”VISVAIRĀK mani uzrunāja brāļu un māsu sirsnība,” tā kāda kristiete, vārdā Līza *, izteicās par to, kāpēc viņa sāka mācīties Bībeli. Kaut ko līdzīgu sacīja kāda cita kristiete, vārdā Ena: ”Sākumā mani piesaistīja nevis Jehovas liecinieku uzskati, bet viņu mīlestība un laipnība.” Tagad šīs sievietes ir Jehovas liecinieces un viņām ļoti patīk lasīt Bībeli un pārdomāt tajā teikto, bet pirmais, kas viņas piesaistīja Bībeles patiesībai, bija kristiešu sirsnība un mīlestība.

Ko mēs varam darīt, lai tie, kas ir mums līdzās, sajustu mūsu mīlestību? Šajā rakstā ir pievērsta uzmanība divām jomām: kā mēs runājam un kā rīkojamies. Vēl tajā aplūkots, pret ko mums būtu jābūt laipniem.

Sālamana pamācību grāmatas 31. nodaļā ir aprakstīta laba sieva. Piemēram, tur teikts, ka ”laipni vārdi skan no viņas lūpām [burt. ”uzticīgas mīlestības likums ir uz viņas mēles”]”. (Sāl. pam. 31:26.) Viņa domā līdzi tam, ko runā un kādā tonī to saka. Arī vīriem un tēviem ir jārunā laipni. Lielākoties vecāki labi zina, ka skarbi izteikumi un pavēles bērnu ietekmē negatīvi. Ja vecāki ar savu bērnu runā nelaipni un asi, bērns, ļoti iespējams, viņu teikto neuzklausa. Daudz labāks iznākums ir, ja vecāki cenšas runāt laipni un sirsnīgi.

Runāt laipni ir jāmācās visiem, ne tikai vecākiem. Kā to var darīt? To palīdz saprast Sālamana pamācību 31. nodaļas 26. panta sākums, kur rakstīts: ”Viņas mute pauž gudrību.” No šiem vārdiem var secināt, ka ir gudri pievērst uzmanību tam, ko mēs sakām un kādā tonī runājam. Mums vienmēr būtu jāapdomā: ”Vai tas, ko es grasos teikt, tikai uzjundīs dusmas vai arī mazinās spriedzi?” (Sāl. pam. 15:1.)

Kādā Sālamana sakāmvārdā ir teikts: ”Neapdomīgi vārdi iedur kā ar zobenu.” (Sāl. pam. 12:18.) Domās apsverot, kā mūsu vārdi un tonis ietekmēs citus, mēs, visticamāk, spēsim kontrolēt, ko un kādā veidā sakām. Ja mūsu virzītājspēks būs mīlestība, mēs centīsimies izvairīties no vārdiem, kas citus sāpina, un nerunāsim skarbi un nelaipni. (Efes. 4:31, 32.) Aizstāsim negatīvas domas un runas ar pozitīvām un sarunāsimies ar citiem laipni un sirsnīgi! Jehova mums ir rādījis lielisku priekšzīmi. Lai iedrošinātu savu kalpu Eliju, kad tas bija nobijies, Jehova sūtīja eņģeli, kas runāja ar Eliju ”mierīgā, klusā balsī”. (1. Ķēn. 19:12.) Būt laipnam nozīmē ne vien runāt laipni, bet arī izturēties laipni un ar mīlestību.

Mēs vēlamies līdzināties Jehovam, tāpēc cenšamies, lai mūsu vārdos un darbos atspoguļotos mīlestība un laipnība. (Efes. 4:32; 5:1, 2.) Raksta sākumā minētā Līza dalījās savās atmiņās: ”Kad mūsu ģimene bija spiesta īsā laikā pārcelties uz citu dzīvesvietu, divas Jehovas liecinieku ģimenes no vietējās draudzes atprasījās no darba, lai palīdzētu mums sakravāties. Tolaik es pat vēl nebiju sākusi mācīties Bībeli.” Šāda rīcība Līzu ļoti aizkustināja un pamudināja iepazīt Bībeles patiesību.

 Arī iepriekšminētā Ena ar vissiltākajām jūtām atceras, cik sirsnīgi pret viņu jau no paša sākuma izturējās Jehovas liecinieki. Viņa sacīja: ”Ņemot vērā, kāda ir sabiedrība kopumā, es biju noskaņota skeptiski. Man bija grūti uzticēties cilvēkiem.” ”Sākumā es apšaubīju Jehovas liecinieku motīvus. Mani nelika mierā doma: ”Kāpēc viņi par mani interesējas?” Bet manas Bībeles skolotājas neviltotā mīlestība un laipnība mani atbruņoja, un es sāku viņai uzticēties,” atzina Ena un piebilda: ”Tad es sāku vairāk iedziļināties tajā, ko viņa man mācīja.”

Kā Līzu, tā Enu dziļi iespaidoja mīlestība un labestība, ko viņas izjuta, kad Jehovas liecinieki viņām palīdzēja, un tas viņas pamudināja mācīties Bībeli. Sirsnība un laipnība, ar kādu pret viņām izturējās draudze, iemācīja viņām paļauties uz Jehovu un uzticēties garīgajiem brāļiem un māsām.

Dažās kultūrās ir pieņemts smaidīt un vienmēr runāt laipni. Un ir labi, ka cilvēkiem  ir tāds paradums. Bet, ja mēs tā rīkojamies tikai tāpēc, ka tā ir pieņemts mūsu kultūrā vai ka mēs tā esam audzināti, mēs nebūt vēl nelīdzināmies Dievam. (Salīdzināt Apustuļu darbus 28:2.)

Laipnība ir viens no Dieva svētā gara augļiem. (Gal. 5:22, 23.) Lai izkoptu šādu Dievam tīkamu īpašību, mums ir jāļauj mūsos darboties svētajam garam. Jo labāk mēs šo īpašību izkopsim, jo vairāk mēs līdzināsimies Jehovam un Jēzum. Būdami kristieši, mēs cenšamies patiesi interesēties par citiem. Mūs vada mīlestība pret Dievu Jehovu un mīlestība pret cilvēkiem. Tādai laipnībai ir milzīgs spēks, un, ļaujot tai izpausties mūsu dzīvē, mēs iepriecinām Dievu.

Ir dabiski izturēties ar mīlestību un laipnību pret tiem, kas ir laipni pret mums, un pret tiem, ko pazīstam. (2. Sam. 2:6.) Ar šādiem cilvēkiem ir patīkami būt kopā un nav grūti viņiem apliecināt pateicību. (Kol. 3:15.) Bet kā mums jāizturas pret cilvēku, kas, mūsuprāt, nav pelnījis, lai viņam parādītu mīlestību un laipnību?

Jehova ir visizcilākais paraugs tam, kā apliecināt cilvēkiem mīlestību un labestību, vienalga, vai tie ir pelnījuši šādu attieksmi vai ne. Bībelē var lasīt, kā izpaužas Jehovas augstsirdīgā labestība, un mēs no viņa varam daudz ko mācīties. Jēdziens ”augstsirdīga labestība” parādās Grieķu rakstos, turklāt daudz reižu. Šāda labestība tiek izrādīta kādam, kurš nav izdarījis neko tādu, lai būtu to pelnījis, un tā liecina par dāsnumu un augstsirdību, kas piemīt devējam. Kā Jehova apliecina labestību?

Neskaitāmi miljoni cilvēku bauda Jehovas labestību, jo viņš tiem ir dāvājis visu, kas nepieciešams dzīvības uzturēšanai. (Mat. 5:45.) Jehova mums ir apliecinājis savu labestību, pirms mēs viņu iepazinām. (Efes. 2:4, 5, 8.) Piemēram, viņš par mums ir atdevis pašu dārgāko — savu vienīgo Dēlu. Apustulis Pāvils rakstīja, ka izpirkuma upuris ir sagādāts, ”pateicoties Dieva neizsakāmajai labestībai”. (Efes. 1:7.) Turklāt, kaut arī mēs joprojām kļūdāmies un apbēdinām Jehovu, viņš mūs vada un māca. Tas, kā Jehova mūs pamāca un sniedz mums norādījumus, Bībelē ir salīdzināts ar veldzējošu lietutiņu. (5. Moz. 32:2.) Mēs nekad nespēsim pilnībā atlīdzināt Jehovam par visu, ko viņš mums savā labestībā ir dāvājis. Arī mūsu nākotnes izredzes ir atkarīgas no Jehovas labestības. (Salīdzināt 1. Pētera 1:13.)

Mēs esam neizsakāmi pateicīgi par labestību un mīlestību, ko Jehova mums ļauj sajust, un tas pamudina viņam līdzināties. Tāpēc mēs cenšamies vienmēr būt laipni un apliecināt mīlestību ikvienam cilvēkam, nevis tikai dažiem. (1. Tes. 5:15.) Ja no mums staros mīlestība, sirsnība un labestība, citi mums līdzās jutīsies kā pie iekurta kamīna vēsā dienā. Tad mēs būsim par stiprinājumu ģimenes locekļiem, garīgajiem brāļiem un māsām, darbabiedriem, skolasbiedriem un kaimiņiem.

Padomāsim, kurus no mūsu tuviniekiem vai ticības biedriem mūsu laipnie vārdi un labie darbi jo īpaši veldzētu. Varbūt kādam mūsu draudzē ir ļoti nepieciešams palīdzēt mājas darbos vai dārza darbos vai ik pa laikam palīdzēt kā citādi, piemēram, iepirkties. Reizēm sludināšanā mēs satiekam cilvēkus, kam ir vajadzīga kāda palīdzība. Varbūt ir mūsu spēkos izpalīdzēt arī viņiem.

Līdzināsimies Jehovam un centīsimies, lai mūsu vārdos un darbos allaž izpaustos mīlestība un laipnība!