1., 2. a) Kāpēc mūs nepārsteidz tas, ka Jēzus parūpējās, lai viņa nāve tiktu pieminēta vienkāršā veidā? b) Kādām Jēzus īpašībām mēs pievērsīsim uzmanību?

VAI jūs varat pastāstīt, kā notiek ikgadējais Jēzus Kristus nāves atceres vakars? Lielākā daļa no mums galvenajos vilcienos var aprakstīt Kunga mielasta norisi. Kāpēc tā ir? Tāpēc, ka šī ceremonija ir ļoti vienkārša. Tomēr tā ir ļoti nozīmīga. Varētu rasties jautājums: kāpēc Jēzus nāve tiek pieminēta tik vienkāršā veidā?

² Laikā, kad Jēzus kalpoja uz zemes, viņš bija pazīstams ar to, ka svarīgas patiesības paskaidroja vienkāršos un viegli saprotamos vārdos. (Mat. 7:28, 29.) Tāpat viņš parūpējās, ka pasākums, kas tiek rīkots viņa nāves atcerei *, ir ļoti vienkāršs. Pievērsīsim sīkāku uzmanību Kunga mielastam, kā arī tam, ko Jēzus teica un darīja tajā vakarā. Mēs varēsim vēl vairāk uzzināt par Jēzus pazemību, drosmi un mīlestību un to, kā mēs varam viņam līdzināties arvien lielākā mērā.

3. Cik vienkāršs ir Jēzus iedibinātais atceres pasākums, kā redzams no Mateja 26:26—28, un ko attēlo tajā izmantotie simboli?

³ Jēzus iedibināja savas nāves atceres pasākumu, būdams kopā ar 11 uzticīgajiem apustuļiem. Viņš ieviesa vienkāršu ceremoniju, izmantodams to, kas bija palicis uz galda pēc Pashas mielasta. (Nolasīt Mateja 26:26—28.) Viņš paņēma tikai neraudzēto maizi un vīnu. Jēzus saviem apustuļiem  paskaidroja, ka maize un vīns simbolizē viņa nevainojamo miesu un viņa asinis, kas drīz par viņiem tiks upurētas. Jādomā, apustuļi nebija pārsteigti par to, cik vienkāršs bija šis jaunais, svarīgais pasākums. Kāpēc tā var teikt?

4. Kā padoms, ko Jēzus deva Martai, mums palīdz saprast, kāpēc pasākums Jēzus nāves atcerei ir tik vienkāršs?

⁴ Padomāsim par to, kas notika vairākus mēnešus iepriekš, Jēzus trešā kalpošanas gada laikā, kad viņš viesojās pie tuviem draugiem — Lācara, Martas un Marijas. Nepiespiestā gaisotnē Jēzus sāka mācīt. Lai gan Marta bija klāt, viņa bija aizņemta ar īpašas maltītes gatavošanu savam godājamajam viesim. To redzēdams, Jēzus laipni pamācīja Martu, ka ne vienmēr ir nepieciešams bagātīgs cienasts. (Lūk. 10:40—42.) Kādu laiku vēlāk — dažas stundas pirms tam, kad Jēzum bija jāatdod sava dzīvība par upuri, — viņš rīkojās saskaņā ar savu padomu. Savas nāves atcerei viņš iedibināja pavisam vienkāršu pasākumu. Ko tas mums atklāj par Jēzu?

5. Ko par Jēzu atklāj tas, kā mums ir jāpiemin viņa nāve, un kā tas saskan ar vārdiem, kas lasāmi Filipiešiem 2:5—8?

⁵ It visā, ko Jēzus teica un darīja, izpaudās viņa pazemība. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka viņš parādīja lielu pazemību arī pēdējā vakarā pirms savas nāves. (Mat. 11:29.) Viņš zināja, ka pavisam drīz viņam būs jānes nozīmīgākais upuris cilvēces vēsturē un ka Jehova viņu cels augšā dzīvei debesīs, kur viņam būs īpaši godājams stāvoklis. Tomēr viņš nepievērsa sev nevajadzīgu uzmanību, prasot, lai viņa nāve tiktu pieminēta izsmalcinātā pasākumā. Tieši pretēji, Jēzus saviem mācekļiem norādīja, ka reizi gadā viņš ir jāpiemin vienkāršā ceremonijā. (Jāņa 13:15; 1. Kor. 11:23—25.) Šī vienkāršā, taču notikumam piemērotā ceremonija parāda, ka Jēzus nebija lepns. Mēs varam būt priecīgi, ka pazemība ir viena no mūsu debesu ķēniņa izcilajām īpašībām. (Nolasīt Filipiešiem 2:5—8.)

6. Kā, pieredzot grūtības un pārbaudījumus, mēs varam līdzināties Jēzum pazemībā?

⁶ Kā mēs varam līdzināties Jēzum pazemībā? Uzskatot citu vajadzības par svarīgākām nekā savējās. (Filip. 2:3, 4.) Atgriezīsimies pie notikumiem pēdējā vakarā pirms Jēzus nāves. Jēzus zināja, ka pēc neilga laika viņš mirs mokpilnā nāvē, tomēr viņš bija ļoti norūpējies par saviem uzticīgajiem apustuļiem, kuri drīz par viņu sēros. Tāpēc šo pēdējo  vakaru viņš pavadīja ar apustuļiem, viņus pamācot, uzmundrinot un iedrošinot. (Jāņa 14:25—31.) Jēzus apliecināja pazemību, rūpējoties par citu labklājību vairāk nekā par savējo. Cik gan lielisku paraugu viņš tajā ir rādījis mums!

7. Kā Jēzus apliecināja lielu drosmi drīz pēc tam, kad bija iedibinājis savas nāves atceres pasākumu?

⁷ Jau pavisam drīz pēc savas nāves atceres pasākuma iedibināšanas Jēzus parādīja izcilu drosmi. Viņš apliecināja, ka ir gatavs paveikt sava Tēva uzticēto uzdevumu, kaut arī zināja, ka tas nozīmēs tikt notiesātam uz nāvi par tādu apkaunojošu noziegumu kā zaimošana. (Mat. 26:65, 66; Lūk. 22:41, 42.) Jēzus saglabāja pilnīgu uzticību Jehovam, tā pagodinot viņa vārdu, atbalstot viņa augstāko varu un paverot ceļu uz mūžīgo dzīvi tiem cilvēkiem, kas nožēlo savus grēkus. Tāpat Jēzus sagatavoja savus sekotājus tam, kas viņus drīz gaidīja.

8. a) Ko Jēzus teica saviem uzticīgajiem apustuļiem? b) Kā Jēzus mācekļi arī daudzus gadus pēc viņa nāves sekoja viņa priekšzīmei, apliecinot drosmi?

⁸ Jēzus apliecināja drosmi arī ar to, ka atlika malā raizes, kādas viņam varēja būt, un galveno uzmanību pievērsa savu uzticīgo apustuļu vajadzībām. Jēzus sekotājiem, kas vēlāk tika svaidīti ar svēto garu, vienkāršā ceremonija, kuru viņš iedibināja pēc tam, kad bija aizsūtījis projām Jūdu, atgādināja par labumu, ko sniegs Jēzus izlietās asinis un tas, ka viņi ir jaunā līguma dalībnieki. (1. Kor. 10:16, 17.) Lai palīdzētu saviem sekotājiem būt debesu aicinājuma cienīgiem, Jēzus tiem paskaidroja, ko viņš un viņa Tēvs no tiem gaida. (Jāņa 15:12—15.) Tāpat Jēzus apustuļiem pastāstīja par pārbaudījumiem, ar ko viņi saskarsies.  Pēc tam Jēzus mudināja viņus sekot savai priekšzīmei un teica: ”Esiet drosmīgi!” (Jāņa 16:1—4, 33.) Daudzus gadus vēlāk Jēzus mācekļi joprojām sekoja viņa pašaizliedzības paraugam un apliecināja drosmi. Viņi atbalstīja cits citu dažādos pārbaudījumos, kaut arī viņiem tādēļ nācās ciest. (Ebr. 10:33, 34.)

9. Kā mēs varam līdzināties Jēzum drosmē?

⁹ Līdzīgi arī mēs sekojam Jēzus paraugam, apliecinot drosmi. Piemēram, drosme ir vajadzīga, lai atbalstītu mūsu brāļus, kuri tiek vajāti savas ticības dēļ. Dažkārt mūsu ticības biedri var tikt netaisnīgi ieslodzīti. Kad tas notiek, mums ir jācenšas darīt visu, ko varam, lai viņiem palīdzētu, tas sevī ietver arī lūgšanas par viņiem, viņu aizstāvēšanu varas pārstāvju priekšā un pat tiesās. (Filip. 1:14; Ebr. 13:19.) Vēl mēs apliecinām drosmi, nepārstājot ”droši runāt” sludināšanā. (Ap. d. 14:3.) Līdzīgi Jēzum, mēs esam apņēmušies sludināt valstības vēsti, kaut arī mēs varētu sastapties ar pretestību un vajāšanām. Tomēr reizēm mums var trūkt drosmes. Ko mēs varam darīt, lai to vairotu?

10. Kas mums būtu jādara nedēļās pirms Atceres vakara, un kāpēc?

¹⁰ Mēs varam vairot drosmi, ja domājam par cerību, ko mums paver Kristus izpirkuma upuris. (Jāņa 3:16; Efes. 1:7.) Nedēļās pirms Atceres vakara mums ir īpaša iespēja padziļināt savu pateicību par izpirkumu. Šajā laikā izlasīsim Bībeles pantus, kurus paredzēts lasīt pirms Atceres vakara, kā arī ar lūgšanām pārdomāsim notikumus, kas risinājās neilgi pirms un pēc Jēzus nāves. Tad Atceres vakarā mēs labāk izpratīsim, cik nozīmīgi ir tajā izmantotie simboli un bezgala vērtīgais upuris, ko tie attēlo. Ja padziļinām pateicību par to, ko Jēzus un Jehova mūsu labā ir darījuši, un saprotam,  kā tas nāk par labu mums un mūsu tuviniekiem, mūsu cerība kļūst stiprāka un vairojas mūsu apņēmība būt drosmīgiem un izturēt līdz galam. (Ebr. 12:3.)

11., 12. Ko mēs jau esam apskatījuši?

¹¹ Kā apskatījām, Kunga mielasts mums atgādina ne tikai par vērtīgo izpirkuma upuri, bet arī par tādām brīnišķīgām Jēzus īpašībām kā pazemība un drosme. Cik gan pateicīgi mēs varam būt, ka Jēzus, būdams mūsu Augstais priesteris debesīs, turpina paust šīs īpašības un aizlūdz par mums! (Ebr. 7:24, 25.) Lai apliecinātu, ka esam no sirds pateicīgi, mums arī turpmāk, saskaņā ar Jēzus norādījumu, ir uzticīgi jāpiemin viņa nāve. (Lūk. 22:19, 20.) Mēs to darām dienā, kas atbilst 14. nīsānam, tas ir svarīgākais datums gadā.

¹² Tajā, cik vienkāršs ir Jēzus iedibinātais pasākums, mēs varam saskatīt vēl vienu Jēzus īpašību. Tās mudināts viņš par mums atdeva savu dzīvību. Kad Jēzus dzīvoja uz zemes, viņš bija pazīstams kā cilvēks, kuru šī īpašība spilgti raksturoja. Par kādu īpašību ir runa?

13. Kā Jāņa 15:9 un 1. Jāņa 4:8—10 aprakstīta mīlestība, ko ir parādījuši Jehova un Jēzus, un kas no viņu mīlestības gūst labumu?

¹³ Visā, ko Jēzus darīja, viņš nevainojami atspoguļoja Jehovas dziļo mīlestību pret mums. (Nolasīt Jāņa 15:9; 1. Jāņa 4:8—10.) Visaugstākajā mērā Jēzus mīlestība izpaudās tajā, ka viņš labprātīgi atdeva par mums savu dzīvību. Mēs visi — gan svaidītie, gan ”citas avis” — gūstam labumu no Jehovas un viņa Dēla mīlestības, kura ir izpaudusies šajā upurī. (Jāņa 10:16; 1. Jāņa 2:2.) Padomāsim arī par to, ko Jēzus, iedibinot savas nāves atceres pasākumu, izmantoja par simboliem; tajā izpaudās Jēzus mīlestība un rūpes par mācekļiem. Kāpēc tā var teikt?

14. Kā izpaudās Jēzus mīlestība pret viņa mācekļiem?

¹⁴ Jēzus parādīja mīlestību saviem ar garu svaidītajiem sekotājiem, liekot tiem pieminēt savu nāvi nevis ar kādu sarežģītu rituālu, bet gan pavisam vienkāršā veidā. Jēzus zināja, ka, gadiem ejot, viņa svaidītajiem sekotājiem būs jāpiemin viņa nāve visdažādākajos apstākļos, arī ieslodzījumā. (Atkl. 2:10.) Vai viņi ir spējuši ievērot šo Jēzus norādījumu? Jā, ir!

15., 16. Kā mūsu ticības biedriem ir izdevies pieminēt Kristus nāvi pat ļoti grūtos apstākļos?

¹⁵ Līdz pat mūsu dienām patiesie kristieši ir darījuši visu, kas ir bijis viņu spēkos, lai pieminētu Jēzus nāvi. Viņi ir centušies to darīt saskaņā ar Jēzus iedibināto kārtību, reizēm pat ļoti grūtos apstākļos. Pievērsīsim uzmanību diviem gadījumiem. Atrodoties vieninieka kamerā cietumā Ķīnā, mūsu brālim Heroldam Kingam bija jāliek lietā izdoma, lai atzīmētu Kunga mielastu. Viņš slepenībā sagatavoja Atceres vakara simbolus, izmantodams to, kas viņam bija pieejams. Viņš arī centās aprēķināt Atceres vakara datumu, cik vien precīzi to spēja. Kad pienāca laiks pieminēt Jēzus nāvi, brālis Kings, būdams viens savā kamerā, nodziedāja dziesmu, vērsās pie Jehovas lūgšanā un teica uz Bībeli balstītu runu.

¹⁶ Lūk, vēl viens piemērs. Grupiņa māsu, kuras Otrā pasaules kara laikā bija ieslodzītas koncentrācijas nometnē, riskēja ar savām dzīvībām, lai pieminētu Kristus nāvi. Tomēr, tā kā Jēzus nāves atceres pasākums ir tik vienkāršs, viņas spēja slepenībā to atzīmēt. Viņas atceras: ”Mēs stāvējām aplī ap nelielu krēslu, kuram bija uzklāts balts auduma gabals, un uz tā atradās simboli. Telpu apspīdēja sveces gaisma,  jo elektriskais apgaismojums mūs varētu nodot. [..] Mēs no jauna devām solījumus mūsu debesu Tēvam, ka izmantosim savus spēkus, lai aizstāvētu viņa svēto vārdu.” Mūsu ticības biedri ir apliecinājuši izcilu ticību! Un cik gan pateicīgi mēs esam, ka Jēzus parādīja mīlestību, parūpēdamies par to, lai mēs varētu pieminēt viņa nāvi pat ļoti grūtos apstākļos!

17. Kādus jautājumus ir labi pārdomāt?

¹⁷ Tuvojoties Atceres vakaram, mums būtu labi pārdomāt šādus jautājumus: kā es varu vēl labāk līdzināties Jēzum mīlestībā? Vai es domāju vairāk par ticības biedru vajadzībām nekā par savējām? Vai es gaidu no brāļiem un māsām vairāk, nekā tie spēj, vai arī es apzinos, ka viņu iespējas ir ierobežotas? Centīsimies vienmēr sekot Jēzus paraugam un būt līdzcietīgi. (1. Pēt. 3:8.)

18., 19. a) Par ko mēs varam būt pārliecināti? b) Kāda apņēmība mums ir vajadzīga?

¹⁸ Drīz pienāks laiks, kad vairs nebūs jāievēro norādījums pieminēt Kristus nāvi. Kad lielā posta laikā Jēzus ”būs atnācis”, viņš sapulcēs savus ”izredzētos” debesīs, un Atceres vakars vairs netiks atzīmēts. (1. Kor. 11:26; Mat. 24:31.)

¹⁹ Mēs varam būt pārliecināti, ka pat tad, kad Atceres vakars vairs netiks rīkots, Jehovas kalpu acīs šī vienkāršā ceremonija joprojām būs simbols visizcilākajai pazemībai, drosmei un mīlestībai, kādu cilvēks jebkad ir parādījis. Tad tie, kas ir bijuši tajā klāt, noteikti stāstīs par to citiem. Taču, lai mēs gūtu labumu no Kunga mielasta pašlaik, mums ir vajadzīga apņēmība līdzināties Jēzum pazemībā, drosmē un mīlestībā. Ja to darīsim, mēs varam nešaubīties, ka Jehova mūs atalgos. (2. Pēt. 1:10, 11.)