjēdzīgu vardarbību. Taču mēs saglabājam mieru un paliekam vienoti. Kad Jehova vēro mūsdienu sašķelto pasauli, viņu noteikti priecē vienotība, kāda pastāv viņa kalpu starpā. (Nolasīt Cefanjas 3:17.)

17. a) Kādos trijos veidos mēs varam veicināt vienotību? b) Kas ir aplūkots nākamajā rakstā?

¹⁷ Kā bija apskatīts šajā rakstā, mēs varam veicināt kristīgo vienotību trijos veidos: 1) paļaujoties, ka Dieva debesu valstība novērsīs visas netaisnības, 2) saglabājot neitrālu nostāju politiskos jautājumos un 3) nekad neķeroties pie vardarbības. Tomēr reizēm mūsu vienotību var apdraudēt aizspriedumi. Nākamajā rakstā ir aplūkots, kā mēs, līdzīgi kristiešiem pirmajā gadsimtā, varam atbrīvoties no aizspriedumiem.