1.—3. Kādu iemeslu dēļ mēs mēdzam raudāt?

 KAD jūs pēdējo reizi raudājāt? Reizēm mums acīs saskrien prieka asaras. Taču visbiežāk mēs raudam aiz bēdām. Piemēram, mēs raudam, kad nomirst tuvs cilvēks. Kāda kristiete, vārdā Lorelija *, kas dzīvo ASV, sacīja: ”Pēc meitas nāves mani mēdza pārņemt smeldzīgas zaudējuma sāpes, un man likās, ka nekas man nespēj sniegt mierinājumu. Šādos brīžos es domāju, kā mana satriektā sirds vispār vēl pukst.”

² Mēs mēdzam raudāt arī citu iemeslu dēļ. Hiromi, kāda pioniere, kas kalpo Japānā, pastāstīja: ”Laiku pa laikam man nolaižas rokas, jo sludināšanā sastaptie cilvēki lielākoties ir vienaldzīgi. Reizēm ar asarām acīs es lūdzu Jehovam, lai viņš man palīdz atrast kādu, kas vēlētos uzzināt patiesību.”

³ Vai jums ir pazīstamas šādas izjūtas? Daudzi noteikti atbildētu apstiprinoši. (1. Pēt. 5:9.) Mēs vēlamies kalpot Jehovam ar prieku, bet reizēm mums gribas raudāt, jo mūs māc bēdas, mēs jūtamies nomākti vai arī pieredzam ticības pārbaudījumus. (Ps. 6:6; 100:2.) Ko mēs varam darīt, ja mūs pārņem šādas izjūtas?

4. Par ko ir runa šajā rakstā?

⁴ Mēs daudz ko varam mācīties no Jēzus. Dažkārt viņu pārņēma spēcīgas emocijas un viņš ļāva vaļu asarām. (Jāņa 11:35; Lūk. 19:41; 22:44; Ebr. 5:7.) Aplūkosim trīs tādus gadījumus un padomāsim, ko mēs no tiem varam  secināt. Mēs arī apskatīsim ieteikumus, kas palīdz izturēt grūtības, kuru dēļ mēs mēdzam raudāt.

5. Ko par Jēzu var uzzināt no tā, kas teikts Jāņa 11:32—36?

⁵ 32. gada ziemā Jēzus draugs Lācars saslima un nomira. (Jāņa 11:3, 14.) Lācaram bija divas māsas — Marija un Marta —, un Jēzus visiem trim bija ļoti pieķēries. Zaudējušas savu mīļo brāli, abas māsas bija bēdu sagrauztas. Pēc Lācara nāves Jēzus devās uz Betāniju, kur Marija un Marta dzīvoja. Kad Marta padzirdēja, ka ciemam tuvojas Jēzus, viņa aizsteidzās tam pretī. Iztēlojieties, ar kādām sāpēm balsī viņa Jēzum teica: ”Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris.” (Jāņa 11:21.) Neilgi pēc tam, kad Jēzus ieraudzīja Mariju un citus raudam, arī viņš ”sāka raudāt”. (Nolasīt Jāņa 11:32—36.)

6. Kāpēc Jēzus raudāja, kad bija nomiris Lācars?

⁶ Kāpēc Jēzus raudāja? Enciklopēdijā Insight on the Scriptures (Rakstu izpratne) ir paskaidrots: ”Jēzus drauga Lācara nāve un Lācara māsu neizsakāmās bēdas iespaidoja Jēzu tik dziļi, ka viņam izlauzās smaga nopūta un viņš sāka raudāt.” * Varbūt Jēzus domāja par to, kā Lācars cieta slimības laikā, un iztēlojās, kā Lācars jutās, kad saprata, ka viņa dzīvība izdziest. Turklāt Jēzum noteikti sažņaudzās sirds, redzot, kā par brāļa nāvi bēdājās Marija un Marta. Ja jūs esat zaudējuši tuvu draugu vai kādu radinieku, jūs noteikti esat jutušies līdzīgi. Apskatīsim, ko mēs varam secināt no minētā notikuma.

7. Ko par Jehovu liecina tas, ka Jēzus raudāja, kad bija nomiris viņa draugs?

⁷ Jehova saprot, kā mēs jūtamies. Jēzus ir sava Tēva ”būtības precīzs atveids”. (Ebr. 1:3.) Jēzus asaras liecina  par to, ko jūt viņa Tēvs. (Jāņa 14:9.) Ja mums ir nomiris kāds tuvs cilvēks, mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova ievēro mūsu sāpes un ciešanas un patiešām jūt mums līdzi. Viņš vēlas remdēt mūsu sirdssāpes. (Ps. 34:18; 147:3.)

8. Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka Jēzus cels augšā mums mīļos cilvēkus, kas ir miruši?

⁸ Jēzus vēlas piecelt no nāves mums mīļos cilvēkus, kas ir nomiruši. Sarunā ar Martu Jēzus teica: ”Tavs brālis celsies augšā.” Marta ticēja Jēzus vārdiem. (Jāņa 11:23—27.) Būdama dievbijīga sieviete, Marta zināja, ka pirms vairākiem gadsimtiem pravieši Elija un Elīsa bija piecēluši no nāves dažus cilvēkus. (1. Ķēn. 17:17—24; 2. Ķēn. 4:32—37.) Viņa noteikti bija dzirdējusi par gadījumiem, kad Jēzus bija cēlis augšā mirušos. (Lūk. 7:11—15; 8:41, 42, 49—56.) Arī mēs varam būt pārliecināti, ka atkal satiksim sev tuvos cilvēkus, kas aizmiguši nāves miegā. Ko mēs varam secināt no tā, ka, mierinādams bēdu sagrauztās māsas, Jēzus raudāja? Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš ilgojas piecelt no nāves mirušos.

9. Kā mēs varam līdzināties Jēzum un atbalstīt tos, kas sēro? Miniet piemēru.

⁹ Atbalstīsim tos, kas sēro. Jēzus ne tikai raudāja kopā ar Martu un Mariju, bet arī uzklausīja māsas un teica tām mierinošu vārdus. Mēs varam rīkoties līdzīgi. Kāds draudzes vecākais, vārdā Dens, kas dzīvo Austrālijā, stāstīja: ”Kad nomira mana sieva, man bija nepieciešams atbalsts. Vairākas ģimenes bija gatavas mani uzklausīt jebkurā diennakts laikā. Kopā ar šiem draugiem es vienmēr varēju ļaut vaļu bēdām, un viņus nemulsināja manas asaras. Viņi man palīdzēja arī praktiski, piemēram, nomazgāja automašīnu, atveda produktus un pagatavoja ēdienu, kad es pats nebiju spējīgs to darīt. Bieži vien viņi kopā ar mani teica lūgšanas. Šie brāļi un māsas patiešām ir īsti draugi, kuri nepamet grūtā brīdī.” (Sāl. pam. 17:17.)

10. Kā ļaudis sagaidīja Jēzu, kā redzams Lūkas 19:36—40?

¹⁰ 33. gada 9. nīsānā Jēzus ieradās Jeruzālemē. Neilgi pirms tam, kad viņš vēl tikai tuvojās pilsētai, daudz ļaužu, kas bija sanākuši, klāja uz ceļa viņa priekšā drēbes un sumināja viņu kā savu Ķēniņu. Visapkārt valdīja līksmība. (Nolasīt Lūkas 19:36—40.) Tāpēc tas, kas notika tālāk, Jēzus mācekļiem droši vien bija pārsteigums. Bībelē teikts: ”Kad Jēzus bija tuvu pilsētai, viņš, paskatījies uz to, sāka raudāt.” Asarām acīs Jēzus izteica pravietojumu, ka Jeruzālemes iedzīvotāji pieredzēs traģiskus notikumus. (Lūk. 19:41—44.)

11. Kāpēc Jēzus raudāja par Jeruzālemes iedzīvotājiem?

¹¹ Jēzum sāpēs sažņaudzās sirds, jo viņš zināja: kaut arī tajā dienā ļaudis viņu sagaidīja tik priecīgi, kopumā viņa tautieši negrib atsaukties uz vēsti par Dieva valstību, tāpēc Jeruzāleme tiks nopostīta un ebreji, kas paliks dzīvi, tiks aizvesti gūstā. (Lūk. 21:20—24.) Kā jau Jēzus bija paredzējis, lielākā daļa cilvēku viņu diemžēl atraidīja. Kā cilvēki atsaucas uz Bībeles vēsti tajā vietā, kur dzīvojat jūs? Iespējams, tikai nedaudzi  jūs labprāt uzklausa. Tādā gadījumā ir vērts pārdomāt, ko var secināt no tā, ka Jēzus raudāja par saviem tautiešiem.

12. Ko par Jehovu var uzzināt no tā, ka Jēzus raudāja par saviem tautiešiem?

¹² Jehovam rūp cilvēki. Lasot par to, ka Jēzus raudāja par saviem tautiešiem, kļūst pilnīgi skaidrs, ka viņa Tēvam Jehovam ļoti rūp cilvēki. Viņš ”nevēlas, lai kāds ietu bojā, bet grib, lai visi nāktu pie grēku nožēlas”. (2. Pēt. 3:9.) Mēs parādām mīlestību pret cilvēkiem, ja pašaizliedzīgi sludinām labo vēsti par Dieva valstību. (Mat. 22:39.)

13., 14. Kā izpaudās Jēzus līdzjūtība, un kā mēs varam apliecināt, ka jūtam līdzi cilvēkiem?

¹³ Jēzus cītīgi sludināja. Jēzus mīlēja cilvēkus, un viņš izmantoja ikvienu iespēju mācīt tiem par Dievu. (Lūk. 19:47, 48.) Kas viņu mudināja tā rīkoties? Jēzus juta līdzi cilvēkiem. Dažreiz Jēzū vēlējās klausīties tik daudz ļaužu, ka viņam un mācekļiem ”nebija iespējams pat paēst”. (Marka 3:20.) Reiz kāds cilvēks gribēja runāt ar Jēzu naktī, un Jēzus viņu neraidīja prom, bet labprāt veltīja viņam laiku. (Jāņa 3:1, 2.) Lielākā daļa cilvēku, kas bija klausījušies Jēzū, tā arī nekļuva par viņa mācekļiem. Taču pilnīgi visi Jēzus klausītāji dzirdēja vēsti par Dieva valstību. Arī mēs vēlamies, lai pēc iespējas vairāk cilvēku dzirdētu labo vēsti. (Ap. d. 10:42.) Tāpēc mums sludināšanā jābūt elastīgiem.

¹⁴ Pielāgosimies cilvēkiem. Ja mēs vienmēr sludinām vienā un tajā pašā diennakts laikā, mēs, ļoti iespējams, nesatiekam daudzus no tiem, kas būtu uzklausījuši labo vēsti. Kāda pioniere, vārdā Matilda, teica: ”Mēs ar vīru cenšamies sludināt dažādos laikos. Rīta pusē mēs dodamies uz lietišķo teritoriju. Pa dienas vidu, kad cilvēku pārsvarā nav mājās, mēs sludinām pie literatūras stenda. Savukārt pēcpusdienā daudzus izdodas sastapt mājās.” Mums būtu jācenšas sludināt ne tikai tad, kad ir ērti mums, bet arī tādā laikā, kad mēs varam satikt pēc iespējas vairāk cilvēku. Šāda rīcība iepriecina Jehovu.

15. Kas notika pēdējā naktī pirms Jēzus nāves, kā var lasīt Lūkas 22:39—44?

¹⁵ 33. gada 14. nīsāna naktī Jēzus aizgāja uz Ģetzemanes dārzu. Tur viņš kvēli lūdza Jehovu. (Nolasīt Lūkas 22:39—44.) Tieši šajās smagajās stundās Jēzus ”ar skaļiem saucieniem un asarām raidīja karstas lūgšanas” pie Tēva. (Ebr. 5:7.) Par ko Jēzus lūdza tajā naktī? Viņš lūdza Jehovam spēku, lai paliktu tam uzticīgs līdz nāvei un izpildītu Jehovas gribu. Jehova dzirdēja sava Dēla karstās lūgšanas un sūtīja pie viņa eņģeli, lai tas viņu stiprinātu.

16. Par ko Jēzus bija noraizējies, kad lūdza Dievu Ģetzemanes dārzā?

¹⁶ Nav ne mazāko šaubu, ka Ģetzemanes dārzā, lūgdams Dievu, Jēzus raudāja, jo viņš uztraucās, ka viņu uzskatīs par Dieva zaimotāju. Turklāt viņš apzinājās, ka uz viņa pleciem gulstas milzīga atbildība, proti — viņam ir jāsvētī sava Tēva vārds. Pārdomāsim, ko var secināt no tā, ka Jēzus raudāja pēdējā naktī pirms nāves, un kā tas mums var palīdzēt, kad pieredzam smagus ticības pārbaudījumus.

17. Par ko liecina tas, ka Jehova atbildēja uz Jēzus karstajām lūgšanām?

¹⁷ Jehova uzklausa mūsu lūgšanas. Jehova uzklausīja Jēzus karstās lūgšanas tāpēc, ka Jēzum pats svarīgākais bija saglabāt uzticību savam Tēvam un svētīt viņa vārdu. Ja arī mums tas būs pats svarīgākais, Jehova atbildēs uz mūsu kvēlajiem lūgumiem pēc palīdzības. (Ps. 145:18, 19.)

18. Kāpēc var teikt, ka Jēzus ir līdzjūtīgs draugs?

¹⁸ Jēzus saprot, kā mēs jūtamies. Kad mēs esam par kaut ko noraizējušies, mēs jūtamies daudz labāk, ja mūs mierina līdzjūtīgs draugs, kas pats ir bijis līdzīgā situācijā. Jēzus ir šāds draugs. Viņš labi zina, kā tas ir, kad cilvēks nespēj tikt galā pats saviem spēkiem un ir vajadzīga palīdzība. Viņš saprot, ar kādām vājībām mums jācīnās, un dara  visu, lai mēs ”saņemtu palīdzību īstajā laikā”. (Ebr. 4:15, 16.) Jēzus ļāva, lai viņam Ģetzemanes dārzā palīdz eņģelis, un arī mums ir jāizmanto Jehovas sniegtā palīdzība, vienalga, vai mēs to saņemam ar literatūras, videomateriālu, runu, kāda draudzes vecākā vai garīgi nobrieduša drauga starpniecību.

19. Kā mēs varam smelties spēku? Miniet piemēru.

¹⁹ Jehova mums dāvā savu mieru. Kā viņš mūs stiprina? Kad mēs lūdzam, mēs saņemam ”Dieva mieru, kas pārspēj visu sapratni”. (Filip. 4:6, 7.) Tā mēs varam atgūt sirdsmieru un kliedēt savas raižpilnās domas. Lūk, ko pieredzēja kāda mūsu māsa, vārdā Lusa. Viņa teica: ”Es bieži vien jūtos vientuļa. Šīs sajūtas dēļ man reizēm uzmācas doma, ka Jehova mani nemīl. Kad tā notiek, es tūlīt pat vēršos lūgšanā pie Jehovas un stāstu viņam, kā jūtos. Lūgšanas man palīdz atgūt emocionālo līdzsvaru.” Kā var redzēt no šīs kristietes stāstītā, ar lūgšanu palīdzību mēs varam iegūt iekšēju mieru.

20. Kādas svarīgas atziņas jūs esat guvuši, pārdomājot Bībelē aprakstītos gadījumus, kad Jēzus raudāja?

²⁰ Cik daudz ko noderīgu mēs uzzinājām, pārdomājot Bībelē aprakstītos gadījumus, kad Jēzus raudāja! Mēs saprotam, cik svarīgi ir mierināt draugus, kas sēro par tuvinieka zaudējumu, un paļauties, ka Jehova un Jēzus mūs atbalstīs, kad mēs paši pieredzēsim zaudējuma sāpes. Mēs apzināmies, ka mums jābūt līdzjūtīgiem pret cilvēkiem, kam sludinām, jo šī īpašība izpaužas Jehovas un Jēzus Kristus rīcībā. Mūs mierina apziņa, ka Jehova un viņa mīļais Dēls saprot, kā mēs jūtamies, izprot, ar kādām vājībām cīnāmies, un ka viņi vēlas mums palīdzēt, lai mēs spētu izturēt jebkādas grūtības. Liksim lietā visu, ko esam uzzinājuši, un pacietīgi gaidīsim dienu, kad piepildīsies Jehovas brīnišķīgais solījums ”noslaucīt visas asaras” no ļaužu acīm. (Atkl. 21:4.)