IZRAĒLIEŠI jau izsenis bija pieraduši ar naudas līdzekļiem atbalstīt Dieva pielūgsmi. Bet pirmajā gadsimtā, kad uz zemes dzīvoja Jēzus, ebrejiem bija jāmaksā daudz nodokļu, un tas viņiem bija smags slogs.

Lai atbalstītu pielūgsmi Dieva svētnīcā, ikviens ebreju vīrietis reizi gadā maksāja pusšekeli (t.i., divas drahmas). Pirmajā gadsimtā par šiem līdzekļiem uzturēja Hēroda celto templi un nodrošināja tajā upurēšanu. Reiz, kad daži ebreji vaicāja Pēterim, ko Jēzus domā par šo nodokli, Jēzus neiebilda pret tā maksāšanu. Pēc tam viņš Pēterim pat deva norādījumus, kas tam jādara, lai dabūtu monētu, ar ko samaksāt šo nodokli. (Mat. 17:24—27.)

Izraēlieši kopš seniem laikiem ziedoja arī desmito tiesu. Tas nozīmē, ka viņi deva desmito daļu no ražas un arī no citiem saviem ienākumiem. (3. Moz. 27:30—32; 4. Moz. 18:26—28.) Reliģiskie vadītāji bija ļoti sīkumaini un uzstāja, ka jāziedo desmitā daļa no pilnīgi visu dārza augu ražas, pat no ”mētrām, dillēm un ķimenēm”. Kad Jēzus uzrunāja rakstu mācītājus un farizejus, viņš atmaskoja viņu liekulību, nevis iebilda pret desmitās tiesas maksāšanu kā tādu. (Mat. 23:23.)

Tā kā tolaik pār ebrejiem valdīja romieši, ebreji maksāja dažādus nodokļus arī viņiem. Piemēram, zemes īpašnieki maksāja nodokli par zemi, un to varēja maksāt vai nu naudā, vai graudā. Šī nodokļa apmērs varēja būt 20 līdz 25 procenti no ražas. Turklāt ikvienam ebrejam bija jāmaksā galvasnauda. Tieši par šo nodokli farizeji jautāja Jēzum, kad gribēja viņu pieķert sakām kaut ko tādu, par ko viņu varētu apsūdzēt. Atbildot Jēzus norādīja, kādai ir jābūt attieksmei pret nodokļu maksāšanu. Viņš sacīja: ”Dodiet ķeizaram to, kas pienākas ķeizaram, bet Dievam to, kas pienākas Dievam.” (Mat. 22:15—22.)

Tāpat tika maksātas nodevas par precēm, ko ieveda kādā novadā vai no tā izveda. Tās iekasēja ostās, pie tiltiem, krustcelēs, pie pilsētu vārtiem vai pie tirgiem.

Nodokļu slogs, kas gūlās uz tautu, bija ārkārtīgi smags. Romiešu vēsturnieks Tacits, runādams par imperatora Tiberija laiku (tajā laikā uz zemes dzīvoja Jēzus), rakstīja, ka ”Sīrija un Jūdeja, ko bija nomocījis lielais nodokļu slogs, lūdza samazināt nodokļu apjomu”.

Veids, kā nodokļi tika iekasēti, padarīja tautas nastu vēl smagāku. Tiesības ievākt nodokļus pārdeva vairāksolīšanā. Tie, kuri ieguva tiesības iekasēt nodokļus, nolīga cilvēkus, kas nodarbojās ar nodokļu ievākšanu. Kā vieni, tā otri no šī darba centās iedzīvoties. Pēc visa spriežot, Bībelē minētajam Zakhajam bija padoti šādi nodokļu ievācēji. (Lūk. 19:1, 2.) Ir saprotams, kāpēc ļaudis par šo sistēmu bija sašutuši un nicināja nodokļu ievācējus.