1., 2. Ko daudzi domā par savu darbu?

DAUDZI cilvēki sevi identificē ar darbu, ko viņi strādā. Viņu pašvērtējums ir atkarīgs no viņu ieņemamā amata un no tā, vai viņiem ir iespēja strādāt savā profesijā. ”Par ko jūs strādājat?” šāds jautājums daudzās kultūrās ir viens no pirmajiem, kas tiek uzdots iepazīstoties.

² Dažreiz arī Bībelē, stāstot par kādiem cilvēkiem, tiek minēts viņu arods. Mēs noteikti atceramies ”nodokļu ievācēju Mateju”, ”ādmini” Sīmani un ”ārstu Lūku”. (Mat. 10:3; Ap. d. 10:6; Kol. 4:14.) Tāpat cilvēkus raksturo pienākumi, ko viņi veic, kalpojot Jehovam. Bībelē var lasīt par ķēniņu Dāvidu, pravieti Eliju un apustuli Pāvilu. Šie vīri augstu vērtēja uzdevumus, ko Jehova tiem bija uzticējis. Ja mums ir piešķirti kādi pienākumi kalpošanā, arī mēs, bez šaubām, tos ļoti augstu vērtējam.

3. Kāpēc vecākiem brāļiem būtu jāmāca jaunākie? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

³ Darbs, kas mums ir uzticēts, noteikti ir ļoti tuvs mūsu sirdij, un mēs vēlētos turpināt pildīt mums uzticētos pienākumus mūžīgi. Diemžēl Ādama grēka dēļ ikviena cilvēku paaudze noveco  un to nomaina nākamā. (Sal. Māc. 1:4.) Paaudžu maiņa var sagādāt noteiktas grūtības arī Jehovas tautā, jo mums uzdotais darbs ir kļuvis vērienīgāks un daudzveidīgāks. Pēdējā laikā, uzsākot dažādus projektus un ieviešot daudzas izmaiņas, mūsu organizācija izmanto jaunas darba metodes un tehnoloģijas. Dažiem kristiešiem, kas ir jau gados, nav viegli iet kopsolī ar visām izmaiņām. (Lūk. 5:39.) Un pat tiem padzīvojušajiem brāļiem, kas sekmīgi pielāgojas jauninājumiem, nav viegli turēties līdzi jaunajiem, kam parasti ir vairāk spēka un enerģijas. (Sal. Pam. 20:29.) Tāpēc vecākiem brāļiem būtu jāmāca jaunākie uzņemties lielāku atbildību, jo tādā veidā viņi apliecinātu mīlestību pret ticības biedriem un parādītu, ka izprot pašreizējās vajadzības. (Nolasīt Psalmu 71:18.)

4. Kāpēc dažiem nav viegli dalīties savos pienākumos ar citiem? (Sk. ” Kāpēc daži nelabprāt dalās savos pienākumos?”.)

⁴ Reizēm tie brāļi, kam ir piešķirti svarīgi pienākumi, vilcinās dalīties tajos ar jaunākiem brāļiem. Daži nevēlas zaudēt godpilnos uzdevumus kalpošanā, kuri viņiem ir ļoti dārgi. Citi uztraucas, ka vairs nevarēs noteikt to, kā tiek veikts kāds darbs, jo, viņuprāt, jaunākie brāļi nespēs visu izdarīt tik labi kā viņi paši. Savukārt citi domā, ka viņiem nav laika apmācīt jaunos. Tomēr arī jaunajiem brāļiem ir jāpūlas saglabāt pareizu attieksmi — ja viņiem netiek uzticēts vairāk pienākumu, viņi nedrīkst kļūt nepacietīgi.

5. Kādi jautājumi tiks apskatīti šajā rakstā?

⁵ Apskatīsim divus jautājumus, kas saistīti ar pienākumu uzticēšanu citiem. Pirmkārt, kā vecāki brāļi var palīdzēt jaunākiem ticības biedriem uzņemties vairāk pienākumu, un kāpēc tas ir nepieciešams? (2. Tim. 2:2.) Otrkārt, kāda attieksme ir vajadzīga jaunākiem brāļiem, kas palīdz pieredzējušiem brāļiem veikt viņu pienākumus un mācās no viņiem? Sākumā apskatīsim, kā ķēniņš Dāvids parūpējās, lai viņa dēls spētu veikt kādu īpašu uzdevumu.

6. Ko vēlējās ķēniņš Dāvids, bet ko par to domāja Jehova?

⁶ Pēc vairākiem gadiem, kas bija pavadīti bēguļojot, Dāvids sāka valdīt pār izraēliešu tautu. Taču viņš jutās neērti, ka, būdams ķēniņš, viņš dzīvo lepnā namā, bet Jehovam nav sava ”dzīvojamā nama” jeb tempļa. Tāpēc Dāvids vēlējās to uzbūvēt. Viņš teica pravietim Nātānam: ”Redzi, es dzīvoju ciedru namā, bet tā Kunga derības šķirsts mīt zem telts drānām.” Nātāns atbildēja: ”Dari itin visu, kas vien ir tavā sirdsprātā, jo Dievs ir ar tevi!” Tomēr Jehovas domas šajā jautājumā bija atšķirīgas. Viņš lika Nātānam iet pie Dāvida un pavēstīt: ”Tu nedrīksti man celt dzīvojamo namu!” Jehova apsolīja, ka arī turpmāk svētīs Dāvidu, taču tempļa būvniecību viņš uzticēja Dāvida dēlam Salamanam. Kā Dāvids uztvēra Dieva lēmumu? (1. Laiku 17:1—4, 8, 11, 12; 29:1.)

7. Kā Dāvids rīkojās, kad uzzināja Dieva lēmumu?

⁷ Dāvids nesadrūma, ka godu par tempļa celtniecību gūs kāds cits. Kā mēs zinām, kad templis tika uzcelts, tas patiešām kļuva pazīstams nevis kā Dāvida, bet kā Salamana templis. Tomēr, lai gan Dāvida karstā vēlēšanās uzbūvēt templi neīstenojās, viņš darīja visu, lai atbalstītu savu dēlu. Dāvids parūpējās, lai Salamana rīcībā būtu prasmīgi amatnieki, un sagādāja lielu daudzumu dzelzs, vara, sudraba un zelta un vērtīgus kokmateriālus. Tad viņš iedrošināja Salamanu: ”Tagad nu, mans dēls, tas Kungs būs ar tevi, un, ceru, tev labi izdosies, un tu uzcelsi tam Kungam, savam Dievam, namu, kā Viņš, attiecībā uz tevi, ir noteicis!” (1. Laiku 22:11, 14—16.)

8. Ko Dāvids būtu varējis spriest par Salamanu, taču ko viņš nolēma darīt?

⁸ Nolasīt 1. Laiku 22:5. Dāvids būtu varējis spriest, ka Salamanam trūkst pieredzes, lai vadītu tik nozīmīgas celtnes būvi. Templim taču bija jābūt ”lielai un varenai celtnei”, bet Salamans tolaik vēl bija ”jauns un nebija nobriedis”. Tomēr Dāvids zināja, ka Jehova palīdzēs Salamanam tikt galā ar viņam uzticēto darbu. Tāpēc Dāvids veltīja savus spēkus tam, ko viņš varēja darīt, — lielā daudzumā sagādāja būvniecībai nepieciešamos materiālus.

9. Kas vecākiem brāļiem palīdzēs izjust prieku par to, ka viņi nodod savus pienākumus citiem? Paskaidrojiet ar piemēru.

⁹ Vecākiem brāļiem nebūtu jājūtas sarūgtinātiem, kad pienāk laiks nodot savus pienākumus jaunākiem. Viņiem jāapzinās, ka valstības darbs tikai iegūst, ja jauni brāļi tiek apmācīti uzņemties dažādus uzdevumus. Atbildīgajiem brāļiem ir jāpriecājas par to, ka viņu apmācītie ticības biedri sekmīgi tiek galā ar jauniem pienākumiem. Minēsim šādu piemēru: tēvs vēlas iemācīt dēlam vadīt automašīnu. Kad dēls vēl ir mazs, viņš tikai vēro savu tēvu vadām mašīnu. Vēlāk, kad zēns ir paaudzies, tēvs tam jau sāk skaidrot, kā ir jāvada mašīna. Bet, kad dēls jau ir sasniedzis tādu vecumu, kad ir atļauts vadīt automašīnu, viņš var  sēsties pie stūres pats, tomēr tēvs viņu joprojām pamāca. Iespējams, viņi vada automašīnu pa kārtai. Drīzumā dēls to dara arvien biežāk, un pēc kāda laika nu jau padzīvojušais tēvs varbūt vairs nesēžas pie stūres vispār. Gudrs tēvs ir apmierināts ar to, ka dēls ir uzņēmies automašīnas vadīšanu, un nedomā, ka viņam būtu jāpatur vadības groži savās rokās. Tāpat arī vecāki brāļi Jehovas organizācijā jūtas gandarīti par to, ka ir sagatavojuši jaunākus brāļus, lai tie spētu pildīt dažādus teokrātiskus uzdevumus.

10. Kāda bija Mozus attieksme pret ievērojamu stāvokli un varu?

¹⁰ Gados vecākiem brāļiem jāsargās no skaudības. Pievērsiet uzmanību, ko teica Mozus, kad viņš uzzināja, ka daži izraēlieši ir sākuši runāt kā pravieši. (Nolasīt 4. Mozus 11:24—29.) Mozus palīgs Jozua gribēja, lai Mozus tiem aizliegtu pravietot. Acīmredzot viņš uzskatīja, ka šie izraēlieši varētu apdraudēt Mozus autoritāti. Bet Mozus atbildēja: ”Vai tikai tu neesi greizsirdīgs? Lai visa Kunga tauta kļūst par praviešiem, ja Kungs tiem dod savu Garu!” (4. Moz. 11:29, LB-2012.) Mozus šajā notikumā saskatīja Jehovas vadību. Viņš nevēlējās visu godu sev, bet gan gribēja, lai tādas pašas gara dāvanas tiktu dotas itin visiem Jehovas kalpiem. Līdzīgi Mozum, atbildīgie brāļi mūsdienās priecājas par to, ka citiem tiek uzticēti tādi pienākumi kalpošanā, kurus labprāt pildītu viņi paši.

11. Ko par savu pienākumu nodošanu citiem teica kāds brālis?

¹¹ Mūsu vidū ir ne mazums brāļu, kas daudzus gadu desmitus ir veltījuši visus savus spēkus kalpošanai Jehovam un tāpat ir palīdzējuši citiem uzņemties lielāku atbildību. Kāds brālis, vārdā Pīters, apmēram 75 gadus ir pavadījis pilnas slodzes kalpošanā, un 35 gadus no tiem viņš ir kalpojis filiālē kādā Eiropas valstī. Vēl pavisam nesen viņš bija kalpošanas nodaļas pārraugs. Tagad šos pienākumus veic gados jaunāks brālis, vārdā Pols, kas ilgu laiku bija sadarbojies ar Pīteru. Ko par šādām izmaiņām domāja Pīters? Viņš teica: ”Man ir prieks, ka ir tādi brāļi, kas ir labi apmācīti, gatavi uzņemties jaunus pienākumus un kas ļoti labi tiek galā ar saviem uzdevumiem.”

12. Ko var mācīties no tā, kas Bībelē stāstīts par Rehabeāmu?

¹² Pēc Salamana nāves par ķēniņu kļuva viņa dēls Rehabeāms. Kad Rehabeāmam bija vajadzīgs padoms, kā atrisināt kādu situāciju, kas ir saistīta ar viņa jaunajiem pienākumiem, viņš vispirms vērsās pie vecākiem padomdevējiem. Taču viņam nepatika pieredzējušo vīru dotais padoms un viņš to noraidīja — viņš uzklausīja ieteikumu, ko deva jaunāki vīrieši, ar kuriem kopā viņš bija uzaudzis un kas tagad viņam kalpoja. Šāds lēmums izraisīja lielu nelaimi. (2. Laiku 10:6—11, 19.) Ko mēs no tā varam mācīties? Ir gudri lūgt padomu vecākiem kristiešiem, kuriem ir lielāka pieredze, un, kad esam to saņēmuši, ir svarīgi to rūpīgi pārdomāt. Lai gan jaunākiem brāļiem nav obligāti viss jādara tā, kā tas ir ticis darīts kādreiz, tomēr nebūtu labi, ja viņi ar vieglu roku noraidītu vecāku brāļu padomus.

13. Kā jaunākiem brāļiem būtu jāsadarbojas ar padzīvojušiem?

¹³ Reizēm gados jaunākiem brāļiem ir jākoordinē darbs, kurā ir iesaistīti arī vecāki brāļi. Lai gan šiem brāļiem ir uzticēts veikt tos darbus, kurus agrāk veica viņu vecākie biedri, pirms lēmumu pieņemšanas viņiem ir jāsmeļas no vecāko brāļu pieredzes un gudrības. Iepriekšminētais Pols, kas Pītera vietā kļuva par nodaļas pārraugu Bētelē, teica: ”Es regulāri vaicāju Pīteram padomu un iesaku to darīt arī citiem nodaļas darbiniekiem.”

14. Kāda sadarbība bija izveidojusies Timoteja un apustuļa Pāvila starpā, un ko mēs no tā varam mācīties?

 ¹⁴ Timotejs, kas bija jaunāks par apustuli Pāvilu, daudzus gadus cieši sadarbojās ar viņu. (Nolasīt Filipiešiem 2:20—22.) Korintas draudzes kristiešiem Pāvils rakstīja: ”Es sūtu pie jums Timoteju, jo viņš ir mans mīļais un uzticamais bērns Kungā. Viņš jums atgādinās, pēc kādiem principiem es vados Kristū Jēzū — kā es visur mācu ikvienā draudzē.” (1. Kor. 4:17.) Šajos nedaudzajos vārdos atklājas, cik laba sadarbība bija izveidojusies Pāvila un Timoteja starpā. Pāvils bija veltījis laiku, lai mācītu Timotejam to, ”pēc kādiem principiem” viņš ir vadījies, risinot dažādus jautājumus. Timotejs bija labs skolnieks un tāpēc izpelnījās Pāvila mīlestību. Pāvils bija pārliecināts, ka Timotejs spēs labi gādāt par Korintas draudzi garīgā ziņā. Pāvils ir rādījis lielisku priekšzīmi, kā mācīt citus brāļus uzņemties vadību draudzē, un draudžu vecākie var sekot viņa paraugam.

15. Kā Pāvila padoms Romas kristiešiem mums var palīdzēt, kad mūs skar izmaiņas?

¹⁵ Mēs dzīvojam aizraujošā laikā. Jehovas organizācijas zemes daļas darbība vēršas plašumā, kļūdama arvien daudzveidīgāka, un šī izaugsme prasa izmaiņas. Tās var skart mūs personiski, un ne vienmēr ir viegli tām pielāgoties, taču mums var palīdzēt pazemība un tas, ka par galveno uzskatām Jehovas gribu, nevis savas vēlmes. Šāda attieksme veicina vienotību. Pāvils Romas kristiešiem rakstīja: ”Es ikvienam no jums saku: neesiet par sevi augstākās domās, kā pienākas būt, bet domājiet prātīgi, katrs pēc tā ticības mēra, ko Dievs viņam devis. Jo, tāpat kā vienam ķermenim ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir viens un tas pats uzdevums, tā mēs, kaut arī esam daudzi, esam viena miesa vienotībā ar Kristu.” (Rom. 12:3—5.)

16. Ko var darīt gan vecāki, gan jaunāki brāļi un viņu sievas, lai veicinātu mieru un vienotību Jehovas organizācijā?

¹⁶ Lai kādi būtu mūsu apstākļi un uzdevumi kalpošanā, ikviens no mums var daudz darīt, lai atbalstītu Jehovas diženo valstību. Vecākie brāļi, jūs varat mācīt jaunākajiem pildīt jūsu pienākumus. Gados jaunākie brāļi, esiet gatavi uzņemties lielāku atbildību un parādiet cieņu vecākiem brāļiem, atceroties, ka jums vēl daudz kas ir jāmācās! Sievas, līdzinieties Akila sievai Priskillai, kas labprāt devās līdzi savam vīram un jebkuros apstākļos viņu atbalstīja! (Ap. d. 18:2.)

17. Kā Jēzus apliecināja, ka paļaujas uz saviem mācekļiem, un kādam darbam viņš tos sagatavoja?

¹⁷ Jēzus ir rādījis vislabāko piemēru, kā mācīt citus, lai tie uzņemtos jaunus pienākumus. Viņš zināja, ka viņa kalpošana uz zemes beigsies un ka viņa darbs būs jāturpina citiem. Kaut arī Jēzus mācekļi bija nepilnīgi cilvēki, viņš paļāvās uz tiem un teica, ka tie darīs vēl lielākus darbus nekā tos, ko bija darījis viņš pats. (Jāņa 14:12.) Jēzus lieliski apmācīja savus sekotājus, un tie izplatīja labo vēsti visā tolaik zināmajā pasaulē. (Kol. 1:23.)

18. Kādas nākotnes izredzes ir Dieva kalpiem, un kāds darbs mums vēl ir darāms?

¹⁸ Kad Jēzus bija atdevis savu dzīvību par upuri, viņš tika piecelts no nāves un atgriezās debesīs. Tur viņam tika uzticēts vēl apjomīgāks darbs un dota vara, kas ir ”augstāka par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību”. (Efes. 1:19—21.) Kristieši, kas, saglabājuši uzticību Jehovam, nomirst pirms Armagedona, noteikti tiks piecelti no nāves un varēs dzīvot taisnīgā jaunā pasaulē, kur nevienam netrūks darba, kas sniegs gandarījumu. Bet tagad mēs visi varam darīt kaut ko ļoti svarīgu — sludināt labo vēsti un gatavot mācekļus. Tāpēc centīsimies, lai mums visiem, gan veciem, gan jauniem, būtu ”darba pilnas rokas Kunga darbā”! (1. Kor. 15:58.)