1. Kā mēs varam līdzināties mūsu mīlošajam debesu Tēvam Jehovam?

JEHOVA mūs ļoti mīl. (Jāņa 3:16.) Mēs vēlamies līdzināties mūsu mīlošajam debesu Tēvam, tāpēc cenšamies būt līdzcietīgi un parādīt mīlestību un sirsnīgu iejūtību visiem, bet ”jo īpaši ticības biedriem”. (1. Pēt. 3:8; Gal. 6:10.) Kad mūsu garīgās ģimenes locekļi pieredz grūtus brīžus, mēs vēlamies viņiem palīdzēt.

2. Par ko ir runa šajā rakstā?

² Visi, kas vēlas piederēt pie Jehovas ģimenes, pieredzēs grūtības. (Marka 10:29, 30.) Tuvojoties šīs ļaunās pasaules galam, smagu brīžu, jādomā, būs aizvien vairāk. Kā mēs varam atbalstīt cits citu? Apskatīsim, ko mēs varam mācīties no tā, kas Bībelē stāstīts par Latu, Ījabu un Naomiju. Mēs arī pievērsīsim uzmanību tam, kādas ir dažas no grūtībām, ko pieredz mūsu brāļi un māsas, un kā mēs viņiem varam palīdzēt.

3. Kādu sliktu lēmumu pieņēma Lats, kā redzams no 2. Pētera 2:7, 8, un kādas tam bija sekas?

³ Lats bija pieņēmis sliktu lēmumu. Viņš bija izlēmis apmesties Sodomā, kuras iedzīvotāji morālā ziņā bija ārkārtīgi pagrimuši. (Nolasīt 2. Pētera 2:7, 8.) Sodoma atradās ļoti auglīgā apvidū, taču pārcelšanās uz turieni galu galā Latam maksāja dārgi. (1. Moz. 13:8—13; 14:12.) Viņa sieva, pēc visa spriežot, tik ļoti bija pieķērusies šai pilsētai vai kādiem tās iedzīvotājiem, ka nepaklausīja Jehovam. Viņa  zaudēja dzīvību, kad Dievs lika pār Sodomu nolīt ugunij un sēram. Un ko var teikt par Lata meitām? Vīrieši, ar kuriem viņas bija saderinātas, Sodomā gāja bojā. Lats zaudēja savu māju, savu īpašumu un, kas bija vissāpīgāk, arī savu sievu. (1. Moz. 19:12—14, 17, 26.) Kā šajā grūtību pilnajā laikā pret Latu izturējās Jehova? Vai viņš bija zaudējis pacietību? Nē, nebija.

4. Kā izpaudās Jehovas pacietība pret Latu? (Sk. attēlu uz vāka.)

⁴ Kaut gan Lats bija izlēmis dzīvot Sodomā, Jehova savā līdzjūtībā sūtīja pie viņa eņģeļus, lai izglābtu viņu un viņa ģimeni. Tomēr Lats nevis uzreiz paklausīja eņģeļu mudinājumam steigšus pamest Sodomu, bet ”vēl kavējās”. Eņģeļiem bija jāsatver Lats un viņa ģimenes locekļi aiz rokas un jāpalīdz tiem bēgt no pilsētas. (1. Moz. 19:15, 16.) Tad eņģeļi Latam lika glābties kalnos. Taču viņš nevis paklausīja Jehovas norādījumam, bet lūdza atļauju doties uz kādu pilsētu, kas atradās netālu. (1. Moz. 19:17—20.) Jehova pacietīgi uzklausīja Latu un ļāva viņam doties uz šo pilsētu. Vēlāk Latam kļuva bail dzīvot šajā pilsētā un viņš pārcēlās uz kalnu apvidu — uz to pašu apvidu, uz kuru Jehova viņam bija licis doties jau pašā sākumā. (1. Moz. 19:30.) Cik brīnišķīgs pacietības piemērs! Kā mēs varam līdzināties Jehovam pacietībā?

5., 6. Kā mēs varam sekot Jehovas priekšzīmei un likt lietā padomu, kas lasāms 1. Tesalonikiešiem 5:14?

⁵ Līdzīgi Latam, kāds no mūsu garīgās ģimenes locekļiem var pieņemt sliktus lēmumus un tā pats sev sagādāt nopietnas problēmas. Ja tā notiktu, kā mēs rīkotos? Mēs varētu izjust kārdinājumu ticības biedram norādīt, ka viņš pļauj, to, ko ir sējis, — un tā būtu patiesība. (Gal. 6:7.) Taču mēs varētu rīkoties labāk. Mēs varam mācīties no tā, kā Jehova palīdzēja Latam.

⁶ Jehova sūtīja pie Lata eņģeļus ne tikai tāpēc, lai brīdinātu Latu, bet arī tāpēc, lai palīdzētu viņam izglābties no Sodomas iznīcināšanas. Līdzīgi arī mums varbūt ir jābrīdina ticības biedrs, ja redzam, ka viņš atrodas uz bīstama ceļa. Bet varbūt mēs arī spējam viņam palīdzēt. Pat ja viņš uzreiz nepakļaujas vadībai, ko Jehova sniedz ar Bībeles starpniecību, mums jābūt pacietīgiem. Rīkosimies līdzīgi eņģeļiem, kas bija sūtīti pie Lata. Nenovērsīsimies no ticības biedra, bet meklēsim iespējas viņam palīdzēt. (1. Jāņa 3:18.) Iespējams, mums viņš, tēlaini runājot, būtu jāsatver aiz rokas, un jāpalīdz viņam klausīt Bībeles padomiem. (Nolasīt 1. Tesalonikiešiem 5:14.)

7. Kā mēs varam līdzināties Jehovam tajā, kā mēs raugāmies uz ticības biedriem?

⁷ Jehova būtu varējis koncentrēties uz Lata trūkumiem. Taču viņš to nedarīja. Jehova vēlāk iedvesmoja apustuli Pēteri nosaukt Latu par taisnīgu cilvēku. Cik gan laimīgi mēs varam būt, ka Jehova piedod mūsu kļūdas! (Ps. 130:3.) Mums būtu jālīdzinās Jehovam tajā, kā viņš raudzījās uz Latu. Ja mēs galveno uzmanību pievērsīsim brāļu un māsu labajām īpašībām, mums būs vieglāk būt pacietīgiem pret viņiem. Savukārt viņiem, visticamāk, būs vieglāk pieņemt mūsu palīdzību.

8. Kas mums jādara, lai mēs spētu parādīt līdzjūtību?

⁸ Atšķirībā no Lata, Ījabs pieredzēja nelaimes ne tāpēc, ka būtu pieņēmis kādu aplamu lēmumu. Tomēr viņa dzīvi satricināja smagi pārbaudījumi: viņš zaudēja savus īpašumus, stāvokli sabiedrībā un  veselību. Vēl ļaunāk — gāja bojā visi viņa bērni. Bez visa tā Ījaba trīs viltus draugi izteica viņam dažādas apsūdzības. Kāds ir viens iemesls, kāpēc viņiem trūka līdzjūtības pret Ījabu? Šie trīs viltus mierinātāji skatījās uz situāciju virspusīgi un necentās saprast, kas īsti ir noticis. Tāpēc viņi izdarīja nepareizus secinājumus un asi nosodīja Ījabu. Kā mēs varam izvairīties no līdzīgas kļūdas? Atcerēsimies, ka vienīgi Jehova zina visus faktus par katra cilvēka apstākļiem. Uzmanīgi uzklausīsim ticības biedru, kas pieredz kādas grūtības. Centīsimies ne tikai sadzirdēt, ko viņš saka, bet arī saprast, kā viņš jūtas. Tikai tad mēs spēsim parādīt patiesu iejūtību pret savu brāli vai māsu.

9. Ko mēs nedarīsim, ja būsim līdzjūtīgi, un kāpēc?

⁹ Ja būsim līdzjūtīgi, mēs netenkosim par grūtībām, ko citi pieredz. Cilvēks, kas tenko, nestiprina draudzi; viņš to grauj. (Sal. Pam. 20:19; Rom. 14:19.) Viņš nav laipns, un viņa neapdomīgie vārdi var sāpināt cilvēku, kas jau tāpat cieš. (Sal. Pam. 12:18; Efes. 4:31, 32.) Daudz labāk ir raudzīties uz ticības biedra labajām īpašībām un domāt par to, kā mēs viņam varam palīdzēt viņa grūtībās.

10. Ko mēs varam mācīties no tā, kas teikts Ījaba 6:2, 3?

¹⁰ Nolasīt Ījaba 6:2, 3. Reizēm Ījabs runāja spēcīgu emociju iespaidā un viņa vārdi ”izskanēja aplami”. Vēlāk viņš atzina, ka ir izteicies pārsteidzīgi un neapdomīgi. (Īj. 42:6.) Līdzīgi Ījabam, cilvēks, ko māc smagas raizes un grūtības, var pateikt kaut ko tādu, ko viņš īsti nedomā un vēlāk nožēlo. Kā mums šādā situācijā būtu jāreaģē? Centīsimies viņu nevis nosodīt, bet gan būsim līdzjūtīgi. Paturēsim prātā, ka,  radīdams cilvēkus, Jehova nebija vēlējies, lai viņiem būtu jāpieredz mūsdienu grūtības. Tāpēc ir saprotams, ka pat uzticīgs Jehovas kalps, izjūtot lielu spriedzi, var pateikt kaut ko neapdomīgu. Pat ja ticības biedrs pasaka kaut ko aplamu par Jehovu vai par mums, mums nebūtu uzreiz jāsadusmojas vai viņš jānosoda par viņa vārdiem. (Sal. Pam. 19:11.)

11. Kā draudzes vecākie var sekot Ēlihus priekšzīmei, kad viņiem kādam ir jādod padoms?

¹¹ Var gadīties, ka cilvēkam, kas cīnās ar kādu smagu problēmu, ir nepieciešams padoms vai garīga palīdzība. (Gal. 6:1.) Kā draudzes vecākajiem būtu jārīkojas šādā gadījumā? Viņiem būtu jācenšas līdzināties Ēlihum, kurš ar lielu iejūtību uzklausīja Ījabu. (Īj. 33:6, 7.) Ēlihus deva padomu tikai pēc tam, kad bija sapratis, ko Ījabs domā. Draudzes vecākie, kas seko Ēlihus priekšzīmei, uzmanīgi uzklausīs ticības biedru un centīsies saprast viņa situāciju. Tad būs lielāka iespēja, ka viņu teiktais sasniegs brāļa vai māsas sirdi.

12. Kā vīra un abu dēlu nāve ietekmēja Naomiju?

¹² Naomija bija dievbijīga sieviete, kas mīlēja Jehovu. Kad bija nomiris viņas vīrs un abi dēli, viņa vēlējās, lai turpmāk viņu sauktu nevis par Naomiju, bet par Māru, kas nozīmē ”rūgtā”. (Rut. 1:3, 5, 20, zemsv. piez., 21.) Visās grūtībās Naomijas vedekla Rute palika kopā ar viņu. Rute ne tikai palīdzēja Naomijai praktiskā ziņā, bet arī sniedza viņai mierinājumu. Ar vienkāršiem, no sirds teiktiem vārdiem Rute apliecināja, ka mīl Naomiju un ir gatava viņu atbalstīt. (Rut. 1:16, 17.)

13. Kāpēc tiem, kas ir zaudējuši dzīvesbiedru, ir vajadzīgs mūsu atbalsts?

¹³ Kad kāds mūsu garīgās ģimenes loceklis zaudē dzīvesbiedru, viņam ir vajadzīgs mūsu atbalsts. Vīru un sievu var salīdzināt ar diviem kokiem, kas aug līdzās viens otram. Gadu gaitā abu koku saknes savijas. Ja viens koks tiek izrauts un iet bojā, tas var nopietni ietekmēt otru. Ja kādam nomirst dzīvesbiedrs, viņu ilgu laiku var plosīt dažādas spēcīgas emocijas. Pola *, kuras vīrs negaidīti nomira, pastāstīja: ”Mana dzīve apgriezās kājām gaisā, un es jutos pilnīgi bezspēcīga. Es biju zaudējusi savu labāko draugu. Agrāk mēs ar vīru mēdzām pārrunāt visu, kas notika mūsu dzīvē. Es varēju ar viņu dalīties priekos un izjust viņa atbalstu grūtos brīžos. Viņš vienmēr bija gatavs uzklausīt manas bēdas un raizes. Kad viņa vairs nebija, es jutos tā, it kā būtu zaudējusi daļu no sevis.”

14., 15. Kā mēs varam mierināt cilvēku, kam ir miris dzīvesbiedrs?

¹⁴ Kā mēs varam mierināt cilvēku, kam ir miris dzīvesbiedrs? Ir svarīgi runāt ar viņu, pat ja mēs jūtamies nedroši un īsti nezinām, ko teikt. Pola, kuras vārdi bija minēti iepriekš, sacīja: ”Es saprotu, ka tad, ja kāds ir zaudējis tuvinieku, citi varbūt īsti nezina, kā izturēties. Viņi var raizēties, ka pateiks kaut ko tādu, kas otram varētu likt justies vēl sliktāk. Taču ir labāk, ja citi pasaka kaut ko neveiklu, nekā ja viņi vispār nesaka neko.” Cilvēks, kas sēro, parasti negaida, ka citi viņam pateiks kaut ko ļoti dziļu. Pola atzīmēja: ”Es jutos pateicīga, ja citi man vienkārši izteica līdzjūtību.”

¹⁵ Viljams, kuram pirms vairākiem gadiem nomira sieva, sacīja: ”Man ir patīkami, ja brāļi un māsas dalās atmiņās par viņu. Tas man atgādina, ka citi viņu mīlēja  un cienīja. Šādi viņi man sniedz milzīgu atbalstu. Es izjūtu lielu mierinājumu, jo sieva man bija ļoti dārga; viņa bija daļa no manas dzīves.” Kāda atraitne, vārdā Bjanka, teica: ”Es gūstu mierinājumu, kad citi kopā ar mani lūdz Dievu un nolasa man kādu Bībeles pantu. Man ļoti palīdz tas, ka viņi runā par manu vīru un klausās, kad es runāju par viņu.”

16. a) Kāpēc mums būtu jāturpina atbalstīt tos, kas ir zaudējuši dzīvesbiedru? b) Kāds pienākums, saskaņā ar Jēkaba 1:27, mums ir uzticēts?

¹⁶ Līdzīgi Rutei, kas neatstāja Naomiju, mums jāturpina atbalstīt tie, kas ir zaudējuši dzīvesbiedru. Iepriekš minētā Pola teica: ”Uzreiz pēc vīra nāves citi mani ļoti atbalstīja. Ar laiku viņu dzīve atgriezās ierastajās sliedēs, taču mana dzīve bija pilnībā mainījusies. Tas ļoti palīdz, ja citi saprot, ka atbalsts ir vajadzīgs vēl vairākus mēnešus vai pat gadus pēc dzīvesbiedra nāves.” Protams, cilvēki ir dažādi. Vieni, šķiet, atgūstas un aprod ar savu jauno situāciju samērā ātri. Savukārt citiem viss, ko viņi reiz darīja kopā ar dzīvesbiedru, sāpīgi atgādina par zaudējumu. Arī cilvēku sēras izpaužas dažādi. Neaizmirsīsim, ka Jehova mūs ir pagodinājis, uzticot pienākumu gādāt par tiem, kas ir zaudējuši dzīvesbiedru. (Nolasīt Jēkaba 1:27.)

17. Kāpēc tiem, ko pametis dzīvesbiedrs, ir vajadzīgs mūsu atbalsts?

¹⁷ Citiem mūsu ticības biedriem smagus pārdzīvojumus ir sagādājis tas, ka viņus ir pametis dzīvesbiedrs. Džoisa, kuras vīrs aizgāja pie citas sievietes, sacīja: ”Sāpes,  ko sagādāja šķiršanās, šķita gandrīz vai ļaunākas par tām, ko es izjustu, ja vīrs būtu miris. Ja viņš aizietu bojā kādā nelaimes gadījumā vai nomirtu no slimības, tas nebūtu noticis pēc viņa gribas. Taču mans vīrs apzināti izlēma mani pamest. Es jutos pazemota.”

18. Kā mēs varam palīdzēt tiem, kas ir palikuši bez dzīvesbiedra?

¹⁸ Pat nelielas laipnības izpausmes tiem, kas ir palikuši bez dzīvesbiedra, var ļaut sajust, ka viņi tiek mīlēti. Tagad, kad viņi ir palikuši vieni, viņiem vairāk nekā jebkad iepriekš ir vajadzīgi labi draugi. (Sal. Pam. 17:17.) Kā mēs varam parādīt, ka esam viņu draugi? Piemēram, mēs varētu uzaicināt šādu ticības biedru uz vienkāršu maltīti. Mēs varētu reizi pa reizei piedāvāt viņam kopīgi atpūsties vai doties sludināt. Vēl viena iespēja ir ik pa laikam uzaicināt mūsu ticības biedru pievienoties mums ģimenes vakarā Jehovas pielūgsmei. Tā rīkojoties, mēs iepriecināsim Jehovu, jo viņš ir ”atraitņu aizstāvis” un ir ”tuvu tiem, kam salauztas sirdis”. (Ps. 34:19; 68:6.)

19. Uz ko mēs tiekam mudināti 1. Pētera 3:8?

¹⁹ Drīz, kad pār zemi valdīs Dieva valstība, visas ”grūtības būs aizmirstas”. Cik gan ļoti mēs ilgojamies pēc laika, kad agrāko ”vairs nepieminēs” un tas ”nevienam vairs nenāks prātā”! (Jes. 65:16, 17.) Kamēr šis laiks vēl nav pienācis, atbalstīsim cits citu un gan vārdos, gan darbos apliecināsim, ka mīlam visus savas garīgās ģimenes locekļus. (Nolasīt 1. Pētera 3:8.)