Otrā pasaules kara laikā mani vecāki pameta savu dzimto Igauniju un devās uz Vāciju. Tur pasaulē nācu es. Neilgi pēc manas piedzimšanas mūsu ģimene pārcēlās uz Kanādu, un mēs apmetāmies netālu no Otavas. Mūsu pirmā mājvieta bija pavisam necila — tas bija tikai nobalsināts kakts vistu kūtī. Mēs dzīvojām ļoti trūcīgi, toties brokastīs vienmēr bija svaigas olas.

Kādu dienu manu māti uzrunāja Jehovas liecinieki. Sarunas gaitā viņi nolasīja Atklāsmes 21:3, 4. Šie vārdi manu māti tik dziļi aizkustināja, ka viņa sāka raudāt. Patiesība iesakņojās abu vecāku sirdī, un drīz vien viņi kristījās.

Kaut arī vecāki ne visai labi prata angļu valodu, viņi dedzīgi sludināja labo vēsti. Tolaik mēs dzīvojām Ontārio provinces Sadberi pilsētā. Teju katru sestdienu tēvs ar mani un manu jaunāko māsu Silviju devās sludināt, un viņš to darīja pat pēc nakts maiņas, ko bija nostrādājis niķeļa lietuvē. Katru nedēļu mēs ģimenes lokā iedziļinājāmies kādā Sargtorņa rakstā. Mammas un tēta pūles nebija veltas — viņi manī ieaudzināja mīlestību pret Dievu. 1956. gadā desmit gadu vecumā es kristījos. Vecāku neizsīkstošā mīlestība pret Jehovu mani ir stiprinājusi visu mūžu.

Pēc vidusskolas beigšanas citas intereses man kļuva svarīgākas par kalpošanu Jehovam. Man likās, ka tad, ja kļūšu par pionieri, es nekad nesakrāšu pietiekami daudz naudas, lai īstenotu savu sapni un redzētu pasauli. Es sāku strādāt vietējā radiostacijā par dīdžeju, un mani šis darbs aizrāva. Taču man bija jāstrādā vakaros, tāpēc es bieži netiku uz draudzes sapulcēm. Turklāt es pavadīju laiku ar cilvēkiem, kas nemīl Dievu. Galu galā sirdsapziņa mani pamudināja savā dzīvē kaut ko mainīt.

Es pārcēlos uz citu Ontārio provinces pilsētu — uz Ošavu. Tur es iepazinos ar vairākiem pionieriem — Reju Normenu, viņa māsu Lesliju un dažiem citiem — un ar viņiem sadraudzējos. Redzēdams, cik viņi ir laimīgi, es pārvērtēju savus mērķus. Draugi mani mudināja sākt pilnas slodzes kalpošanu, un 1966. gada septembrī es kļuvu par pionieri. Es biju laimīgs un apmierināts ar dzīvi. Taču mani gaidīja vairāki pārsteigumi.

Vēl mācīdamies vidusskolā, es biju uzrakstījis iesniegumu kalpošanai Kanādas Bētelē. Kad jau biju kļuvis par pionieri, mani uzaicināja uz Bēteli — uz  četriem gadiem. Taču man ļoti patika Leslija, un es bažījos, ka tad, ja pieņemšu uzaicinājumu kalpot Bētelē, kas atradās Toronto, es viņu vairs nesatikšu. Pēc ilgām un karstām lūgšanām es tomēr pieņēmu uzaicinājumu un ar smagu sirdi atvadījos no Leslijas.

Bētelē es strādāju veļasmazgātavā, bet pēc kāda laika man uzticēja pildīt sekretāra pienākumus. Leslija kļuva par speciālo pionieri un sludināja Kvebekas provinces pilsētā Gatino. Es bieži domāju, kā viņai klājas, un pārcilāju prātā, vai esmu pieņēmis pareizo lēmumu. Bet tad dzīve man sagādāja vienu no jaukākajiem pārsteigumiem — uz Bēteli tika uzaicināts Leslijas brālis Rejs, un mēs kļuvām par istabas biedriem. Šāds notikumu pavērsiens man ļāva atjaunot draudzību ar Lesliju. Mēs apprecējāmies 1971. gada 27. februārī — tieši tajā dienā, kad beidzās mana četrus gadus ilgā kalpošana Bētelē.

Mūs ar Lesliju nosūtīja uz kādu franču valodas draudzi Kvebekā. Pēc dažiem gadiem, par lielu pārsteigumu, man piedāvāja kļūt par rajona pārraugu. Tā kā man bija tikai 28 gadi, es jutos nepiemērots šim darbam. Drosmi man iedvesa vārdi, kas lasāmi Jeremijas 1:7, 8. Taču es raizējos par Lesliju, jo viņa pāris reizes bija iekļuvusi satiksmes negadījumā un bija sākusi ciest no bezmiega. Bet viņa bija noskaņota pozitīvi un sacīja: ”Ja Jehova aicina kaut ko darīt, vai mums nevajadzētu atsaukties?” Mēs piekritām uzaicinājumam un turpmākos 17 gadus apmeklējām draudzes.

Man kā rajona pārraugam bija ļoti daudz pienākumu, tāpēc es ne vienmēr veltīju pietiekami daudz laika sievai. Man tas bija jāiemācās. Kādā agrā pirmdienas rītā atskanēja durvju zvans. Aiz durvīm neviena nebija, bet bija atstāts piknika grozs, kurā atradās galdauts, augļi, siers, maize, pudele vīna un glāzes, kā arī zīmīte bez paraksta: ”Dodieties piknikā!” Bija uzaususi skaista, saulaina diena. Bet es Leslijai teicu, ka mēs nevaram nekur doties, jo man jāsagatavo vairākas runas. Leslija neiebilda, bet mazliet noskuma. Kad biju apsēdies pie rakstāmgalda, manī ierunājās sirdsapziņa. Es sāku domāt par Efesiešiem 5:25, 28 un sapratu, ka Jehova vēlas, lai es iepriecinātu sievu. Es vērsos lūgšanā pie Jehovas un tad Leslijai sacīju: ”Laižam piknikā!” Viņas seja atplauka smaidā. Mēs aizbraucām uz skaistu vietu pie upes, izklājām zālē galdautu un pavadījām vienu no jaukākajām dienām, kāda mums ir bijusi. Ticiet vai ne, bet es paspēju arī sagatavot runas.

Teritorija, kurā mēs apmeklējām draudzes, stiepās no Britu Kolumbijas līdz Ņūfaundlendas salai. Mans sapnis par ceļošanu bija īstenojies! Kādreiz es biju domājis arī par mācībām Gileādas skolā, bet man tā īsti nebija vēlēšanās kalpot ārzemēs.  Man likās, ka misionāri ir īpaši cilvēki, bet es tāds neesmu. Turklāt mani nevilināja perspektīva tikt aizsūtītam uz kādu Āfrikas valsti, kur plosās slimības un uzliesmo bruņoti konflikti. Man bija gana labi tepat Kanādā.

1992. gadā, kad Jehovas liecinieku darbība vērsās plašumā postpadomju valstīs, mums vaicāja, vai mēs nebūtu ar mieru kļūt par misionāriem Igaunijā. Neko tādu mēs nebijām gaidījuši, tāpēc lūdzām, lai Jehova mums palīdz pieņemt gudru lēmumu. Atcerējāmies, ka reiz bijām sprieduši: ”Ja Jehova aicina kaut ko darīt, vai mums nevajadzētu atsaukties?”, un mēs piekritām pārcelties. Ka tik ne uz Āfriku, es nodomāju.

Tūlīt pat mēs sākām mācīties igauņu valodu, un jau pāris mēnešus pēc ierašanās Igaunijā mani uzaicināja kļūt par rajona pārraugu. Mums bija jāapmeklē 46 draudzes un vairākas grupas ne vien Baltijas valstīs, bet arī Kaļiņingradas apgabalā. Tātad bija jāiemācās kaut ko pateikt arī latviski, lietuviski un krieviski. Tas nebija viegli, bet mēs pūlējāmies, un ticības biedri mums palīdzēja. 1999. gadā Igaunijā tika nodibināta Jehovas liecinieku filiāle, un mani, Tomasu Eduru, Lembitu Reili un Tommi Kauko iecēla par filiāles komitejas locekļiem.

Mēs iepazinām daudz Jehovas liecinieku, kas savulaik bija izsūtīti uz Sibīriju. Kaut arī viņi ilgu laiku bija bijuši šķirti no tuviniekiem un pieredzējuši necilvēcīgu izturēšanos, viņi nebija ļāvušies sarūgtinājumam. Viņi nebija zaudējuši prieku un joprojām dedzīgi kalpoja Jehovam. Sarunas ar viņiem mūsos iedvesa pārliecību, ka arī mēs varam izturēt jebkādas grūtības un saglabāt prieku.

Gadi skrēja, aizņemtības dēļ mēs reti atļāvāmies ņemt brīvdienas, un Leslija sāka izjust ārkārtīgu nogurumu. Tolaik mēs vēl nesapratām, ka viņas neparastais nogurums ir saistīts ar fibromialģiju. Mēs jau apsvērām iespēju atgriezties Kanādā. Tad mūs uzaicināja doties uz ASV un apmeklēt Patersonas Bētelē kursus, kas paredzēti filiāļu komiteju locekļiem, bet man šķita, ka tas mums nebūs pa spēkam. Tomēr pēc daudzām lūgšanām mēs pieņēmām uzaicinājumu, un Jehova svētīja mūsu lēmumu. Tieši tajā laikā, kamēr mēs bijām Patersonas Bētelē, Leslija beidzot saņēma vajadzīgo ārstēšanu, un mūsu dzīve atkal atgriezās ierastajā ritmā.

2008. gadā, kad mēs jau bijām atpakaļ Igaunijā, kādu vakaru man piezvanīja no galvenās pārvaldes un jautāja, vai mēs nebūtu ar mieru doties uz Kongo Demokrātisko Republiku. Aiz pārsteiguma es kļuvu gluži vai mēms, it īpaši tāpēc, ka bija jāatbild jau nākamajā dienā. Tajā vakarā es Leslijai neko neteicu, jo zināju, ka pretējā gadījumā viņa nespēs aizmigt līdz pat rītam. Bet pats es neaizvēru ne acu, jo augu nakti sirsnīgi lūdzu Jehovu un stāstīju viņam par visām savām bažām.

Nākamajā dienā es pateicu Leslijai par šo uzaicinājumu. Mēs spriedām: ”Jehova mūs aicina doties uz Āfriku. Ja nepamēģināsim, mēs tā arī neuzzināsim,  vai mums tas patīk un vai ir pa spēkam.” Tā nu pēc 16 Igaunijā pavadītiem gadiem mēs izlēmām doties uz Āfriku. Jehovas liecinieku filiāli Kinšasā ieskāva skaists dārzs. Mūsu istabā Leslija tūlīt pat nolika kartīti, ko viņa glabāja kopš tā laika, kad bijām atstājuši Kanādu. Uz tās bija rakstīts ”Ziedi un plauksti tur, kur esi iedēstīts”. Mēs iepazinām daudz brāļu un māsu, mācījām cilvēkiem Bībeli un pārliecinājāmies, cik neizsakāmu prieku var sagādāt kalpošana Āfrikā. Gadu gaitā mēs paviesojāmies 13 Āfrikas valstīs, jo mums bija uzticēts tajās apmeklēt Jehovas liecinieku filiāles. Tas mums ļāva iepazīt dažādas kultūras un atskārst, cik brīnišķīgi cilvēki dzīvo šajā pasaules malā. No manām kādreizējām bažām vairs nebija ne miņas, un mēs pateicāmies Jehovam, ka viņš ir dāvājis iespēju kalpot Āfrikā.

Kad mūs iepazīstināja ar vietējiem ēdieniem, mums likās, ka dažus, piemēram, kukaiņus, mēs nekad nedabūsim iekšā. Bet, kad redzējām, ar kādu baudu tos ēd brāļi un māsas, mēs pamēģinājām un mums tie iegaršojās.

Atceros laiku, kad mēs piedalījāmies humānās palīdzības nogādāšanā uz valsts austrumiem. Tur bruņoti grupējumi bieži vien uzbruka ciemiem, un visvairāk šajos uzbrukumos cieta sievietes un bērni. Tiekoties ar vietējiem ticības biedriem, mēs viņus centāmies stiprināt un uzmundrināt. Lielākoties viņi bija trūcīgi, bet viņi nesatricināmi ticēja augšāmcelšanai, no sirds mīlēja Jehovu un cieši turējās pie viņa organizācijas. Viņu nostāja mūs dziļi aizkustināja un mudināja pārdomāt, kāpēc mēs kalpojam Jehovam, un mūsu ticība kļuva vēl stiprāka. Daudzi brāļi un māsas bija zaudējuši visu — bija sagrautas viņu mājas un izpostīti sējumi. Tas skaidri pierādīja, cik ātri var zust viss materiālais un ka vienīgā patiesā vērtība ir garīgā bagātība. Kaut arī mūsu ticības biedri pieredzēja milzu grūtības, viņi nemēdza gausties. Viņu priekšzīme mums deva drosmi nepadoties cīņā ar veselības un citām problēmām.

Mūs atkal gaidīja pārsteigums: mūs lūdza pārcelties uz Honkongas filiāli. Dzīvot Āzijā — tas  mums pat sapņos nebija rādījies! Taču mēs pieņēmām arī šo uzaicinājumu, jo līdz šim vienmēr bijām izjutuši, ka Jehova par mums gādā. 2013. gadā mēs ar asarām acīs šķīrāmies no draugiem, atstājām skaisto Āfriku un devāmies pretī nezināmajam.

Pārcelšanās uz kosmopolītisko un blīvi apdzīvoto Honkongu bija milzīga pārmaiņa. Mums bija jāmācās Kantonas ķīniešu valoda, un tas nebija viegli. Taču ticības biedri pret mums izturējās ļoti sirsnīgi. Mums arī patika ķīniešu virtuve. Jehovas liecinieku darbība Honkongā strauji vērsās plašumā, bet nekustamo īpašumu cenas pieauga galvu reibinošā ātrumā. Tāpēc Vadošā padome pieņēma lēmumu pārdot lielāko daļu filiāles īpašumu. 2015. gadā mūs pārcēla uz Dienvidkoreju, kur esam joprojām. Mums atkal bija jāmācās jauna valoda. Un, lai gan šajā ziņā mums vēl tāls ceļš ejams, draugi mūs vienmēr paslavē par mūsu pūlēm un jebkādām, pat vismazākajām sekmēm korejiešu valodas apguvē.

Jaunas draudzības veidošana prasa pūles, bet tad, ja paši cenšamies būt viesmīlīgi, mēs varam ātrāk iepazīt ticības biedrus. Mēs esam pārliecinājušies, ka Jehovas kalpiem ir daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā un ka Jehova mums visiem ir dāvājis apbrīnojamu spēju ”atdarīt savu sirdi” un iemīlēt daudz brāļu un māsu. (2. Kor. 6:11.)

Ir būtiski, lai mūsu attieksme pret cilvēkiem būtu tāda pati, kāda Jehovam, un vienmēr ir jācenšas saskatīt, kā izpaužas Jehovas vadība un mīlestība pret mums. Ikreiz, kad mūs dzīvē kaut kas nomāca vai kad šķita, ka mēs kaut kur īsti neiederamies, mēs pārlasījām draugu sūtītās kartītes un vēstules. Mēs esam pieredzējuši, kā Jehova atbild uz mūsu lūgšanām un mūs mierina un stiprina.

Gadu gaitā mēs ar Lesliju esam sapratuši, cik svarīgi ir veltīt laiku otram arī tad, kad darāmā ir pārpārēm. Ir jāprot arī pasmieties par sevi — jo sevišķi tas ir vajadzīgs, kad jāapgūst jauna valoda. Mēs katru vakaru pārrunājam, ko labu dienā esam pieredzējuši, un pateicamies par to Jehovam.

Kādreiz es uzskatīju, ka nespēšu būt misionārs un dzīvot citā valstī, bet esmu pārliecinājies, ka ar Jehovas palīdzību viss ir iespējams. Par to domājot, man gribas izsaukties vārdiem, ko savulaik sacīja pravietis Jeremija: ”Jehova, es to nebiju gaidījis, nudien nebiju gaidījis!” (Jer. 20:7.) Jehova mums ir sagādājis ne vienu vien patīkamu pārsteigumu, ir dāvājis bagātīgas svētības un pat īstenojis manu zēna dienu sapni aizlidot uz tālām zemēm. Apmeklējot Jehovas liecinieku filiāles piecos kontinentos, mēs esam pabijuši tādās vietās, kuras pat nebiju spējis iztēloties. Leslija mani vienmēr ir atbalstījusi, un es viņai par to esmu bezgala pateicīgs.

Mēs allaž turam prātā, ka visu, ko darām, mēs darām tāpēc, ka mīlam Jehovu. Viss labais, ko pieredzam tagad, ļauj kaut nedaudz apjaust, cik brīnišķīga būs dzīve jaunajā pasaulē, kad Jehova ”atvērs plaukstu un ik dzīvai radībai gādās, ko tā vēlas”. (Ps. 145:16.)