Es piedzimu 1940. gada 19. maijā Libānas pilsētā Amjūnā, bet pēc pāris gadiem mūsu ģimene pārcēlās uz netālo ostas pilsētu Tripoli, kur es uzaugu. Mūsu ģimenē valdīja mīlestības pilna gaisotne. Es augu kopā ar trim māsām un brāli, un es biju jaunākais no viņiem. Mani vecāki mīlēja Dievu Jehovu, un viņu dzīvē svarīgākais bija nevis laicīgais darbs, bet gan kalpošana Jehovam. Tāpēc mēs visi kopā lasījām Bībeli, apmeklējām draudzes sapulces un palīdzējām citiem iepazīt Jehovu.

Mūsu draudzē bija vairāki ar garu svaidīti kristieši. Viens no viņiem bija mūsu grāmatstudijas vadītājs Mišels Abūds, kas bija uzzinājis Bībeles patiesību Ņujorkā un 20. gadu sākumā bija pārcēlies uz Libānu. Brālis Abūds bija pirmais, kas Libānā sludināja labo vēsti. Es atceros, kā viņš palīdzēja divām gados jaunām Gileādas skolas absolventēm — Enai un Gvenai Bīvorēm — un ar kādu cieņu viņš izturējās pret šīm māsām. Viņi kļuva par labiem draugiem. Kā es priecājos, kad pēc daudziem gadiem satiku Enu Amerikas Savienotajās Valstīs! Vēl pēc kāda laika man izdevās satikt arī Gvenu, kas bija apprecējusies ar Vilfredu Gūču un kalpoja Lielbritānijas Bētelē, kas atradās Londonā.

Manā bērnībā Libānā bija pavisam maz Jehovas liecinieku, tomēr mēs ar lielu degsmi stāstījām citiem Bībeles vēsti. Reizēm gan mums bija jāsastopas ar reliģisko vadītāju naidīgo attieksmi, un daži notikumi man ir īpaši palikuši atmiņā.

Kādu dienu, kad mana māsa Sana un es sludinājām daudzdzīvokļu mājā, kāpnēs parādījās priesteris, kam acīmredzot bija piezvanījis kāds mājas iedzīvotājs. Priesteris sāka kliegt uz Sanu un nogrūda viņu lejā pa kāpnēm, un Sana savainojās. Kāds no mājas iemītniekiem piezvanīja policijai. Kad policisti ieradās, viņi pret mums izturējās laipni un parūpējās, lai Sana saņemtu medicīnisku palīdzību. Viņi aizveda priesteri uz iecirkni, un tur noskaidrojās, ka priesterim bija līdzi šaujamierocis. Iecirkņa priekšnieks neslēpa savu sašutumu: ”Ko jūs īsti sludināt? Ticību vai vardarbību?”

Kādu citu reizi mūsu draudze ar īrētu autobusu bija devusies uz attālu pilsētu, lai tur sludinātu. Mums gāja ļoti labi līdz brīdim, kamēr par mums nebija uzzinājis vietējais priesteris. Viņš tūlīt pat sakūdīja pret mums ļaudis, kas sāka mūs dzīt prom un pat svieda uz mums akmeņus. Viens akmens trāpīja manam tētim pa galvu. Es atceros, kā viņš kopā ar māti devās atpakaļ uz autobusu un viņam pa seju tecēja asinis. Mēs, visi pārējie, noraizējušies viņiem sekojām. Es nekad neaizmirsīšu vārdus, ko, slaucīdama tēva seju, teica mana māte: ”Jehova, lūdzu, piedod viņiem! Viņi neapzinās, ko dara.”

Man iespiedies prātā vēl kāds gadījums. Mēs bijām aizbraukuši uz Amjūnu apciemot radiniekus. Vectēva mājās mēs satikām bīskapu, kas zināja, ka mani vecāki ir Jehovas liecinieki. Lai gan man bija tikai seši gadi, viņš uzklupa tieši man un noprasīja: ”Kāpēc tu neesi kristīts?” Es atbildēju, ka esmu par mazu un man vēl jāpamācās Bībele un jāstiprina ticība, lai varētu kristīties. Mana atbilde viņu aizkaitināja, un viņš manam vectēvam pateica, ka es esmu neaudzināts bērns.

Taču šādi gadījumi bija reti. Visā visumā libānieši ir sirsnīgi un viesmīlīgi cilvēki. Tāpēc mums parasti izdevās risināt jaukas sarunas par garīgiem jautājumiem un mēs daudziem mācījām Bībeli.

Es vēl nebiju beidzis skolu, kad Libānā ieradās kāds gados jauns brālis no Venecuēlas. Viņš apmeklēja mūsu draudzes sapulces un sāka draudzēties ar manu māsu Vafu. Viņi apprecējās un pārcēlās uz Venecuēlu. Vafa ļoti ilgojās pēc mums un savās vēstulēs mudināja tēvu ar visu ģimeni pārcelties uz dzīvi Venecuēlā. Galu galā viņai izdevās tēvu pārliecināt.

1953. gadā mēs ieradāmies Venecuēlā un apmetāmies Karakasā, netālu no prezidenta pils. Man kā puikam patika noskatīties  uz prezidenta lepno automašīnu, kas reizēm brauca garām. Bet maniem vecākiem nemaz nebija viegli pielāgoties svešajai zemei, valodai, kultūrai, ēdieniem un klimatam. Kad viņi tik tikko bija apraduši ar jaunajiem apstākļiem, mūsu ģimeni piemeklēja liela nelaime.

Tēvs sāka justies fiziski slikti, un tas mūs visus izbrīnīja, jo viņš bija spēcīgs cilvēks, kas nekad neslimoja. Viņam atklāja aizkuņģa dziedzera vēzi, un bija nepieciešama operācija. Diemžēl nedēļu pēc operācijas mūsu tēvs nomira.

Nav iespējams izteikt vārdos, kā mēs jutāmies. Mūsu situācija bija ļoti smaga. Man bija tikai 13 gadu. Mēs bijām apjukuši, un mums likās, ka pamats zūd zem kājām. Mana māte vēl krietnu laiku nespēja samierināties ar faktu, ka viņas vīra vairs nav. Tomēr mēs sapratām, ka dzīve turpinās, un ar Jehovas palīdzību mēs izturējām šo grūto posmu. Kad es 16 gadu vecumā pabeidzu vidusskolu, es ļoti vēlējos materiāli atbalstīt savu ģimeni.

Mana māsa Sana bija apprecējusies ar Ruvenu Arauho, kas pēc Gileādas skolas absolvēšanas bija nosūtīts atpakaļ uz Venecuēlu. Pēc apprecēšanās viņi bija pārcēlušies uz Ņujorku. Ģimene izlēma, ka man jāmācās universitātē un ka es to varētu darīt Ņujorkā, jo tur es varētu dzīvot pie Sanas un Ruvena. Manai māsai un svainim bija liela nozīme manā garīgajā izaugsmē. Turklāt Bruklinas spāņu valodas draudzē, pie kuras mēs piederējām, bija daudz garīgi nobriedušu brāļu. Es priecājos, ka varēju labāk iepazīt tādus brāļus kā Miltonu Henšelu un Frederiku Frencu, kas abi strādāja Bētelē.

Kad mans pirmais mācību gads universitātē gāja uz beigām, mani aizvien biežāk tirdīja šaubas par to, vai es tiešām dzīvē esmu izvēlējies pareizo ceļu. Es biju lasījis un pārdomājis Sargtorņa rakstus par kristiešiem, kas bija izvirzījuši mērķus, kuri saistīti ar kalpošanu Jehovam. Bija labi redzams, cik priecīgi ir mūsu draudzes pionieri un Bēteles darbinieki, un es gribēju līdzināties viņiem. Bet es vēl joprojām nebiju kristījies. Man kļuva pilnīgi skaidrs, ka man jādod solījums kalpot Jehovam, un es tā arī izdarīju. Pēc tam es spēru nākamo soli — 1957. gada 30. martā es kristījos.

Es sāku domāt par vēl vienu mērķi, ko gribēju sasniegt, proti, par pilnas slodzes kalpošanu. Tas mani vilināja aizvien vairāk, bet es saskatīju šķēršļus. Kā lai apvieno studijas ar pilnas slodzes kalpošanu? Sākās intensīva sarakste ar mājiniekiem, un es vēstulēs stāstīju par saviem plāniem izstāties no augstskolas, kā arī atgriezties Venecuēlā un kļūt par pionieri.

1957. gada jūnijā es atgriezos Karakasā. Diemžēl manas ģimenes materiālais stāvoklis nebija spožs, tuviniekiem bija vajadzīgs vēl viens iztikas pelnītājs. Es prātoju, kā lai  viņiem palīdz. Man piedāvāja darbu bankā, taču es tik ļoti gribēju būt pionieris! Galu galā tāpēc es biju atgriezies Venecuēlā. Tā nu es apņēmos darīt gan vienu, gan otru, un vairākus gadus es strādāju pilnu slodzi bankā, kā arī kalpoju par pionieri. Vēl nekad es nebiju bijis tik aizņemts un tik laimīgs!

Tolaik es iepazinos un apprecējos ar Silviju — skaistu un garīgi noskaņotu vācu māsu. Viņa kopā ar vecākiem bija pārcēlusies uz Venecuēlu. Ar laiku mums piedzima divi bērni — Mišels (mēs viņu dēvējām par Maiku) un Samīra. Pie mums sāka dzīvot arī mana māte, jo es uzņēmos rūpes par viņu. Lai tiktu galā ar ģimenes pienākumiem, man bija jāpārtrauc kalpot par pionieri, tomēr es saglabāju pioniera garu. Kad vien bija iespējams, mēs ar Silviju atvaļinājuma laikā kalpojām par palīgpionieriem.

Sākumā minētais gadījums notika tad, kad abi bērni vēl mācījās skolā. Man jāatzīst, ka es dzīvoju turīgi un banku aprindās mani cienīja. Taču es gribēju, lai uz mani pirmām kārtām raudzītos kā uz Jehovas kalpu. Šī doma man neizgāja no prāta. Tāpēc mēs ar sievu pārrunājām mūsu finansiālo stāvokli. Ja es pārtrauktu darbu bankā, man tiktu izmaksāta ievērojama kompensācija. Tā kā mums nebija parādu, mēs aprēķinājām, ka, dzīvojot vienkārši, mēs ar šo naudu varētu iztikt diezgan ilgi.

Aiziešana no darba bankā nebija viegls solis, bet to pilnībā atbalstīja gan mana mīļā sieva, gan māte. Es biju sajūsmā, ka atkal varēšu būt pionieris. Šķita, ka viss rit gludi. Taču drīz vien mūs gaidīja kāds pārsteigums.

Kādu dienu ārsts apstiprināja, ka Silvija ir stāvoklī. Tas tik bija pārsteigums! Mēs bezgala priecājāmies, taču man bija jādomā arī par to, kā vēl viena bērna ienākšana ģimenē ietekmēs manu lēmumu kļūt par pionieri. Mēs drīz vien pielāgojāmies jaunajai situācijai un nepacietīgi gaidījām ģimenes pieaugumu. Bet vai man izdosies īstenot to, ko biju nolēmis iepriekš?

Pārrunājuši savus mērķus, mēs nolēmām turēties pie sākotnējā plāna. 1985. gada aprīlī piedzima mūsu dēls Gabriēls. Es aizgāju no darba bankā un tā paša gada jūnijā atsāku kalpot par pionieri. Pēc kāda laika mani iecēla par Venecuēlas filiāles komitejas  locekli. Filiāle atradās nevis galvaspilsētā Karakasā, bet Laviktorijā, ko no galvaspilsētas šķīra apmēram 80 kilometru, un es uz turieni braucu divas vai trīs reizes nedēļā.

Drīz vien mēs izlēmām pārcelties uz dzīvi Laviktorijā, lai būtu tuvāk Bētelei. Tas mūsu ģimenei nozīmēja lielas pārmaiņas. Es varu tikai apbrīnot ģimenes locekļus par viņu atsaucību un atbalstu. Mana māsa Baha pieteicās rūpēties par māti. Maiks jau bija apprecējies, bet Samīra un Gabriēls joprojām dzīvoja pie mums. Viņu abu draugi palika Karakasā, bet manai mīļajai Silvijai bija jāpierod pie dzīves pilsētā, kas ir krietni mazāka par rosīgo galvaspilsētu. Turklāt mūsu jaunā māja bija mazāka nekā Karakasā. Pārcelšanās tiešām daudz ko prasīja no mums.

Bet tad atkal daudz kas mainījās. Gabriēls apprecējās, un arī Samīra sāka dzīvot atsevišķi. 2007. gadā mani un Silviju uzaicināja sākt pilnas slodzes kalpošanu Bētelē, un tur mēs abi kalpojam joprojām. Mūsu dēls Maiks ir draudzes vecākais, un viņš un viņa sieva Monika ir pionieri. Arī Gabriēls ir draudzes vecākais, un viņš ar sievu Ambru dzīvo Itālijā. Samīra ir pioniere, kā arī palīdz Bētelei, būdama attālinātā brīvprātīgā darbiniece.

Es esmu savā dzīvē pieņēmis daudz nozīmīgu lēmumu un nenožēloju nevienu no tiem. Ja man atkal būtu jāizvēlas, es rīkotos tieši tāpat. Es esmu ļoti pateicīgs Jehovam par visiem pienākumiem, ko viņš man ir uzticējis. Gadu gaitā es aizvien vairāk esmu pārliecinājies, cik svarīgi ir saglabāt tuvas attiecības ar Jehovu. Lai kādi lēmumi mums būtu jāpieņem — nozīmīgi vai ne tik nozīmīgi —, viņš mums var dot ”mieru, kas pārspēj visu sapratni”. (Filip. 4:6, 7.) Mēs ar Silviju ļoti priecājamies par iespēju kalpot Bētelē un uzskatām, ka savā dzīvē esam pieņēmuši pareizus lēmumus un Jehova tos ir svētījis. Mēs vienmēr esam dzīvojuši, turot prātā Jehovu.