1. Kāpēc mēs esam varējuši tuvoties Jehovam?

 JEHOVA ikvienu no mums ir vilcis pie sevis. (Jāņa 6:44.) Nedaudz padomāsim, ko tas nozīmē. Pasaulē dzīvo miljardiem cilvēku, un, ielūkodamies ikviena cilvēka sirdī, Jehova mūsos ir pamanījis kaut ko vērtīgu. Viņš ir ieraudzījis, ka mūsu sirdī var rasties mīlestība pret viņu. (1. Laiku 28:9.) Tas nozīmē, ka Jehova mūs pazīst, saprot un mīl. Tas mūs ļoti iepriecina.

2. Kā Jēzus paskaidroja, ka Jehovam rūp ikviena viņa avs?

² Jehova katru no mums mīl tikpat sirsnīgi kā visus pārējos mūsu brāļus un māsas. Lai to paskaidrotu, Jēzus salīdzināja Jehovu ar ganu. Ko gans darītu, ja viena no viņa simt aitām noklīstu? Jēzus teica: ”Vai tad viņš neatstātu pārējās deviņdesmit deviņas kalnos un neietu meklēt noklīdušo?” Kad gans atrastu noklīdušo aitu, viņš uz to nedusmotos — tieši otrādi, viņš priecātos. Ko no tā var secināt? Jehovam ir dārga ikviena viņa avs. Jēzus sacīja: ”Mans Tēvs, kas ir debesīs, nevēlas, ka ietu bojā kaut viens no šiem mazajiem.” (Mat. 18:12—14.)

3. Par ko ir runāts šajā rakstā?

³ Protams, neviens kristietis nevēlas kādu brāli vai māsu tīšuprāt aizvainot. Ko mēs varam darīt, lai nesāpinātu citus? Kā jārīkojas, ja kāds ir aizvainojis mūs? Rakstā ir apskatīti šie jautājumi. Bet vispirms noskaidrosim, kas Mateja evaņģēlija 18. nodaļā ir domāts ar vārdiem ”šie mazie”.

4. Kas ir ”šie mazie”?

⁴ Vārdus ”šie mazie” Jēzus attiecināja uz visiem saviem mācekļiem, lai kāds būtu to vecums. Jēzus savus mācekļus pielīdzināja bērniem tāpēc, ka viņi labprāt mācās no Jēzus. (Mat. 18:3.) Cilvēki, kas seko Jēzum, pieder pie dažādām tautībām, un viņiem ir dažādi raksturi, bet viņi visi tic Jēzum, un Jēzus viņus ļoti mīl. (Mat. 18:6; Jāņa 1:12.)

5. Ko jūt Jehova, ja kāds aizvaino viņa kalpus vai dara tiem pāri?

⁵ Visi ”šie mazie” ir ļoti dārgi arī Jehovam. Lai to saprastu vēl labāk, mums jāatceras, kāda ir mūsu pašu attieksme pret bērniem. Mēs tos ļoti mīlam. Tā kā bērniem trūkst pieredzes un gudrības un fiziski viņi nav tik spēcīgi kā pieaugušie, mēs viņus vēlamies pasargāt. Padomāsim: mums nepatīk, ja kādam dara pāri, bet, ja tiek darīts pāri bērnam, mēs esam sašutuši un pat dusmīgi. Gluži tāpat kā mēs vēlamies pasargāt bērnus, Jehova vēlas pasargāt visus, kas viņam kalpo. Ja kāds aizvaino viņa kalpus vai dara tiem pāri, viņu pārņem sašutums un pat dusmas. (Jes. 63:9; Marka 9:42.)

6. Kā pasaule raugās uz Jēzus mācekļiem, kā var lasīt 1. Korintiešiem 1:26—29?

⁶ Kāds ir vēl viens iemesls, kāpēc Jēzus uz saviem mācekļiem attiecināja vārdus ”šie mazie”? Pasaulē īpaša uzmanība tiek pievērsta tiem, kas ir bagāti, slaveni un kam pieder liela vara. Turpretī Jēzus mācekļi no pasaules viedokļa ir ”mazi”, proti, neievērojami un nenozīmīgi. (Nolasīt 1. Korintiešiem 1:26—29.) Bet Jehova uz viņiem raugās pilnīgi citādi.

7. Kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret brāļiem un māsām?

⁷ Jehova mīl visus savus kalpus — gan tos, kas viņam kalpo daudzus gadus, gan tos, kas ir kristījušies nesen. Tā kā Jehovas acīs visi mūsu brāļi un māsas ir vērtīgi, arī mums viņi jāvērtē ļoti augstu. Bībelē ir lasāms norādījums ”mīlēt visu brāļu saimi”, nevis tikai daļu no tās. (1. Pēt. 2:17.) Mums ir jābūt gataviem darīt visu, kas ir mūsu spēkos, lai palīdzētu ticības biedriem un viņus atbalstītu. Ja mēs uzzinām, ka esam aizvainojuši vai sāpinājuši kādu, mēs nedrīkstam nelikties ne zinis par šo situāciju un nospriest, ka šis cilvēks ir pārlieku jūtīgs un viņam pašam jātiek ar to galā. Kāpēc daži mēdz bieži apvainoties? Viens iemesls ir tas, ka savas izcelsmes, audzināšanas vai kādu pagātnes notikumu dēļ cilvēkam ir zems pašvērtējums. Citi ir kļuvuši par Jehovas kalpiem tikai nesen un vēl nav iemācījušies nepievērst uzmanību brāļu un māsu trūkumiem. Lai kāds būtu iemesls, kura dēļ kāds jūtas aizskarts, kristietim visiem spēkiem ir jāpūlas atjaunot labas attiecības ar ticības biedru. Protams, arī tam cilvēkam, kas bieži apvainojas, ir jāatzīst, ka tieksme ātri apvainoties ir nevēlama rakstura iezīme, no kuras jācenšas atbrīvoties. Tas viņam palīdzēs nezaudēt prieku un saglabāt labas attiecības ar ticības biedriem.

8. Kādi tālaika sabiedrībā izplatīti priekšstati bija iespaidojuši Jēzus mācekļus?

⁸ Kāpēc izraisījās saruna par ”šiem mazajiem”? Jēzus mācekļi viņam bija jautājuši: ”Kurš īsti ir lielākais debesu valstībā?” (Mat. 18:1.) Tajā laikā daudzi ebreji uzskatīja, ka cilvēka stāvoklim sabiedrībā ir ļoti liela nozīme. Kāds Bībeles zinātnieks rakstīja: ”Cilvēki dzīvoja un mira goda, slavas, atzinības un cieņas vārdā.”

9. Kas bija jādara Jēzus mācekļiem?

 ⁹ Jēzus zināja, ka viņa mācekļiem būs smagi jāpūlas, lai atbrīvotos no sāncensības gara, kas valdīja ebreju kultūrā. Jēzus viņiem teica: ”Lai augstākais jūsu starpā kļūst kā zemākais un galvenais — kā citu kalps.” (Lūk. 22:26.) Lai varētu teikt, ka mēs esam kļuvuši ”kā zemākie”, mums jāuzskata citi ”par augstākiem”. (Filip. 2:3.) Jo vairāk mēs cenšamies sevī attīstīt tādu domāšanu, jo mazāka ir iespēja, ka mēs kaut kādā veidā aizvainosim vai sāpināsim citus.

10. Kādi apustuļa Pāvila vārdi mums jāņem vērā?

¹⁰ Ikviens mūsu ticības biedrs kaut kādā ziņā ir pārāks par mums, un to nav grūti pamanīt, ja cenšamies ievērot viņu labās īpašības. Mums jāņem vērā tas, ko apustulis Pāvils rakstīja Korintas kristiešiem: ”Kas tevi padara pārāku par citiem? Kas tev tāds ir, kas tev nebūtu dots? Bet, ja tas tev ir dots, kāpēc tu lielies, it kā pats būtu to ieguvis?” (1. Kor. 4:7.) Mums jāpretojas kārdinājumam izcelt sevi vai uzskatīt, ka esam pārāki par citiem. Brāļiem, kas uzstājas ar lieliskām runām, un māsām, kam labi izdodas sākt Bībeles nodarbības, ir jāatzīst, ka gods par to pienākas Jehovam, un tāpēc vienmēr ir jāpateicas viņam.

11. Ko Jēzus gribēja paskaidrot, stāstīdams līdzību par ķēniņu un viņa kalpiem?

¹¹ Kad Jēzus bija brīdinājis mācekļus, lai tie nekļūst par klupšanas akmeni cits citam, viņš pastāstīja līdzību par ķēniņu un viņa kalpiem. Ķēniņš atlaida kāda kalpa parādu, ko tas nemūžam nebūtu spējis samaksāt. Bet pēc tam tas pats kalps negribēja atlaist kāda cita kalpa parādu, kas bija daudz mazāks par viņējo. Ķēniņš cietsirdīgo kalpu lika ieslodzīt cietumā. Ko Jēzus ar šo līdzību gribēja paskaidrot? Viņš sacīja: ”Tāpat mans debesu Tēvs izturēsies pret jums, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosiet.” (Mat. 18:21—35.)

12. Kā citus iespaido mūsu nevēlēšanās kādam piedot?

¹² Cietsirdīgais kalps kaitēja pats sev un citiem. Pirmkārt, viņš nodarīja pāri savam parādniekam, likdams to ieslodzīt cietumā, ”līdz tas būs samaksājis parādu”. Otrkārt, viņš sāpināja citus ķēniņa kalpus. ”Kad citi kalpi redzēja, kas bija noticis, tas viņus ļoti sarūgtināja,” teikts Bībelē. Arī mūsu rīcība ietekmē citus. Padomāsim, kas var notikt, ja mēs nevēlamies piedot ticības biedram, kas pret mums ir slikti izturējies. Pirmkārt, ar savu vēso izturēšanos un nevēlēšanos piedot mēs sāpinām šo ticības biedru. Otrkārt, mēs raisām nepatīkamas emocijas citos brāļos un māsās, kas ir pamanījuši, ka mums ar kādu ir saspringtas attiecības.

13. Ko iemācījās kāda pioniere?

¹³ Ja mēs piedodam saviem brāļiem un māsām, ieguvēji esam gan mēs paši, gan citi. Par to pārliecinājās kāda pioniere, kuru sāpināja kāda māsa. Viņa atcerējās: ”Šīs māsas asie vārdi man dažreiz iedūra kā ar īlenu. Es pat negribēju, ka sludināšanā mums liek doties uz teritoriju vienā automašīnā. Beigu beigās es sāku zaudēt prieku un dedzību.” Šī pioniere domāja, ka viņai ir pamatots iemesls justies aizvainotai, taču viņa neieslīga sevis žēlošanā. Viņa pazemīgi rīkojās saskaņā ar Bībeles padomiem, ko izlasīja 1999. gada 15. oktobra Sargtorņa rakstā ”Piedodiet no sirds”. Viņa piedeva māsai, kas viņu bija sāpinājusi. Lūk, ko teica šī pioniere: ”Es sapratu, ka mēs visi pūlamies apvilkt  jauno personību un Jehova katru dienu mums labprāt piedod mūsu kļūdas. Man kā akmens no sirds novēlās, un es atguvu dzīvesprieku.”

14. Ko acīmredzot bija grūti darīt apustulim Pēterim, kā var secināt no Mateja 18:21, 22, un ko var mācīties no Jēzus atbildes?

¹⁴ Lai gan mēs zinām, ka mums ir jāpiedod citiem un ka tā rīkoties ir pareizi, tomēr mums varbūt ir grūti piespiest sevi to darīt. Iespējams, reizēm tā jutās arī apustulis Pēteris. (Nolasīt Mateja 18:21, 22.) Kas mums var palīdzēt? Pirmkārt, pārdomāsim, cik daudz reižu mums ir piedevis Jehova. (Mat. 18:32, 33.) Mēs to neesam pelnījuši, taču viņš mums piedod labprāt. (Ps. 103:8—10.) Tomēr no mums kaut kas tiek prasīts, proti, ”mums pienākas citam citu mīlēt”. Tātad tas nav izvēles jautājums — piedot vai nepiedot saviem brāļiem un māsām. To darīt ir mūsu pienākums. (1. Jāņa 4:11.) Otrkārt, padomāsim, kas tiek panākts ar to, ka mēs kādam piedodam. Mēs garīgā ziņā palīdzam cilvēkam, kas ir slikti izturējies pret mums, mēs stiprinām draudzi, saglabājam ciešas attiecības ar Jehovu un paši jūtamies atviegloti. (2. Kor. 2:7; Kol. 3:14.) Treškārt, lūgsim Dievu. Viņš vēlas, lai mēs piedotu citiem. Neļausim Sātanam sabojāt mūsu attiecības ar ticības biedriem! (Efes. 4:26, 27.) Mums ir vajadzīga Jehovas palīdzība, lai mēs neiekristu Sātana lamatās.

15. Ko, saskaņā ar Kolosiešiem 3:13, mēs varam darīt, ja mums neliek mieru tas, ko ir izdarījis kāds brālis vai māsa?

¹⁵ Bet kas mums būtu jādara, ja ticības biedra rīcība mūs ir dziļi sāpinājusi? Darīsim visu iespējamo, lai paliktu labās attiecībās ar šo cilvēku! Vērsīsimies pie Jehovas karstās lūgšanās. Lūgsim par cilvēku,  kas mūs ir aizvainojis, kā arī lūgsim, lai Jehova mums palīdz saredzēt šī brāļa vai māsas labās īpašības, kuru dēļ Jehova mīl šo cilvēku. (Lūk. 6:28.) Ja nu tomēr mēs nespējam aizmirst notikušo, mums rūpīgi jāapsver, kā mēs par šo jautājumu runāsim ar ticības biedru. Mums vienmēr būtu jāpieņem, ka ticības biedrs nav vēlējies mūs tīši aizvainot vai sāpināt. (Mat. 5:23, 24; 1. Kor. 13:7.) Bet ko iesākt, ja viņš tomēr nevēlas izlīgt? Būsim iecietīgi pret viņu un neatmetīsim viņam ar roku. (Nolasīt Kolosiešiem 3:13.) Ļoti svarīgi ir neturēt dusmas uz viņu, jo tas var iedragāt mūsu attiecības ar Jehovu. Neļausim, ka citu cilvēku rīcība mums kļūtu par klupšanas akmeni. Šādi mēs apliecināsim, ka vairāk par visu mīlam Jehovu. (Ps. 119:165.)

16. Kāds ir ikviena kristieša pienākums?

¹⁶ Mēs augstu vērtējam iespēju vienoti kalpot Jehovam — mēs esam ”viens ganāmpulks”, kam ir ”viens gans”. (Jāņa 10:16.) Grāmatā Organizēti, lai pildītu Jehovas gribu, 153. lappusē, ir teikts: ”Mūsu pienākums ir.. dot savu ieguldījumu vienotības uzturēšanā.” Turpat tālāk ir sacīts: ”Mācīsimies raudzīties uz kristīgajiem brāļiem un māsām nevis no miesīgā viedokļa, bet tā, kā uz viņiem raugās Jehova.” Jehovas acīs mēs visi esam ”mazie” un esam viņam dārgi. Mums jāraugās uz saviem brāļiem un māsām tieši tāpat. Jehova ievēro un augstu vērtē visu labo, ko darām saviem ticības biedriem. (Mat. 10:42.)

17. Kas mums būtu jāapņemas?

¹⁷ Mēs mīlam mūsu ticības biedrus. Tāpēc apņemsimies nekad ”nekļūt brālim par klupšanas akmeni un nekļūt par viņa krišanas vaininiekiem”. (Rom. 14:13.) Mēs uzskatām, ka mūsu brāļi un māsas ir pārāki par mums, un, ja kāds no viņiem mūs ir aizvainojis vai sāpinājis, mēs vēlamies no sirds piedot. Nekad nepieļausim, ka citu rīcība mums kļūtu par klupšanas akmeni, un ”tieksimies pēc tā, kas sekmē mieru un palīdz stiprināt citam citu”! (Rom. 14:19.)