1. Kādā situācijā atradās Dāvids?

 DĀVIDS bija spiests bēgt, lai glābtu savu dzīvību. Viņu gribēja nogalināt Izraēlas ķēniņš Sauls. Kad Dāvidam vairs nebija, ko ēst, viņš iegriezās Nobā un lūdza, lai priesteris Ahimelehs viņam iedotu nedaudz maizes. (1. Sam. 21:1, 3.) Vēlāk viņš ar saviem vīriem patvērās kādā alā. (1. Sam. 22:1.) Kā Dāvids bija nonācis tik grūtā situācijā?

2. Kādas rīcības dēļ Sauls atradās uz bīstama ceļa? (1. Samuēla 23:16, 17.)

² Ķēniņš Sauls apskauda Dāvidu, jo ļaudīm Dāvids patika un tie viņu cildināja par kaujās gūtajām uzvarām. Sauls arī saprata, ka viņa paša nepaklausības dēļ Jehova no viņa bija novērsies un par nākamo Izraēlas ķēniņu izraudzījies Dāvidu. (Nolasīt 1. Samuēla 23:16, 17.) Tā kā Sauls joprojām bija pie varas un viņam bija liels karaspēks un daudz atbalstītāju, Dāvidam bija jāglābjas bēgot. Vai Sauls domāja, ka spēs pretoties Dieva nodomam iecelt Dāvidu par ķēniņu? (Jes. 55:11.) Bībelē par to nekas nav teikts, bet viens ir skaidrs: Sauls bija nostājies uz bīstama ceļa. Tie, kas saceļas pret Dievu, vienmēr zaudē.

3. Kā Dāvids raudzījās uz savu situāciju?

³ Dāvids nebija godkārīgs cilvēks. Kļūt par Izraēlas ķēniņu nebija viņa lēmums — viņu bija izraudzījies Jehova. (1. Sam. 16:1, 12, 13.) Sauls bija sācis uzskatīt Dāvidu par savu lielāko ienaidnieku. Taču Dāvids nevainoja Jehovu par to, ka bija nonācis briesmās. Viņš nežēlojās, ka viņam trūkst pārtikas un ka viņam jāslēpjas alā. Ļoti  iespējams, tieši šajā dzīves posmā, kad viņš patvērās alā, viņš sacerēja skaisto slavas dziesmu, kurā var lasīt vārdus, kas ir šī raksta tēmas pants: ”Tiem, kas meklē Jehovu, netrūkst nekā laba.” (Ps. 34:10.)

4. Kādi jautājumi ir aplūkoti šajā rakstā, un kāpēc tie ir svarīgi?

⁴ Mūsu laikos daudziem Jehovas kalpiem dažkārt trūkst pārtikas vai dzīvei nepieciešamu lietu. * It īpaši tas ir jūtams pašreizējās pandēmijas laikā. Tuvojoties lielajam postam, mēs droši vien pieredzēsim vēl lielākas grūtības. (Mat. 24:21.) Tāpēc aplūkosim četrus jautājumus: kādā ziņā Dāvidam ”netrūka nekā laba”? Kāpēc jāmācās būt apmierinātiem ar to, kas mums ir? Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova par mums gādās? Un kā sagatavoties nākotnē gaidāmajiem notikumiem?

5., 6. Kā Psalms 23:1—6 palīdz saprast, ko Dāvids domāja, teikdams, ka Dieva kalpiem ”netrūkst nekā laba”?

⁵ Ko Dāvids bija domājis, sacīdams, ka Jehovas kalpiem ”netrūkst nekā laba”? To palīdz saprast 23. psalms, kurā var lasīt līdzīgus vārdus. (Nolasīt Psalmu 23:1—6.) Šo psalmu Dāvids iesāka šādi: ”Jehova ir mans Gans, man netrūkst nekā.” Tālāk psalmā Dāvids minēja to, kam ir nezūdoša vērtība, — garīgas svētības, ko viņam dāvāja Jehova. Viņš uzskatīja Jehovu par savu Ganu. Jehova viņu vadīja ”pa taisnības takām” un atbalstīja gan baltās, gan nebaltās dienās. Dāvids apzinājās, ka ”zaļajās ganībās”, uz kurām viņu bija atvedis Jehova, viņš sastapsies arī ar grūtībām. Reizēm viņš jutās nomākts, it kā ”staigātu tumšā ielejā”, turklāt viņam bija ienaidnieki. Bet, tā kā viņa Gans bija Jehova, viņš ”ne no kā nebaidījās”.

 ⁶ Tas mums palīdz rast atbildi uz jautājumu: kādā ziņā Dāvidam ”netrūka nekā laba”? Garīgā ziņā viņam bija viss nepieciešamais. Dāvida laime nebija atkarīga no mantas — viņš bija apmierināts ar to, ko Jehova viņam sagādāja. Viņam bija svarīgi, lai Dievs viņu svētītu un sargātu.

7. Ar kādām grūtībām, par kurām bija pravietots Lūkas 21:20—24, saskārās kristieši, kas dzīvoja Jūdejā?

⁷ No Dāvida vārdiem mēs secinām, cik būtiski ir, lai mums būtu pareizs viedoklis par mantu. Lai kas mums piederētu, tas nedrīkst kļūt par galveno dzīvē. To saprata pirmā gadsimta kristieši, kas dzīvoja Jūdejā. (Nolasīt Lūkas 21:20—24.) Jēzus bija brīdinājis, ka pienāks laiks, kad viņi ”ieraudzīs Jeruzālemi karaspēka ielenktu”. Viņš bija teicis, ka tad viņa sekotājiem būs jābēg kalnos, jo tā viņi varēs izglābties, lai gan gandrīz bez iedzīves. Pirms vairākiem gadiem Sargtornī bija teikts: ”Viņi pameta savus laukus un mājas, pat visu iedzīvi. Paļaudamies uz Jehovas aizsardzību un atbalstu, kristieši domāja vispirms par Jehovas pielūgsmi.”

8. Ko var mācīties no tā, ko pirmajā gadsimtā pieredzēja kristieši, kas dzīvoja Jūdejā?

⁸ Ko mēs varam mācīties no šiem notikumiem? Tajā pašā Sargtornī bija rakstīts: ”Nākotnē mēs varam gaidīt pārbaudījumus, kuros kļūs redzams, kāda ir mūsu attieksme pret materiālajām vērtībām. Kas mums būs svarīgāks: materiālās vērtības vai glābšana, ko saņems visi, kuri būs nostājušies Dieva pusē? Jā, mūsu bēgšana, iespējams, nozīmēs dažādas grūtības un zaudējumus. Mums būs jābūt gataviem darīt visu nepieciešamo — rīkoties līdzīgi pirmā gadsimta kristiešiem, kas pameta Jūdeju.” *

9. Kā jums palīdz padoms, ko Pāvils deva ebreju tautības kristiešiem?

⁹ Vai varat iztēloties, cik grūti šiem kristiešiem bija atstāt teju visu, kas viņiem pieder, un sākt jaunu dzīvi citā vietā? Viņiem bija jātic, ka Jehova gādās, lai viņu pamatvajadzības būtu apmierinātas. Ebreju tautības kristiešiem varēja palīdzēt kāds vērtīgs padoms, ko viņiem bija devis apustulis Pāvils. Piecus gadus pirms tam, kad romiešu karaspēks aplenca Jeruzālemi, Pāvils bija rakstījis: ”Lai jūsu dzīvē nav vietas mantkārībai! Esiet apmierināti ar to, kas jums ir, jo Dievs ir teicis: ”Es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu,” — tā ka mēs, paļāvības pilni, varam teikt: ”Jehova ir mans palīgs, es nebaidīšos. Ko gan cilvēks man var nodarīt?”” (Ebr. 13:5, 6.) Tiem, kas jau pirms romiešu iebrukuma Jūdejā bija ņēmuši vērā Pāvila teikto, noteikti bija vieglāk pielāgoties pieticīgajiem apstākļiem jaunajā dzīvesvietā. Viņi bija pārliecināti, ka Jehova gādās, lai viņiem būtu tas, kas viņiem tiešām ir nepieciešams. Arī mums var būt tāda pati pārliecība.

10. Ko mēs varam mācīties no Pāvila?

¹⁰ Līdzīgu padomu Pāvils deva Timotejam, un tas attiecas arī uz mums. Viņš rakstīja: ”Ja mums ir uzturs, apģērbs un pajumte, būsim ar to apmierināti.” (1. Tim. 6:8.) Vai Pāvils norādīja, ka kristiešiem ir jāizvēlas tikai pavisam vienkāršs ēdiens un mājoklis un jāatsakās no  jauna apģērba iegādes? Protams, nē! Pāvils aicināja būt apmierinātiem ar to, kas mums ir. (Filip. 4:12.) To bija iemācījies arī pats Pāvils. Visdārgākais, kas mums pieder, ir nevis manta, bet mūsu draudzība ar Dievu. (Hab. 3:17, 18.)

11. Ko var mācīties no tā, ko Mozus teica izraēliešiem?

¹¹ Mūsu viedoklis par to, kas mums ir vajadzīgs, var atšķirties no Jehovas viedokļa. Pievērsīsim uzmanību vārdiem, ar kuriem Mozus vērsās pie izraēliešiem pēc 40 gadu klejojumiem pa tuksnesi: ”Jehova, jūsu Dievs, jūs ir svētījis it visā, ko darījāt. Viņš ir vērojis jūsu klejojumus pa šo lielo tuksnesi. Visus četrdesmit gadus Jehova, jūsu Dievs, ir bijis ar jums un jums nekā nav trūcis.” (5. Moz. 2:7.) Visus šos gadus Jehova gādāja mannu, lai izraēliešiem būtu, ko ēst. Viņu drēbes — tās pašas drēbes, kurās viņi bija pametuši Ēģipti, — nenovalkājās. (5. Moz. 8:3, 4.) Lai gan daži uzskatīja, ka viņi dzīvo ļoti pieticīgi, Mozus izraēliešiem atgādināja, ka viņiem ir bijis viss nepieciešamais. Mēs varam priecēt Jehovu, ja mācāmies dzīvot pieticīgi un augstu vērtējam visu, ko viņš mums sagādā.

12. Kas liecina, ka Dāvids paļāvās uz Jehovu, nevis uz sevi?

¹² Dāvids zināja, ka Jehova ir uzticams un viņam rūp tie, kas viņu mīl. Kad  Dāvids sacerēja 34. psalmu, viņa dzīvība bija briesmās, tomēr viņš ticības acīm redzēja Jehovas eņģeli, kas viņu sargā vai, tēlaini runājot, ”slien nometni” ap viņu. (Ps. 34:7, zemsv. piez.) Iespējams, Dāvids salīdzināja Jehovas eņģeli ar kareivi, kas, sliedams nometni, modri vēro, vai netuvojas ienaidnieki. Dāvids pats bija izcils karotājs, un Jehova viņam bija solījis, ka viņš būs ķēniņš, tomēr viņš cīņā ar ienaidniekiem nepaļāvās uz savām prasmēm apieties ar lingu vai zobenu. (1. Sam. 16:13; 24:12.) Viņš paļāvās uz Jehovu, būdams pārliecināts, ka Jehovas eņģelis glābj dievbijīgos cilvēkus. Šobrīd mēs, protams, negaidām brīnumainu palīdzību, taču esam pārliecināti, ka neviens, kas paļaujas uz Jehovu, nepieredzēs nelabojamu ļaunumu.

13. Kāpēc Gogam šķitīs, ka mēs esam neaizsargāti, bet kāpēc mums nav jābaidās no viņa uzbrukuma? (Sk. vāka attēlu.)

¹³ Jau pavisam drīz mūsu paļāvība uz Jehovas spēju aizsargāt savus kalpus tiks pārbaudīta. Kad Gogs no Magogas — tautu apvienotie spēki — uzbruks Dieva kalpiem, mums liksies, ka mūsu dzīvība ir apdraudēta. Mums būs jābūt pilnīgi pārliecinātiem, ka Jehova mūs spēj izglābt un viņš to arī darīs. Tautām šķitīs, ka mēs esam kā avis, kuras neviens nesargā. (Eceh. 38:10—12.) Mēs būsim neapbruņoti un nebūsim mācījušies karot. Tautām liksies, ka mūs būs viegli uzveikt. Tās nesaredzēs to, ko Jehovas kalpi redzēs ticības acīm, — neskaitāmus eņģeļus, kas ir nostājušies ap Jehovas tautu, lai to aizsargātu. Kā gan tautas varētu saskatīt eņģeļus? Jehovas pretiniekiem taču nav īstas ticības! Tie būs ārkārtīgi pārsteigti, kad cīņā dosies debesu karapulki un pasargās Jehovas kalpus. (Atkl. 19:11, 14, 15.)

14. Ko mēs varam darīt, lai sagatavotos nākotnē gaidāmajiem notikumiem?

¹⁴ Ko mēs varam darīt, lai sagatavotos nākotnē gaidāmajiem notikumiem? Mums ir jāveido pareizs viedoklis par mantu, jo mēs saprotam, ka pienāks laiks, kad mums būs jāatstāj viss, kas mums pieder. Mums jābūt apmierinātiem ar to, kas mums jau ir, un par svarīgāko jāuzskata draudzība ar Jehovu. Jo labāk mēs iepazīsim Dievu, jo lielāka būs mūsu pārliecība, ka viņš mūs spēs aizsargāt, kad mums uzbruks Gogs no Magogas.

15. Kādi notikumi Dāvida dzīvē vairoja viņa pārliecību, ka Jehova viņam nekad neliks vilties?

¹⁵ Atcerēsimies, kas vēl palīdzēja ķēniņam Dāvidam, jo tas var palīdzēt arī mums sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem. Dāvids teica: ”Pārbaudiet — jūs redzēsiet, cik Jehova ir labs! Laimīgs tas, kas pie viņa patveras!” (Ps. 34:8.) Šie vārdi ļauj saprast, kāpēc Dāvids bija pilnīgi pārliecināts, ka Jehova viņam vienmēr palīdzēs. Dāvids bieži bija tādā situācijā, kad viņam bija jāpaļaujas uz Dievu, un viņam nekad nenācās vilties. Jaunībā Dāvids stājās pretī šķietami neuzveicamajam filistiešu milzim Goliātam, un viņš tam sacīja: ”Šodien pat Jehova tevi nodos manās rokās.” (1. Sam. 17:46.) Vēlāk Dāvids kalpoja ķēniņam Saulam, kas vairākkārt centās viņu nogalināt. Bet ”Jehova bija ar Dāvidu”.  (1. Sam. 18:12.) Tā kā Dāvids ne reizi vien bija izjutis Jehovas atbalstu, viņš apzinājās, ka var paļauties uz Jehovu arī turpmāk.

16. Kā mēs varam ”pārbaudīt”, cik labs ir Jehova?

¹⁶ Ja mēs jau tagad meklējam Jehovas vadību, mēs stiprinām savu pārliecību par to, ka Jehova mūs nākotnē izglābs. Kad mums jāprasa darba devējam brīva diena, lai tiktu uz kongresu, vai jālūdz izmainīt darba grafiku, lai varētu apmeklēt visas draudzes sapulces vai vairāk sludināt, mums ir nepieciešama ticība un jābūt gataviem paļauties uz Jehovu. Pieņemsim, ka darba devējs noraida mūsu lūgumu un mēs zaudējam darbu. Vai šādā situācijā mēs spēsim apliecināt ticību, ka Jehova mūs nekad nepametīs un parūpēsies, lai mums būtu pats nepieciešamākais? (Ebr. 13:5.) Daudzi pilnas slodzes kalpotāji ir pārliecinājušies, ka Jehova viņiem ir palīdzējis tieši tad, kad tas ir bijis vajadzīgs. Jehova vienmēr pilda savus solījumus!

17. Kāds ir 2022. gada pants, un kāpēc tas ir izraudzīts par šī gada pantu?

¹⁷ Tā kā Jehova ir ar mums, mums nav pamata bažīties par nākotni. Viņš mūs nekad nepametīs, ja vien kalpošana viņam būs galvenais mūsu dzīvē. Lai mēs paturētu prātā, cik svarīgi ir jau tagad gatavoties nākotnē gaidāmajām grūtībām un paļauties, ka Jehova mūs neatstās, Vadošā padome par 2022. gada pantu ir izraudzījusies vārdus no Psalma 34:10: ”Tiem, kas meklē Jehovu, netrūkst nekā laba.”