JAU daudzas dienas bija pieturējies lietains un nemīlīgs laiks, bet 1919. gada 1. septembra rīts uzausa saulains, un diena solījās būt silta. Tajā pirmdienas pēcpusdienā Sīdarpointā (ASV, Ohaio štats) kādā zālē, kurā bija divarpus tūkstoši sēdvietu, nepilns tūkstotis cilvēku klausījās kongresa pirmās runas. Līdz vakaram ar prāmjiem, automašīnām un speciāli šim gadījumam īrētiem vilcieniem ieradās vēl divi tūkstoši apmeklētāju. Otrdien cilvēku bija jau tik daudz, ka nākamās kongresa daļas notika zem klajas debess, klausītājiem sēžot koku ēnā.

Saules stari, kas lauzās cauri zaļajai lapotnei, ņirbināja raibus rakstus uz vīriešu uzvalkiem, un maigās pūsmiņas, kas atvējoja no Ēri ezera, viegli šūpoja spalvas pie dāmu cepurēm. ”Atrasties šajā jaukajā parkā tālu prom no vecās pasaules trokšņa — tā patiešām bija paradīze,” šādiem vārdiem savas izjūtas aprakstīja kāds brālis.

Taču apkārtnes skaistums nobālēja salīdzinājumā ar to prieku, kas staroja klātesošo acīs. ”Sanākušie, kā redzams, ir dziļi ticīgi, turklāt bezgala priecīgi un pacilāti,” bija teikts kādā vietējā laikrakstā. Bībeles pētniekiem tikšanās ar ticības biedriem bija īpaši uzmundrinoša tāpēc, ka iepriekšējos gados viņi bija pieredzējuši smagus pārbaudījumus: niknu varas iestāžu pretestību kara laikā, šķelšanos draudzēs, Bruklinas Bēteles slēgšanu, kā arī daudzu brāļu ieslodzīšanu Dieva valstības dēļ — 8 vadošiem brāļiem pat tika piespriests 20 gadu ilgs cietumsods. *

Daži Bībeles pētnieki tajos grūtajos gados bija zaudējuši drosmi un, vairs īsti nesaprazdami, kas jādara, bija beiguši sludināt. Bet lielākā daļa Bībeles pētnieku visiem spēkiem bija pūlējušies saglabāt stipru ticību un palikt nelokāmi, lai gan varas iestādes visādi bija centušās apturēt viņu darbību. Piemēram, saskaņā ar kāda izmeklētāja sastādīto protokolu, par spīti stingriem brīdinājumiem Bībeles pētnieki pratināšanas laikā paziņoja, ka viņi ”turpinās sludināt Dieva vārdus līdz pat galam”.

Visu šo grūto pārbaudījumu laiku Bībeles pētnieki bija ”lūkojušies pēc Kunga norādēm.. un pastāvīgi lūguši vadību Tēvam”, un nu viņi bija kopā saviļņojošajā kongresā Sīdarpointā. Kāda māsa tēlainos vārdos ietērpa daudzu Bībeles pētnieku iepriekšējos gados izjusto apmulsumu: ”Kā gan mēs atsāksim aktīvu  kalpošanu, lai tā atkal dūktu kā vērpjamais ratiņš?” Jā, viņi karsti vēlējās atkal ķerties pie darba!

Pirmās četras dienas sabraukušo Bībeles pētnieku prātus nodarbināja jautājums, ko nozīmē burti ”GA” uz kongresa programmiņām, sagaidīšanas kartītēm un plakātiem, kuri bija redzami kongresa vietā. Piektdienā, kas bija nosaukta par ”Darba biedru dienu”, brālis Džozefs Raterfords to beidzot paskaidroja. Seši tūkstoši kongresa apmeklētāju uzzināja, ka klajā ir nācis jauns žurnāls sludināšanai — The Golden Age (Zelta Laikmets) —, un burti ”GA” bija šī žurnāla nosaukuma saīsinājums. *

Runādams par saviem līdzgaitniekiem — svaidītajiem kristiešiem —, Dž. Raterfords teica: ”Ar ticības acīm viņi redz, ka pēc šī bēdu laika uzausīs zelta laikmets, kad valdīs Mesija. [..] Viņi uzskata par lielu godu un savu galveno pienākumu sludināt pasaulei zelta laikmeta tuvošanos. Tā ir daļa no uzdevuma, ko viņiem uzticējis Dievs.”

Zelta laikmetu, ”faktu, ticības un pārliecības žurnālu”, kā varēja lasīt uz tā vāka, bija paredzēts izmantot, lai sāktu izplatīt patiesību jaunā veidā, proti — ejot pa mājām, piedāvāt šī žurnāla abonementu. Kad orators vaicāja, cik daudzi vēlas piedalīties šajā darbā, uzreiz piecēlās visi klātesošie. Pēc tam ”ar degsmi un aizrautību, kāda raksturo tikai Jēzus sekotājus,” viņi dziedāja: ”Kungs, sūti savu gaismu un patiesību!” Lūk, kā to atcerējās Dž. Noriss: ”Šķita, ka pat koku zari viļņojas līdzi mūsu dziesmai.”

Pēc kongresa daļas beigām klātesošie bija gatavi vairākas stundas stāvēt rindā, lai tūlīt pat abonētu jauno žurnālu. Daudzi jutās tāpat kā Meibela Filbrika, kas sacīja: ”Cik lieliski ir zināt, ka mums atkal ir darbs, ko darīt!”

Aptuveni septiņi tūkstoši Bībeles pētnieku gatavojās veikt jauno uzdevumu. Izdevumā Organization Method (Kā organizēt mūsu darbu) un brošūrā To Whom the Work Is Entrusted (Kam ir uzticēts darbs) bija minēts, ka galvenajā pārvaldē darbu koordinēs jaunizveidotā kalpošanas nodaļa, bet katrā draudzē ir jāizveido kalpošanas komiteja un jāieceļ brālis, kas saņemtos norādījumus nodos tālāk draudzei. Ikvienas draudzes sludināšanas teritorija bija jāsadala mazākās teritorijās — tā, lai katrā būtu 150 līdz 200 māju. Ceturtdienas vakaros draudzēs bija jārīko kalpošanas sapulce, kurā klātesošie varēja dalīties pieredzētajā un nodot pārskatus par sludināšanu.

”Pēc atgriešanās mājās mēs visi ar lielu entuziasmu piedāvājām cilvēkiem abonēt žurnālus,” stāstīja Hermans Filbriks. Jaunais žurnāls guva lielu atsaucību. ”Pēc kara un tik daudzām ciešanām doma par zelta laikmetu cilvēkiem likās ļoti pievilcīga,” teica Bjūla Kovija. Savukārt Arturs Klauss rakstīja: ”Visa draudze bija ārkārtīgi pārsteigta par to, cik daudz cilvēku pasūtīja žurnālu.” Bija pagājuši tikai divi mēneši kopš Zelta Laikmeta pirmā numura iznākšanas, kad bija izplatīts jau gandrīz pusmiljons žurnāla eksemplāru un tam bija jau 50 tūkstoši abonentu.

1920. gada 1. jūlija Sargtornī tika publicēts raksts ”Valstības evaņģēlijs”, kas bija, kā vēlāk izteicās brālis A. Makmilans, ”pirmais oficiālais mudinājums visā pasaulē sludināt labo vēsti, kā tas patlaban tiek darīts”. Minētajā rakstā visi svaidītie kristieši tika aicināti ”liecināt pasaulei, ka debesu valstība ir pavisam tuvu”. Tagad Kristus brāļiem, ”kam ir uzticēts darbs”, ir pievienojušies miljoniem citu cilvēku, kas visā pasaulē dedzīgi sludina labo vēsti un lolo drošu cerību uz Mesijas zelta laikmetu.